Visbiežāk prozā galvenie vēstītāji un darbojošās personas ir dzīvi — tie mēdz būt vai nu cilvēki, vai dzīvnieki, vai kādas nebūt izdomātas būtnes. Lielākajā daļā no šajā krājumā savāktajiem stāstiem vēstītāja loma tikusi kādai pagalam nedzīvai lietai "bez sirds un dvēseles". Mūžu nokalpojis dvielis, jau sen kā aizsaulē nonākusi šaursliežu dzelzceļa lokomotīve, kabatas nazis, kaste vīna — tie visi ir priekšmeti, kas vēlas dalīties ar savu pieredzi, vērojumiem un pārdzīvojumiem. Krājuma stāstus ilustrē un papildina autora akvareļi, kuros bieži vien atainotas stāstos aprakstītās ainas un situācijas vai, iespējams, vietas stāstu notikumu tuvumā.
Pauls Bankovskis ir latviešu rakstnieks un žurnālists. Pauls Bankovskis dzimis 1973. gadā Cēsīs, līdz četru gadu vecumam dzīvojis Līgatnē, pēcāk Siguldā; mācījies Siguldas astoņgadīgajā (vēlāk deviņgadīgajā skolā). Pēc tās beigšanas mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (RLMV) mākslinieciskās stikla apstrādes nodaļā. Pēc RLMV beigšanas studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā. Studiju laikā kā ārštata autors sācis strādāt laikrakstos "Literatūra un Māksla" un "Labrīt", vēlāk arī žurnālā "Rīgas Laiks". 1996. gadā sācis strādāt laikrakstā "Diena" — bijis žurnālists, vēlāk pielikuma "Izklaide", rubrikas "Grāmatas" redaktors, kopš 2001. gada — laikraksta "Diena" interneta versijas Diena.lv redaktors. Kopš 2006. gada grāmatu apgāda "Liepnieks un Rītups" direktors un žurnāla "Rīgas Laiks" līdzstrādnieks. Strādājis žurnāla "Ir" redakcijā, kopš 2011. gada strādā reklāmas aģentūrā "TBWA Latvija". Pirmās literārās publikācijas 1993. gadā. Divreiz godalgots žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena romānu konkursā (1996. gadā par romānu "Laiku grāmata", 2002. gadā par romānu "Misters Latvija"). Par grāmatu "Mazgalvīši spēlē mājās" 2008. gadā saņēmis Jāņa Baltvilka balvu. 2009. gadā par filmas "Klucis — nepareizais latvietis" scenāriju saņēmis balvu Lielais Kristaps.
Sākums it kā daudzsološs varbūt pat. Un tomēr - nepabeidzu līdz galam. Depresņaks smako cauri lappušu šķiedrām, līdz ar to pārpasaulīgs jutīgums un smalkums, protams. Tas ir labi vai slikti ? Ne viens ne otrs. Tā vienkārši ir.
Ļoti neviendabīgi, kā jau patstāvīgu stāstu kolekcija. Lieliski par nazi un vīna pudelēm, izcili par riteņiem un radīšanas teoriju, ka "iesākumā Dievs nav radījis ne debesis, ne zemi, Dievs izgudroja riteni" un ka "visi tie, kas nav spiesti pārvietoties saviem spēkiem - vispirms jau valdnieki - vēl arvien ir vistuvāk Dievam un dieviem, vistuvāk bezpalīdzīga un bērnu satiņos vizināta zīdaiņa stāvoklim". Pārējie stāsti pazuda aiz akvareļu reprodukcijām un īsajām etīdēm.
Kopš tās dienas esmu jau pagalam izdilis un daudzās jomās zaudējis asumu. Tas gan nenozīmē, ka būtu kļuvis truls.
Vairāk 1,5. Vilšanās. Daži interesanti stāsti bija, bet vispār grāmata grāmatas pēc un lai varētu atrādīt akvareļus. Par mākslinieka centieniem tad arī tā viena zvaigzne.