Grāmatas varoņi ir deviņi dažādu paaudžu cilvēki, kuri piedzimuši vai nonākuši Amerikā – Dagnija Lācis, Dainis Rudzītis, Jānis Kukainis, Dace Aperāne, Uģis Gruntmanis, Kristīne Rizga, Sandra Kalve, Kārlis Lenšs un Pauls Raudseps. Viņiem kopīga ir vēlēšanās saistīt savu dzīvi ar Latviju. Gatavi piedāvāt savas zināšanas un pieredzi, viņi meklē ceļu atpakaļ uz savu vai vecāku dzimteni. Tas ne vienmēr ir viegls ceļš. To pavada ne tikai atgriešanās prieks, bet arī neizpratne, skaudība un bailes.
Pēc grāmatas par brāļiem Žagariem izlasīšanas, uzzināju, ka Tatjana Žagare-Vītiņa uzrakstījusi arī šādu grāmatu. Interesants dokumentālās prozas darbs par latviešiem Amerikā - gan tiem, kas devušies pēckara bēgļu gaitās, gan trimdinieku otro paaudzi, kas jau dzimuši ASV, gan tiem, kas dzimuši Latvijā, bet dažādu iemeslu dēļ nokļuvuši ASV. Deviņi gudru un drosmīgu cilvēku dzīvesstāsti par to kā nepazaudēt savu latvietību un par misijas apziņu dalīties ar savām zināšanām, palīdzot Latvijai attīstīties pēc neatkarības atgūšanas. Šis tas bija zināms, šo to uzzināju no jauna. Kopumā - man likās ļoti interesanti!
Pēc 2,5 stāstu izlasīšanas metīšu mieru paštaisno, iedomīgo un Latvijas un latviešu noniecinošo letiņu pašslavinošo, bet ārkārtīgi subjektīvo "nopelnu" uzskaitījumam. Kā žurkas no kuģa aizbēguši, tagad mēģina sev kārt ordeņus. Vai tiešām papļāpāšana baznīcas priekštelpā un atsevišķu maznozīmīgu ASV ierēdnīšu uzrunāšana pārtijās bez pilnīgi jebkāda rezultāta būtu vērtējama kaut uz pusi tik nozīmīgi kā LV dzīvojošo, Sibīrijā izdzīvojošo klusā un ne tik klusā cīņa? Nejutu arī autores viedokli- tāda atsvešināta pieeja, stīva valoda.