Tiek uzskatīts, ka frāze “nauda nesmird” (latīniski “pecunia non olet”) cēlusies no Romas imperatora Vespasiāna, kurš pirmajā gadsimtā ieviesa nodokli publiskajām tualetēm. Savu lēmumu viņš pamatoja ar to, ka nauda nesmaržo pēc urīna. Lai gan kopš tā laika pagāja vairāki gadsimti, izskatās, ka šis princips turpina pastāvēt un mūsdienās pat kļuva par veselu industriju vadmotīvu. Tieši par vienu no šim industrijām vienā no senākajām mūsdienu demokrātijām – Lielbritānijā - savā grāmatā raksta trīs cienījamie autori – Dž.Hizeršovs, T.Preleča un T.Meine.
Grāmatas uzmanība pievērsta t.s. “enabling industry” darbībai mūsdienu globalizētajā pasaulē. Šī industrija ietver sevī britu juristus, finanšu un nodokļu konsultantus, PR un mediju speciālistus, nekustāmo īpašuma aģentus un citus darboņus, kas sniedz plaša profila pakalpojumus dažādu ārzemju kleptokrātiju (valsts pārvaldes iekārta, kuras korumpēti vadītāji un viņiem pietuvinātās personas izmanto politisko varu, lai atsavinātu pārvaldītos valsts resursus) pārstāvjiem. Pētījumā vispusīgi izanalizētā “enabling” industrijas gan pieprasījuma, gan piedāvājuma puses, tādējādi sniedzot pilnu ieskatu un izpratni par pētāmo problēmu. Jāatzīst, ka grāmatas pamattēma harmoniski papildina iepriekšējus darbus, kas ir publicēti pēdējos gados par šo tēmu - O.Bollough “Butler of the World” un T.Burgis “Kleptopia”.
Grāmatas autori, kas ir dažādu Eiropas universitāšu mācībspēki un pretkorupcijas eksperti, uz postpadomju kleptokrātu no Krievijas, Azerbaidžānas, Kirgizstānas, Uzbekistānas piemēriem parāda, ka britu “enabling” pakalpojumi palīdz "nacionālās buržuāzijas" pārstāvjiem no bij. PSRS reģiona legalizēt “netīro naudu” Lielbritānijā un pārvērst to aktīvos: uzņēmumos, banku uzkrājumos, britu pilsonībā un nekustāmajos īpašumos. “Enabling “(pārtulkot latviski šo vārdu korekti diemžēl nevarēju) industriju piedāvāto pakalpojumu klāsts ir tiešām ļoti plašs un iespaidīgs, sākot ar uzņēmumu pārreģistrāciju/legalizāciju un biznesa aktīvu slēpšanu un beidzot ar ziedojumiem britu politiskām partijām un noderīgo kontaktu veidošanu ar britu politisko eliti. Svarīgi atzīmēt, ka “enablers” darbība Lielbritānijā parasti tiek īstenota, nepārkāpjot vietējos likumus.
Lai gan pēc 2022.g. Krievijas veiktā pilnā mēroga iebrukuma Ukrainā krievu kleptokrātiem britu “enabling” pakalpojumi vairs nav pieejami (sankcijas un netiešie politiskie un reputācijas riski), tomēr tas nebūt nenoveda “enabling” industriju Lielbritānijā pie sabrukuma. Galu galā Krievija nebija un nav pasaulē vienīga kleptokrātija ar oligarhiem, kas vēlas pārcelt daļu no savas naudas un aktīviem Rietumos. Līdz ar to, visticamāk, šai industrijai gan Lielbritānijā, gan citur Rietumos vēl būs daudz klientu un darba nākotnē.
Kopumā no grāmatas var secināt, ka “enabling” industrija Lielbritānijā strādā kā labi ieeļļots mehānisms. Tā ir pašpietiekama sistēma, kas visādi mēģinās pretoties jebkādiem centieniem ierobežot tās darbību vai pastiprināt uzraudzību finanšu un citos sektoros.
Iesaku grāmatu visiem tiem, kas interese mūsdienu Krievija un autoritārie režīmi Centrālāzijā, kā arī korupcijas problēma mūsdienu demokrātijās.