What do you think?
Rate this book
Latvijas vēstures mīti un versijas
Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības
Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” septītā grāmata – Vitas Zelčes un Māra Zandera kopdarbs “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” – stāsta par 1934. gada 15. maija apvērsumu Latvijā, dodot iespēju saprast, kā un kāpēc tas notika, kāpēc izdevās tik vienkārši un bija tik sekmīgs. Grāmatā analizēta Kārļa Ulmaņa personība, mediju loma apvērsuma veicināšanā un to lojalitāte varai pēc apvērsuma, Ulmaņa režīma banālā, bet iedarbīgā ideoloģija un Latvijas tā laika sabiedrība, kuras lielākajai daļai bija pilnīgi vienalga, kas ir pie varas.
- GenresNonfictionHistory
320 pages, Hardcover
Published November 1, 2023
59 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 15 of 15 reviews
February 27, 2024
Vēl viena laba Vēstures mītu sērijas grāmata un arī temats būtisks. Kā ļauj nojaust nosaukums, tiek iztirzāts Ulmaņa autoritārisms un Vita Zelče to dara pamatīgi un interesanti. Kas bija tie apstākļi un cilvēki, kas padarīja apvērsumu iespējamu, kas notika pēc tam un tā tālāk. Mans vienīgais iebildums ir pret "smaidiņiem" tekstā. Lūdzu, draudzīgi sarunājam emocijikonas grāmatās nelietot.
December 31, 2023
Interesanti un izglītojoši. Labi uzbur gaisotni, kas valdīja 1930-to gadu Latvijā.
January 16, 2024
Ulmanis ir tāda tēma, par kuru it kā runāts jau daudz, bet vienmēr kaut kas paliek vēl neizrunāts. Ļoti saturīgi un interesanti. Jocīgākais, ka fakts, kas aizķērās visvairāk bija nejaušie dalībnieki pavērsumā, kuri pat nesaprata, kāpēc dara to, ko dara - nu kā jau dzīvē daudzkārt, kad priekšniecība kaut ko izdomā un tu tik dari (nu vismaz valsts iestādē tā gadās). Vienīgais, ko tā arī nesapratu bija tā emotikonu izmantošana (un ja tādus izmanto, tad kāpēc tik maz - tie pāris uz visu grāmatu likās gaužām jocīgi).
November 27, 2023
Labs stāsts par slaveno apvērsumu, cenzūru un Ulmaņa spēju izmantot valsts resursus sava tēla stiprināšanā.
January 5, 2024
"Pilnvērtīgi reflektēt par politiku un augstām lietām parasti var cilvēki, kuriem pamatvajadzību apmierināšana vairs nerada lielas raizes".
query this - cik tādu ir mūsdienu Latvijā?
un lielisks izklāsts par "gaišo lauku" un "smirdīgās Rīgas" ideoloģisko pretnostatīšanu un tās ideoloģiskajiem iemesliem. ahhhhhh, nekā jauna šajā pasaulē.
query this - cik tādu ir mūsdienu Latvijā?
un lielisks izklāsts par "gaišo lauku" un "smirdīgās Rīgas" ideoloģisko pretnostatīšanu un tās ideoloģiskajiem iemesliem. ahhhhhh, nekā jauna šajā pasaulē.
November 30, 2023
Ulmaņa vārds joprojām daudzu cilvēku apziņā saistās ar zināmu "labo" laiku, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas utt. Šī grāmata sniedz skaidrojumu 1934.g. apvērsumam, tā iemesliem, norisei, kā arī parasto pilsoņu reakcijai uz to. Daudz veltīts tieši preses analīzei, jo kā zināms, neviens autoritārs režīms nevar iztikt bez preses iesaistīšanas.
March 5, 2024
Daudz neko jaunu, kā par citām šīs sērijas grāmatām nevaru pateikt - lieliska!
Vita Zelče izskaidro Ulmaņa fenomenu, autoritārisma režīma īpatnības Latvijā Eiropas kontekstā un Latvijas sabiedrības kopējo attieksmi. Grāmata papildināta ar daudziem attēliem un pieminēto personu skaidrojumiem.
Vita Zelče izskaidro Ulmaņa fenomenu, autoritārisma režīma īpatnības Latvijā Eiropas kontekstā un Latvijas sabiedrības kopējo attieksmi. Grāmata papildināta ar daudziem attēliem un pieminēto personu skaidrojumiem.
March 24, 2024
Kamēr daži ilgojas par agrākajiem padomju savienības laikiem, kad viss bija bez maz vai par brīvu (jautājums - par kādu cenu?), tad daļai tie ir Ulmaņlaiki, latviešu tā dēvētie "ziedu laiku" ar vadoņa kulta glorificēšanu. Grāmatā ir sīki aprakstīts kā notika apvērsums (droši var apgalvot, ka Latvijas valsts demokrātija sabruka viena vakara laikā) un to, kapēc latviešu tauta bija mierā ar to. Uzzināsiet kā darbojās cenzūra šajos ziedu laikos, kā arī par Ulmaņa plāniem nolīdzināt Vecrīgas vēsturiskos namus un padarīt tos "latviskākus" ar betona blokiem, arkām un parādes gatvēm (paralēles var vilkt ar bada spēļu Kapitoliju).
Šī bija mana otrā grāmata no sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas", un ceru, ka šajās grāmatu sērijās papildināsies ar vēl man interesējošiem vēstures laikiem.
Šī bija mana otrā grāmata no sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas", un ceru, ka šajās grāmatu sērijās papildināsies ar vēl man interesējošiem vēstures laikiem.
December 11, 2024
Latvija ir Eiropu daļa, un mēs arī sekojam Eiropas tendencēm: franču revolūcijas atblāzma arī atnāca līdz Latvijas muižniekiem, Latvijā 20.gs iesākumā bija ļoti daudz marksistu, brīvības cīņas (kuras noslēdzām kā uzvarētāji!!), Eiropas ekonomiskās krīzes ietekmēja arī Latviju un Ulmanis redzēja risinājumu tādu kā daudzviet citur tobrīd Eiropā - autoritārismu.
Grāmatā no dažādiem aspektiem aprakstīts kāpēc latvieši tiek viegli pieņēma vadoni un atteicās no vēl gluži jaunās Satversmes un demokrātijas (kuras izveidē aktīvi klāt bija arī pats Ulmanis). Galvenās atziņas kāpēc - Ulmanim bija harizmātiska, pieticīga un taisnīga cilvēka tēls. Viņš bija ievēlēts par ministru prezidentu (tātad bija tautas uzticība, un visi ministri bija jau 'viņa pusē'. Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, kā tas būtu izvērties ilgtermiņā...
Grāmatā no dažādiem aspektiem aprakstīts kāpēc latvieši tiek viegli pieņēma vadoni un atteicās no vēl gluži jaunās Satversmes un demokrātijas (kuras izveidē aktīvi klāt bija arī pats Ulmanis). Galvenās atziņas kāpēc - Ulmanim bija harizmātiska, pieticīga un taisnīga cilvēka tēls. Viņš bija ievēlēts par ministru prezidentu (tātad bija tautas uzticība, un visi ministri bija jau 'viņa pusē'. Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, kā tas būtu izvērties ilgtermiņā...
April 12, 2025
Autori liek noprast, ka šīs grāmatas mērķis ir piedāvāt kritisku un dekonstruktīvu skatījumu uz Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Taču jau lasīšanas gaitā kļūst skaidrs, ka darbs ir nevis daudzpusīga analīze, bet drīzāk virzīts vērtējums.
Īpaši problemātisks ir paustais pieņēmums, ka Ulmani vadījusi nepiepildīta politiskā ambīcija—proti, ka, nespējot gūt pilnu ietekmi parlamentārās iekārtas ietvaros, viņš izvēlējās apvērsumu kā līdzekli personisku mērķu sasniegšanai. Šāda interpretācija, ja arī tiek minēta kā versija, netiek padziļināti izsvērta pret alternatīvu—ka viņa rīcību varēja vadīt patiesas rūpes pret savu valsti un vēlme novērst tās politisko un morālo degradāciju. Galu galā, visas viņa darbības—sākot no sabiedriskās vienotības veicināšanas līdz valsts ekonomiskajai nostiprināšanai—bija vērstas uz valsts celšanu, nevis uz personīga labuma gūšanu. Netiek arī sniegti pierādījumi tam, ka Ulmani vadījušas materiālas vai egocentriskas intereses—šķiet, ka šis pieņēmums tiek pieņemts par pašsaprotamu tikai tādēļ, ka autori tā uzskata, tajā paša laikā atzīstot, ka materiālās vērtības Ulmanis nav uzkrājis.
Lai arī autori skar jautājumu par to, kāpēc sabiedrība lielā mērā pieņēma šo režīmu, piedāvājot interpretāciju par politiskās kultūras vājumu vai masu neiesaistīšanos, tomēr šī pieeja šķiet pārāk šaura. Netiek pietiekami apsvērta iespēja, ka cilvēki patiesi vēlējās to, ko Ulmanis piedāvāja—stingru, konsekventu vadību un vīziju, kas balstīta uz skaidrām, patriotiskām vērtībām. Šī mīlestība pret Latviju, ko sabiedrība, iespējams, saskatīja Ulmanī, varēja būt tieši tas trūkstošais elements, pēc kura tie ilgojās. Redzot līderi, kurš runāja ar pārliecību, kurš nenovērsās no sava tautas tēla un kurš personīgi iemiesoja valstiskuma ideju, sabiedrība nepadevās—tā atbalstīja. Tā bija iespējams apzināta atbilde uz sabiedrības vajadzību, nevis pasīvitātes izraisīta piekrišana, un tas, ka sabiedrība tobrīd lielā mērā šo režīmu atbalstīja, pelna nevis nosodījumu, bet izpratni.
Un, ja cena par šādu valsts stabilitāti bija atteikšanās no demokrātijas, kura līdz tam eksistēja tikai kā deklaratīva forma bez reāla, efektīva valsts aparāta, tad nav grūti saprast, kādēļ sabiedrība bija gatava šo cenu maksāt. Demokrātija, kas nespēj nodrošināt virzību, taisnīgumu vai attīstību, kļūst par simbolu bez seguma. Šķiet, ka šāds vienādojums autoriem paliek nepieņemts—taču tas bija reāls, vēsturiski saprotams un sabiedrības līmenī, iespējams, pat nepieciešams lēmums.
Šajā kontekstā īpašu neizpratni raisa autoru nievājošais tonis, ar kādu Ulmaņa režīma pamatvērtības tiek raksturotas kā ‘banālas’. Ja zemes attīstība, tautas pašapziņas un latviskuma celšana (ņemot vērā vēl ne tik senos laikus, kad latvietība tika uzskatīta par kauna avotu) un valstiskuma nostiprināšana tiek traktētas kā triviālas vai ideoloģiski aizdomīgas, un šīs vērtības tiek noniecinātas, rodas jautājums: kādas vērtības tad būtu cienīgas vadīt Latvijas valsti?
Īpaši kaitinošs kļūst paņēmiens, kurā jebkura sabiedriskās iniciatīvas veicināšana—vai tā būtu izglītības veicināšana, sabiedrisko pasākumu organizēšana, cilvēku iesaiste vai ziedojumi kultūras attīstībai—tiek tulkota tikai kā līdzeklis Ulmaņa personības kulta celšanai. Šāda interpretācija ne tikai trivializē sabiedrības vēlmi aktīvi līdzdarboties valsts veidošanā, bet arī ignorē iespēju, ka šīs iniciatīvas bija patiesi vērstas uz Latvijas izaugsmi. Šādu pieņēmumu uzspiešana bez pierādījumiem nav pētniecība—tā ir vērtējuma uzspiešana.
Te citāts līdzsvaram no prāvesta Kārļa Kundziņa (1850—1937) atmiņām:
Sanākot pirmajā ievēlētā parlamenta sēdē, pilsoņi gan satrūkās, kad pārliecinājās, kā pēc izdarītām vēlēšanām uz vispārējā vienlīdzības pamata sociālisti bija sev ieguvuši trešo daļu vietu Saeimā. Bet tie pamazām mierinājās, domādami, ka jaunās valsts sākuma un gūto panākumu sajūsmā partiju asums pārāk neizvirzīsies uz āru, bet piekāpsies un ka visas partijas, kopā apspriezdamas jaunos likumus, meklēs saprasties augstākajā likumā—valsts labklājības izveidošanā. Bet tūliņ notika vilšanās. Sociālisti izsacījās, ka viņi ir cita gara bērni, ka Latvijas republika tiem nav gala mērķis, bet tikai ceļa gabals uz sociālo iekārtu visā pasaulē.
Ar to mūsu likumdevēju iestādi ierāva partiju cīņā. Nodibinājās arī citas partijas. Dažādās ar savām sevišķām interesēm, it kā nobīdamas pie malas valsts intereses.[...]
Nebija neviens varas, kas spētu tiem tikt klāt un savaldīt.
Tauta kurnēja. Valsts kārtīgā dzīve, acīm redzot, tika apturēta visās nodaļās. Uz iekšu un āru.
Tā tas bija gājis 15 gadus, kamēr piekārtais vadzis lūza.[...]
Un sašutis par mūsu Saeimas neauglīgo un kaitīgo darbību, tas kopā ar populāro kara ministru Jāni Balodi naktī no 15. uz 16. maiju agrā rītā izdarīja apvērsumu.
Arrestēja visus sociāldemokrātus un komunistu deputātus. Iztīrīja valdību no naidīgajiem elementiem un nodibināja Ministru kabinetu ar valstij drošiem, uzticamiem un spējīgiem spēkiem, visvairāk no Zemnieku savienības vīriem.[...]
Paši vadoņi gan vairs lāga neticēja savām nodrāztajām un novecojušajām frāzēm, gūdami un vairodami sev privātīpašumu, celdami un pirkdami sev namus, muižas mājas. Bet savā partijā tie gan turēties turējās kopā kā augonis ar dziļām saknēm mūsu tautas organismā, bojādami Latvijas veselību un kavēdami tās attīstību.
Briesmas tagad bija novērstas. Ulmani dievināja sarīkotajos tautas atmodas dziesmu svētkos kā vadoni.
— Kārlis Kundziņš, Mana mūža gājiens, 2020, 300-302.lpp
Lasot citu autoru darbus un atmiņu stāstus no tiem, kas izbēga no Latvijas padomju okupācijas sākumā, kļūst acīmredzams, ka Ulmaņa laika Latvija daudziem bija izcils, dziļi mīlēts periods. Šajos tekstos bieži vien atklājas atmiņas par ārkārtīgi augstas kvalitātes dzīvi, kas daudzējādā ziņā bija salīdzināma ar lielākajām tālaika Eiropas galvaspilsētām. Sevišķi spilgti to var izjust, piemēram, grāmatā Mani skaistākie gadi Latvijā, kur aprakstītā pasaule šķiet gandrīz kā no citas realitātes. Līdzīga noskaņa caurstrāvo arī Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas—tajās redzam sabiedrību, kurā cilvēki dzīvoja ar pašcieņu, kultūras izsmalcinātību un skaidru apziņu par piederību eiropeiskai Latvijai un savai latvietībai.
Pieprasīt no Ulmaņa, lai viņš būtu atrisinājis visas valsts problēmas un izveidojis utopiju, būtu ne vien netaisnīgi, bet arī absolūti absurdi. Viņš tomēr izveidoja laikmetu, kuru cilvēki vēlāk atcerējās ar siltumu, pateicību un cieņu. Diemžēl šī grāmata to pilnībā ignorē, koncentrējoties gandrīz tikai uz politiski aktīvo pilsoņu—sevišķi Ulmaņa opozicionāru un sociālistu—atmiņām. Šāda selektīva pieeja rada deformētu priekšstatu par laikmetu. Lai izprastu kopainu, man būtu nepieciešams plašāks avotu loks, nevis tikai iepriekš izvēlēts un šaurs skatījums.
Protams, kritiska pieeja Ulmaņa režīmam ir nepieciešama, īpaši attiecībā uz cenzūru, opozīcijas apspiešanu un varas koncentrāciju, kā arī uz viņa politiku 1939. un 1940. gada notikumu kontekstā, kas bija ārkārtīgi neadekvāta un noveda pie sekām, kuras mēs visi zinām. Taču šie aspekti jāvērtē vēsturiskā un sabiedriskā kontekstā—nevis kā pierādījums personiskam egoismam, bet kā daļa no sarežģītas realitātes, kurā pieejamās alternatīvas šķita vai nu neefektīvas, vai destruktīvas. Turklāt jāvaicā—vai tolaik Latvijas valstī vispār bija politiķi ar pietiekamu pieredzi, ko varētu balstīt uz iepriekšējo politiķu paaudžu mantojumu?
Vēl viens būtisks, taču neizvērsts aspekts: kādas tieši destruktīvas sekas un apstākļus Ulmaņa režīms ilgtermiņā radīja Latvijas valstī? Lasot grāmatu, nav sajūtas, ka autori būtu spējuši pārliecinoši parādīt, ka Ulmaņa valdīšanas laikā Latvijā valdīja kāda graujoša netaisnība vai sabiedriskā katastrofa. Tiek uzsvērta opozīcijas ierobežošana, taču netiek parādīts, ka alternatīva—proti, parlamentārās sistēmas turpināšana ar partiju sadrumstalotību un sociāldemokrātu pārsvaru—būtu devusi labākus rezultātus tiem laikiem ar to pagātnes pieredzi un izpratni. Bez šāda salīdzinājuma kritika kļūst pašmērķīga.
Māra Zandera un Vitas Zelčes kopdarbs neapšaubāmi rosina domāt un pārvērtēt dažus nostiprinātus priekšstatus. Taču tā īsteno šo mērķi, liekot lasītājam justies vairāk pārliecinātam nekā aicinātam uz domāšanu. Lai teksts iegūtu dziļumu un patiesi nojauktu mītus, daudz iedarbīgāks paņēmiens būtu bijis piedāvāt interpretācijas, kas balstītas dažādos avotos un skatpunktos—tostarp arī tādas, kur Ulmanis nav reducēts tikai uz autoritāru līderi, bet parādās kā pretrunīgs, tomēr ideālistisks valstsvīrs. Tieši šāds daudzslāņains pieejas veids ļautu lasītājam pašam veidot izsvērtu spriedumu, nevis pieņemt jau iepriekš definētu interpretāciju.
Noslēgumā jāuzdod viens būtisks jautājums. Ja, kā paši šīs sērijas autori apgalvo, propaganda ir eksistējusi visos laikos un visās formās—gan Ulmaņa laikos, gan padomju laikos, gan senāk—tad kā lasītājam būtu iespējams zināt, ka tieši šī, 2023. gadā izdotā grāmata nav tās turpinājums? Kā mēs varam uzticēties tās objektivitātei, ja iepriekšējā vēstures izklāsta forma tiek noraidīta kā ideoloģiska manipulācija?
Šis jautājums nav domāts kā noraidījums vēstures pārskatīšanai. Tieši otrādi—tas ir aicinājums būt vēl uzmanīgākiem, vēl kritiskākiem, arī pret tiem, kas apgalvo, ka dara tieši to. Jo, ja mēs pieņemam, ka visi iepriekšējie naratīvi ir bijuši propagandas produkti, bet savu uzskatām par “beidzot patieso”, tad kļūst īpaši svarīgi pamatot šo pārliecību nevis ar pašu emocionālo attieksmi vai ironiju, bet ar konsekventu, pierādāmu argumentāciju. Un ja tajā pašā laikā paši autori par šo tēmu raksta ar izteiktu emocionālu noskaņu, piesātinot analīzi ar interpretācijām, kas bieži balstās vairāk pārliecībā nekā pierādījumos, tad lasītājam ir ne tikai tiesības, bet pienākums šādu “patiesību” apšaubīt. Objektivitāte nevar būt deklarācija—tai jāizriet no metodoloģijas un tās konsekventas pielietošanas. Tomēr pat tas nav pietiekami: galu galā par kāda cilvēka objektivitāti spriež apkārtējie, balstoties uz to, kā šī persona rīkojas un pamato savus argumentus atbilstoši objektivitātes principiem.
Īpaši problemātisks ir paustais pieņēmums, ka Ulmani vadījusi nepiepildīta politiskā ambīcija—proti, ka, nespējot gūt pilnu ietekmi parlamentārās iekārtas ietvaros, viņš izvēlējās apvērsumu kā līdzekli personisku mērķu sasniegšanai. Šāda interpretācija, ja arī tiek minēta kā versija, netiek padziļināti izsvērta pret alternatīvu—ka viņa rīcību varēja vadīt patiesas rūpes pret savu valsti un vēlme novērst tās politisko un morālo degradāciju. Galu galā, visas viņa darbības—sākot no sabiedriskās vienotības veicināšanas līdz valsts ekonomiskajai nostiprināšanai—bija vērstas uz valsts celšanu, nevis uz personīga labuma gūšanu. Netiek arī sniegti pierādījumi tam, ka Ulmani vadījušas materiālas vai egocentriskas intereses—šķiet, ka šis pieņēmums tiek pieņemts par pašsaprotamu tikai tādēļ, ka autori tā uzskata, tajā paša laikā atzīstot, ka materiālās vērtības Ulmanis nav uzkrājis.
Lai arī autori skar jautājumu par to, kāpēc sabiedrība lielā mērā pieņēma šo režīmu, piedāvājot interpretāciju par politiskās kultūras vājumu vai masu neiesaistīšanos, tomēr šī pieeja šķiet pārāk šaura. Netiek pietiekami apsvērta iespēja, ka cilvēki patiesi vēlējās to, ko Ulmanis piedāvāja—stingru, konsekventu vadību un vīziju, kas balstīta uz skaidrām, patriotiskām vērtībām. Šī mīlestība pret Latviju, ko sabiedrība, iespējams, saskatīja Ulmanī, varēja būt tieši tas trūkstošais elements, pēc kura tie ilgojās. Redzot līderi, kurš runāja ar pārliecību, kurš nenovērsās no sava tautas tēla un kurš personīgi iemiesoja valstiskuma ideju, sabiedrība nepadevās—tā atbalstīja. Tā bija iespējams apzināta atbilde uz sabiedrības vajadzību, nevis pasīvitātes izraisīta piekrišana, un tas, ka sabiedrība tobrīd lielā mērā šo režīmu atbalstīja, pelna nevis nosodījumu, bet izpratni.
Un, ja cena par šādu valsts stabilitāti bija atteikšanās no demokrātijas, kura līdz tam eksistēja tikai kā deklaratīva forma bez reāla, efektīva valsts aparāta, tad nav grūti saprast, kādēļ sabiedrība bija gatava šo cenu maksāt. Demokrātija, kas nespēj nodrošināt virzību, taisnīgumu vai attīstību, kļūst par simbolu bez seguma. Šķiet, ka šāds vienādojums autoriem paliek nepieņemts—taču tas bija reāls, vēsturiski saprotams un sabiedrības līmenī, iespējams, pat nepieciešams lēmums.
Šajā kontekstā īpašu neizpratni raisa autoru nievājošais tonis, ar kādu Ulmaņa režīma pamatvērtības tiek raksturotas kā ‘banālas’. Ja zemes attīstība, tautas pašapziņas un latviskuma celšana (ņemot vērā vēl ne tik senos laikus, kad latvietība tika uzskatīta par kauna avotu) un valstiskuma nostiprināšana tiek traktētas kā triviālas vai ideoloģiski aizdomīgas, un šīs vērtības tiek noniecinātas, rodas jautājums: kādas vērtības tad būtu cienīgas vadīt Latvijas valsti?
Īpaši kaitinošs kļūst paņēmiens, kurā jebkura sabiedriskās iniciatīvas veicināšana—vai tā būtu izglītības veicināšana, sabiedrisko pasākumu organizēšana, cilvēku iesaiste vai ziedojumi kultūras attīstībai—tiek tulkota tikai kā līdzeklis Ulmaņa personības kulta celšanai. Šāda interpretācija ne tikai trivializē sabiedrības vēlmi aktīvi līdzdarboties valsts veidošanā, bet arī ignorē iespēju, ka šīs iniciatīvas bija patiesi vērstas uz Latvijas izaugsmi. Šādu pieņēmumu uzspiešana bez pierādījumiem nav pētniecība—tā ir vērtējuma uzspiešana.
Te citāts līdzsvaram no prāvesta Kārļa Kundziņa (1850—1937) atmiņām:
Sanākot pirmajā ievēlētā parlamenta sēdē, pilsoņi gan satrūkās, kad pārliecinājās, kā pēc izdarītām vēlēšanām uz vispārējā vienlīdzības pamata sociālisti bija sev ieguvuši trešo daļu vietu Saeimā. Bet tie pamazām mierinājās, domādami, ka jaunās valsts sākuma un gūto panākumu sajūsmā partiju asums pārāk neizvirzīsies uz āru, bet piekāpsies un ka visas partijas, kopā apspriezdamas jaunos likumus, meklēs saprasties augstākajā likumā—valsts labklājības izveidošanā. Bet tūliņ notika vilšanās. Sociālisti izsacījās, ka viņi ir cita gara bērni, ka Latvijas republika tiem nav gala mērķis, bet tikai ceļa gabals uz sociālo iekārtu visā pasaulē.
Ar to mūsu likumdevēju iestādi ierāva partiju cīņā. Nodibinājās arī citas partijas. Dažādās ar savām sevišķām interesēm, it kā nobīdamas pie malas valsts intereses.[...]
Nebija neviens varas, kas spētu tiem tikt klāt un savaldīt.
Tauta kurnēja. Valsts kārtīgā dzīve, acīm redzot, tika apturēta visās nodaļās. Uz iekšu un āru.
Tā tas bija gājis 15 gadus, kamēr piekārtais vadzis lūza.[...]
Un sašutis par mūsu Saeimas neauglīgo un kaitīgo darbību, tas kopā ar populāro kara ministru Jāni Balodi naktī no 15. uz 16. maiju agrā rītā izdarīja apvērsumu.
Arrestēja visus sociāldemokrātus un komunistu deputātus. Iztīrīja valdību no naidīgajiem elementiem un nodibināja Ministru kabinetu ar valstij drošiem, uzticamiem un spējīgiem spēkiem, visvairāk no Zemnieku savienības vīriem.[...]
Paši vadoņi gan vairs lāga neticēja savām nodrāztajām un novecojušajām frāzēm, gūdami un vairodami sev privātīpašumu, celdami un pirkdami sev namus, muižas mājas. Bet savā partijā tie gan turēties turējās kopā kā augonis ar dziļām saknēm mūsu tautas organismā, bojādami Latvijas veselību un kavēdami tās attīstību.
Briesmas tagad bija novērstas. Ulmani dievināja sarīkotajos tautas atmodas dziesmu svētkos kā vadoni.
— Kārlis Kundziņš, Mana mūža gājiens, 2020, 300-302.lpp
Lasot citu autoru darbus un atmiņu stāstus no tiem, kas izbēga no Latvijas padomju okupācijas sākumā, kļūst acīmredzams, ka Ulmaņa laika Latvija daudziem bija izcils, dziļi mīlēts periods. Šajos tekstos bieži vien atklājas atmiņas par ārkārtīgi augstas kvalitātes dzīvi, kas daudzējādā ziņā bija salīdzināma ar lielākajām tālaika Eiropas galvaspilsētām. Sevišķi spilgti to var izjust, piemēram, grāmatā Mani skaistākie gadi Latvijā, kur aprakstītā pasaule šķiet gandrīz kā no citas realitātes. Līdzīga noskaņa caurstrāvo arī Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas—tajās redzam sabiedrību, kurā cilvēki dzīvoja ar pašcieņu, kultūras izsmalcinātību un skaidru apziņu par piederību eiropeiskai Latvijai un savai latvietībai.
Pieprasīt no Ulmaņa, lai viņš būtu atrisinājis visas valsts problēmas un izveidojis utopiju, būtu ne vien netaisnīgi, bet arī absolūti absurdi. Viņš tomēr izveidoja laikmetu, kuru cilvēki vēlāk atcerējās ar siltumu, pateicību un cieņu. Diemžēl šī grāmata to pilnībā ignorē, koncentrējoties gandrīz tikai uz politiski aktīvo pilsoņu—sevišķi Ulmaņa opozicionāru un sociālistu—atmiņām. Šāda selektīva pieeja rada deformētu priekšstatu par laikmetu. Lai izprastu kopainu, man būtu nepieciešams plašāks avotu loks, nevis tikai iepriekš izvēlēts un šaurs skatījums.
Protams, kritiska pieeja Ulmaņa režīmam ir nepieciešama, īpaši attiecībā uz cenzūru, opozīcijas apspiešanu un varas koncentrāciju, kā arī uz viņa politiku 1939. un 1940. gada notikumu kontekstā, kas bija ārkārtīgi neadekvāta un noveda pie sekām, kuras mēs visi zinām. Taču šie aspekti jāvērtē vēsturiskā un sabiedriskā kontekstā—nevis kā pierādījums personiskam egoismam, bet kā daļa no sarežģītas realitātes, kurā pieejamās alternatīvas šķita vai nu neefektīvas, vai destruktīvas. Turklāt jāvaicā—vai tolaik Latvijas valstī vispār bija politiķi ar pietiekamu pieredzi, ko varētu balstīt uz iepriekšējo politiķu paaudžu mantojumu?
Vēl viens būtisks, taču neizvērsts aspekts: kādas tieši destruktīvas sekas un apstākļus Ulmaņa režīms ilgtermiņā radīja Latvijas valstī? Lasot grāmatu, nav sajūtas, ka autori būtu spējuši pārliecinoši parādīt, ka Ulmaņa valdīšanas laikā Latvijā valdīja kāda graujoša netaisnība vai sabiedriskā katastrofa. Tiek uzsvērta opozīcijas ierobežošana, taču netiek parādīts, ka alternatīva—proti, parlamentārās sistēmas turpināšana ar partiju sadrumstalotību un sociāldemokrātu pārsvaru—būtu devusi labākus rezultātus tiem laikiem ar to pagātnes pieredzi un izpratni. Bez šāda salīdzinājuma kritika kļūst pašmērķīga.
Māra Zandera un Vitas Zelčes kopdarbs neapšaubāmi rosina domāt un pārvērtēt dažus nostiprinātus priekšstatus. Taču tā īsteno šo mērķi, liekot lasītājam justies vairāk pārliecinātam nekā aicinātam uz domāšanu. Lai teksts iegūtu dziļumu un patiesi nojauktu mītus, daudz iedarbīgāks paņēmiens būtu bijis piedāvāt interpretācijas, kas balstītas dažādos avotos un skatpunktos—tostarp arī tādas, kur Ulmanis nav reducēts tikai uz autoritāru līderi, bet parādās kā pretrunīgs, tomēr ideālistisks valstsvīrs. Tieši šāds daudzslāņains pieejas veids ļautu lasītājam pašam veidot izsvērtu spriedumu, nevis pieņemt jau iepriekš definētu interpretāciju.
Noslēgumā jāuzdod viens būtisks jautājums. Ja, kā paši šīs sērijas autori apgalvo, propaganda ir eksistējusi visos laikos un visās formās—gan Ulmaņa laikos, gan padomju laikos, gan senāk—tad kā lasītājam būtu iespējams zināt, ka tieši šī, 2023. gadā izdotā grāmata nav tās turpinājums? Kā mēs varam uzticēties tās objektivitātei, ja iepriekšējā vēstures izklāsta forma tiek noraidīta kā ideoloģiska manipulācija?
Šis jautājums nav domāts kā noraidījums vēstures pārskatīšanai. Tieši otrādi—tas ir aicinājums būt vēl uzmanīgākiem, vēl kritiskākiem, arī pret tiem, kas apgalvo, ka dara tieši to. Jo, ja mēs pieņemam, ka visi iepriekšējie naratīvi ir bijuši propagandas produkti, bet savu uzskatām par “beidzot patieso”, tad kļūst īpaši svarīgi pamatot šo pārliecību nevis ar pašu emocionālo attieksmi vai ironiju, bet ar konsekventu, pierādāmu argumentāciju. Un ja tajā pašā laikā paši autori par šo tēmu raksta ar izteiktu emocionālu noskaņu, piesātinot analīzi ar interpretācijām, kas bieži balstās vairāk pārliecībā nekā pierādījumos, tad lasītājam ir ne tikai tiesības, bet pienākums šādu “patiesību” apšaubīt. Objektivitāte nevar būt deklarācija—tai jāizriet no metodoloģijas un tās konsekventas pielietošanas. Tomēr pat tas nav pietiekami: galu galā par kāda cilvēka objektivitāti spriež apkārtējie, balstoties uz to, kā šī persona rīkojas un pamato savus argumentus atbilstoši objektivitātes principiem.
Read
January 9, 2024Grāmata par sarežģītajiem Ulmaņlaikiem, par to, kā un ar kādiem paņēmieniem Ulmanim tik veikli izdevās izvērst apvērsumu, par preses ietekmi tā sekmēšanā, par tā laika sabiedrību. Ulmaņlaiki mūsdienu Latvijā pamazām zaudē savu spozmi, un M. Zanders ar V. Zelči šo spožumu pakasa nost vēl vairāk.
Ja te ir kāds, kas vēl nav dzirdējis par Aminori izdoto sēriju "Latvijas vēstures mīti un versijas", tad noteikti iesaku to sameklēt un pašķirstīt. Līdz šim sērijā iznākušas septiņas grāmatas, un katrā no tām apskatīts kāds Latvijas vēsturē sarežģīts un pretrunīgs posms. Man simpātisks šķiet grāmatas koncepts – intervija/saruna. Māris Zanders grāmatas lappusēs sarunājas ar vēsturniekiem, attiecīgā laikposma pārzinātājiem, uzdod jautājumus un saņem izvērstas atbildes.
Līdz šim esmu pilnībā izlasījusi divas sērijas grāmatas, iesākusi trešo. Noteikti varu ieteikt "Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā" – ar šo sākās mana mīlestība pret sēriju, un te atradīsiet daudz pavisam sadzīvisku faktu un nianšu par to Latviju, kas mūsos atstājusi pēdas vēl šodien.
Man ir grūti šo grāmatu novērtēt zvaigznēs. Vairāk to uztveru kā izziņas, varbūt pat nedaudz kā mācību literatūru, bet tas noteikti nav grāmatas mīnuss. Es būtu ļoti gribējusi apgūt vēsturi šādā veidā. Iesaku no šī vērtējuma nebaidīties, droši papētīt attiecīgo sēriju un mesties iekšā lappusēs.
Ja te ir kāds, kas vēl nav dzirdējis par Aminori izdoto sēriju "Latvijas vēstures mīti un versijas", tad noteikti iesaku to sameklēt un pašķirstīt. Līdz šim sērijā iznākušas septiņas grāmatas, un katrā no tām apskatīts kāds Latvijas vēsturē sarežģīts un pretrunīgs posms. Man simpātisks šķiet grāmatas koncepts – intervija/saruna. Māris Zanders grāmatas lappusēs sarunājas ar vēsturniekiem, attiecīgā laikposma pārzinātājiem, uzdod jautājumus un saņem izvērstas atbildes.
Līdz šim esmu pilnībā izlasījusi divas sērijas grāmatas, iesākusi trešo. Noteikti varu ieteikt "Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā" – ar šo sākās mana mīlestība pret sēriju, un te atradīsiet daudz pavisam sadzīvisku faktu un nianšu par to Latviju, kas mūsos atstājusi pēdas vēl šodien.
Man ir grūti šo grāmatu novērtēt zvaigznēs. Vairāk to uztveru kā izziņas, varbūt pat nedaudz kā mācību literatūru, bet tas noteikti nav grāmatas mīnuss. Es būtu ļoti gribējusi apgūt vēsturi šādā veidā. Iesaku no šī vērtējuma nebaidīties, droši papētīt attiecīgo sēriju un mesties iekšā lappusēs.
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](/_next/image?url=https%3A%2F%2Fi.gr-assets.com%2Fimages%2FS%2Fcompressed.photo.goodreads.com%2Fusers%2F1659017528i%2F124023459._UX200_CR0%2C0%2C200%2C200_.jpg&w=128&q=75)
November 5, 2024
Jaunākā sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” grāmata.
Ulmaņlaiki arī man no bērnības kodēti, kā tie zaļie laiki, kad viss notika un gāja no rokas, zāle bija zaļāka un cukurs saldāks, tomēr nu jau labu laiku uz šo neviennozīmīgo laiku lūkojos kritiski. Jā, nenoliedzami - šis bija Latvijas zelta laiks, kad pēc mokošā I Pasaules kara dzīve patiesi rādījās arvien saulaināka, tomēr nedrīkst aizmirst, ka par demokrātijas cenu.
Šajā grāmatā, līdzīgi kā pārējās sērijas grāmatās (visas gan vēl neesmu izlasījusi) Māris Zanders, šoreiz kopā ar Vitu Zelču šķetina šo sarežģīto, ar mītiem apaugušo laika murskuli. Sarunā abi skaidro, kā tas vispār bija iespējams, ka tik vienkārši Ulmanis pārņēma varu valstī un demokrātiju aizstāja autoritārs režīms, kuram neviens lāga nepretojās. Kā un vai patiešām Ulmanis bija tik cienīts un mīlēts, kā mums stāstīts. Kas bija Ulmaņa panākuma atslēga?
Kā jau allaž šajos darbos iespējams uzzināt ko jaunu, palūkoties uz zināmiem notikumiem, no nezināmiem skatu punktiem, tomēr, salīdzinoši ar citām sērijas grāmatām mani šī aizrāva mazāk. Iespējams tādēļ, ka par šo laiku jau biju lasījusi, iespējams, ka pietrūka vairāk “tautas temperatūras mērīšana” jeb informācija, kā par jauno režīmu jutās tauta. Tāpat šur tur citur biju lasījusi par Ulmaņa laika lēmumiem “no acīm aizvākt” nevarīgos, proti, garīgi nespējīgos. Un vēl šādas tādas ne visai glaimojošas lietas par Ulmaņa lēmumiem un man būtu gribējies, lai tādas detaļas tiktu izceltas arī šajā grāmatā, lai kopaina būtu pilnīgāka un stāsts smeķīgāks. Sīkums, bet man patika, ka grāmatā pieminētas citas grāmatas, kurās labi nolasās Ulmaņu laiku spozme un posts. Kā viena no tām mana mīļā tetraloģija Volkevičas “Pļauka”. Joprojām iesaku izlasīt visiem.
Drīzumā @aminoritelpa laidīs klajā jaunu sērijas grāmatu par krieviem “Krievi Latvijā. Kad, kā un kāpēc.” - to ļoti gaidu.
Ulmaņlaiki arī man no bērnības kodēti, kā tie zaļie laiki, kad viss notika un gāja no rokas, zāle bija zaļāka un cukurs saldāks, tomēr nu jau labu laiku uz šo neviennozīmīgo laiku lūkojos kritiski. Jā, nenoliedzami - šis bija Latvijas zelta laiks, kad pēc mokošā I Pasaules kara dzīve patiesi rādījās arvien saulaināka, tomēr nedrīkst aizmirst, ka par demokrātijas cenu.
Šajā grāmatā, līdzīgi kā pārējās sērijas grāmatās (visas gan vēl neesmu izlasījusi) Māris Zanders, šoreiz kopā ar Vitu Zelču šķetina šo sarežģīto, ar mītiem apaugušo laika murskuli. Sarunā abi skaidro, kā tas vispār bija iespējams, ka tik vienkārši Ulmanis pārņēma varu valstī un demokrātiju aizstāja autoritārs režīms, kuram neviens lāga nepretojās. Kā un vai patiešām Ulmanis bija tik cienīts un mīlēts, kā mums stāstīts. Kas bija Ulmaņa panākuma atslēga?
Kā jau allaž šajos darbos iespējams uzzināt ko jaunu, palūkoties uz zināmiem notikumiem, no nezināmiem skatu punktiem, tomēr, salīdzinoši ar citām sērijas grāmatām mani šī aizrāva mazāk. Iespējams tādēļ, ka par šo laiku jau biju lasījusi, iespējams, ka pietrūka vairāk “tautas temperatūras mērīšana” jeb informācija, kā par jauno režīmu jutās tauta. Tāpat šur tur citur biju lasījusi par Ulmaņa laika lēmumiem “no acīm aizvākt” nevarīgos, proti, garīgi nespējīgos. Un vēl šādas tādas ne visai glaimojošas lietas par Ulmaņa lēmumiem un man būtu gribējies, lai tādas detaļas tiktu izceltas arī šajā grāmatā, lai kopaina būtu pilnīgāka un stāsts smeķīgāks. Sīkums, bet man patika, ka grāmatā pieminētas citas grāmatas, kurās labi nolasās Ulmaņu laiku spozme un posts. Kā viena no tām mana mīļā tetraloģija Volkevičas “Pļauka”. Joprojām iesaku izlasīt visiem.
Drīzumā @aminoritelpa laidīs klajā jaunu sērijas grāmatu par krieviem “Krievi Latvijā. Kad, kā un kāpēc.” - to ļoti gaidu.
April 15, 2024
Saturiski grāmatai varbūt arī nav ne vainas, patika stāstījums par tā laika Latvijas sadzīviskajām un politiskajām norisēm. Teksts ir viegls, raiti lasās. Grāmata gan negaidīti apraujas.
Lielākie iebildumi bija par grāmatas formu. Citātu izcēlumi, manuprāt, ir lieki un bezjēdzīgi, jo neredzu vajadzību lasīt vienu un to pašu tekstu divreiz. Atsauces dažkārt aizņem puslapu. Dažbrīd šķita, ka lasu nevis grāmatu, bet biezu žurnālrakstu. Piemēram, nesaprotamas šķita stāstījumā par Ulmaņlaikiem iepītās atsauces uz atsevišķiem mūslaiku un ļoti neseniem un zaļiem politikas notikumiem. Manuprāt, grāmatas formātam tas nav ilgtspējīgs paņēmiens. Ak, jā - un nevaru nepieminēt “emoji” lietojumu tekstā. Neatbalstu.
Lielākie iebildumi bija par grāmatas formu. Citātu izcēlumi, manuprāt, ir lieki un bezjēdzīgi, jo neredzu vajadzību lasīt vienu un to pašu tekstu divreiz. Atsauces dažkārt aizņem puslapu. Dažbrīd šķita, ka lasu nevis grāmatu, bet biezu žurnālrakstu. Piemēram, nesaprotamas šķita stāstījumā par Ulmaņlaikiem iepītās atsauces uz atsevišķiem mūslaiku un ļoti neseniem un zaļiem politikas notikumiem. Manuprāt, grāmatas formātam tas nav ilgtspējīgs paņēmiens. Ak, jā - un nevaru nepieminēt “emoji” lietojumu tekstā. Neatbalstu.
December 5, 2023
Vērtīga grāmata, bet kāpēc pa vidu tekstam jāliek emodži? 🤦
November 23, 2025
Viegli lasījās, pietiekami interesanti. Bija par ko padomāt arī šodienas kontekstā un vēlmē pēc "stingrās rokas".
Displaying 1 - 15 of 15 reviews