Īstenībā, man šis stāsts sākās jau mazdrusciņ agrāk. Vēl gadu atpakaļ. Tad kādā februāra pirmās puses vakarā mēs bijām nedaudz iereibuši Aleponijā. Koronavīruss bija vēl pavisam tāla slimība, un nemaz nešķita, ka tas varētu izvērsties pārāk nopietni. Un tur bija viņš - Andris Kalnozols. Pilnīgā pipelē. Mēs tikām pilnīgi nejauši uzrunāti, apsēdāmies un klausījāmies sarunā par teātri, par izrādēm, mūs uzaicināja uz kristībām. (diemžēl gan nesagāja tās apmeklēt) Lai arī apkārtējie bija nedaudz nobažījušies par Kalnozolu, (to varēja manīt) izskatījās, ka viss būs ok, bet detaļās jau es neatceros. Zinu tikai skaidri, ka drīz vien es piesekoju viņam twitterī, viņš kādam atbildēja, ka nosapņoja romānu un ir gandrīz pabeidzis to rakstīt. Uz šo viņa ziņu es atļāvos atbildēt ar lūgumu uzdāvināt šo romānu nabadzīgam skolēnam bez graša kabatā, un viņš apsolīja. Šādā bezkaunīgā veidā es ieguvu arī Viļa Kasima "Lielo pasauli". Bet to, kā Kalnozolam veicās rakstīšanā/rediģēšanā šajā starplaikā, šķiet, var kaut nedaudz uzzināt Satori izdotajā "Savvaļas burtnīcā", kur var iepazīties ar viņa saraksti ar Andri Eglīti. Netaisos te neko analizēt, atstāsim šo memoriālajiem muzejiem un snobiskiem pētniekiem. Ir pagājis gads, kura laikā es laikam vienu reizi atgādināju par šo savu tvītu kaut kad novembrī/decembrī. Manā uztverē šis kaut kādā ziņā bija joks, un es jau pasutīju no Orbītas šo grāmatu pats, bet pēkšņi šī gada 12.februārī ap pulksten 12:00 es saņēmu spontānu ziņu, kas vēstīja, ka, lai es šo grāmatu iegūtu, man ir jābūt 14:00 pie nacionālā teātra. Kalnozols atcerējās. Grāmatu es dabūju, un tā beidzās tās ceļš pie manis. Šī daļa bija noteikti svarīga.
Šodien vārda dienu svin Valentīns. Un šodien naktī, galīgi nespēdams atrauties no šīs grāmatas, es viņu izlasīju.
Tātad speciāli nelasīju līdz galam nekādas nopietnas analizējošas recenzijas par šo romānu-dienasgrāmatu, jo nolēmu, ka gribu šajā visā iegrimt patstāvīgi. Zināju tikai to, ka grāmatu momentāli izpērk no visām malām un visi ir nereālā sajūsmā. Un ziniet, ko es teikšu? Jā, sajūsma ir patiesa. Cilvēku noskaņa ir pamatota. Šajā laikā, kad mēs visi sēžam mājās un lēni jūkam prātā, Andra Kalnozola Oskars Kalendārs ir atnācis kā mesija glābt mūsu dvēseles. Nevaru saskaitīt, cik reizes es smaidīju, lasot šo grāmatu. Noskaņa - no pilnīgi nenopietnas līdz sāpīgai. Grāmata ir skatiens varbūt nedaudz uz leju, atšķirībā no daļas mūsdienu rakstnieku, kas cenšas visu sarežģīt, meklēt jaunas formas sarežģītībā. Autors šeit atskatās atpakaļ, un tā viņš rada laikmetīgu romānu. Valoda un izmantotie izteiksmes līdzekļi šeit, lai arī rada pat dažu labu prātu apgrūtinošu vienkāršības sajūtu, tomēr tādējādi ļauj paraudzīties uz pasauli no pavisam cita skatu punkta. "Kalendārs mani sauc" ir cits skatījums uz pasauli, uz sabiedrību. Vienkāršs, bet sarežģīts, vientiesīgs, bet arī sāpju un pārdomu pilns.
Man šķiet, ka gudri vīri un sievas, kas sēž tādās vietās kā Aleponija un malko dārgu alu, laiku pa laikam piekārtojot savas biezās brilles, noteikti salīdzinātu Oskaru Kalendāru ar Donu Kihotu. Neesmu paspējis vēl izlasīt Donu Kihotu, bet man ir tāda juška. Oskars ir varonis, kādu ir pelnījusi pasaule, taču viņš nemaz nevēlas tāds būt.
Visu romānu caurstrāvo tāds dvēseles jaukums, tīrums, ko autors spēj noturēt droši un kārtīgi. (tomēr jāpiemin, ka man vienuviet radās sajūta, ka tomēr tā nebija Oskara dienasgrāmata, bet gan autora vēlme kaut ko pastāstīt, kas nedaudz lika nenoticēt stāstam tajā vietā, bet man nešķiet, ka vidēju lasītāju, kas neinteresējas par stāsta uzbūvi kā vispārīgu lietu, tas aizķertu vai uztrauktu)
Nevēlos jums vairāk atklāt neko no sižeta, neko par varoņiem, es gribu, lai jūs paši dabOnat rokās šo grāmatu, paši atveriet un paši izkuļieties no sākuma līdz galam. Šo vajag izlasīt. Par šo vajag padomāt.