Tā kā pavilkos tīri uz vāku, varēja iziet visādi, tomēr šī grāmata patīkami pārsteidza. Man ļoti iet pie sirds tie autori, kas īsajā formā demonstrē pārliecinošu prasmi izstāstīt tikpat daudz, izjusti un pārliecinoši, kā to varbūt varētu gaidīt no 600 lappušu foliantiem, un Marī Ventrasa savu talantu demonstrē iespaidīgi. Grāmatai ir ļoti īsas nodaļas, atklājot stāstu no četrām dažādām perspektīvām, no četriem ļoti dažādiem cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem un dzīvesgājumiem. Katram no viņiem ir savi, atšķirīgi iemesli, kāpēc viņi mīt Aļaskas nekurienē, tāpat arī katram citas jūtas pret šo mežonīgo un mazapdzīvoto apvidu. Pēc stāsta vidusdaļas kāpinājuma man nelielu vilšanos sagādāja beigu risinājums. Bet kopumā - izgāju cauri visādām emocijām, ļoti aizrāvos un jutu līdzi. Ja ne tas finišs (bet tā patikšana un nepatikšana jau ir subjektīva), tad būtu izcili. Bet iesaku tik un tā. Jūtu, ka šī būs grāmata, kas manā prātā uzkavēsies ilgāku laiku.
“Tā neesot bēgšana, [viņu] drīzāk vadot ilgas pēc kā jauna, vēl neredzētām ainavām, vēlme prātam piedāvāt kaut ko tikpat spēcīgu kā pirmā seksuālā bauda, kaut ko, kas piepildītu neaizņemto telpu ar tādu spēku, ka pārējais, tumšais, viss, kas dzīvē ir baiss un neģēlīgs, skaistā uzveikts, tiktu iespiests stūrī.”
“Gribēju viņam parādīt, ka tukšumu, pat to vislielāko un šausmīgāko, iespējams aizpildīt ar cilvēcisku siltumu, piepildīt pamazām vien, milimetru pa milimetram kā mērglāzi.”