Aube

by Katarína Kucbelová, Aiga Veckalne (Translator)

Katarīna Kucbelova (Katarína Kucbelová, 1979) ir atzīta slovāku dzejniece un Slovākijas literatūras gada balvas Anasoft litera izveidotāja un rīkotāja. Viņas debijas romāns “Aube” (Čepiec, 2019) tapa pēc četru dzejas krājumu iznākšanas, 2022. gadā iznāca piektais, bet 2023. gadā izdots autores otrais romāns “Zilais aklums” (Modrosleposť). K. Kucbelovas dzeja ir tulkota vairāk nekā desmit valodās un izdota gan dažādās dzejas antoloģijās, gan atsevišķos krājumos. 2023. gadā saņēmusi divas dzejas godalgas: Vāclava Buriana (Václav Burian) vārdā nosaukto starptautisko Eiropas dialoga veicināšanas balvu un Slovākijas
dzejas gada balvu “Zelta vilnis”.

Romāna “Aube” darbība norisinās Šumjacē – nelielā ciematā Slovākijas centrālajā daļā, Zemo Tatru pakājē, līdz kuram no Bratislavas ir mazāk nekā trīs stundu brauciens, tiesa, ar sabiedrisko transportu ceļš mēdz būt pat divreiz ilgāks. Šumjacē dzīvo pieredzējusi tautastērpu darinātāja, astoņdesmitgadīgā Iļka. Romāna autore divus gadus regulāri viņu apciemoja, lai iemācītos uzšūt tradicionālo reģiona aubi, vienlaikus uzzinot vairāk par sevi, par dzīvi attālajā kalnu ciematā, kur arvien samazinās iedzīvotāju skaits, par folkloras tradīcijām, par sadzīvošanu ar romiem, kā arī par saviem un citu stereotipiem. Katarīna nefotografēja, nefilmēja, neko neierakstīja diktofonā, vien skatījās, vēroja, izšuva un pierakstīja. Abas ar skolotāju viņas gremdējās atmiņās un savija pagātnes fragmentus ar tagadnes notikumiem.
2019. gadā romāns “Aube” saņēma laikraksta “Pravda” rīkotā konkursa “Gada grāmata” lasītāju balvu, kā arī grāmatnīcas Phanta Rhei Literārās akadēmijas balvu. Nominēts Slovākijas literatūras gada balvai Anasoft litera. Romāns ir tulkots čehu, poļu, ungāru, angļu un citās valodās. Latviešu valodā to tulkojusi Aiga Veckalne.

Genres: Contemporary, Nonfiction

176 pages, Paperback

First published January 1, 2019

About the author

Absolvovala filmovú a televíznu dramaturgia a scenáristiku na Vysokej škole múzických umení v Bratislave. V roku 2006 založila spolu s Marekom Turňom literárnu cenu Anasoft litera, ktorú dodnes organizuje.
Knižne debutovala zbierkou poézie Duály (2003). Nasledovali zbierky Šport (2006), Malé veľké mesto (2009) a Vie, čo urobí (2013). Básne publikovala aj v rôznych zahraničných antológiách a zborníkoch.

Reviews

[Zuzulivres · Rating 5 out of 5]

Terapia vyšívaním, terapia čítaním, terapia písaním, terapia rozprávaním, terapia čím len chcete, nájdete tam všetko. Veľmi sa mi páčila a zároveň ma prekvapila v pozitívnom zmysle, keďže som ani netušila do čoho idem. Útla, no výstižná a úderná.

"Toto potrebujem. Počítať milimetrové dierky, sústrediť sa, aby sa myšlienky nezachlpili, nastavovať ťah v ruke, vystretý chrbát, správny švih, aby steny neboli pritiahnuté ani voľné, aby boli rovnako poukladané. Hladký priebeh, hladký výsledok."

[Marcel Uhrin · Rating 5 out of 5]

Vynikajúce. Ako poctivá ťahaná gemerská štrúdľa. Len tá (ten sa ťažko dá predstaviť), ktorá ju vie, to takto dobre upečie, pardon, napíše. Regionálna mňamka [sú u nás páni vnuci, slovník je ovplyvnený], folklór, Coburg, Horehronie, Muránska planina, Kráľova hoľa, Rómovia, nenávisť, samozrejme Šumiac, aj niektoré osoby som spoznal. Zároveň širší hlboký vhľad do (časti) slovenského vidieka modernej doby so svojimi bezútešnosťami (s obrazmi nie nepodobnými v iných oblastiach krajiny). A históriou, často patriarchálnou [Po sobáši: "Nakoniec prišiel aj istý druh lásky, začiatok je ťažký a potom už žiješ pre deti, …"]. Celé toto rámcované osobnými (rodinnými) bolesťami autorky.

"A vtedy na mňa doľahne tá odrezanosť, dá sa tu zblázniť, ak je tu človek dlhšie, musí byť aktívny alebo piť, regulérne sa upiť." A niektorí tu žijú celý život. Najďalej v Banskej Bystrici(?). U lekára. Aj 80 rokov.

Literárny jazyk diela nie je jednoduchý, občas je zložité myšlienky pisateľky sledovať, ale stojí to za tú námahu. Výborná knižka.

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 5 out of 5]

Grāmata ir maza, nieka 175 lpp., bet tā ir tik piesātināta. Cik vēstījumu tur ir iekšā. Tautastērps kā tradīcija, atmiņas kā pagātnes ievešana šodienā, tuvplāns tradīcijām un aizspriedumiem ar romu kopienas klātbūtni, varbūt pat varētu likties, ka nospiedošu (ar to es nedomāju nomācošu) klātbūtni. Katarīnas versija par Iļku, kurai droši vien ir sava versija par Katarīnu.

Es klausos Iļku un nesaku, ka man patiesībā laukos neviena nav, nekad neesmu tur braukusi brīvdienās, neesmu dejojusi un dziedājusi folkloras ansamblī, nesaku, ka esmu tipiska pilsētniece un kafejnīcu cienītāja un nesaprotu, kāpēc folklora šajā valstī visus uzreiz noved transā, neaizskaramā, aizkustinošā, universālā folklora. Bet esmu šeit, vēlos to pataustīt, ar bildēm vien nepietiek, nevēlos mobilo telefonu ar slovāku zīmēm uz vāciņa, kapučjaku ar tautiskiem izšuvumiem, apdrukātu auduma maisiņu, nesaprotu trešās tūkstošgades reālijas krustdūrienā, nevēlos tradicionālo universālo folkloru trīs klikšķu attālumā, instafolkloru. Vēlos rakt dziļāk. Pieskarties un pēc tam ieraudzīt.

Vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2024/0...

[Inga Pizāne · Rating 4 out of 5]

Grāmata, kuru gribas saukt par poētiski dokumentālu kino (grāmatu). Tāda ir žanra sajūta. Sajūta, ka dodies pie Iļķas kopā ar romāna autori un šuj tur pati savu aubi, izšuj savas pieredzes, atmiņas, emocijas, izšuj savu bērnības ciematu. Ciematu, jā, - radās spilgta sajūta, ka ciemats šajā grāmatā ir galvenais varonis. Gribētos kādu grāmatu vai dzejoli veltīt savam bērnības ciematam - Izvaltai. Fragmentārs romāns, bet vienlaikus ciešs, jo ļoti satuvina Iļķu un viņas viešņu.

[Mairita (Marii grāmatplaukts) · Rating 3 out of 5]

3,5 zvaigznes. Es šo īsti nesauktu par romānu, drīzāk par antropoloģiskas ievirzes dokumentālu vēstījumu par to kā Katarīna divus gadus brauc pie Iļkas uz attālu Slovākijas kalnu ciematu, lai iemācītos uzšūt tradicionālo aubi. Caur šo procesu viņa uzzina par Iļkas dzīvi, par ciematu, par romiem. Šī daļa bija ļoti interesanta. Vienlaikus viņa mēģina atšķetināt kaut kādas savas pagātnes sāpes. Teksts ir diezgan saraustīts, bieži nepateiktā ir vairāk kā pateiktā. Kā jau dzejā - nojautiet paši. Bet mani tas "Aubē" kaitināja, šī autores vēlēšanās un vienlaikus nevēlēšanās runāt par savu sāpi. Kā kad soctīklos ieliek bildi no slimnīcas bez paskaidrojuma un, kad visi satraukušies prasa, kas noticis, - ai, nekas, viss kārtībā. Nu tad neliec to bildi!

[Lita · Rating 4 out of 5]

Aube nav tradicionāls romāns. To varētu drīzāk raksturot kā tradīciju un dzīves gājuma pārstāstu ar etnogrāfisku piesitienu. Tam ir sava noskaņa, kurai ļaujoties, tu it kā kļūsti par daļu no aubes radīšanas un divu sieviešu savstarpējās mijiedarbības procesa. Gluži kā dzīvē, aubes izšūšana nav šī stāsta īstais fokuss. Stāsts jau īstenībā ir par mums dzīvē svarīgām attiecībām starp meitu un māti, starp meitu un vecmāti, starp pilnīgi svešām sievietēm, kuras tomēr kļūst tuvas caur radīšanas un mācīšanas procesu. Grāmata diez vai patiks visiem vai daudziem. Bet mani tā ievilka un noturēja savā noskaņā līdz pašām beigām.

P.S. Šumjace slovāku valodā ir Šumiac tiem, kas to vēlas atrast kartē.

[Simona · Rating 5 out of 5]

Tak som rada, ze rok 2020 uzatvaram touto knihou.

"Na vychod od Bratislavy uz je len vidiek, to sa hovori doteraz."

"Dvere z domu ti bude siroke, ale do domu uz uzke. V tejto metafore je Ilkin pribeh."

"Teraz uz neviem, ci som jej to povedala predtym alebo potom, len viem, ze som jej to povedala posepky, neviem preco, ale tiez to nakoniec vyznelo dost teatralne, povedala som jej, ze neviem odpustat, proste neviem, a viem to o sebe uz cele roky. Ani Gizele som uplne neodpustila ten koniec. Ktovie, ci mi odpustila Gizela, ze som na konci zase ja nebola pri nej. Nerozoberame to, robime cepiec a to je metoda.
Ist az do konca. Dokoncit cepiec, kazdy.
Aj po sto rokoch."

[Jakub Tomiš · Rating 4 out of 5]

Autorka sa rozhodla cez vlastnú skúsenosť pochopiť slovenské nadšenie folklórom. Sama mu nerozumie, vníma ho ironicky, miestami až posmešne. Dva roky navštevuje (takmer) osemdesiatničku Iľku, jednu z mála žijúcich žien, ktoré dokážu ušiť tradičný čepiec.

Vo vyľudňujúcom sa Šumiaci pod Kráľovou hoľou sa okrem tradičných krajčírskych postupov dozvedá o spolužití s Rómami, či o ľudskom trápení v zajatí upadajúceho regiónu. Kniha je popretkávaná obrazmi slovenského vidieka, ktorý stereotypne opovrhuje Bratislavou a všetkým cudzím. Nielen zďaleka, ale aj z osady za dedinou. Miestom, kde nemáte právo na žiadne argumenty, pretože...

„Ale my tu s nimi žijeme.“

Ak chcete nahliadnuť do myšlienok ľudí z regiónov a snažiť pochopiť, ako a čím žijú, odporúčam vám prečítať si túto knihu. Čítala sa ľahko vďaka štrukturovanej forme rozdelenej na krátke úseky. Na druhej strane išlo o prúd myšlienok a asociácií autorky, v ktorých sa niekedy ťažšie orientovalo.

[Ruby-Reed · Rating 4 out of 5]

Přečtené za tři dny. Rozhodně jedna z těch lepších částí školní četby.
Absence přímých řečí ke konci vůbec nechybí, kniha plyne dost jednoduše a stručně, jen občas se zamotá v autorčiných vzpomínkách a myšlenkách.
Mnoho věcí zůstane nevysvětleno a můžeme si je jen domýšlet.

Čepec mě možná bavil o něco víc i tím, že v rodině máme textilní technologii a tak mi proces tvorby čepce, šití, vyšívání a materiál nebyly úplně neznámé, ale zároveň jsem měla prostor se naučit něco víc. I o slovenském folklóru. I o téhle části kroje.

[Nina Marcineková · Rating 5 out of 5]

špeciálny čitateľský zážitok, neviem ho ani dobre opísať. mám pocit, že nikto tejto knihe nikdy nebude rozumieť takým spôsobom ako slovenky. cez čepiec sa popretkávali nitky generačnej traumy, rasizmu, časov dávno pred aj po demokracii, ťažkého života, ktorý sa dá len prežiť.

[Sandra Koka (pielasit_sirdi)]

"Iļka ir aktrise, radusi uzstāties nesagatavotas auditorijas priekšā, runāt atskaņās un, to darot, izskatīties pilnīgi normāli." (83.lpp.)

Cik grāmatas tev ir gadījies lasīt, fonā dzirdot tulkotājas balsi?

Esmu klausījusies neskaitāmus Aigas Veckalnes raidierakstus, tāpēc nespēju izslēgt šo fona troksni. Iztēlojos kā pārliecinošā, labi nostādītā balsī ar skaidru latviešu valodas dikciju, Aiga savā samtainajā balsī lasa gabaliņus no "Aubes", izgaršojot sarežģītākos vārdus- ar baudu izviļājot katru skaņas niansi, ļaujot slovāku valodas reģiona dialektiem un vietvārdiem ielauzties latviešu valodā.

Jau pirmajās lappusēs ir skaidrs, ka šis romāns ir kā tehniski sarežģīts rokdarbs, kas prasa ne tikai izpēti un iedziļināšanos, bet arī profesionāli iekoptu talantu, lai tiktu pie gala rezultāta. Lasītājs šeit ir tikai kā jaušs apmeklētājs, kuram atļauts apbrīnot rakstnieces-galvenās varones-romāna-tulkotājas simbiozi. Un tas nebūt nav tas vieglākais. Meklēju google kartēs, kur tieši atrodas tas slovāku izolētais ciemats, varbūt esmu tur braukusi garām. Gribas izpētīt un vizualizēt tās krāšņās aubes ar neparasto krāsu salikumu un dažādajiem materiāliem. Ik pa brīdim ieskatos arī vietnē tezaurs. Aigas spēja man nedzirdētus žargonvārdus sapludināt ar slovāku reģiona valodas īpatnībām, ir apbrīnojama. Tagad es zinu, ka dažām draudzenēm esmu bijusi štamgasts (štamgaste?).

Nekas nav tik vienkārši, kā sākumā varētu likties.

Pirmais paveidiens ir grāmatas aizmugurē- spītējot lakoniskajam un gleznainajam priekšējam vākam, kurā zeltainais saplūst ar pelēki balto, kontrastējošais oranžais neons apžilbina un burtikai izlec no konteksta. Kā izrādās, arī romānā autore, dodoties meklēt īsteno folkloras kodolu, ārpus masveidā tiražētā un svētkos izstādītā, atklāj, ka iedomātais aubes kods nemaz nav tik atturīgi mierpilns.
Katarīna mēnešiem ilgi dodas uz Slovākijas centrālās daļas ciematu ar dumpiniecisku vēsturi, Zemo Tatru pakājē, lai kopā ar astoņdesmitgadīgo Iļku iemācītos uzšūt tradicionālo reģiona aubi. Ciematā, kur romu tautības pārstāvji ir vairākumā, dzīve tiek vadīta tradicionālā un ierašu kārtā. Stundām ilgi pavadot rokdarbos, Iļka pa drusciņai izstāsta savus pagātnes notikumus, atklājot sevī tās personības šķautnes, kas sākumā paliek nepamanītas, tāpāt arī izved cauri reģiona vēsturiskajiem notikumiem, likteņiem, ko salauzusi pastāvošā vara un samezglotajām dzimtas attiecībām.

"Apģērbs, kas valkājams visu mūžu, pielāgojams jebkurai figūrai un piemērojams jebkurai paaudzei. Es tajā neizskatītos dīvaini tikai trīs ciemos. Visur citur tas pārvēršas par skatuves tērpu." (133.lpp.)

"Aube" ir sarežģīti savīts literārs mākslas darbs, kurā atklājas tradicionāli kulturālo dziņu senbalss, no kuras nevar nedz izbēgt, nedz izlauzties, nedz līdz galam pieņemt. Kamēr, folkloras balss pamazām transformējas no ikdienišķā uz ārišķīgo, Katrīna vēl pēdējā mirklī, pirms pēdējie zināšanu nesēji vēl dzīvi, ļauj caur savu romānu tai neatkarīgi runāt. Kā viņa pati min- viņa raksta romānu par Iļku, kaut patiesībā Iļka raksta romānu par viņu, bet galu galā tā ir grāmata pati, kas raksta šo stāstu, un visi varoņi ir tikai dalīnieki.

Pat, ja sākumā liekas, ka galvenais vadmotīvs ir tradicionālā aube un tās simboliskā nozīme, tad arvien vairāk noprotams, ka romānā ir arī citi spēcīgi motīvi- līdzāspastāvēšana un līdzāsdzīvošana ar romiem, saistītie steriotipi, naids un kultūru atšķirības, kā arī pašas autores piederēšanas un meklēšanas ceļš, kurā viņa meklē to siltumu, tuvumu un ģimeniskās saites, ko pašas ģimenē nav atradusi un sajutusi.

"Aube ir kā aizsargķivere." (123.lpp.) Nekad nebiju domājusi šādā aspektā par aubi, kas man personiski nozīmē jaunības brīvības un prieka savaldītāju, brīdi, kad jānoliek bezrūpības vainags, jāpaslēpj sava skaistā galvas rota no apkārtējo acīm, uzspiežot skaidru un viennozīmīgu zīmogu sev uz pieres- "es esmu precēta, es esmu kāda īpašums". Tas ir interesanti, bet šī simboliskā galvasrota ir tā, ko nespēju pieņemt, atsakoties tikt apzīmogotai un ierobežotai. Tāpēc lasīt par Iļkas likteni un dzīvi nebūt nebija viegli. Bet romāns man saka, ka dzīve ir par pieņemšanu. Un aube dažkārt no kaut kā ziedošanas ir jāpieņem par aizsargķiveri no visa tā, ko dzīve mums piespēlē.

[Michaela · Rating 5 out of 5]

Naschvál som si vopred nečítala nič o knihe, ani o autorke, nech ku mne prehovorí len skrz napísané... o tom, ako šila čepiec. A tak som sa nechala vtiahnuť jej prúdom slov do minulosti a súčasnosti a vošla k miestnej umelkyni, jedinej, ktorá vie ešte šiť folklórne veci, Iľke. Katarína ju spoznávala a učila sa šiť čepiec dva roky, bez fotografovania a natáčania, len tak priamo. Cez jej rady a spomienky, rodinu a opisy dediny, kraja a susedov, cez zvyky a tradície. A bolo to zaujímavé čítanie, hlavne bolestivé vyrovnanie sa s matkami a babkami a svokrami a dejinami rodiny, na to treba niekedy riadny odstup. Odkiaľ je ďaleko na východ? Od Bratislavy? Od Bystrice? Od konca dediny, ulice? Tie predely dokonca aj medzi domácimi a Rómami sú priveľké. Obrázky detí a mladých, žien a mužov boli len kratučké nahliadnutia, nie každodennosti, ale aj z odstupu sa dá veľa vyčítať. A keď je tam často, je u Iľky ako doma, už nie je taká cudzia. Lebo turisti sa len poobzerajú a odídu. Ona si v nej nachádza druhú starú mamu.
Banskobystrické prostredie mi je blízke, Šumiac nie, tadiaľ som len prechádzala možno len dva razy, takže tie problémy s rasizmom som nevnímala. Nárečie a kroje, či teraz moderná folklórnosť ma tiež akosi obchádza, ale som rada, že ich niekto pamätá, zapíše a šíri ďalej všetky tie postupy a drobnosti, ktorá farba áno a ktorá už nie, a tak ďalej. Aj tie dobré veci spomenie, aj tie zlé, skostnatené. Obdivujem ručné práce, tú trpezlivosť a hodiny strávené nad drobnými detailami, ktoré musia byť presne také, aby to vyšlo dokonalé. Páranie a prešívanie, vyšívanie nanečisto, skúšanie materiálov, delenie nití, v detailoch je to dokonalé. Maľovanie slovami je jedna vec, ale teraz by som chcela aj fotky, alebo kresby... nevadí, dohľadám si to azda v inej knihe.
Jedna výstava svadobných vencov bola aj u nás v Stredoslovenskom múzeu v BB, tie krásne zdobené party boli zaujímavé, možno dve, či tri by som si chcela pozrieť aj zblízka, ale s mojimi malými neposednými deťmi sa to nedalo, tiež som bola z niektorých trochu sklamaná... A keď autorka písala, že niektoré čepce odrážali materiál, ktorý sa dal za socializmu zohnať bežne a ten potom dotvárali, súhlasím. Aj tie vystavené niektoré nepoznali žiadnu striedmosť vo farebnosti, ale taká jarmočná gýčovitosť, či prezdobenosť bez vkusu, tak tú si, žiaľ, tiež pamätám (umelina vládne svetom). Ale odbočila som...
Kniha je výnimočná tým, že spája zdanlivo nespojiteľné, nie je to iba detailná dokumentárnosť tvorby čepca, ako sa čo nazýva, čo drží tvar, čím sa vyšíva, alebo kadiaľ sa čo strihá. Je to terapia šitím, mlčaním a prírodou, rozprávaním, porozumením i zmenou prostredia. Tie predsudky a upadajúca krajina, tá bieda a stereotyp, ale aj spolupatričnosť a pohostinnosť. Tradičná dedina je iná ako idealizovaná a dnes sa aj folklór premiešava s tým, čo je teraz a čo bolo. A z Bratislavy je to ďaleká cesta, dáva priestor na pozorovanie okolia, spolucestujúcich a krajiny, aj seba. Ale aj rozprávačka niečo hľadá, skrýva a vyrovnáva sa s tým po svojom. Je toto dokumentárna kniha, či terapia? Kaleidoskop malých nahliadnutí na život, na šitie, na spomienky. Čepiec je status. Jeho nosenie istým spôsobom znamená dodržiavanie tradícií, dokonca aj tých nedokonalých, niečo vyjadruje, ukrytie vlasov vydatej ženy tak, aby ani vlások netrčal. Čo ešte má ukryť, či ukázať?
Prekvapilo ma (v dobrom), že je kniha aj medzi nomináciami Anasoft Litery. A vedela by som si ju predstaviť aj v inom vydavateľstve (napr. Absynt) a mohla by ísť aj do zahraničia. Nie je sentimentálna, ale aj tak som bola dojatá a o Iľku som sa bála ako o vlastnú babinu (hlavne keď spadla).

[Romcsa · Rating 5 out of 5]

Skvelé čítanie o našich slovenských tradíciach aj domnelých tradíciach, o tom, ako naozaj vyzerala slovenská tradičná rodina a ako vyzerá dnes, o rozklade slovenských dedín, o našich predsudkoch, a zakorenenom rasizme a sexizme. Trochu mi prekážala nedopovedaná osobná rovina autorky, ale možno je to tak lepšie.

Ak by ale náhodou toto čítal niekto so Slovartu: prosím nevydávajte knihy v tomto zúženom formáte. Kniha sa nedá dobre držať otvorená ani jednou rukou, ani dvoma, čítať ju bolo utrpenie.

[Sabi · Rating 5 out of 5]

Aj toto je Slovensko, resp. toto je Slovensko. Jednoduché, uzavreté, miestami rasistické, sexistické, tradičné. Folklórne, zlomené. Či nezlomné a neoblomné? Čepiec je aktuálny, je úžasný obraz posledných niekoľko desiatok rokov na Slovensku.

[zvukomalba · Rating 4 out of 5]

Asi nejčtivější knížka tohohle semestru, i když to má příšerně komplikovanou kompozici a musíte u toho trochu přemýšlet.

[Aija · Rating 4 out of 5]

Ir grāmatas, un ir literatūra. "Aube" ir literatūra – teksts, kas jābūvē lasītājam saviem spēkiem, savās sajūtās un savā pacietībā. Lasot vairākkārt pieķēru sevi pie domas, ka tas, ko lasu, visai attāli ir proza. Tas, kā autore raksta, kā veido asociācijas, apraksta notikumus, ir tik dzejiski, un lasītājam ir jākļūst par rūpīgu teksta līdzdalībnieku.
Slovāku autore Katarīna Kucbelova uzrakstījusi vēstījumu par savu personisko pieredzi – divus gadus viņa apciemoja 80 gadus veco Iļku, lai viņas vadībā apgūtu tradicionālās sieviešu aubes darināšanu. Saruna starp abām sievietēm ir saruna par dažādām paaudzēm, par to, cik citādāk uztveram un jūtam tradīcijas, par atšķirīgām nacionalitātēm, bet, pirmkārt, pašām par sevi.
Šīs bija lappuses, kurās jutu dusmas, jo dažbrīd tik ļoti gribējās paslinkot un ļauties nekontrolētām tekstam plūdumam. Daudz domāju arī par tulkošanas darbu. Ticu, ka tulkotājai šis bija visai izaicinoši. Iztulkot visas tās rokdarbu nianses un nosaukumus, kuru analogu latviešu valodā nemaz nav, noteikti nebija vienkārši. "Aube" arī ļoti aizkustināja.
Iesaku visiem, kurus nebaida literāri izaicinājumi un emocionāli kustinoši teksti.

[Ivana · Rating 5 out of 5]

**Ale my tu s nimi žijeme, viete?**

Predpokladá sa, že nevieme, nevieme nič o živote v dedinách, kde všetko mešká aspoň 20 rokov, nevieme nič o nylone a tyle.
Ale vďaka Kataríne Kucbelovej sa niečo z toho zachytilo medzi vzormi krikľavých ruží (nie modrých) a cestami miestnym autobusom.
Veľmi sa táto kniha hodí do aktuálneho predvolebného rozpoloženia. Je porozumením.

[Inese Okonova · Rating 4 out of 5]

Talantīgi uzrakstītā mazā grāmatiņa šķiet daudz ietilpīgāka par savām 100+ lappusēm, jo sniedz spilgtu ieskatu par dzīvi Slovākijas austrumos un izgaisina manā prātā pastāvošo mītu, ka tajās Varšavas bloka valstīs, kas bija ārpus PSRS, visur dzīve bija ekonomiski un visādi citādi labāka un vieglāka.

Tāpat tā atgādina par raibo Centrālās un Austrumeiropas vēsturi un daudzajām tautām (rusīni, valahi, romi u.c.), kurām ne tikai nav bijusi svētība tikt pie savas valsts mūsdienu pasaulē, bet kuru apdzīvotās teritorijas atrodas dažādās mainīgo robežu pusēs.

Un vēl tā ir un nav par folkloru un mazliet humoristiski attēlo, kā autores alter ego - sieviete no Bratislavas ar izkoptu gaumi un priekšstatu par to, kas ir un kas nav piedienīgs slovāku tautastērpam, sastopas ar joprojām dzīvu tautastērpa valkāšanas tradīciju, kas nekad nav sastingusi un nofiksēta laikā. Līdz ar to aubē ienākuši neona toņi, un tautiskie brunči izrādās šūti no kara laikā vāciešu ievesta vīriešu pidžamu auduma.

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 4 out of 5]

Mans vīrs atvēris grāmatu kaut kur pa vidu teica – kas tas par nesakarīgu vārdu savienojumu? 🤭Un, jā, ja jūs grāmatnīcā izvēloties grāmatu, to atvērtu kaut kur pa vidu un mēģinātu lasīt – liela varbūtība, ka tā paliktu plauktā, taču, ja esi gana atvērtu skatu uz literatūru – iesaku piedzīvot šo stāstu no sākuma.

Kas jāņem vērā, pirms lasi šo grāmatu? Rēķinies, ka tajā būs daudz domu, kas apraujas pusvārdā, stāsts “lēkās” no vienas tēmas pie citas, būs daudz nepateiktā un tikpat daudz pateiktā, stāstā daudz tiek runāts par svarīgo un tikpat daudz par nebūtisko, taču tas viss kopā veido kaut ko tādu, ko grūti ietērpt vārdos. Neparasts, autentisks un melanholisks.

Autore varētu teikt, ka dodas pašterapijā un pašatklāšanā pie aubju meistares Iļkas, lai apgūtu iznīkstošas iemaņas – izgatavot aubi. Šim mērķim nav racionāla iemesla, drīzāk iekšēja sajūta, ka tas jādara. Veidojot aubi, autore ne vien apgūst šīs prasmes, bet caur sarunām ar Iļķu tā pa īstam mēģina ielūkoties sevī un atrast jaunus atbalsta punktus savā dzīvē.
Mani grāmatā visvairāk uzrunāja dzīvesstāsti. Iļka stāsta par savu dzīvi – par likteni, kāds tai ielikts šūpulī, par mīlestību un tās neesamību, par vidi, kas viņu veidojusi un kur viņa pavadījusi visu savu mūžu. Un viena no vides sastāvdaļām ir romi un par tiem šeit tiek runāts daudz. Šī tēma “uzpeld” tur, kur to gaidi un tur kur nepavisam negaidi.

Tulkotāja Aiga Veckalne ir paveikusi apbrīnas vērtu darbu šo pārnesot uz latviešu valodu, jo stāsts ir kā pats aubes tapšanas process – tiklīdz neesi pietiekami koncentrējies – viss pajūk un jāsāk no gala. Un man ir sajūta, ka šo tulkojot šis bija arī vislielākais izaicinājums – visu laiku ārkārtīgi uzmanīgi raudzīties, lai diegs nekur nenoraujas, nekas nesaķeras, jo tad pazustu stāsta “smeķis”.

@aigav minējusi, ka teksts sākumā viņu nobiedējis, bet tad apbūris un darījis atkarīgu. Nu ko lai saka – manas sajūtas bija visai līdzīgas.

Šī visdrīzāk nebūs grāmata visiem, taču literatūras gardēžiem, kas meklē, ko īpašu ar ko bagātināt savu literāro pieredzi – pievērsiet uzmanību.

[Iveta · Rating 5 out of 5]

4.5*

[Catka · Rating 5 out of 5]

Výborné.
A konečne viem, čo je to ten folklór.

[Kristīne Līcis · Rating 3 out of 5]

Intelektuāli ļoti interesanti par astoņdesmitgadīgo Iļķu un daudz jaunāko naratori, kura mācās izšūt tradicionālo reģiona tautastērpa aubi. Nevaru nedomāt par visos rokdarbos iedarinātās sīkās motorikas ietekmi uz domāšanas procesiem, kad koncentrēšanās uz izsekošanu rakstam nedaudz nohipnotizē un novāc neapzinātus prāta šķēršļus. Gaišākās domas rodās adot, vienvārdsakot. Vai izšujot, kā "Aubē".

Varbūt tādēļ grāmatas valoda mazāk strikti strukturēts teksts, vairāk apziņas plūdums, kas ļauj grāmatas varonēm pietiekami cieņpilni vētīt delikātas un komplicētas tēmas, no sabiedrības pretrunīgās attieksmes pret romiem līdz totalitāro režīmu izkropļojumiem. Un arī par pašu svarīgāko tēmu - ko nozīmē tautastērps, vai tā elementi (precētas sievietes aube) kā statusa simbols ir pakļautības vai cieņas apliecinājums? "Kāzu aubēm pakausī ir piešūtas vairākas lentes, kas nosedz visu muguru, lai precētās sievas jau kāzās nesāktu nožēlot, ka neviens cits vairs neredzēs viņu matus." Ciktāl tautas tērpa valkāšana var evolucionēt, lai to joprojām uzskatītu par tradīcijām atbilstošu? "Neviens man neiemācīs sākotnējo aubes versiju, bet kura no tām ir oriģinālā?"

Vai atbilstība tradīcijām vispār ir svarīga, ja valkāšana ir dzīva un labā nozīmē sadzīviski pašsaprotama? "Tautastērps Iļkas izpratne ir dzīva kultūra". Vai aube joprojām ir skaista, ja "audums ir briesmīgs, neilona tills un poliestera mežģīnes kā izšuvuma pamatne"?

Lielisks ieskats citā sabiedrībā - ar atšķirīgiem akcentiem, bet vienlaikus ar tik daudzām līdzībām. Ļauj arī uz sevi paskatīties nedaudz no malas, kas vienmēr ir veselīgi.

"Ierakstīt rokās. Nefilmējot. Bez diktofona. /../ Bez izšūšanas es nebūtu varējusi rakstīt."

[Kristīne Spure · Rating 3 out of 5]

Going on a journey across your own country to create a bonnet from scratch and then tell the story of your teacher, Ilka, and of your own life is a massive undertaking. For that alone I want to give this novel and its author Katarina Kucbelova a massive round of applause.

I felt like by reading The Bonnet, or Aube (as I read the Latvian translation), I managed to get a glimpse of Slovakian culture.

I admire Aiga Veckalne who has done tremendous work by translating this book into Latvian. I can’t imagine the work and the detail that went into pinpointing every little geographical name and person,

But, if I have to be honest, I wasn’t a fan if this type of writing style. It felt very Proustian, like a stream of consciousness. Events skipping one to another in quick succession, actual events intertwined with memories or thoughts from the main character, then Ilka. I kept drifting off way too often starting the middle of the novel.

But I do see the cultural importance of the novel, hence 3 stars.

[Kristína · Rating 5 out of 5]

Perfektné!
Právom sa táto kniha ocitla medzi nomináciami na Anasoft Litera. Výborne napísané, edukatívne a z nádherného prostredia.

[Ivana Hofbauer · Rating 3 out of 5]

Nie celkom rozumiem nadšeniu, ktoré táto kniha vyvolala. Pre mňa bola taká nijaká – „ani ryba, ani rak“. Ak mala byť etnograficko – sociologickou reportážou, bola málo dokumentárna. Ak mala byť psychologickou očistou autorky a jej návratom ku koreňom, bola málo úprimná. O čo sa vlastne chcela s čitateľom podeliť? O výlety do jedného zapadnutého kúta Slovenska (Šumiaca), v ktorom ešte prežívajú staré tradície, čo však hneď sama vyvrátila odsudzovaním gýčovitosti materiálov, ktoré jej hlavná hrdinka (volá ju krycím menom Iľka) používa pri šití „tradičných“ čepcov? O svoje pohŕdanie týmto nevkusom? O svoje rodinné spomienky? Zastať sa na Horehroní nenávidenej rómskej komunity? Mňa z toho oslovil iba obraz Iľky, vyšívačky čepcov, láskavej ženy s ťažkým životom, ktorú však tiež občas, minimálne medzi riadkami, znevažuje. Jednoducho nerozumiem zámeru, s ktorým autorka knihu písala. Nesedel mi ani štýl – kusý, útržkovitý. Akýsi denník s vynechanými miestami, ktoré by mohli byť príliš osobné alebo pohŕdavé.

[Lulsa · Rating 1 out of 5]

Kaviareň po prvy raz stretla Romov a popisuje je ich ako prirodnu zaujimavost ci kulturnu pamatihodnost. Tvari sa sice, ze je na ich strane, ale v autobuse dodrzuje segregaciu a tiez obcas presiaknu do textu rasistické poznamky typu "...sú rovnako komické ako rompop..." (s. 164)
Kniha plná prihlúplych zjednodušení typu: "Volili tu fašistu lebo bol po ruke, mohli si ho vybrať ako mrazenú pizzu, instantnú kávu alebo kinderko." (s. 133)
Žiaľ, táto kniha nie je o čepci (ani o náprstku), ale ako sa nesympatická žena, ktorá, si nevie dať doporiadku vzťah s vlastnou matkou, vybrala po rokoch prvý krát z Bratislavy a objavuje veci, ktoré my ostatní už dávno vieme.

[Branislav Breza]

Minulo ma to. Splývali mi postavy, často som sa musel v texte vracať, aby som vedel o kom autorka hovorí a celkovo mi to neprišlo veľmi zaujímavé. Ale občas sa tam mihla aj pekná myšlienka, nie že nie. Napr. "Je to výpoveď a spoločný postoj ku konkrétnym vzťahom, rodinným situáciám, na tieto dilemy sú šatky hnedé, tmavo purpurové, odtiene pribúdajú a prispôsobuju sa životu, situácie obliekajú.A kostolné lavice mohli byť ako riadky, z ktorých sa dá čítať."

[Kristína Chrenková · Rating 5 out of 5]

Nádherná kniha!

[Martina · Rating 3 out of 5]

3.5*

[piezimesungramatas_Raiva · Rating 5 out of 5]

K. Kucbelovas romāns "Aube" patīkami pārsteidza. Iepriekš nebiju lasījusi nevienu literāru darbu, kurā darbība norisinātos Slovākijas ciematā. Lakoniskajā tekstā vārdiski ieaustas īpašas tradīcijas, vēsture, atmiņas un pati valoda kā liecība.

Lasītājs kopā ar autori nonāk Šumjacē, Zemo Tatru pakājē pie pieredzējušas tautastērpu darinātājas Iļkas-uz vietu, kas ir neskarta no mūsdienu steigas. Kaut kas šķiet attālināti pazīstams, lai gan šķir laiks un attālums. Varbūt tie ir varoņu raksturi, kas ir ļoti noslēgti, bet tomēr tuvā ikdienas saskarsmē atveras. Saskatīju daudz līdzību mūsu un slovāku raksturā.Tekstā var iepazīt arī ciemā dzīvojošos romus, kurus autore skatījusi vaigu vaigā katru dienu, neizdarot stereotipiskus secinājumus, bet tiešām vērojot un iepazīstot viņus.

K. Kucbelova vēloties iemācīties uzšūt tradicionālo aubi-precētu sieviešu galvassegu, devās pie Iļkas 2 gadu garumā. Izšuva un ierakstīja tās vērtības grāmatā, par ko ir bažas, ka tās varētu arī drīzumā izzust. Sākumā autorei nav līdz galam skaidrs, kāpēc viņai pašai tik ļoti gribas prast darināt aubi, bet tas kļūst par dziedinošu un izzinošu procesu, arī neticami aizkustinošu un atklājumu pilnu.

Šajā mazajā grāmatiņā ir ierakstīts tik daudz! Lasi un atklāj niansēm bagātīgo tekstu!