“Krīta apļi” ir autores trešais stāstu krājums. Šoreiz tā tematika saistīta ar cilvēka pieaugšanu, nobriešanu un mācīšanos pašam pieņemt lēmumus par to, kā veidot savu dzīvi. Pasaulē nekas nav tā, kā tas izskatās, un vēl jo vairāk – tā, kā to redz un nereti mēģina uzspiest mums kāds no malas. Arī paši tuvākie cilvēki reizēm var kļūt ne tikai par mūsu bākugunīm, glābšanas riņķiem vai nesavtīgi gādīgām bojām, bet dažkārt tie var kļūt par smagiem enkuriem, kas pietauvo mūs pie krasta vai pat novelk sev līdzi dzelmē, liedzot mums iespēju dzīvot, kļūdīties, mācīties un mēģināt atkal. Taču bieži vien vissmagākie enkuri mēs esam sev paši, neuzdrošinoties būt brīvi, laimīgi un atzīt, ka vissvarīgākais cilvēks dzīvē sev esi tu pats.
Šoreiz mazāk maģiskā reālisma, vairāk tiesu sadzīves, bet līmenis turas un pamazām arī attīstās. Garstāsts pilnīgi noteikti būtu varējis būt kā atsevišķa grāmata.
tu centies apvilkt biezu krīta apli ap savu dzīvi un ceri uz labu. un tik un tā realitātes mošķi tiek pāri dzīvības līnijai un nepārtraukti atgādina, ka mēs esam savas pieredzes nosacīti. tāpēc tik bīstami viens otram.
Šoreiz pierādās, cik svētīgi reizēm tomēr ir dot 2. iespēju autoriem un grāmatām. Dženas Andersones "Dadži" mani kaut kā neuzrunāja, bet "Krīta apļi" patika ļoti. Tagad būs jāpieķeras arī "Sainim". Daudzi atsauksmēs piemin maģisko reālismu. Tā īsti manējie, protams, bija tie stāsti, kuros mazāk maģisma un vairāk reālisma. Bet ļoti izbaudīju autores bagāto un patīkamo valodu, krāšņos epitetus, līdz kaulam izstrādātos varoņus un antivaroņus. Patika, ka lielākoties stāstus caurvija spēcīgu sieviešu vadmotīvs. Pat ja iespējams viņas pašas pat nenojauta, ka viņās ir spēks. Kopumā patiesi baudāms stāstu krājums. Man tiešām prieks, ka roka bibliotēkā kaut kā pastiepās un paņēma šo grāmatu.
Ļoti patika, īpaši garākais stāsts "Krīta apļi". Līdz kaulam smeldzīgi, bet ar cerīgu skatu nākotnē. Patīk autores rokraksts un visi trīs stāstu krājumi ir ļoti labi!
Neapšaubāmi viena no šī gada labāk uzrakstītajām grāmatām, kuru nācies lasīt. Stāsti, kā iz dzīves un notici autores rakstītajam un pieredzei uzreiz. Portretējumi spilgti un precīzi. Nav brīnums, kāpēc šī grāmata nominēta Literatūras gada balvai.
Šī nav izklaides literatūra, drīzāk tāda psiholoģiska smilšu kaste, kur maģiskais reālisms ir tieši tik daudz, lai lasītājs varētu pietiekami attālināties no ikdienas un mēģināt saprast, ko reakcija uz stāstiem un asociācijas par lasīto pastāsta par pašu lasītāju - kura situācija satrauc, kura šķiet smieklīga.
Īpatnēja, introspektīva, tumsnēja noskaņa, rodas pat zināms diskomforts, jo nav iespējams nejusties klātesošam, kopā ar personāžiem izdzīvojot sadzīviskas, bet vienlaikus dziļas un simboliskas situācijas, lai katrs būtu spiests izlemt, palikt iekšpus saviem nosacīta krīta - stereotipu, aizspriedumu - iezīmētajiem apļiem vai tomēr mēģināt izlauzties. Božena savā pēdējā vārdā mēģina kodolīgi skaidrot par mācīšanos dusmoties, lai reanimētu un augšāmceltu savu zem tik ierastā "sievietei nepiedien" nospiesto Es. Iespējams, ka Božena ir paralēlās pasaules versija cita stāsta varonei Zeidai, kurai iedzīts, ka viss iesāktais jāpabeidz, nedrīkst neko tāpat vien pamēģināt, lai saprastu, vai patīk. "Nodot bibliotēkā neizlasītu grāmatu - tā rīkojoties tikai sliņķi, nekrietneļi un tamlīdzīgi plukatas." Tādēļ vienkāršāk ir nedarīt un negribēt neko. Vai, gluži pretēji, kā Paulim "Pasakā par Pauli un Pilsētu" gribēt pārāk daudz un nonākt Pilsētā, kura sēž līdzenuma vidū, "viscaur apkārusies ar mākslīgu pērļu rotām un daiļojusies kristāla sprādzēm. Pilsēta bija liela, veca un slima. Zem viņas aizgājušo laiku greznajām drāmām slēpās hroniskas, ielaistas kaites. Neārstēti iekaisumi bija sastrutojuši, pārvērzdamies milzīgās vātīs. /../ Garos, cīpslainos pirkstos Pilsēta turēja vairākus resnus papirosus, pamīšus smēķējot te vienu, te otru." Šķiet pašsaprotami, ka šāda Pilsēta aprij cilvēkus, ja vien tie neiesprūst starp Pilsētas zobiem.
Vienvārdsakot, ļoti neparasti, ievelkoši stāsti ar svaigu, sulīgu, trāpīgu valodu. "Jaunās dienas sākums bāls un ņirdzīgs šķielēja caur biezo aizkaru spraugu, kas bija pavērusies vaļā kā šķība mute. Sienas kā uzticīgi sulaiņi joprojām stāvēja, miera stājā izstiepušās zem augstajiem griestiem." Lasu un jūtu, ka mācos domāt un redzēt labāk un skaidrāk, varbūt atpazīšu arī pati savus krīta apļus, kas nelaiž tālāk.
"Ja negribat piedzīvot īstu vilšanos, nevajag glābt tos, kuri to neprasa un negrib tikt glābti."
Latviešu autoriem patīk rūgti un smagi stāsti, kuri mūsos izraisa spilgtākās emocijas. Dženai sanāk labi, ne katrā stāsta atradu to, ko spēju saprast, bet arī dzīvē tā gadās - mūsu ikdienas scenāriji ne vienmēr mums pašiem ir izprotami. Tie vienkārši ir.
Baudīju latviešu valodu - vārdus un savirknējumus, ko ikdienā maz sanāk redzēt. Stāsti - kā kurš, daži bija aizraujoši, tā ka pilnībā saspringsti lasot un daži likās, ka varēja arī nebūt.
Šī ir man pirmā autores grāmata, bet gribu lasīt vēl.
4 zvaigznes par šiem stāstiem - Zemes smarža, Rekviēms Bermudu trijstūrim un Krīta apļi.
“Dusmas ir vienas no dzīvīgākajām emocijām. Dusmas apliecina dzīvi. Tās ir veselīgas. Skumjas un grūtsirdība ir destruktīvas, bet dusmas ir kā slieku uzirdināta augsne cilvēka prātā.”
“Piedodiet man, bet, atklāti sakot, labas manieres ir visīstākie roku dzelži, un ieturētība - važas, kurās dzīve palēnām iekaļ tavas kājas. [..] Manas paaudzes meitenes tā tika izaudzinātas, ka nevarēju nevienu pat pa īstam pasūtīt, kaut gan to būtu pelnījis teju katrs otrais! Kam ir vajadzīga šī liekulīgā pieklājība?”
Ilgi mocīju garstāstu. Tas bija psiholoģiski smags... Lielākā stāstu daļa bija😮💨 Visi stāsti līdz pēdējam, katrs ir ar savu odziņu un ar nosacītu pieredzes deviņu. Bija interesanti paklaiņot pa fantāzijas stāstu rindām un reālās, draudīgās pasaules nodaļām... Viss, kas varēja noiet griezi, noteikti nogāja greizāk nekā pats mēģini paredzēt, bet tieši tāpēc bija interesanti lasīt. Autore noteikti ielika visas savas dusmas, raizes, pārdomas, bailes, atmiņas un atklāsmes šajos stāstos. Dažos stāstos pat ir kaut kas, ko paņemt sev līdzi vai arī tieši otrādi - pazaudēt.
Mans mīļākais citāts ir no dārgā Česlava: -(Fransisa) Nesaprotu, kur rodas putekļi. Tie parādās atkal un atkal ne no kurienes. -(Česlavs) Putekļi ir pasaules pīšļi. Pasaule lēnām sairst. 😭bet✨
Šo Dženas grāmatas lasīju neierasti ilgi, un katrs, kaut visīsākais stāsts mani apturēja kā pieturvietā ceļojuma laikā, lika ievilkt elpu, apsēsties un domāt par nopiedumiem, kas paliek. Kāpēc mēs esam tādi, kādi esam? Pēc stāsta "Zemes smarža"izlasīšanas pagāja ilgāk nekā nedēļa, līdz spēju ķerties pie nākamā. Un tomēr, šiem stāstiem ir viens kopējs punkts, tiem nepiemīt ļaunatminīgums, vēlme atriebt, rūgtums, kaut dažos stāstos cilvēki ir nejauki, tomēr visu Dženas prozu apspīd gaišums, cerība un ticība dzīvot un būt.
Džena Andersone spēj aprakstīt jebkuru notikumu. Lai cik ikdienišķs vai pārdabisks tas būtu, teksts ir noslīpēts līdz pilnībai. Viņas grāmatas lappuses mirdz, tāpat arī manas acis - pēc vērtīgi un aizraujoši pavadītajām lasīšanas stundām. Apbrīnoju!
Dženas Andersones vārds ir spilgti ieskanējies latviešu literatūrā un katra nākamā grāmata ir arvien izteiksmīgāka un uzrunājošāka. Viņas valoda ir krāšņa (es piefiksēju, ka šai grāmatā bija vairaki latviešu valodas vārdi, kurus es jneatminos redzējusi iepriekš lietotus). Viņas tēlojumi ir ļoti izteiksmīgi un notikumu, varoņu skatupunktu pavērsieni ir intelektuāli aizraujoši (kad stāsta sākumā es kā lasītājs līdzpārdzīvoju kādam tēlam, bet līdz stāsta beigām šis stāstījums nonāk pavisam citā gaismā un sākotnējais iespaids ir pamatīga alošanās par notiekošo un par pašu varoni). Lasot garstāstu “Krīta apļi”, man domās salikās paralēles ar N.Ikstenas “Mātes piens”, tai ziņā, ka arī Dž.Andersone raksta par trīs paaudžu sieviešu sarežģītajām attiecībām, par vecmāmiņas rūpēm par mazmeitu, par mazmeitas uzticēšanos omai, bet abu sarežģītajām attiecībām ar māti – šo vidējās paaudzes pārstāvi. Dž.Andersones darbā nav precīzi nolasāms laiks, kurā dzīvo varoņi un stāsts koncentrējas uz varoņu savstarpējām attiecībām, nesasaistot to ar konkrēti okupācijas režīma ārprātu. “Krīta apļos” ome ir izdzīvojusi kara laikā un uzskata, ka karš joprojām nav beidzies, viņa cīnās ar visiem, sākot ar pašas ģimeni un dzīvokļa kaimiņiem, mēs viņu stāstā redzam no mazmeitas skatupunkta. Mazmeita no omas gan baidās, gan tomēr viņai uzticas un priecājas par tādiem skaistajiem brīžiem kā omas ceptās pankūkām svētdienas rītā. Mammai uzticēties meita nevar un mamma ēst negatavo. Ar it kā vienkāršām ikdienas situācijām autore parāda šo trīs paaudžu traģisko līdzāspastāvēšanu. Stāstā ir daudz mazo epizožu, kuras personīgi man ir tik ļoti atpazīstamas no dzīvē pieredzētām situācijām. Taču stāsts noslēdzas uz pozitīvas nots, kā vairāki stāsti krājumā. Stāstu galvenās varones (ne visas, bet vairākas) spēj izrauties no saviem apburtajiem lokiem un apņēmības pilnas doties savā patstāvīgā, gaišā nākotnē.
Manā lasāmo grāmatu sarakstā jau labu laiku ir Dženas Andersones stāsti, bet līdz šim tā arī vienmēr kaut kas ir paskrējis pa priekšu un atvirzījis stāstus atkal otrā plānā, tomēr šoreiz ar autores jaunāko grāmatu nepieļāvu tam notikt. Jā, ir vērts, tik ļoti, ļoti vērts izlasīt katru Dženas stāstu, jo ir tik neizsakāmi viegli indentificēties ar tēliem, reizēm pat ar vairākiem vienā stāstā. Dažādās vides, apstākļi, likteņi - tas viss ir nolasāmi aprakstīts un noticams. Realitāte mijas vietām ar maģisko reālismu, tēli kļūst par simboliem un pāri visam metaforas un neaizmirstami salīdzinājumi, kas iesākumā šķita tekstā pat ļoti blīvi, tomēr it nemaz netraucēja, jo bija tik interesanti, ka, tos izlasot, acu priekšā veidojās vizualizācija, kas lika prātam nedaudz atvirzīties no stāsta un aizplūst citā apziņā. Sižeti stāstiem ir veiksmīgi, intriģējoši un vienkārši interesanti. Valoda ir skaidra un tīra, tāda līgana. Vienmēr ir vēlme to pavedienu izritināt līdz galam. Vienlaga - vai tas stāsts par bumbu un puikām, vai stāsts par sirmgalvi un viņa realitāti, vai tiesnesi, apsūdzēto, noziedznieku, meiteni, kas strauji pieaug, sievieti, kas sevis pašas sasaistīta, par toksiskām pāra attiecībām, nejaušībām un neizbēgamībām. Spilgi, pārliecinoši, empātiski. Cilvēks parastais, cilvēks neredzamais, bet iejusties viņa ādā ir tik vienkārši, nezinu, kā autore to panākusi, bet tad katrs tēls stāstā kļūst sadzirdēts, ieraudzīts, saprasts. Protams, krājuma noslēdzošais stāsts "Krīta apļi" ir īpašs visas grāmatas kontekstā, tas neredzamos pavedienus pat kaut kādā veidā savelk pat kopā un jebkura cilvēka dzīve kļūst tiek liela, tik nozīmīga, tik ļoti, ļoti viņa paša.
Par sevis meklējumiem, sadzīvošanu ar situācijām, ironiskiem pavērsieniem šķietami paštaisnu rīcību dēļ. Stāstu krājums, bet tik lielisks! Valoda plūstoša, brīnišķīga, katram stāstam sava, specializēta leksika. Tēli tik ticami un situācijas visdažādākās - no amizantām līdz ironiskām.
Man nepatīk doma, ka es sevi meklēju, jo tas skan tā, it kā es būtu pazudusi. Es neesmu pazudusi, esmu vienkārši apstājusies un atskatījusies. (178.lpp)
Cilvēks spēj pielāgoties visam, it sevišķi jau bērnībā. Nepārtraukta atrašanās mēreni vardarbīgā vidē attīsta tādas spējas un iemaņas, kuru esamība nāk gaismā, tikai esot pieaugušam. Tad kādā dienā tu pamosties, atklāj sevī monstru un visu turpmāko dzīvi pavadi centienos apgūt tā valodu. (221.lpp)
Galvu vienmēr turi augsti paceltu un nevienam nekad neko nelūdzies. Par kaut ko labu pasaki paldies, un viss. Atceries, ka jā ir jā un në ir nē. Nekad nevienam neko nepierādi. Ja nesaprot ar vienu pateiktu vārdu, tāds cilvēks svītrojams ārā no tavas dzīves uzreiz. Nekad neko neciet cita cilvēka dēļ. It sevišķi vīrieša dēļ. Neviens šai pasaulē nav tavu asaru vērts. Dzīve ir tikai tavas attiecības ar Dievu. Viss pārējais ir tam pakārtots. Tikai Dieva priekšā lai tavā sirdī pateicība ir neizsīkstoša un ticība uz Viņu mūžīga. (291.lpp)
Ja negribat piedzīvot īstu vilšanos, nevajag glābt tos, kuri to neprasa un negrib tikt glābti. (283.lpp)
Pievilcība slēpās viņa trauslumā, paslēptā aiz robustuma un noslēgtības. (295.lpp)
Mans prāts nespēja aptvert, ka tik pēkšņi var pārtrūkt cilvēka dzīve - tā nebrīdinot, nesagatavojoties, uzreiz tīrrakstā. (300.lpp)
Dzīve ir vientulības nogrieznis, uz kura mums laiku pa laikam izdodas satikt sev līdzīgos. Taču nedrīkst aizmirst, ka arī tie ir tikai tādi paši punkti citu punktu ceļā uz saviem nogriežņiem. Mēs atnākam pasaulē vieni un aizejam vieni, tāpēc necentieties pārlieku pierast pie kāda, kas patrāpās uz jūsu nogriežņa. Tas viss tāpat ir tikai uz īsu brīdi. (318.lpp)
Ja godīgi, tad neesmu līdz galam stāstu un stāstu krājumu fans (priekšroku dodot tomēr romāniem), kas, iespējams, ietekmēja arī vērtējumu, tomēr kaut kā šķiet ka nē. Kā parasti stāstu krājumos ir tādi stāsti, kuri uzrunā vairāk (man tie, piemēram, bija "Priekšroka vientuļiem cilvēkiem"; "Balto zirgu gaidot"; "Zemes smarža" un "Rekviēms Bermudu trijstūrim"), un tādi, kuri uzrunā mazāk/nepatīk (man tie piemēram bija "Lukrēcija mācās peldēt"; "Pasaka par Pauli un Pilsētu" un "Asfalts").
Kaut kādos stāstos redzēju nelielu līdzību ar Janu Egli (tāds savdabīgs stils par personām), tomēr autore stāstus ir rakstījusi savā stilā. Vai lasīšu vēl kādu autores stāstu krājumu? Visdrīzāk, jā.
Kad pabeidzu lasīt grāmatu, kādu brīdi domāju, vik zvaigznes tā pelnījusi. Svārstījos starp četrām un piecām. Nepatika man divas lietas. Pirmkārt, viens stādts atkārtojās no citas grāmatas. Nesapratu, kāpēc tā būtu jādara. Otrkārt, viens stāsts bija tik abstrakts, ka līdz galam neizturēju. Beigās tomēr izgāju cauri satura rādītājam un atcerējos visus stāstus. Secināju: jā, tomēr ļoti laba grāmata. Dažādi un aizraujoši stāsti. Labs darbs. It sevišķi patika pēdējais stāsts: Krīta apļi. Grūti pateikt, kas tur bija, bet kaut kādas stīgas tas aizskāra.
Stāsts “Krīta apļi” varēja būt atsevišķa grāmata. Pavisam īsie stāsti (līdz septiņām lapaspusēm) varēja arī nebūt un būtu lasījies raitāk - no tiem īsti neuzrunāja neviens. Toties tie stāsti, kas pavilkās garāki, spēja radīt gan interesi, gan noturēt uzmanību.
Lai arī šis ir atsevišķu stāstu krājums, pietrūka viengabalainības, kāda kopsaucēja. Manā subjektīvajā skatījumā šiem stāstiem atšķiras arī kvalitāte. Iespējams, vienkārši neuzrunāja izteiksmes veids un saturs.
Mana pirmā pieredze ar Dženas Andersones stāstiem. Skarbi, īsti, mazliet fantāzijas, bet daudzšķautņaini raksturi, tēli. Visvairāk uzrunāja pēdējais garstāsts "Krīta apļi".