Neviens tev neticēs

by Laura Brokāne (Editor), Laura Stašāne (Editor), Anete Krūmiņa (Designer)

Grāmata "Neviens tev neticēs" ir literatūras žurnāla "Punctum" un dokumentālās izstādes un digitālās platformas "Lietisko pierādījumu muzejs" sadarbības projekts. Tā mērķis ir veicināt publiskajā telpā atklātu sarunu par vardarbību ģimenē, lai iedrošinātu cietušos un veicinātu izmaiņas sabiedrības izpratnē un attieksmē pret šo slēpto problēmu, kas Latvijā skar katru trešo sievieti un noved pie letāla iznākuma biežāk nekā citur Eiropā.

Krājumā "Neviens tev neticēs" apkopoti Latvijas sieviešu personiskie stāsti no "Lietisko pierādījumu muzeja" kolekcijas un latviešu un britu literātu jaunradīta dzeja par vardarbību ģimenē. Grāmatas veidošanā ir iesaistīti trīsdesmit autori, tostarp Latvijā pazīstami dzejnieki, kā Lote Vilma Vītiņa, Madara Gruntmane, Ieva Viese-Vigula, Aivars Madris, Ligija Purinaša, Anna Belkovska, Roberts Vilsons un citi. Krājums "Neviens tev neticēs" būs pirmā vardarbības tēmai veltītā grāmata latviešu valodā ar tik daudzu autoru dalību.

104 pages, Paperback

Published December 1, 2023

Reviews

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

Vakar izgājām pastaigā pa pilsētu, pie viena uz bibliotēku aiznesot grāmatu kaudzīti, lai ar lielāku kaudzīti atgrieztos mājās. Vakara gaitā izlasīju dzejas krājumu un vienu grāmatu bērniem, kamēr sieva ātros tempos lasīja dokumentālos stāstus un dzeju ar nosaukumu „Neviens tev neticēs” (Punctum, 2023). Sieva gan piebilda, ka viņai nepatīk lasīt par vardarbību, bet grāmatu izlasīja. Šodien bija mana kārta to izdarīt. Vēl nebiju nonācis līdz dzejas sadaļai, kad domāju – sasodīts, par šo es gribu uzrakstīt. Ne tik daudz par grāmatā iekļautajiem tekstiem, drīzāk par vardarbību kā tādu. Jo stāstu netrūkst – ne paša dzīvē, ne no paziņām dzirdēto („visiem mājās ir kāds / kurš dzer” (85. lpp.)). Domāju, vismaz katrs otrais (trešais?) kaut kādā brīdī un veidā ir saskāries ar vardarbību. Lai tā būtu fiziska vai emocionāla vardarbība, tas šoreiz nav būtiski.

Nekad neesmu cietis vardarbīgus vīriešus. Kolīdz izlasu (vai klausos) kādu stāstu, kur kāds jefiņš aizticis kādu sievieti, riebjas viņi visi kā viens. Mans tēvs agrāk bija bez iemesla vardarbīgs. Šķiet, tolaik viņš pat nedzēra. Vēl ne. Vēlāk, kad dzēra vismaz pusi mēneša vai vairāk, mammai piesējās vairāk emocionāli, nekā fiziski. Un visas tās šķiršanas padarīšanas jaunībā tā arī palika nerealizētas un nu jau viss ir daudzmaz labi. Ne viņš vairs dzer, ne kaut ko pārlieku lamājās. Tikai tik, cik katrs, kad nervi vairs neiztur, kaut kādā brīdī palamājas. Man tas vienmēr ir bijis labs piemēra, kā dzīvē nedarīt. Un līdz saviem 40 veiksmīgi to esmu izturējis. Protams, kaut kad jau sanāk skaļāk bērnu strīdus šķirt vai sabļaut uz kādu stulbu autovadītāju. Bet visādi citādi esmu visai mierīgs. Savā dzīvē (agrā jaunībā) tikai kaķi pa logu esmu izgrūdis (lai pārbaudītu vai tas krīt uz kājām) un pusaudža gados bebru ar lāpstu (no)sitis, jo tas bija noķerts lamatās, vēl dzīvs, un man lika sist.

Man labāk patika manas omes piemērs. Protams, opaps visu mūžu ļoti daudz dzēra (kaimiņš tecināja ļergu), bet ome vienmēr bija pārāka. Nereti viņš viņu lamāja, taču ome ar smaidu viņa lamas atvairīja. Ja viņš pārāk daudz uz nerviem krita, šad un tad arī ar nūju uzšāva. To gan (ar brāli) piedzīvojām tikai bērnības vasarās, kad tur dzīvojām, jo citkārt diezgan reti sanāca turp aizbraukt. Dzīves beidzamajos mēnešos opaps iekšēji mira un savu stāvokli bieži izgāza uz omi, mani vai savu pameitu, kura dzīvoja zem viena jumta. Ome teica, ka viņa nekad no opapa nav baidījusies, ka viņš viņai nekad neko nav nodarījis. Lai nu kā, es ņemu tikai labos piemērus savai dzīvei, sliktos nolieku malā, cerībā pie tiem (ja tas ir gēnos) nekad nenonākt.

Ir jau arī otrādie piemēri. Sievietes, kas pašas uzprasās. Reiz kojās viena tāda piesējās pa dzīvi mierīgam muzikantam, kurš koridorā vientuļi spēlēja ģitāru. Vairākkārt viņš lūdza tai meitenei atšūties, līdz brīdim, kad viņa tam atņēma ģitāru. Tad gan viņš kļuva dusmīgāks, vienā brīdī pat draudot, ka sitīs, ja neatdos ģitāru. Viņa tielējās, nedeva, sacīja, ka meitenēm neviens nesit (jāpiebilst, ka viņa bija diezgan vīrišķīga). Sist gan, cik atceros, neiesita, jo kaut kā tomēr sanāca ģitāru atņemt, tomēr tajā situācijā es, šķiet, biju par sišanu. Jo viņa tiešām uzvedās nepiedodami. Ak, jā, atceros arī vienu tādu reizi, kad pašam sanāca kašķis ar vienu meiteņu bariņu. Sēdējām ar čomiem un vienu meiteni tirgus laukumā, varbūt par daudz iereibuši. Kaut kādā brīdī sākās tāda kā vārdu apmaiņa ar to meiteņu bariņu, līdz viena no tām saniknojās un bija gatava sist čomu. Čoma draudzene ņēmās aizstāvēt savu draugu, bet pati dabūja pa muti un nekavējoties izcēlās neliels kautiņš. Es tobrīd malā ar videokameru spēlējos, pat iefilmēju to visu (arī savu sitienu, kas trāpīja vienai pa muti). Tā meitene bija milzīga, brutāla un masīva kā vecis. Viens paziņa teica, ka viņa arodskolā esot čempione svarcelšanā un citos sporta veidos. Un lai cik stulbi to tagad ir teikt, es baigi nenožēloju, ka toreiz draugus no tā monstra un viņas draudzenēm glābu, nenožēloju arī sitienu, kas galu galā apturēja visu to traci. Bet es nudien neesmu par kaušanos, jo 80to gadu sākumā bariņš vietējo līdz nāvei piekāva manas mammas brāli (galveno sitēju, tiesnešu uzpircēju, attaisnoja). Un manas omes pirmo vīru, mājupceļā no darba, brutāli gabalos sagrieza kaut kādi viesstrādnieki no Azerbaidžānas (!).

Bet par grāmatu... Grāmata ir lielisks līdzeklis, lai nekad neko neaizmirstu. Tajā iekļautie stāstiņi (un dzeja) ir tikai mazmazītiņa daļa no tā, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Par noklusēto? Vispār nekad neesmu sapratis tos, kuri noklusē un vēl mazāk tos, kuri atļaujas pateikt „viņš taču ir labs, beidz dirsties, dzīvo kopā!”. Ja tā var pateikt paša māte vai tuva draudzene, ejiet visi dirst! Ir jāiet. Es sev bērnībā vienmēr nosolījos: ja kļūšu vardarbīgs, pats aiztītos dzīvot mežā, ne cerētu uz piedošanu. Mazie stāstiņi man patika ļoti (cik nu var patikt lasīt par to, ka kādam ir sāpējis un sāp), kaut daži likās ļoti vienkārši un ikdienišķi, it kā bez konkrēta mērķa. Bet ne jau visi spēj līdz galam izteikties. Pie dažiem pat man iekšas nodrebēja un es jutu, ka es bez asarām to izstāstīt vai uzrakstīt nespētu. Tāpat kā iepriekšējās rindkopas pēdējos divus teikumus.

Brīdī, kad sākās dzeja, es nedaudz vīlos. Pirmie dzejoļi mani kaut kā neuzrunāja. Varbūt pavirši lasīju. Ielasījos tikai pie Aivara Madra dzejoļa „Slepkava manī”. No tās vietas arī pārējie panti manī atstāja paliekošus nospiedumus. Ļoti uzteicams ir dzejolis „Vardarbīgā audzināšana”. Šķiet, lai to atzītu, ir jābūt īpaši godīgam pret sevi, lai apzinātos savu vājumu. Ceru, ka šis iederas manā grāmatu blogā, jo es nudien nespēju sevī paturēt lasīšanas rezultātā radušās emocijas. Par to ir jārunā. To ir jāpieņem. Tam ir jānotic.

[Kristīne · Rating 5 out of 5]

Patiesie stāsti kaut kā pat labāk paķēra kā dzeja.

[Signe · Rating 5 out of 5]

“Es nezinu, cik ļoti ir iespējams izkļūt
Es nezinu, vai es varu būt tā, kas izkļūst
Es noslauku spoguli
Es ļauju ieskatīties acīs
Tu neesi kauns
Neesi kauns”
77. lpp.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas ir smagi. Un tas ir pareizi, jo neviens nav pelnījis nest vardarbības smagumu vienatnē.

“Neviens tev neticēs” apkopoti 30 autoru dokumentālie stāsti un dzejoļi par vardarbību, un tā var būt visvisāda. Fiziska, emocionāla, ekonomiska, ģimenē, partnerattiecībās, attiecībās ar draugiem. Iet laiks, tu pieaudz, “ar tevi viss ir kārtībā, ar tevi viss ir kārtībā, ar tevi viss ir kārtībā” (87. lpp.), bet tad tu, pieaugusi sieviete, piededzini cepumus un panikā skrien uz veikalu, jo tev joprojām bail, ka tevi sodīs (17. lpp.).

Vietām starp tekstiem izkaisītās fotogrāfijas ir ieskats dokumentālajā izstādē Lietisko pierādījumu muzejs – tie ir priekšmeti, kas ir bijuši stāstu liecinieki. Gulta, lego mājiņa, vienradža figūriņa zem stikla kupola. Atgādinājums par to, ka vardarbība nekur tālu nav jāmeklē, jo itin bieži tā dzīvo ar mums zem viena jumta.

Autori nosaukti tikai izdevuma pasītē – katrs teksts dzīvo savu dzīvi bez klāt piekabināta vārda un uzvārda, un tieši šī nosacītā anonimitāte šīs grāmatas kontekstā šķiet tik būtiska. Jo nav svarīgi, kurš no autoriem dalījies konkrētajā pieredzē. Svarīga ir konkrētā pieredze. Svarīgi, ka tā ir izteikta vārdos un atradusi drošu telpu, kurā atbalsoties. Un ceru, ka nekļūdos, sakot, ka mēs, lasītāji, esam šī drošā telpa un ka tajā ienāks vēl daudzi un daudzas.

Paldies žurnālam Punctum un Lietisko pierādījumu muzejam par šo nozīmīgo darbu.
Savu priekšmetu (stāstu) muzejam var nodot ikviens, aizpildot anketu šeit: https://www.pieradijumumuzejs.lv/atsu...

Grāmatas bildītes manā instagram: https://www.instagram.com/signeseviska

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

[..]

visticamāk tā arī ir
tavi vārdi ir lieli [..]


ļoti vajadzīga grāmata. sarunai. sadzirdēšanai. rīcībai.

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja]]

Pretīga! Vardarbība ir pretīga! 💔

Neliels krājums, kas tapis pēc dokumentālās izstādes “Lietisko pierādījumu muzejs” izveides. Izstādes un šī krājuma centrā ir sieviešu pieredze vardarbīgās attiecībās ģimenē un mājās. Un te nav runa tikai par sievieti, kā partneri, bet sievieti (meiteni), kā bērnu un pret viņām veiktu vardarbību.

Grāmatas pirmā daļa, kas ir cietušo sieviešu atmiņas – burtiski no katras vien rindkopa, radīja vēlmi grāmatu aizsviest, cik nežēlīgi ir šie stāsti. Šie stāsti, diemžēl, arī atsauca atmiņā notikumus, kurus gribētos aizmirst. Es vardarbību neesmu piedzīvojusi, bet es esmu to redzējusi. Tuvplānā.

Otra grāmatas daļa ir dzeja, kas uzrunāja nedaudz mazāk, tomēr spēcīgi papildina grāmatas pirmo daļu.

Grāmatas veidošanā ir iesaistīti trīsdesmit autori, tostarp Latvijā pazīstami dzejnieki, kā Lote Vilma Vītiņa, Madara Gruntmane, Ieva Viese-Vigula, Aivars Madris, Ligija Purinaša, Anna Belkovska, Roberts Vilsons un citi.

Izlasi un neesi vienaldzīgs, jo Tu vari būt tas, kurš notic, kad neviens netic.

Brīnišķīgs grāmatas dizains, ko veidojusi @anekrumina un kas ar savu maigumu tik ļoti kontrastē ar saturu un tas savukārt pasvītro situāciju, kad ārēji nereti attiecībās viss ir brīnišķīgi, bet, kad neviens neredz - parādās cita aina.

[Ketija · Rating 4 out of 5]

Pavisam nejauši satikta un vērtīga grāmata. Par izstādi neko nezināju, bet ļoti vērtīgi atstāt liecības par vardarbību šādā formātā, lai nepazūd.

[Marta · Rating 4 out of 5]

Šogad lasīju arī šo, es pat nezinu, kā var vērtēt pieredzes, bet pirmā daļa aizķēra skaudrāk nekā otrā

[Alise Bogdanova]

šādas grāmatas nevērtē.
labi, ka tādas ir,
tādas vajag.
pat ja žēl, ka tādas vajag.

[Kristīne Bulle · Rating 4 out of 5]

Šādi darbi nav vērtējami zvaigznājos.

[Anita]

"Viņš guļ vannā kā muzeja eksponāts formalīnā
— Tagad izstāsti man
Kā var būt tik ļoti bail no kāda, kas ir bez ieročiem
bez drēbēm
kā embrijs

[māris šteinbergs · Rating 5 out of 5]

pizģets, ka šis tik daudziem nav pizģets

[Agra Liege-Dolezko · Rating 5 out of 5]

"Neviens tev neticēs" ir vienlaikus cilvēciski un politiski nozīmīgs un literāri ārkārtīgi spēcīgs dokumentāls vēstījums par Latvijā tik bēdīgi izplatīto tēmu - vardarbība ģimenē. Latviešu dzejnieku (pašu pieredzē balstītais) sniegums trāpīgi papildina lakoniskos un reizēm tieši savā lakoniskajā un priekšmetiskajā formā daiļrunīgos sāpīgos pieredžu stāstus, kuri, lielākajā daļā gadījumu atsaucoties uz tik smacejošo apkārtējo klusēšanu un neticību tomēr sevī ietver spīvu, krājuma nosaukumu izaicinošu cerību - ka lasītājs noticēs, neaizmirsīs un rīkosies. Paldies Punctum un Lietisko pierādījumu muzejam par iniciatīvu, nepārtrauktu (un bieži par maz novērtētu) darbu sabiedrības informēšanā par sociāli nozīmīgām tēmām, un par spožu autobiogrāfisko tekstu literārā spēka demonstrāciju!

[AURORA RU · Rating 3 out of 5]

"Vai tā ir izvarošana, ja tev bija bail ne par savu dzīvību, bet par savu prātu, vai tā ir izvarošana, ja tavs prāts sāka jukt prātā, un tas bija vienīgais, ko varēji darīt, lai tas pagalam nesajūk, (..) vai tā ir izvarošana, ja tu tā negribēji, ja tu neatceries, kas notika, vai tā ir izvarošana, ja tu nevienam neizstāstīji, ja tu par to vairs nekad nedomāji, ja tu to atstāji aiz muguras, ja tagad ar tevi viss kārtībā, ja tagad ar tevi viss kārtībā, ja tagad ar tevi viss kārtībā (..) vai tā ir izvarošana, ja pēc tam paliki ar viņu kopā."

[Valts]

A bit of strange to talk about violence but then only mention one done against females.
Only 1 story when boy at school was beeten up by classmates.
Reality is that violence knows no gender, and all people can experiance.

When telling only females can recieve it (as this book does), wrong perception of world is made…
So this book needs 2nd part that focuses uniqly on violende to males for this book to work…

[Dainis Deigelis · Rating 4 out of 5]

Šādas grāmatas mūsu sabiedrībā ir nepieciešamas, lai runātu par to, ka dzīvojam starp masu cilvēku, kas vnk negrib, ne saprast robežas, ne ētiku un kur upuris tiek vainots pie tā, ka atļāvies runāt, 4 zvaigznes tāpēc, ka diemžēl daži literārie materiāli gan man nelika noticēt, bet tā ir mana problēma kā lasītājam.

[Madara Stade]

"Ir tumšs rudens rīts, virtuvē deg gaisma. Stiklā redzu virtuves atspulgu – tajā klusi ienāk mans vīrs, stāv virtuves durvīs un nomērķē man mugurā ar "ieroci", kuru veido viņa kopā saliktie pirksti. Viņš "šauj", nospiežot neredzamu gaili. Es nomirstu. Es šausmās nodrebu. [..] Nespēju noticēt! Mans dārgas?"

[Janta Putniņa · Rating 5 out of 5]

neizsakāmi riebjas, ka šie notikumi eksistē. neizsakāms lepnums par viņām, kas uzraksta un izstāsta. es jums ticu. paldies, ka uzticaties.
(lasu gatavojoties terapijai. man arī joprojām bail, ka neviens neticēs)

[Anete Strazda · Rating 5 out of 5]

Grūti ielikt 5 zvaigznes tik sāpīgai patiesībai, bet pavisam noteikti - 5 zvaigznes ikvienam, kurš skaļi runā par to, par ko pieņemts klusēt.

[Elīna Jurberga · Rating 4 out of 5]

sāpīga un bēdīga, bet ļoti vajadzīga grāmata.

[Pinta Kauce · Rating 5 out of 5]

“visiem mājās ir kāds
kurš dzer”

[Valija Platace · Rating 5 out of 5]

Piecas zvaigznes.
Piecas zvaigznes par spēju un prasmi tik ļoti atvērties, tik ļoti atklāti parādīt sāpes.
Piecas zvaigznes, ko gribētu pārkausēt cerībā, ka sāpju uz šīs pasaules reiz kļūs mazāk.

[Meldra Vītola · Rating 4 out of 5]

Šādu grāmatu mums vajag vairāk. Par noklusēto vajag runāt vēl un vēl.

[Kaspars Zalāns · Rating 5 out of 5]

Ja ciniski skatās uz kvalitāti, tad atsevišķi dzejas teksti grāmatas otrajā pusē nepārliecināja, taču kopumā būtiski vajadzīga, iespējams, daudziem arī dziedējoša grāmata.

[Linda · Rating 3 out of 5]

Es tev ticu.

[eliza · Rating 4 out of 5]

skatoties uz pašreizējo politisko situāciju valstī, šī grāmata ir jāizlasa ikvienam