Jōna

by Nora Ikstena

Mēs nereti sakām — dzīvot ar joni. Skaisti, plaši, ar prieku un vērienu. Tomēr līdzās neredzama, itin bieži tikko manāma, bet citreiz gluži acu priekšā materializējoties, plīvo kāda acumirklī pat vārdā nenosaucama sajūta. Es to iedēvēju par jōnu.
Kas ir šī jōna? Vai tā vada? Vai ir iespējams izvēlēties: ļauties tai vai neļauties? Ko darīt, kad dzīve, kuru tu dzīvo, vairs it kā nemaz nav tava un viss, kas iepriekš šķitis nereāls, kļūst biedējoši reāls?
Ūdeņu milzis Valis un sauszemes gājējs Jona, katrs sava iekšējā dzinuļa vadīts, dodas cauri jōnas miglai, un dzīvei jākļūst par mākslu — mākslu izdzīvot.

168 pages, Hardcover

Published January 1, 2023

About the author

Nora Ikstena is a prose writer and essayist. Ikstena is one of the most visible and influential prose writers in Latvia, known for elaborat style and detailed approach to language. After obtaining a degree in Philology from the University of Latvia in 1992, she went on to study English literature at Columbia University. In her prose, Nora Ikstena often reflects on life, love, death and faith. Soviet Milk (2015, shortlisted for the Annual Literature Award for best prose), Besa (2012), Celebration of Life (1998), The Virgin's Lesson (2001) are some of her most widely appreciated novels.

The novel Amour Fou has been staged for theatre, and published in Russian (2010); other works have been translated into Lithuanian, Estonian, Georgian, Swedish, Danish, etc. Ikstena is also a prolific author of biographical fiction, non-fiction, scripts, essays, and collections of short prose. Her collection Life Stories (2004) was published in English in 2013, and Hindi in 2015. Her story Elza Kuga’s Old Age Dementia was included in the "Best European Fiction 2011" anthology.
Ikstena is an active participant in Latvia's cultural and political life, and a co-founder of the International Writers and Translators’ House in Ventspils. In 2006, she received the Baltic Assembly Prize in literature.

Reviews

[Kristīne Līcis · Rating 3 out of 5]

2,5 zvaigznes noapaļotas uz augšu. Iespējams, ka "Jōnu" lasīju nepareizajā laikā un nepareizajā noskaņojumā, jo tā arī nevarēju pieslēgties apziņas plūsmai līdzīgajam tekstam, no kura vēdīja tāda kā moceklība, tāda kā bezcerīga nolemtība, bet vienlaikus arī tāda kā augstprātība, moralizēšana un aizbildnieciskums pret visiem - "Piedod viņiem, jo tie nezina, ko tie dara", lai gan Lūka evanģēlijā to saka kāds, kurš ir vairāk nekā cilvēks. Vienvārdsakot, nenoķēru grāmatas jōnu, pat ja šis vārds man ļoti patīk. "Jōna uznāca ar joņiem, tad tikpat spēji pazuda."

Ar prātu novērtēju, ka "Jōnā" interesanti tiek apspēlēts Bībeles sižets par pravieti Jonu, kuru aprij un pēc 3 dienām izspļauj milzu dzīvnieks, taču man pietrūka prasmju un pacietības izsekot un ienirt (piedodiet) visās līdzībās, mājienos, alūzijās un tēlainumā. Neatradu, kur noenkuroties (vēlreiz piedodiet, bet okeāna tēma vilina).

"Jōnā" Vecās Derības pravietis kļuvis par restorāna velokurjeru, kas arī laikam ir sava veida pravietis, jo izvadā (sludina) izdzīvošanai (nav svarīgi, miesas vai gara, jo nevar ne bez viena, ne otra) nepieciešamo, bet visādi citādi dzīvo gana maziņu dzīvīti mierā ar sevi un pasauli, pat ja labi zina par karu, ko no kura aizbēguši "pagaidu ļaudis", kas ir tiešām trāpīgs bēgļu apzīmējums, bet man šķita ļoti dīvaina autores piebilde, ka "viņiem nebija savu māju un nebija pašapziņas" (skatīt pirmo teikumu par augstprātību). Brīžam Jonā parādās naivs mesiānisms - ka tieši viņu varētu sūtīt kā vēstnesi, lai lūgtu mieru, "varbūt tas varētu būt viņš, varbūt no tā būtu lielāka jēga nekā no šīs pasaules vareno nebeidzamajām sarunām /../. Jona dotos uz kara zonu ar koka pistoli. Viņš nevienu nevarētu nogalināt, bet ikviens, kas to gribētu, varētu nogalināt viņu" -, kas droši vien piestāv personāžam, bet mani atstāja vienaldzīgu, es šim personāžam nedzīvoju līdzi, es par viņu nesatraucos, es nemēģināju viņa pārdomas un dilemmas piemērīt sev, un tādēļ man nav sajūtas, ka esmu no šī personāža kaut ko mācījusies.

Savukārt zilais Valis mani ieinteresēja vairāk. Kā jau lielākā zināmā radība uz pasaules, kas jebkad dzīvojusi, Valis varētu būt miera, pacietības un teju dievišķas apzinātības simbols, kas dzīvo "starp debesīm un zemi", neizzināmā, neaptveramā brīvībā. "Valis slīdēja tai cauri kā tāda Dieva uzvara, kā apsolījums, aiz kura iedzīta paliek cerības un dzīvības caurspīdīgā vaga, kas arvien uzrodas un zūd, uzrodas un zūd." Viens no Vaļa uzdevumiem grāmatā ir kalpot par iemeslu, lai piesauktu un rādītu cilvēku nežēlību, aprobežotību, dabas piesārņošanu un visas citas šausmas. Taisnība, protams, bet manai gaumei par daudz eksaltācijas. Otrs Vaļa uzdevums - būt atdzimšanas instrumentam un arī pašam atdzimt. Gribētos cerēt, ka ar Vaļa palīdzību atdzimusi ir arī autore, un šādu iespējamo grāmatas uzdevumu skaitu par labu, pareizu un pietiekamu.

"Laiks un sapnis citkārt ir viens un tas pats."

"Sadzīvot ar sniegu un aukstumu ir sadzīvot ar sevi. Ne vienmēr tas ir skaisti, bet, ja izdodas, tad atalgojums ir divkāršs."

[Rasa Bugavičute-Pēce]

Man šķiet, ka es neesmu izlasījusi grāmatu, bet gan noskatījusies... akvareļu pustoņu krāsās realizētu anime stila mūzikas klipu, kuru pavada transā velkoša apziņas plūsma. Saprotiet kā gribat.
Es visu laiku centos grāmatā aiz kaut kā aizķerties, bet kā tikko, tā uzreiz nomainījās nākamais kadrs, un no "sērgas", kurā varonis saglabās savu seju, nevis slēps to aiz maskas, mēs nonākam pie ugunskuriem pludmalē un mūzikas "bumsīšanās", un filosofiskām sarunām ar Mateja kungu, un atsaucēm uz bībeli, ja to vēl nevarēja pamanīt, un slīkšanai okeānā, un nonākšanai vaļa vēderā, un ārpus telpas, ārpus laika iespējai satikt meklēto ķirbju laukos, un, gluži kā man šeit - bezgalīgi, bezgalīgi, bezgalīgi daudz uzskaitījumiem aiz katras nākamās rindkopas.
Jā, piekrītu, mums vairāk vajadzētu dzīvē novērtēt visu to, kas mums ir. Vienkārši, bez piepušķošanas. Jā, mums vajadzētu atcerēties, ka mums visiem šī pasaule ir vienīgās zemes mājas, tāpēc būtu vērts par tām rūpēties. Jā, mēs pārāk reti ļaujamies nekontrolētam dzīves rita plūdumam un, iespējams, tāpēc apdalām sevi no iespējas piedzīvot brīnumu.
Bet vai tiešām tas viss mums bija jāatgādina tā? Nezinu. Tīrību nejūtu.

[Asnate · Rating 2 out of 5]

Karš, pandēmija un cilvēks. Pretim valis un piesārņojums, cilvēka radîtas šausmas. Divas paralēlas sižeta līnijas, kas apvienotas ar bībeliskām alegorijām un filozofiskām pārdomām.
Man lasījās ilgi un mokoši. Ļoti centos saredzēt ko dziļāku, kas rezonē un “nosēžas” kā jaunatklājums no svaiga skatu punkta. Meklēto neatradu. Pieļauju gan ka citā dzīves periodā un kādos personīgi drūmākos laikos skatītos uz izlasīto citādāk. Atceros sevi 14 gadu vecumā, kad lasīju visas Koelju grāmatas pēc kārtas un tie teksti šķita “dziļi un spēcīgi”. Droši vien tad lasot šo grāmatu man tā būtu ļoti gājusi pie sirds, bet ne šobrīd.

[Inga Ievina · Rating 3 out of 5]

Vispirms par labo. Simbolisku tēlu un darbību pārpilns stāsts/pasaka par nonākšanu viszemākajā punktā un brīnumainu izkārpīšanos no tā, vienlaikus spēcinoties. Grūti nevilkt paralēles ar autores dzīvi, īpaši tāpēc, ka dažas atsauces, šķiet, kliedz pavisam burtiski: “Sanāciet skatīties, kas ar mani ir atgadījies!” Iedvesmojoši un spēcinoši.
Bibliskās atsauces viegli salasīs pat tas lasītājs, kurš Bībeli varbūt ir tikai paturējis rokā. Interesanti, bet man vietām šķita par daudz pārāk tiešu un kontekstā lieku pārnesumu.
Brīnišķīgs apzīmējums bēgļiem - “pagaidu ļaudis”.
Un lielisks jaunvārds - “jona”.
Un tagad par to, kas nepatika. Lielākā daļa romāna veltīta daudzkārtējiem atkārtojumiem un garlaicīgi klišejiskām norādēm par to, cik tagad viss ir slikti. Īpaši patiks “fake covid” ziņu sekotājiem. Paštaisni un gaudpilni.

[Ilze · Rating 3 out of 5]

Ar atsevišķām skaistām epizodēm un ik pa brīdim brīnišķīgiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, bet kopumā likās, ka es lasu kāda cita apziņas plūsmu, bez kādas jēgas vai domas, nedaudz tāda murgaina sajūta. Valis, Jona un pagaidu ļaužu meitene (viņa te tikai "pagaidām", varonei nav vārda) un vēl daži, kas it kā kaut ko dara, bet ko, nezinu. Jona ir sapņotājs, drusku tāds Antiņš, laikam esmu pārāk ciniska, lai justu līdzi šādiem tēliem.

[Nora · Rating 2 out of 5]

Galvenās idejas ir labas, bet kā tās tika pasniegtas, man nepatika un bija ļoti grūti lasīt. Pat sāku grāmatu lasīt no beigām.
Pirms grāmatas lasīšanas nezināju, ka tik dziļi tas būs saistīts ar Dievu, bībeli, varbūt arī tāpēc neuzrunāja.

Šis nav par pašu stāstu, bet pēcvārdā pirmo reizi redzēju, ka Latvijā pandēmiju sauc par Ķīnas mēri, man tas neliekas vajadzīgs, korekts apzīmējums.

[Laura · Rating 2 out of 5]

Šobrīd grūti novērtējama grāmata. Šķiet, ka izprotu autores nepieciešamību pēc šāda stāsta un vēstījuma, tas būtu cilvēcīgi saprotami, tomēr kā literārs darbs manī vieš diezgan lielas šaubas. Teksts plūda, visbiežāk nolasījās kā apziņas plūsma, kas te skar, te aiziet garām. Vietām tomēr pārņēma sajūta, ka kaut kas tiek malts uz riņķi vien. Blakus izteikti blīvam biblisko alūziju klāstam novēroju klišejiskas frāzes, viss kopā lika pazaudēt teksta smaguma centru, jo pārāk bieži teksts sāka šķist moralizējošs, tāds kā ar pirkstu iebakstīts un ar karoti iebarots, kas beigu beigās drīzāk atgrūž, nevis uzrunā. Lai arī tēma ir svarīga - karš un cilvēcība, Zemes saudzējamība, jo mūsu mājas, dabas riti cilvēkā un pasaulē, tomēr tas viss bija par samudžinātu, es pat teiktu uzspēlētu. Valis, Jona, jōna - te katrs par sevi, te viss ir viens, teorētiksi nav peļami, bet, lasot tekstu, sajūta ka tiec mētāts pa dažāda augstuma viļņiem, nevis līgani izšūpots cauri plūstošam vēstījumam. Spratu, ka beigas būs paredzamas, tāpēc man nozagta grāmatas nobeiguma burvība, bet svarīgā paušana kaut kā izskanēja manām ausīm/acīm ne īstajā tonalitātē. Pieļauju, ka tad, kad emociju un pašatklāsmju virpulis ir atstājis tik dziļas pēdas, ir grūti to pārcelt literārā darbā tikpat spēcīgi, kā tas ir bijis pašā cilvēkā. Tomēr tie ir tikai mani minējumi.

[Anita A]

Ļoti grūti vērtējams darbs - tam ir visi mūsdienu literatūras komponenti, līdz ar to - arī trūkumi. Lieliska, viegli plūstoša , piesātināta, literāra valodā, kas nevairās arī no ne-literāriem izteicieniem, ļaujot sajust autores klātbūtni un sāpi. Postmoderns skats caur seniem stāstiem - teicieniem - vārdkopām, un, vienlaikus, caur mūsdienu (Latvijas, emocionālajām) reālijām veidots pārlaicīgs un pārrobežu stāsts par cilvēka kā garīgas un skaidras būtnes vietu un lomu pasaulē, ko ... nekas sižetisks un jaunu garīgu pavērsienu, katarsi nesošs netur kopā. Noslēgums - ar raksturīgo mūsdienu (balvu) literatūras negaidīto pavērsienu, izmetot (lēni plūstošās) pasakas vēstījumā (ne)gaidīto un, neapšaubāmi, trīsas raisošo pavērsienu...
Gan 2, gan 5 būtu atbilstošs vērtējums, atkarībā no vērtētāja un vērtējuma konteksta.

[Egita · Rating 3 out of 5]

Galvenie tēli Valis un kurjers Jona vada savu ikdienu ierastā pareizībā un paredzamībā. Valis - okeāna plašumos, Jona - okeāna piekrastē. Viņi zina un jūt viens otra tuvumu, bet tikšanās brīdis ir transformējošs.

Stāsta līganais temps ļauj iegrimt pārdomās par savu jōnu, par savu rīcību kā lēmumu vai tikai atbildes reakciju uz apstākļiem.

"Nekam nepieķeries, ne labajam, ne sliktajam. Labi laiki nāks un aizies. Slikti laiki nāks un aizies. Mūsu uzdevums nav ne vienam pieķerties, ne no otra izvairīties, bet gan ļaut abējiem mūs mācīt un spodrināt."

[Ance Sniķere · Rating 3 out of 5]

Pirmā grāmata, kas apraksta nesenus notikumus, kas satricinājis mūsdienu sabiedrību. Karš Ukrainā un Covid pandēmija. Ir grūti skatīties uz sevi vēl tik nesen un saprast ko un kāpēc mēs tā rīkojamies, jo patiesībā laika ritums ir bijis steidzīgs. Es pat nezinu vai kāds grib to atcerēties. Bailes.ir bijušas un ir joprojām tik klātesošas. Labāk ir aizmirsties. Veikalos. Ceļojumos jebkur. Mēs esam lelles un kāds mūsu dzīvi kustina.

[Gunita · Rating 5 out of 5]

Ļoti patika. Nora raksta fantastiski

[Ineta Jurgevica · Rating 3 out of 5]

Man patīk, kā Ikstena raksta, bet šajā nespēju ielasīties. Vairākiem lāgiem mēģināju un nevarēju.

[RIta · Rating 4 out of 5]

Sākumā šķita haotiska un grūti uztverama, bet ielasoties jau varēja sev atlikt kādas atziņas. Kopumā lasot ir par ko padomāt, tāpēc jālasa uzmanīgi, ne pa diagonāli.

[Gunita Lazdina · Rating 3 out of 5]

Pārāk nesaprotami, depresīvi - ļoti daudz lietas vienkopus. Atgādināja padomju laiku rakstus,ka beigās ir laimīgā zeme,kur visi strādā kopā un iekopj laukus.

[Aija Ļeļa · Rating 4 out of 5]

Par mazo lietu pamanīšanu un novērtēšanu ikdienā, mirkļa noatkārojamību un saikni starp visu dzīvo. Skriet cauri dzīvei ar joni, pieredzot dažādas jonas. Vai tas dod piepildījumu?

[Linda Vituma · Rating 4 out of 5]

Kad sapnis un dzīvojums ir viens, un varbūt tā ir bijis vienmēr. Un fonā skan Philip Glass.

Un pie pleca kā eņģelis ir Dace Sparāne. Jo lai arī reizēm:

"Viss, kas notiek ar tevi, notiek arī bez tevis."

Reizēm tā nav.

[Elina Graudina · Rating 3 out of 5]

Viss, kas notiek ar tevi, notiek arī bez tevis. Rīts uzausīs, diena paies, pienāks vakars. Kaut kur tuvu būs Dievs. Tu iesi ar gaismu un mīlestību, bet ikkatrā solī piedzīvosi tumsas mācības. Un tomēr tu iesi. Pateicībā un bijībā, ka arī tavam gājumam atlicies laika.
(Nora Ikstena, Jōna)