Jump to ratings and reviews
Rate this book

Latvijas vēstures mīti un versijas

Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības

Rate this book
Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” septītā grāmata – Vitas Zelčes un Māra Zandera kopdarbs “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” – stāsta par 1934. gada 15. maija apvērsumu Latvijā, dodot iespēju saprast, kā un kāpēc tas notika, kāpēc izdevās tik vienkārši un bija tik sekmīgs. Grāmatā analizēta Kārļa Ulmaņa personība, mediju loma apvērsuma veicināšanā un to lojalitāte varai pēc apvērsuma, Ulmaņa režīma banālā, bet iedarbīgā ideoloģija un Latvijas tā laika sabiedrība, kuras lielākajai daļai bija pilnīgi vienalga, kas ir pie varas.

320 pages, Hardcover

Published November 1, 2023

Loading...
Loading...

About the author

Māris Zanders

12 books2 followers

Ratings & Reviews

What do you think?
Rate this book

Friends & Following

Create a free account to discover what your friends think of this book!

Community Reviews

5 stars
34 (47%)
4 stars
26 (36%)
3 stars
10 (14%)
2 stars
1 (1%)
1 star
0 (0%)
Displaying 1 - 15 of 15 reviews
Profile Image for Mairita (Marii grāmatplaukts).
725 reviews221 followers
February 27, 2024
Vēl viena laba Vēstures mītu sērijas grāmata un arī temats būtisks. Kā ļauj nojaust nosaukums, tiek iztirzāts Ulmaņa autoritārisms un Vita Zelče to dara pamatīgi un interesanti. Kas bija tie apstākļi un cilvēki, kas padarīja apvērsumu iespējamu, kas notika pēc tam un tā tālāk. Mans vienīgais iebildums ir pret "smaidiņiem" tekstā. Lūdzu, draudzīgi sarunājam emocijikonas grāmatās nelietot.
Profile Image for Anete.
665 reviews86 followers
December 31, 2023
Interesanti un izglītojoši. Labi uzbur gaisotni, kas valdīja 1930-to gadu Latvijā.
Profile Image for Ieva.
1,394 reviews116 followers
January 16, 2024
Ulmanis ir tāda tēma, par kuru it kā runāts jau daudz, bet vienmēr kaut kas paliek vēl neizrunāts. Ļoti saturīgi un interesanti. Jocīgākais, ka fakts, kas aizķērās visvairāk bija nejaušie dalībnieki pavērsumā, kuri pat nesaprata, kāpēc dara to, ko dara - nu kā jau dzīvē daudzkārt, kad priekšniecība kaut ko izdomā un tu tik dari (nu vismaz valsts iestādē tā gadās). Vienīgais, ko tā arī nesapratu bija tā emotikonu izmantošana (un ja tādus izmanto, tad kāpēc tik maz - tie pāris uz visu grāmatu likās gaužām jocīgi).
Profile Image for Ints.
880 reviews88 followers
November 27, 2023
Labs stāsts par slaveno apvērsumu, cenzūru un Ulmaņa spēju izmantot valsts resursus sava tēla stiprināšanā.
Profile Image for Laine.
104 reviews6 followers
January 5, 2024
"Pilnvērtīgi reflektēt par politiku un augstām lietām parasti var cilvēki, kuriem pamatvajadzību apmierināšana vairs nerada lielas raizes".

query this - cik tādu ir mūsdienu Latvijā?

un lielisks izklāsts par "gaišo lauku" un "smirdīgās Rīgas" ideoloģisko pretnostatīšanu un tās ideoloģiskajiem iemesliem. ahhhhhh, nekā jauna šajā pasaulē.
Profile Image for Viola.
578 reviews88 followers
November 30, 2023
Ulmaņa vārds joprojām daudzu cilvēku apziņā saistās ar zināmu "labo" laiku, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas utt. Šī grāmata sniedz skaidrojumu 1934.g. apvērsumam, tā iemesliem, norisei, kā arī parasto pilsoņu reakcijai uz to. Daudz veltīts tieši preses analīzei, jo kā zināms, neviens autoritārs režīms nevar iztikt bez preses iesaistīšanas.
Profile Image for Laura.
225 reviews34 followers
March 5, 2024
Daudz neko jaunu, kā par citām šīs sērijas grāmatām nevaru pateikt - lieliska!
Vita Zelče izskaidro Ulmaņa fenomenu, autoritārisma režīma īpatnības Latvijā Eiropas kontekstā un Latvijas sabiedrības kopējo attieksmi. Grāmata papildināta ar daudziem attēliem un pieminēto personu skaidrojumiem.
Profile Image for ZALITE.
108 reviews5 followers
April 10, 2025
Autori pieteic savu ieceri kā kritisku un dekonstruktīvu skatījumu uz Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Vēlos uzreiz uzsvērt: pati vēlme vērtēt Ulmani kritiski nav problēma — viņa valdīšana un pieņemtie lēmumi ir un paliek absolūti leģitīms izpētes un diskusiju objekts. Taču, padziļinoties tekstā, atkal un atkal rodas jautājums nevis par to, vai Ulmaņa režīms būtu kritizējams, bet gan par to, kā šī kritika tiek pasniegta — cik metodoloģiski pārliecinoši tiek pamatoti pašu pētnieku secinājumi un cik skaidri tiek nošķirti pierādāmi fakti no autoru subjektīvajām interpretācijām.

Īpaši tas attiecas uz veidu, kā tiek pasniegts pieņēmums, ka Ulmaņa rīcību demonstratīvi vadījusi nepiepildīta politiskā ambīcija — proti, ka, nespējot gūt ietekmi parlamentārajā iekārtā, viņš izvēlējies apvērsumu kā instrumentu personisko mērķu sasniegšanai. Šāda interpretācija ir iespējama, taču jautājums ir par tās pamatojumu: uz kādiem konkrētiem avotiem autori balsta šo konstrukciju un kāpēc tieši šī motivācija tiek pasniegta kā vienīgā ticamā? Tas ir īpaši būtiski kontekstā, kurā paši autori vienlaikus atzīst — materiālos labumus vai personīgo bagātību Ulmanis nav uzkrājis.

Analogs jautājums par pasniegšanas veidu rodas, vērtējot sabiedrības un režīma attiecību skaidrojumu. Autori pievēršas jautājumam par to, kāpēc sabiedrība šo varas modeli lielā mērā pieņēma, izvirzot pieņēmumus par politiskās kultūras nepietiekamību, pasivitāti vai masu manipulāciju. Taču vai tiek pietiekami novērtēta iespēja, ka daļa sabiedrības Ulmaņa valsts modeli atbalstīja apzināti? Ne jau politiskās analfabētisma dēļ, bet tāpēc, ka konkrētajā vēsturiskajā konjunktūrā tas tika uztverts kā pieņemamāka alternatīva?

Šajā ietvarā neizpratni raisa tas, kādā tonī autori raksturo Ulmaņa režīma pamatvērtības, nosaucot tās par "banālām". Ja lauku un zemes attīstība, tautas pašapziņas atjaunošana un latviskuma stiprināšana — īpaši ņemot vērā vēsturiski neseno pagātni, kurā latvietība tika uzskatīta par kauna avotu — tiek pasniegtas kā triviālas vai ideoloģiski aizdomīgas, rodas pamatots jautājums: kādas vērtības tādā gadījumā autori uzskata par cienīgām virzīt Latvijas valsti šajā laikmetā?

Metodoloģiski apšaubāms šķiet arī paņēmiens, kurā jebkura pilsoniskā un sabiedriskā iniciatīva — izglītības veicināšana, kultūras pasākumi, mecenātisms vai kopienu iesaiste — tiek viennozīmīgi interpretēta un pasniegta tikai kā līdzeklis Ulmaņa personības kulta būvēšanai. Šāda reduktīva pieeja ne vien trivializē sabiedrības gribu līdzdarboties savas valsts celšanā, bet arī atņem tās iniciatīvām autentisku vērtību. Šādu aprioru pieņēmumu uzspiešana bez empīriska pierādījumu seguma nav pētniecība, bet gan gatava vērtējuma pasniegšana, kas mazina darba analītisko svaru.

Tāpat autori negatīvas laikabiedru atmiņas izmanto kā pamatojumu savai kritikai par Ulmaņa režīmu, kamēr pozitīvas atmiņas par to pašu laikmetu pēc būtības varētu tikt noraidītas kā subjektīvas vai idealizētas. Taču šāda pieeja pati par sevi rada jautājumu par metodoloģisko konsekvenci. Ja personiskas atmiņas ir subjektīvas, tad tas attiecas gan uz negatīvām, gan pozitīvām liecībām. Tādēļ nevar vienas izmantot kā faktisku pamatojumu kritiskiem secinājumiem, bet otras noraidīt tieši to subjektivitātes dēļ, nepaskaidrojot, pēc kādiem kritērijiem vienām tiek piešķirts lielāks pierādījuma svars nekā otrām.

Te vietā ir citāts līdzsvaram no prāvesta Kārļa Kundziņa (1850—1937) atmiņām:

Sanākot pirmajā ievēlētā parlamenta sēdē, pilsoņi gan satrūkās, kad pārliecinājās, kā pēc izdarītām vēlēšanām uz vispārējā vienlīdzības pamata sociālisti bija sev ieguvuši trešo daļu vietu Saeimā. Bet tie pamazām mierinājās, domādami, ka jaunās valsts sākuma un gūto panākumu sajūsmā partiju asums pārāk neizvirzīsies uz āru, bet piekāpsies un ka visas partijas, kopā apspriezdamas jaunos likumus, meklēs saprasties augstākajā likumā—valsts labklājības izveidošanā. Bet tūliņ notika vilšanās. Sociālisti izsacījās, ka viņi ir cita gara bērni, ka Latvijas republika tiem nav gala mērķis, bet tikai ceļa gabals uz sociālo iekārtu visā pasaulē.

Ar to mūsu likumdevēju iestādi ierāva partiju cīņā. Nodibinājās arī citas partijas. Dažādās ar savām sevišķām interesēm, it kā nobīdamas pie malas valsts intereses.[...]

Nebija neviens varas, kas spētu tiem tikt klāt un savaldīt.

Tauta kurnēja. Valsts kārtīgā dzīve, acīm redzot, tika apturēta visās nodaļās. Uz iekšu un āru.
Tā tas bija gājis 15 gadus, kamēr piekārtais vadzis lūza.[...]

Un sašutis par mūsu Saeimas neauglīgo un kaitīgo darbību, tas kopā ar populāro kara ministru Jāni Balodi naktī no 15. uz 16. maiju agrā rītā izdarīja apvērsumu.

Arrestēja visus sociāldemokrātus un komunistu deputātus. Iztīrīja valdību no naidīgajiem elementiem un nodibināja Ministru kabinetu ar valstij drošiem, uzticamiem un spējīgiem spēkiem, visvairāk no Zemnieku savienības vīriem.[...]

Paši vadoņi gan vairs lāga neticēja savām nodrāztajām un novecojušajām frāzēm, gūdami un vairodami sev privātīpašumu, celdami un pirkdami sev namus, muižas mājas. Bet savā partijā tie gan turēties turējās kopā kā augonis ar dziļām saknēm mūsu tautas organismā, bojādami Latvijas veselību un kavēdami tās attīstību.

Briesmas tagad bija novērstas. Ulmani dievināja sarīkotajos tautas atmodas dziesmu svētkos kā vadoni.

— Kārlis Kundziņš, Mana mūža gājiens, 2020, 300-302.lpp

Pētot to laikabiedru atmiņu liecības, kuri pameta Latviju Otrā pasaules kara sākumā, kļūst skaidrs, ka 30. gadu Latvija daudzu apziņā saglabājās kā uzplaukuma un dziļas piederības laiks. Šajos tekstos parādās atmiņas par augstas kvalitātes dzīves telpu, kas kultūras ziņā bija salīdzināma ar tā laika Eiropas galvaspilsētām. Sevišķi spilgti to var izjust, piemēram, grāmatā Mani skaistākie gadi Latvijā, kur aprakstītā pasaule šķiet gandrīz kā no citas realitātes. Līdzīga noskaņa caurstrāvo arī Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas— tajās atklājas sabiedrība ar izkoptu valstisko pašcieņu un skaidru eiropeisko identitāti.

Viennozīmīgi, kritiska pieeja autoritāram režīmam ir nepieciešama un pašsaprotama — it īpaši attiecībā uz cenzūru, opozīcijas apspiešanu, varas koncentrāciju un viņa politiku 1939. un 1940. gada krīzes punktos, kuras neadekvātums noveda pie traģiskām sekām. Šos aspektus nedrīkst un nevajag noklusēt. Taču jautājums atkal ir par pasniegšanas veidu: vai šie faktori tiek analizēti to vēsturiskajā kontekstā, vai arī pasniegti kā vienkāršots pierādījums personiskam egoismam? Un vai tiek vaicāts, vai tā laika Latvijā vispār bija politiķi ar pietiekamu valstiskās pieredzes bagāžu?

Tāpat paliek neatbildēts jautājums par ilgtermiņa sekām: kādas tieši destruktīvas sekas Ulmaņa režīms atstāja valsts audos? Autori nav spējuši pārliecinoši parādīt, ka Ulmaņa valdīšanas laikā valdīja kāda visaptveroša netaisnība vai sabiedriskā katastrofa. Uzsverot opozīcijas ierobežošanu, netiek piedāvāts salīdzinājums — vai parlamentārās sistēmas turpināšana ar tās sadrumstalotību konkrētajos apstākļos būtu devusi labākus rezultātus. Bez šāda salīdzinājuma izteiktā kritika kļūst pašmērķīga.

Visbeidzot, rodas būtisks epistemoloģisks jautājums: ja, kā norāda paši autori, propaganda ir pastāvējusi visos laikos, kā lai lasītājs zina, ka tieši šī, 2023. gadā izdotā grāmata nav tās turpinājums? Kā mēs varam paļauties uz tās objektivitāti, ja iepriekšējais vēstures izklāsts tiek noraidīts kā ideoloģiska manipulācija?

Māra Zandera un Vitas Zelčes kopdarbs neapšaubāmi rosina domāt un pārvērtēt nostiprinātus priekšstatus. Tomēr tas cenšas šo mērķi sasniegt, liekot lasītājam pieņemt jau sagatavotus secinājumus, nevis aicinot uz patstāvīgu analīzi. Lai teksts iegūtu patiesu dziļumu, daudz iedarbīgāks paņēmiens būtu bijis piedāvāt interpretācijas, kas balstītas daudzveidīgos avotos — kur Ulmanis nav reducēts tikai uz plakanu autoritāru līderi, bet parādās kā pretrunīgs valstsvīrs.

Visbeidzot, vēlos uzsvērt galveno: mana vilšanās par šo grāmatu nav saistīta ar to, ka tajā tiek kritizēts Ulmanis. Mans skatījums uz viņu pašu ir ļoti pretrunīgs, un es nevēlos redzēt nekādu viņa idealizāciju. Vilšanos rada tas, kā autori šo kritiku pasniedz. Tā vietā, lai sniegtu lasītājam konstruktīvus faktus, avotus un analītisko pamatu, uz kura katrs pats varētu būvēt savu izsvērto vērtējumu, grāmata piedāvā jau iepriekš noformētu attieksmi un selektīvu rāmi. No kritiskas grāmatas es sagaidu argumentētu informāciju paša spriedumam, nevis gatavas attieksmes uzspiešanu.
Profile Image for Zane B..
306 reviews14 followers
March 24, 2024
Kamēr daži ilgojas par agrākajiem padomju savienības laikiem, kad viss bija bez maz vai par brīvu (jautājums - par kādu cenu?), tad daļai tie ir Ulmaņlaiki, latviešu tā dēvētie "ziedu laiku" ar vadoņa kulta glorificēšanu. Grāmatā ir sīki aprakstīts kā notika apvērsums (droši var apgalvot, ka Latvijas valsts demokrātija sabruka viena vakara laikā) un to, kapēc latviešu tauta bija mierā ar to. Uzzināsiet kā darbojās cenzūra šajos ziedu laikos, kā arī par Ulmaņa plāniem nolīdzināt Vecrīgas vēsturiskos namus un padarīt tos "latviskākus" ar betona blokiem, arkām un parādes gatvēm (paralēles var vilkt ar bada spēļu Kapitoliju).
Šī bija mana otrā grāmata no sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas", un ceru, ka šajās grāmatu sērijās papildināsies ar vēl man interesējošiem vēstures laikiem.
Profile Image for Valdis Reķis.
194 reviews9 followers
December 11, 2024
Latvija ir Eiropu daļa, un mēs arī sekojam Eiropas tendencēm: franču revolūcijas atblāzma arī atnāca līdz Latvijas muižniekiem, Latvijā 20.gs iesākumā bija ļoti daudz marksistu, brīvības cīņas (kuras noslēdzām kā uzvarētāji!!), Eiropas ekonomiskās krīzes ietekmēja arī Latviju un Ulmanis redzēja risinājumu tādu kā daudzviet citur tobrīd Eiropā - autoritārismu.
Grāmatā no dažādiem aspektiem aprakstīts kāpēc latvieši tiek viegli pieņēma vadoni un atteicās no vēl gluži jaunās Satversmes un demokrātijas (kuras izveidē aktīvi klāt bija arī pats Ulmanis). Galvenās atziņas kāpēc - Ulmanim bija harizmātiska, pieticīga un taisnīga cilvēka tēls. Viņš bija ievēlēts par ministru prezidentu (tātad bija tautas uzticība, un visi ministri bija jau 'viņa pusē'. Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, kā tas būtu izvērties ilgtermiņā...
Profile Image for Aija.
565 reviews76 followers
Read
January 9, 2024
Grāmata par sarežģītajiem Ulmaņlaikiem, par to, kā un ar kādiem paņēmieniem Ulmanim tik veikli izdevās izvērst apvērsumu, par preses ietekmi tā sekmēšanā, par tā laika sabiedrību. Ulmaņlaiki mūsdienu Latvijā pamazām zaudē savu spozmi, un M. Zanders ar V. Zelči šo spožumu pakasa nost vēl vairāk.
Ja te ir kāds, kas vēl nav dzirdējis par Aminori izdoto sēriju "Latvijas vēstures mīti un versijas", tad noteikti iesaku to sameklēt un pašķirstīt. Līdz šim sērijā iznākušas septiņas grāmatas, un katrā no tām apskatīts kāds Latvijas vēsturē sarežģīts un pretrunīgs posms. Man simpātisks šķiet grāmatas koncepts – intervija/saruna. Māris Zanders grāmatas lappusēs sarunājas ar vēsturniekiem, attiecīgā laikposma pārzinātājiem, uzdod jautājumus un saņem izvērstas atbildes.
Līdz šim esmu pilnībā izlasījusi divas sērijas grāmatas, iesākusi trešo. Noteikti varu ieteikt "Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā" – ar šo sākās mana mīlestība pret sēriju, un te atradīsiet daudz pavisam sadzīvisku faktu un nianšu par to Latviju, kas mūsos atstājusi pēdas vēl šodien.
Man ir grūti šo grāmatu novērtēt zvaigznēs. Vairāk to uztveru kā izziņas, varbūt pat nedaudz kā mācību literatūru, bet tas noteikti nav grāmatas mīnuss. Es būtu ļoti gribējusi apgūt vēsturi šādā veidā. Iesaku no šī vērtējuma nebaidīties, droši papētīt attiecīgo sēriju un mesties iekšā lappusēs.
Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].
529 reviews304 followers
September 18, 2024
Jaunākā sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” grāmata.

Ulmaņlaiki arī man no bērnības kodēti, kā tie zaļie laiki, kad viss notika un gāja no rokas, zāle bija zaļāka un cukurs saldāks, tomēr nu jau labu laiku uz šo neviennozīmīgo laiku lūkojos kritiski. Jā, nenoliedzami - šis bija Latvijas zelta laiks, kad pēc mokošā I Pasaules kara dzīve patiesi rādījās arvien saulaināka, tomēr nedrīkst aizmirst, ka par demokrātijas cenu.

Šajā grāmatā, līdzīgi kā pārējās sērijas grāmatās (visas gan vēl neesmu izlasījusi) Māris Zanders, šoreiz kopā ar Vitu Zelču šķetina šo sarežģīto, ar mītiem apaugušo laika murskuli. Sarunā abi skaidro, kā tas vispār bija iespējams, ka tik vienkārši Ulmanis pārņēma varu valstī un demokrātiju aizstāja autoritārs režīms, kuram neviens lāga nepretojās. Kā un vai patiešām Ulmanis bija tik cienīts un mīlēts, kā mums stāstīts. Kas bija Ulmaņa panākuma atslēga?

Kā jau allaž šajos darbos iespējams uzzināt ko jaunu, palūkoties uz zināmiem notikumiem, no nezināmiem skatu punktiem, tomēr, salīdzinoši ar citām sērijas grāmatām mani šī aizrāva mazāk. Iespējams tādēļ, ka par šo laiku jau biju lasījusi, iespējams, ka pietrūka vairāk “tautas temperatūras mērīšana” jeb informācija, kā par jauno režīmu jutās tauta. Tāpat šur tur citur biju lasījusi par Ulmaņa laika lēmumiem “no acīm aizvākt” nevarīgos, proti, garīgi nespējīgos. Un vēl šādas tādas ne visai glaimojošas lietas par Ulmaņa lēmumiem un man būtu gribējies, lai tādas detaļas tiktu izceltas arī šajā grāmatā, lai kopaina būtu pilnīgāka un stāsts smeķīgāks. Sīkums, bet man patika, ka grāmatā pieminētas citas grāmatas, kurās labi nolasās Ulmaņu laiku spozme un posts. Kā viena no tām mana mīļā tetraloģija Volkevičas “Pļauka”. Joprojām iesaku izlasīt visiem.

Drīzumā @aminoritelpa laidīs klajā jaunu sērijas grāmatu par krieviem “Krievi Latvijā. Kad, kā un kāpēc.” - to ļoti gaidu.
Profile Image for Madara.
36 reviews2 followers
April 15, 2024
Saturiski grāmatai varbūt arī nav ne vainas, patika stāstījums par tā laika Latvijas sadzīviskajām un politiskajām norisēm. Teksts ir viegls, raiti lasās. Grāmata gan negaidīti apraujas.
Lielākie iebildumi bija par grāmatas formu. Citātu izcēlumi, manuprāt, ir lieki un bezjēdzīgi, jo neredzu vajadzību lasīt vienu un to pašu tekstu divreiz. Atsauces dažkārt aizņem puslapu. Dažbrīd šķita, ka lasu nevis grāmatu, bet biezu žurnālrakstu. Piemēram, nesaprotamas šķita stāstījumā par Ulmaņlaikiem iepītās atsauces uz atsevišķiem mūslaiku un ļoti neseniem un zaļiem politikas notikumiem. Manuprāt, grāmatas formātam tas nav ilgtspējīgs paņēmiens. Ak, jā - un nevaru nepieminēt “emoji” lietojumu tekstā. Neatbalstu.
71 reviews
November 23, 2025
Viegli lasījās, pietiekami interesanti. Bija par ko padomāt arī šodienas kontekstā un vēlmē pēc "stingrās rokas".
Displaying 1 - 15 of 15 reviews