Romānā "Sapņu būda" (Die Traumbude) tiek atklātas Ē.M.Remarka darbiem raksturīgās cilvēku savstarpējās attiecības - gleznotāja Friča Šramma, viņa mirušās mīļotās Lū, jaunā mūziķa Ernsta Vintera un viņa apgarotās līgavas Elizabetes dramatiskie likteņi savijas sapņu būdā - mākslinieka romantiskajā mājoklī, kur top mākslas darbi, skan mūzika un raisās pārdomas par mīlestību, draudzību, sāpēm un laimi. Romānā "Debesīm nav lutekļu" (Der Himmel kennt keine Günstlinge) varoņi pieder "zudušai paaudzei". Tomēr Liliāna, kuras dzīves pēdējais cēliens aizrit tuberkulozes sanatorijā, un autobraucējs Klērfeits pilnasinīgi izbauda laimi, ko sniedz mīlestība...
Erich Maria Remarque was a German novelist best known for All Quiet on the Western Front (1929), a landmark anti-war novel based on his experiences in World War I. The book became an international bestseller, defining a new genre of veterans’ literature and inspiring multiple film adaptations. Its strong anti-war themes led to condemnation by the Nazi regime, which banned and burned his works. Born Erich Paul Remark in 1898, he adopted the surname Remarque to honor his French ancestry. He served on the Western Front during World War I, where he was wounded, and later pursued various jobs, including teaching, editing, and technical writing. After the massive success of All Quiet on the Western Front, he wrote several other novels addressing war and exile, such as The Road Back, Three Comrades, and Arch of Triumph. His outspoken opposition to the Nazi regime forced him into exile in Switzerland and later the United States, where he became a naturalized citizen in 1947. Remarque’s personal life included high-profile relationships with actresses Marlene Dietrich and Paulette Goddard, the latter of whom he married in 1958. In 1943, his youngest sister, Elfriede, was executed by the Nazis for anti-regime remarks, an event that deeply affected him. He spent his later years in Switzerland, where he continued writing. His final completed novel, The Night in Lisbon (1962), was another bestseller. He died in 1970 at the age of 72, leaving behind a literary legacy that continues to shape discussions on war and its consequences.
Stāsts par slimību, bet vairāk par dzīvi. Par dzīvu dzīvi, un arī par to, kur cilvēks ir kā miris vēl dzīvs esot.
Stāsts par bailēm, par nāves bailēm, bet vēl vairāk par drosmi, drosmi patiesi dzīvot šeit un tagad.
Par mīlestību, laimi, pašapmānu un ilūzijām, bet arī par patiesību.
Ak, kā Liliāna aizrāva mani, tāpat kā daudzus pašā grāmatā, ar savu degsmi dzīvot. Viņa, kam daudz lielāka iespēja nomirt priekšlaicīgi, arī nepieciešamība dzīvot daudz pilnīgāk.
Cilvēki iznieko tik daudz laika visu atliekot, domādami, ka vēl jau paspēs, steigas nav. Patiesība ir tā, ka mēs neviens nezinam savu stundu, ne veselie, ne slimie. Šī grāmata brīnišķīgi atgādina un aicina dzīvot pilnu krūti, katru mirkli patiesi izdzīvot!
Šī grāmata mani piesaistīja jau no pirmās nodaļas un tad rāva mani arvien ātrāk un dziļāk aizrautīgi sev līdzi. 🤩 Arī Liliānas un Klērfeita attiecības bija tik skaistas! 🥰Tik daudz atziņu - citātu pierakstīti.
Protams neiztikt bez Remarka raksturīgajām mašīnām, alkohola un smaguma, taču pa vidu - tik daudz dzīves! - varbūt tieši tāpēc...
Man šoreiz nu tik ļoti, ļoti, ļoti!!! ❤️🥹💔
Stāsts kā moto sacīkšu trase - līkumots, kur nekad nezini, kas sagaida aiz stūra.
Vai ieintriğēju? 🙏🥹
"Dēls, mēs ne vienmēr darām to, kas jādara, - viņš sacija. - Pat ja zinām, kas tas ir. Reizēm visa dzīves burvība ir tā, ka izvēlamies nepareizo. Saproti?" 171.lpp
"Mīlestībā nekas nav jāpiedod." 252.lpp
"Cilvēkiem ir ğeniālas spējas visu aizmirst."
"Viņas dzīvei, tām dienām, kas vēl atlika, vajadzēja būt tādām kā šī vieta, ar starojuma ēterisko medu pildītam bišu stropam: gaismai bez ēnas, dzīvei bez nožēlām, degšanai bez pelniem..."
"Dzīvei nebija jāskatās acīs. Tā bija tikai jājūt."
"Esmu iemācījusies, ka cilvēkam īsti var trūkt tikai viņa paša. Ka tikai pats sevi nedrīkst palaist garām."
"Es nekur neaizeju, Klērfeit. Es tikai reizēm neesmu klāt."
"Pašiznīcība, kā jums zināms, ir viens no trim veidiem, ar ko esam pārāki par dzīvniekiem."
Sapņu būda:
Nu šī ir visnotaļ Remarkam netipiska grāmata. Saprotu, ka viens no viņa pirmajiem darbiem no kā vēlāk pats gan centies pat distancēties.
Šis romāns bija gandrīz kā skaņdarbs, tāds īsts noskaņu gabals ar ļoti skaistu, tēlainu un poētisku valodu.
Grāmata stāsta par radošiem, talantīgiem jauniešiem, draudzību un jaunu mīlestību. Par pirmo mīlestību, tās naivumu un spēku. Stāsta arī par pirmo kaislību, par nodevību un nožēlu. Kā arī par pusmūža mākslinieku, kurš zaudējis savu mūža mīlestību tagad cilvēcīgo tuvumu rod jauniešos, kalpodams tiem par tadu kā iedvesmu, mentoru, tēvoci. Un tomēr pavisam bez "Remarkiskā" arī neiztikt un romāns pieskaras arī tādām tēmām kā slimība un sēras.
Šī bija Remarka grāmatu klubiņa jūnija grāmata, ko pabeidzu tikai jūlija pirmajās dienās. Īss romāns, bet man prieks, ka to izlasīju. Savādāks Remarks un man patika. Tomēr priekš manis tas "Debesīm nav lutekļu" nepārsita, kas paliek mans favorīts. 😊
"Vai nav savādi, ka tieši skaistums un laime modina skumīgas domas?" "Tauriņi...cilvēki...kurš gan neapsvilina spārnus pie likteņa noliktās sveces?" "Mūsu, atšķirīgo cilvēku vārdā, kuru nervu sistēma ir visnotaļ jutīga, es gribētu sacīt: patiesībā laime ir dvēseles miers!" "Viņa iet savu ceļu tik droši kā sapnī, it kā varētu to noiet arī aizsietām acīm." "Meklējiet atbalstu sevī! Ieklausieties manos vārdos - nemeklējiet laimi pasaulē. Laime slēpjas jūsos - esiet uzticīgi paši sev... Un, atraduši savu es, ejiet svētlaimīgo ceļu uz tu, bet pēc tam - uz Visumu... "