What do you think?
Rate this book
Vārnas
Pie lasītājiem dodas Eiropas Savienības balvas literatūrā laureātes Lauras Vinogradovas jaunais darbs “Vārnas” – emocionāli piesātināts, skarbi patiess garstāsts, kura centrā ir bērnunama audzēknes Sannas un viņas meitas Lias likteņi.
Bērnunama uzspiestais zīmogs paliek Sannas dvēselē uz visu mūžu, taču arī Liai jācīnās gan ar sevi, gan apkārtējo vidi, lai spētu pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir – atšķirīga no citiem.
Bet tad Lia un viņas tēvs Andrejs negaidot saskaras ar savām saknēm – kādu romu dzimtu, no kuras viņi līdz šim ir mantojuši vien ārējo izskatu…
Bērnunama uzspiestais zīmogs paliek Sannas dvēselē uz visu mūžu, taču arī Liai jācīnās gan ar sevi, gan apkārtējo vidi, lai spētu pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir – atšķirīga no citiem.
Bet tad Lia un viņas tēvs Andrejs negaidot saskaras ar savām saknēm – kādu romu dzimtu, no kuras viņi līdz šim ir mantojuši vien ārējo izskatu…
- GenresFiction
160 pages, Hardcover
Published January 1, 2024
6 people are currently reading
391 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 141 reviews
February 10, 2024
Skaists, mazs brīnums, kurā netaisnības līdzsvarā ar visu labo un iespējamo, neiznīdējamo.
Grāmatas pirmā daļa mani sagrāba ļoti - gan valoda, gan ritms, gan nemanāmie lēcieni laikā un visas mazās sānieliņas uz detaļām un krikumiem, kas dzīvi tur kopā. Kaut kur mazliet tālāk es pazaudējos, jo man šķita, ka stāsts taču vispār nav par šo, bet... grāmatām jāļauj būt, un "Vārnas" visādā ziņā ir ļoti silts mirklis, kurā daudz laba, un daudz tāda, par ko kādam gribētos iesist ar tām divām dusmīgajām rokām, bet nav jau kam. Ja dzīve ir mozaīka, tad šis ir viens mazs stikliņš, kas izņemts no lielās bildes tieši tāds, kāds tas ir no vienas tā malas līdz otrai.
Grāmatas pirmā daļa mani sagrāba ļoti - gan valoda, gan ritms, gan nemanāmie lēcieni laikā un visas mazās sānieliņas uz detaļām un krikumiem, kas dzīvi tur kopā. Kaut kur mazliet tālāk es pazaudējos, jo man šķita, ka stāsts taču vispār nav par šo, bet... grāmatām jāļauj būt, un "Vārnas" visādā ziņā ir ļoti silts mirklis, kurā daudz laba, un daudz tāda, par ko kādam gribētos iesist ar tām divām dusmīgajām rokām, bet nav jau kam. Ja dzīve ir mozaīka, tad šis ir viens mazs stikliņš, kas izņemts no lielās bildes tieši tāds, kāds tas ir no vienas tā malas līdz otrai.
February 10, 2024
Laura Vinogradova ir sirds cilvēks un sirds rakstniece. Un manā lasītājas sirdī, viņai īpaša vieta.
[..] sirds nevar viena, tai vajag visu pārējo [..]
un šī grāmata ir apliecinājums tam, ka cilvēkiem vajag kopā!, jo būt pa vienam nav iespējams
skumji skaists stāsts, skumji skaistā valodā - brīnišķīgā valodā - katrs vārds savā vietā, savā tonalitātē un savā sajūtā - visu lasīto redz, dzird, sasmaržo, satausa...
Īsta lasīt bauda!
[..] ,man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga. [..]
Paldies.
[..] sirds nevar viena, tai vajag visu pārējo [..]
un šī grāmata ir apliecinājums tam, ka cilvēkiem vajag kopā!, jo būt pa vienam nav iespējams
skumji skaists stāsts, skumji skaistā valodā - brīnišķīgā valodā - katrs vārds savā vietā, savā tonalitātē un savā sajūtā - visu lasīto redz, dzird, sasmaržo, satausa...
Īsta lasīt bauda!
[..] ,man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga. [..]
Paldies.
Read
February 29, 2024"Es redzu savējos no bērnunama, redzu arī tos, kuriem bērnunami un nemīlestība ir pašu mājās." (19.lpp.)
Lauras Vinogradovas varoņi ir gluži kā sniegpulkstenītes. Par spīti stindzinošam nakts salam, nerimstošiem lietus pielijušiem dubļiem, tās spraucas cauri trūdošajai zemei, cauri sniega pikučiem, meklēdamas saules pirmos starus.
Gribētos sniegbaltos ziediņus sasildīt plaukstās un nest mājās, bet trauslums rokās vīst un atdodas. Tik gaistoši. Neaizsargāti. Acumirklīgi. Par spīti visam spēt izdzīvot, bet reizē tik ievainojami. Ielieku tos ledusskapī, lai jūtas kā mājās.
Grūti runāt par "Vārnām", kad emociju kamols iestrēdzis kaklā. Ne izspļaut uz āru vairs, ne norīt. Lai aptvertu to lielumu, gribas paklusēt un caururbjoši pablenzt sienā, sadzirdēt tikai ritmisko sienas pulksteņa dimdoņu, kas atgādina, ka viss jau pāries, neskatoties uz to, ka neviens nemāk atbildēt, kāpēc dažkārt kādam tā baltā, sniegā iekritušā Dieva loterijas biļete izrādās tukša. Laura nemeklē atbildes. Laura tikai vēro. Un tas, ko viņa spēj izrakstīt no sevis laukā, ir ārpus manas saprašanas.
Par maz. Man allaž Lauras rakstītā ir par maz. It kā man lūgtu doties prom no viesību galda mirklī, kad tiek iznesta putukrējuma torte. Bet varbūt vairāk sāpju nav iespējams panest, kā tikai tās, kuras ietilpinātas vienā garstāstā.
*"Vārnas" ir par piederēšanu un iederēšanos.
"Blakus būšanas akadēmiju vēl neviens nav izdomājis, bet tieši tur es gribētu studēt." (154.lpp.)
4 zvaigznes
Lauras Vinogradovas varoņi ir gluži kā sniegpulkstenītes. Par spīti stindzinošam nakts salam, nerimstošiem lietus pielijušiem dubļiem, tās spraucas cauri trūdošajai zemei, cauri sniega pikučiem, meklēdamas saules pirmos starus.
Gribētos sniegbaltos ziediņus sasildīt plaukstās un nest mājās, bet trauslums rokās vīst un atdodas. Tik gaistoši. Neaizsargāti. Acumirklīgi. Par spīti visam spēt izdzīvot, bet reizē tik ievainojami. Ielieku tos ledusskapī, lai jūtas kā mājās.
Grūti runāt par "Vārnām", kad emociju kamols iestrēdzis kaklā. Ne izspļaut uz āru vairs, ne norīt. Lai aptvertu to lielumu, gribas paklusēt un caururbjoši pablenzt sienā, sadzirdēt tikai ritmisko sienas pulksteņa dimdoņu, kas atgādina, ka viss jau pāries, neskatoties uz to, ka neviens nemāk atbildēt, kāpēc dažkārt kādam tā baltā, sniegā iekritušā Dieva loterijas biļete izrādās tukša. Laura nemeklē atbildes. Laura tikai vēro. Un tas, ko viņa spēj izrakstīt no sevis laukā, ir ārpus manas saprašanas.
Par maz. Man allaž Lauras rakstītā ir par maz. It kā man lūgtu doties prom no viesību galda mirklī, kad tiek iznesta putukrējuma torte. Bet varbūt vairāk sāpju nav iespējams panest, kā tikai tās, kuras ietilpinātas vienā garstāstā.
*"Vārnas" ir par piederēšanu un iederēšanos.
"Blakus būšanas akadēmiju vēl neviens nav izdomājis, bet tieši tur es gribētu studēt." (154.lpp.)
4 zvaigznes
May 23, 2024
3,5 ⭐️
Ja Sannas daļa pavilka skaudro bērnunamu tēmu, tad otrajai Lias daļai, kaut kā pārskrēju pāri un nenoticēju.
Ja Sannas daļa pavilka skaudro bērnunamu tēmu, tad otrajai Lias daļai, kaut kā pārskrēju pāri un nenoticēju.
May 29, 2025
Grāmata izlasījās vienā rāvienā, tik skaisti un vienlaicīgi skumji palika pēc tās. Lauras grāmatas vienmēr atstāj tādas sajūtas. Gribās šodien satikt kādu vārnu pa ceļam u samīļot. Ticēt, ka mums vēl ir sirds, ne tikai aizspriedumi un lozungi par pareizajiem cilvēkiem un pareizajām tautībām un valodām. Kaut mēs visi mācēttu runāt vienīgajā, sirds valodā. Sannas sirds valodā. Lasiet grāmatu, mīliet savas vārnas un kraukļus un baložus, un dzīvi.
March 26, 2024
Mums katram vajag «savu baru». Bez «sava bara» ir neciešami smagi pārlaist dzīves blakusparādības.
Te iekšā ir dzīve.
Tāda, kāda tā ir.
Te iekšā ir dzīve.
Tāda, kāda tā ir.
July 18, 2025
Pirmā daļa patiešām laba, par svarīgām un sāpīgām tēmām autore raksta trāpīgi. Otrā daļa gan likās pārāk samiksēta un klišejiska.
September 12, 2024
Pieņemt atšķirīgo sevī, pat ja līdz galam neizproti, kā tas ietekmēs turpmāko dzīvi. Pieņemt nekaunoties un atrast sevi no jauna. Vai atrast vispār, jo iepriekš īsti nepiederēji nevienai “kastītei”. Stāsts par atšķiršanos, saknēm un par stereotipiem arī.
April 13, 2024
Trešā Lauras Vinogradovas grāmata, kuru lasu un jāsaka, ka man patīk kā autore raksta.
Šajā grāmatā labi parādītas 2 tēmas, par kurām sabiedrībā valda milzums stereotipu un aizspriedumu - bērnu nami un romi.
Smeldzīgs un skumjš stāsts, bet tajā pašā laikā arī sirsnīgs. Patīk autores neatrautība no realitātes, neērtu tēmu pacelšana un plūstošā, viegli lasāmā valoda.
Šajā grāmatā labi parādītas 2 tēmas, par kurām sabiedrībā valda milzums stereotipu un aizspriedumu - bērnu nami un romi.
Smeldzīgs un skumjš stāsts, bet tajā pašā laikā arī sirsnīgs. Patīk autores neatrautība no realitātes, neērtu tēmu pacelšana un plūstošā, viegli lasāmā valoda.
March 14, 2024
tikt galā ar bērnības un sabiedrības radītajām traumām - tas apliecina ne tikai drosmi, bet arī pieaugšanu. stāvēt pāri un būt pašam ar savu patiesību.
February 6, 2024
Esmu liela Lauras grāmatu cienītāja, iepriekšējās grāmatas Upe un Izelpas joprojām man palikušas siltās atmiņās. Laura raksta smeldzīgi, izjusti, tā ka tirpiņas skrien un rodas jautājums, vai ko tādu var uzrakstīt, ja vien pats to neesi piedzīvojis.
Lauras jaunāko grāmatu Vārnas izlasīju savā braucienā uz Vāciju un liels bija man pārsteigums, ka Vācījā apmetos viesnīcā, kuras nosaukums Drei raben tulkojumā nozīmē Trīs Kraukļi
Grāmatas galvenie varoņi ir sistēmas bērni, bērnu no bērnu nama, kuriem spiedogs paliek viņu sirdīs un dvēselēs vēl ilgi, nereti vēl nākamajā paaudzē, bet varbūt pat vairākās. Grāmata ir par bērnu nama bērnu dzīvi, izdzīvošanu, mācīšanos mīlēt un kļūt par labākiem cilvēkiem nekā viņu vecāki. Tā ir tik skarba izdzīvošanas skola, ar minimāliem ienākumiem un ar minimālu atbalstu. Papildus grāmatā arī tiek aprakstīta romu tautības cilvēki un apkārtējo attieksme pret tiem.
Grāmata ir kā auksta duša tiem, kas savā burbulī, dzīvojot, nemaz nenojauš kādi izaicinājumi ir jāpiedzīvo bērnu nama bērniem. Kad istabas biedrenes ierodas ar kartupeļu maisu un ievārījumu burciņām, Sanna ierodas kopmītnēs ar minimāliem iztikas līdzekļiem un nezināšanu, kā dzīvot tālāk, kam jautāt padomu utt. Kad visi bērni dodas brīvdienās, Sannai nav īsti kur doties.
Lasiet šo Lauras grāmatu, tā ir izcila!
Un, ja lasot, Tev rodas vēlme izdarīt kādu labu darbu, noziedo @Mentor Latvia vai apdomā ideju kļūt par mentoru kādam jaunietiem! Šiem bērniem tik ļoti noderīgs ir mentora atbalsts
"Es iemācījos, ka sirds nevar viena pati. Tai vajag visu pārējo - plaušas, zarnas, kuņģi-, tai vajag aknu un limfu, nieres. Tā darbojas tikai viss kopā"
"Es raudu. Viņš neprot mani mierināt. Es neprotu nomierināties. Pludmales smiltīs lēkā kāda vārna"
"Meitām vajag tēvus, vajag, lai viņi ar savām meitām lepojas kā traki. Ja mans tētis zinātu, ka es es esmu, ja viņš mani meklētu un atrastu, vai lepotos? Bet varbūt viņš zināja, ka esmu, varbūt viņam mani nevajadzēja, viņš negribēja..."
"Mums neko no jums nevag...... Mums nevajag tās vilnas zeķes no jums, skaidrs? Neko mums nevajag no cilvēkiem, kuri sabūvējuši bērnunamus, kas bērnus tajos sabāzuši, kuriem nav spēka parūpēties par vēl vienu dzērājmeitas bastardu, par vēl vienu nelaimi, par kļūdu..."
"Bērnunama likums numur viens. Nekad neatteikt, ja aicina. Nekad neatteikt draugiem, jo viņi ir ceļš uz pārtiku, uz televizoru un dīvānu,
"Kāpēc vajag runāt, es nesapotu. Kāpēc nevar vienkārši būt blakus. Kamēr vien ir tāda iespēja. Blakus un blakus, iekams neaiziet, iekams nepazūd un nepamet"
"Lai sistu, nevajag ilgi domāt. Tur jau vispār nav ko domāt - ir jāsit, un viss. Sitiens ir loģiska samaksa par sāpēm, par ņirdzīgu smīnu un gudriem secinājumiem"
"Audzinātaja Lelde klusē, bet viņas acīs es redzu sāpes. Iespējams, viņas acis ir spoguļi, un tās ir manas sāpes. Varbūt, ja spoguļi sāktu raudāt, sāpes aizskalotos, bet spoguļi sev apsola, ka neraudās un nekad te neatgriezīsies."
"Labestība ir visos ķermeņos"
Lauras jaunāko grāmatu Vārnas izlasīju savā braucienā uz Vāciju un liels bija man pārsteigums, ka Vācījā apmetos viesnīcā, kuras nosaukums Drei raben tulkojumā nozīmē Trīs Kraukļi
Grāmatas galvenie varoņi ir sistēmas bērni, bērnu no bērnu nama, kuriem spiedogs paliek viņu sirdīs un dvēselēs vēl ilgi, nereti vēl nākamajā paaudzē, bet varbūt pat vairākās. Grāmata ir par bērnu nama bērnu dzīvi, izdzīvošanu, mācīšanos mīlēt un kļūt par labākiem cilvēkiem nekā viņu vecāki. Tā ir tik skarba izdzīvošanas skola, ar minimāliem ienākumiem un ar minimālu atbalstu. Papildus grāmatā arī tiek aprakstīta romu tautības cilvēki un apkārtējo attieksme pret tiem.
Grāmata ir kā auksta duša tiem, kas savā burbulī, dzīvojot, nemaz nenojauš kādi izaicinājumi ir jāpiedzīvo bērnu nama bērniem. Kad istabas biedrenes ierodas ar kartupeļu maisu un ievārījumu burciņām, Sanna ierodas kopmītnēs ar minimāliem iztikas līdzekļiem un nezināšanu, kā dzīvot tālāk, kam jautāt padomu utt. Kad visi bērni dodas brīvdienās, Sannai nav īsti kur doties.
Lasiet šo Lauras grāmatu, tā ir izcila!
Un, ja lasot, Tev rodas vēlme izdarīt kādu labu darbu, noziedo @Mentor Latvia vai apdomā ideju kļūt par mentoru kādam jaunietiem! Šiem bērniem tik ļoti noderīgs ir mentora atbalsts
"Es iemācījos, ka sirds nevar viena pati. Tai vajag visu pārējo - plaušas, zarnas, kuņģi-, tai vajag aknu un limfu, nieres. Tā darbojas tikai viss kopā"
"Es raudu. Viņš neprot mani mierināt. Es neprotu nomierināties. Pludmales smiltīs lēkā kāda vārna"
"Meitām vajag tēvus, vajag, lai viņi ar savām meitām lepojas kā traki. Ja mans tētis zinātu, ka es es esmu, ja viņš mani meklētu un atrastu, vai lepotos? Bet varbūt viņš zināja, ka esmu, varbūt viņam mani nevajadzēja, viņš negribēja..."
"Mums neko no jums nevag...... Mums nevajag tās vilnas zeķes no jums, skaidrs? Neko mums nevajag no cilvēkiem, kuri sabūvējuši bērnunamus, kas bērnus tajos sabāzuši, kuriem nav spēka parūpēties par vēl vienu dzērājmeitas bastardu, par vēl vienu nelaimi, par kļūdu..."
"Bērnunama likums numur viens. Nekad neatteikt, ja aicina. Nekad neatteikt draugiem, jo viņi ir ceļš uz pārtiku, uz televizoru un dīvānu,
"Kāpēc vajag runāt, es nesapotu. Kāpēc nevar vienkārši būt blakus. Kamēr vien ir tāda iespēja. Blakus un blakus, iekams neaiziet, iekams nepazūd un nepamet"
"Lai sistu, nevajag ilgi domāt. Tur jau vispār nav ko domāt - ir jāsit, un viss. Sitiens ir loģiska samaksa par sāpēm, par ņirdzīgu smīnu un gudriem secinājumiem"
"Audzinātaja Lelde klusē, bet viņas acīs es redzu sāpes. Iespējams, viņas acis ir spoguļi, un tās ir manas sāpes. Varbūt, ja spoguļi sāktu raudāt, sāpes aizskalotos, bet spoguļi sev apsola, ka neraudās un nekad te neatgriezīsies."
"Labestība ir visos ķermeņos"
January 7, 2025
"Blakus būšanas akadēmiju vēl neviens nav izdomājis, bet tieši tur es gribētu studēt," saka galvenā varone un par to būtībā arī ir šī grāmata - cik svarīgi, ka mums ir kāds blakus (to skaudri mums ļauj izjust sižeta līnija par bērnunama audzēkni) un cik viegli blakus būšana var pārvērsties par elli (šo mums samērā aizplīvuroti sniedz sižeta līnija par romu meitenes gaitām skolā).
Tāds vienkāršs, naivs un cerības caurstrāvots darbs!
Tāds vienkāršs, naivs un cerības caurstrāvots darbs!
August 29, 2024
..kaut grāmata neliela, lasīju to vairākus mēnešus. atceros, ar kādu sajūsmu to aprīlī sāku lasīt. domas zibeņoja manās smadzenēs. nezināma iemesla dēļ nākamais piegājiens bija tikai vasaras sākumā, un tad jūlija vidū. bet nu beidzot ņēmos Vārnas piebeigt lasīt, pamanoties aizmirst svarīgu detaļu grāmatas vidusdaļā. ko lai saka, ļoti izteiksmīgs darbs. varētu būtu Lauras labākais. lai to saprastu, ņemšu pārlasīt Stāstus. | 4,5 *
March 3, 2025
Man vairāk prasījās Sannas. Es gribēju vairāk viņas stāsta. Tas laikam bija tas, kas lika pie vērtējuma iespīdēt tikai 3, nevis 4 zvaigznītēm...
Tas, kā beidzās Sannas stāsts mani satrieca, es to negribēju un nebiju tam gatava. Smags stāsts. Šī grāmata ir kārtējais dzīves stāsts, kuru izdzīvojot kopā ar varoņiem, ir jāaizdomājas...Cik gan tie mūsu stāsti ir dažādi. Un nez kāpēc rodas iespaids, ka tie skaudrie, smagie, tie sāpju pilnie ir vairāk...bet katrā ir jāatrod spēja un māksla smaidīt, priecāties! Jo citādi kā???
Šī grāmata mani līdz galam nepaņēma, tā mēreni atnāca un tā arī aizgāja, BET, es tomēr varu teikt, ka man patika. Es noteikti iesaku izlasīt šo stāstu!
"Es redzu savējos no bērnunama, redzu arī tos, kuriem bērnunami un nemīlestība ir pašu mājās."
"..bet viņas acīs es redzu sāpes. Iespējams, viņas acis ir spoguļi, un tās ir manas sāpes. Varbūt, ja spoguļi sāktu raudāt, sāpes aizskalotos, bet spoguļi sev apsola, ka neraudās un nekad te neatgriezīsies."
"Vispār riebjas tā ņemšana - ka mēs paņemam viens otru. [..] Vai mēs visi esam paņemami? Man tas šķiet daudz sarežģītāk."
"Viņa ir parasts cilvēks, kurš vērtē, nepieņem, kuram ir savi uzskati un viedokļi par to, kā vajadzētu."
"Meitām vajag tēvus, vajag, lai viņi ar savām meitām lepojas kā traki."
"Pasaulē ir vieta visiem."
"Atceros viņas stāstu un domāju par to paciešanos, par klusu un cēlu ciešanu, par to, kā mēs visi ciešam un paciešam..."
"Es atradīšu citu pāreju, man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga."
Tas, kā beidzās Sannas stāsts mani satrieca, es to negribēju un nebiju tam gatava. Smags stāsts. Šī grāmata ir kārtējais dzīves stāsts, kuru izdzīvojot kopā ar varoņiem, ir jāaizdomājas...Cik gan tie mūsu stāsti ir dažādi. Un nez kāpēc rodas iespaids, ka tie skaudrie, smagie, tie sāpju pilnie ir vairāk...bet katrā ir jāatrod spēja un māksla smaidīt, priecāties! Jo citādi kā???
Šī grāmata mani līdz galam nepaņēma, tā mēreni atnāca un tā arī aizgāja, BET, es tomēr varu teikt, ka man patika. Es noteikti iesaku izlasīt šo stāstu!
"Es redzu savējos no bērnunama, redzu arī tos, kuriem bērnunami un nemīlestība ir pašu mājās."
"..bet viņas acīs es redzu sāpes. Iespējams, viņas acis ir spoguļi, un tās ir manas sāpes. Varbūt, ja spoguļi sāktu raudāt, sāpes aizskalotos, bet spoguļi sev apsola, ka neraudās un nekad te neatgriezīsies."
"Vispār riebjas tā ņemšana - ka mēs paņemam viens otru. [..] Vai mēs visi esam paņemami? Man tas šķiet daudz sarežģītāk."
"Viņa ir parasts cilvēks, kurš vērtē, nepieņem, kuram ir savi uzskati un viedokļi par to, kā vajadzētu."
"Meitām vajag tēvus, vajag, lai viņi ar savām meitām lepojas kā traki."
"Pasaulē ir vieta visiem."
"Atceros viņas stāstu un domāju par to paciešanos, par klusu un cēlu ciešanu, par to, kā mēs visi ciešam un paciešam..."
"Es atradīšu citu pāreju, man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga."
May 6, 2024
Šī bija mana pirmā iepazīšanās ar Lauru. Esmu lasījusi daudz un labas atsauksmes par viņas darbiem, bet tikai pēdējā pus gada laikā esmu vairāk pievērsusies latviešu autoriem un līdz ar to no šīs autores vārnas bija pirmās, kuras ielidoja manā grāmatu plauktā 😊
Ja man kads pajautātu, kāda bija šī grāmata, es laikam atbildētu, ka ar skumju noskaņu, bet sirdssilta. Viegla un plūstoša valoda, kura harmoniski veda cauri lapaspusēm. Grāmata pieskaras ļoti neērtām tēmām - bērnunami un čigāni. Un, patiesībā, ļoti lika aizdomāties par apkārtējo cilvēku attieksmi pret noteiktām cilvēku grupām un stereotipiem, kuri daudzos ir iesakņojušies joprojām.. 🫣
Laura aizskāra sirds stīgas un "atmeta" mani dažus gadus atpakaļ, kad manā darba vietā bija pasākums, kurā bija bērni no bērnunama. Atceros tos mazos ķipariņus, kuri vēl neko nesaprot par dzīvi un smaida katram pretī nācējam un tajā pašā laikā katram bērnunama pusaudzim sejā un uzvedībā varēja redzēt dumpinieciskumu un nepieņemtības sajūtu. Vēl šodien atceros, kā es pēc darba dienas raudāju par to netaisnību, kuras dēļ tie bērni ir tur, kur viņi ir..❤️🩹
Paldies, Laura. Man ļoti patika iepazīšanās ar Tavu darbu un noteikti varu teikt, ka šī nav pēdējā tikšanās. Šī bija grāmata, kura tika nolikta malā tikai tad, kad tika izlasīta pēdējā lapaspuse. Grāmata, kuru gribējās samīļot un kura joprojām klejo manās domās ❤️
Ja man kads pajautātu, kāda bija šī grāmata, es laikam atbildētu, ka ar skumju noskaņu, bet sirdssilta. Viegla un plūstoša valoda, kura harmoniski veda cauri lapaspusēm. Grāmata pieskaras ļoti neērtām tēmām - bērnunami un čigāni. Un, patiesībā, ļoti lika aizdomāties par apkārtējo cilvēku attieksmi pret noteiktām cilvēku grupām un stereotipiem, kuri daudzos ir iesakņojušies joprojām.. 🫣
Laura aizskāra sirds stīgas un "atmeta" mani dažus gadus atpakaļ, kad manā darba vietā bija pasākums, kurā bija bērni no bērnunama. Atceros tos mazos ķipariņus, kuri vēl neko nesaprot par dzīvi un smaida katram pretī nācējam un tajā pašā laikā katram bērnunama pusaudzim sejā un uzvedībā varēja redzēt dumpinieciskumu un nepieņemtības sajūtu. Vēl šodien atceros, kā es pēc darba dienas raudāju par to netaisnību, kuras dēļ tie bērni ir tur, kur viņi ir..❤️🩹
Paldies, Laura. Man ļoti patika iepazīšanās ar Tavu darbu un noteikti varu teikt, ka šī nav pēdējā tikšanās. Šī bija grāmata, kura tika nolikta malā tikai tad, kad tika izlasīta pēdējā lapaspuse. Grāmata, kuru gribējās samīļot un kura joprojām klejo manās domās ❤️
November 25, 2024
Kaut kā par daudz klišeju.
March 21, 2024
Salīdzinot ar citām autores grāmatām, šī mani nepaņēma ar emocijām kā iepriekšējās grāmatas. Lai gan grāmata ir ievelkoša, man prasījās vēl nodaļas, jo bija sajūta, ka pārāk strauja notikumu gaita, viss tā kā apraujas līdz galam nepateikts.
Lasot citas atsauksmes, man personīgi, nesabruka stereotips par čigāniem, jo savas bērnības vasaras pavadot laukos pie Sabiles, un redzot romu sadzīvi un mentalitāti, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, nevarēju savu pieredzi nodzēst, un aizstāt ar citu. Piekrītu, ka katrā tautā ir savi izņēmumi, bet runāt par stereotipu laušanu ir pārsteidzīgi.
Lasot citas atsauksmes, man personīgi, nesabruka stereotips par čigāniem, jo savas bērnības vasaras pavadot laukos pie Sabiles, un redzot romu sadzīvi un mentalitāti, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, nevarēju savu pieredzi nodzēst, un aizstāt ar citu. Piekrītu, ka katrā tautā ir savi izņēmumi, bet runāt par stereotipu laušanu ir pārsteidzīgi.
November 30, 2024
Izlasīju vienā elpas vilcienā tiklīdz atnācu mājās no bibliotēkas.
Arī šajā īsajā romānā lasāms autorei raksturīgais dzīves skaudrums, kas mijas ar siltumu, un Laurai Vinogradovai raksturīgais valodas plūdums, kas ierauj stāstā un nelaiž vaļā, kamēr tas nav izlasīts.
Aplūkotās tēmas ir neērtas un gribas no tām novērsties, tomēr stāsts to neļauj. Un pēc izlasīšanas saproti, ka tas paliks ar tevi vēl ilgu laiku.
Arī šajā īsajā romānā lasāms autorei raksturīgais dzīves skaudrums, kas mijas ar siltumu, un Laurai Vinogradovai raksturīgais valodas plūdums, kas ierauj stāstā un nelaiž vaļā, kamēr tas nav izlasīts.
Aplūkotās tēmas ir neērtas un gribas no tām novērsties, tomēr stāsts to neļauj. Un pēc izlasīšanas saproti, ka tas paliks ar tevi vēl ilgu laiku.
September 1, 2024
Stāsts tik īss, ka likās, cik daudz gan tur var paspēt uzrakstīt? Ha, ĻOTI daudz.
Bērnunams, jauniešu mīlestība un jaunieši - vecāki. Kā pārlauzt apsolīto nākotni un pašiem izsisties. Kā neļauties rasisma un citu fobiju radītam priekšstatam, jo arī latvijā ir rasisms pret čigāniem. It kā par to ir stāsts, bet vairāk par mātes spēcīgo mīlestību. Katrā ziņā, iesaku.
Bērnunams, jauniešu mīlestība un jaunieši - vecāki. Kā pārlauzt apsolīto nākotni un pašiem izsisties. Kā neļauties rasisma un citu fobiju radītam priekšstatam, jo arī latvijā ir rasisms pret čigāniem. It kā par to ir stāsts, bet vairāk par mātes spēcīgo mīlestību. Katrā ziņā, iesaku.
January 19, 2025
“vārnas” atgādina atvērt acis un aplūkot, kas notiek apkārt. atgādina par to, ka mums visiem ir nepieciešams silts apskāviens, mīļi vārdi un pieņemoša vide. un to mēs varam veidot ikkatrs, lai ikkatrs justos pieņemts, saprasts un mīlēts.
autore ļoti veiksmīgi ar knipi pa pieri atgādina, ka mums kā sabiedrībai ir vēl daudz ko mācīties, lai kļūtu par labāku un iekļaujošāku sabiedrību. lai mēs kā cilvēki ikvienam dotu vienlīdzīgu iespēju sevi pierādīt, parādīt un īstenot.
“kāpēc vajag runāt, es nesaprotu. kāpēc nevar vienkārši būt blakus. kamēr vien ir tāda iespēja. blakus un blakus, iekams neaiziet. iekams nepazūd un nepamet.”
“audzinātāja lelde klusē, bet viņas acīs es redzu sāpes. iespējams, viņas acis ir spoguļi, un tās ir manas sāpes. varbūt, ja spoguļi sāktu raudāt, sāpes aizskalotos, bet spoguļi sev apsola, ka neraudās un nekad te neatgriezīsies.”
“…man nav jāiet grūtākie ceļi. drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga.”
autore ļoti veiksmīgi ar knipi pa pieri atgādina, ka mums kā sabiedrībai ir vēl daudz ko mācīties, lai kļūtu par labāku un iekļaujošāku sabiedrību. lai mēs kā cilvēki ikvienam dotu vienlīdzīgu iespēju sevi pierādīt, parādīt un īstenot.
“kāpēc vajag runāt, es nesaprotu. kāpēc nevar vienkārši būt blakus. kamēr vien ir tāda iespēja. blakus un blakus, iekams neaiziet. iekams nepazūd un nepamet.”
“audzinātāja lelde klusē, bet viņas acīs es redzu sāpes. iespējams, viņas acis ir spoguļi, un tās ir manas sāpes. varbūt, ja spoguļi sāktu raudāt, sāpes aizskalotos, bet spoguļi sev apsola, ka neraudās un nekad te neatgriezīsies.”
“…man nav jāiet grūtākie ceļi. drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga.”
February 26, 2025
“-Vai Tev patīk?
-Nezinu!
Bet es zinu- patīk un nepatīk.”
Patīk, jo tik sulīgi un īsti, un nepatīk, jo tik rūgta īstenība.
Tikai 160 lappuses, bet emociju gamma tuvu pilnībai.
Paldies!
-Nezinu!
Bet es zinu- patīk un nepatīk.”
Patīk, jo tik sulīgi un īsti, un nepatīk, jo tik rūgta īstenība.
Tikai 160 lappuses, bet emociju gamma tuvu pilnībai.
Paldies!
September 7, 2024
Man apstājās laiks… kā sāku lasīt- tā nevarēju apstāties ne lasīt, ne raudāt…
L.Vinogradovas grāmatas pieaugušajiem ir kā kompass- Tu izlasi un sāc mainīt kursu, it kā Tavs kuģis (lasīt: smadzenes, ķermenis un viss, kas Tu esi) iekļuva spēcīgā vētrā un gandrīz neticami, bet Tu izdzīvoji un tagad ej DZĪVOT! Savādāk, kaut kā ar vairāk acīm vaļā un vēl plašāku sirdi.
Spēcīga grāmata, uzrakstīta mīlestības valodā un labā Pasaulē- PALDIES autorei.
Es varētu vēl rakstīt un dalīties ar savām pārdomām, bet iesaku katram pašam izlasīt un sajust to burvību-“noticēšanu”!
P.S. Mani šīs autores grāmatas saviļņo, un varu atzīties, ka Laura Vinogradova ir pati-pati-pati labākā rakstniece manā autoru TOP-ā!
L.Vinogradovas grāmatas pieaugušajiem ir kā kompass- Tu izlasi un sāc mainīt kursu, it kā Tavs kuģis (lasīt: smadzenes, ķermenis un viss, kas Tu esi) iekļuva spēcīgā vētrā un gandrīz neticami, bet Tu izdzīvoji un tagad ej DZĪVOT! Savādāk, kaut kā ar vairāk acīm vaļā un vēl plašāku sirdi.
Spēcīga grāmata, uzrakstīta mīlestības valodā un labā Pasaulē- PALDIES autorei.
Es varētu vēl rakstīt un dalīties ar savām pārdomām, bet iesaku katram pašam izlasīt un sajust to burvību-“noticēšanu”!
P.S. Mani šīs autores grāmatas saviļņo, un varu atzīties, ka Laura Vinogradova ir pati-pati-pati labākā rakstniece manā autoru TOP-ā!
March 23, 2024
Skaudrs stāsts par iederēšanos, centieniem saprast savu un arī līdzcilvēku rīcību, pasaules vērošanu un pieaugšanu.
April 7, 2024
3.5* daži ļoti spēcīgi teikumi un uz beigām krietns rosols un čigānu brunču raibums
July 13, 2024
Tik skumji un skaisti vienlaikus.
Ģeniāli uzrakstīts... Tā it kā viegli (nesamocīti), bet vienlaikus tik dziļi un smeldzīgi. Vārdi kā pērlītes savērti cits aiz cita, atklājot ikdienišķo pavisam citā gaismā.
Stāsts par dzīvi un cilvēkiem. Par vēlmi iederēties. Par savu ceļu uz būšanu laimīgam.
Izlasiet. Jau šovasar.
💫
"Man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neizskatīsies mazāk vērtīga."
""Braukt sēņot" jau ir tikai tāds teiciens. Tas nozīmē satikt mežu un sēnes tajā.
Sēņojot jau obligāti nav jālasa sēnes. Var lasīt visu ko, visu mežu var lasīt kā grāmatu, neko nepaņemot līdzi."
Ģeniāli uzrakstīts... Tā it kā viegli (nesamocīti), bet vienlaikus tik dziļi un smeldzīgi. Vārdi kā pērlītes savērti cits aiz cita, atklājot ikdienišķo pavisam citā gaismā.
Stāsts par dzīvi un cilvēkiem. Par vēlmi iederēties. Par savu ceļu uz būšanu laimīgam.
Izlasiet. Jau šovasar.
💫
"Man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neizskatīsies mazāk vērtīga."
""Braukt sēņot" jau ir tikai tāds teiciens. Tas nozīmē satikt mežu un sēnes tajā.
Sēņojot jau obligāti nav jālasa sēnes. Var lasīt visu ko, visu mežu var lasīt kā grāmatu, neko nepaņemot līdzi."
November 21, 2025
Lasījās ļoti viegli, lika iekāpt cita kurpēs, padomāt. Par citu melnajiem galvā, izaicinājumiem dzīvē, sabiedrībā, komunikācijā. Jo dziļāk rok jēgu šim, jo vairāk var izlobīt. Patika!
March 17, 2024
Žēl, ka tik īsa ir šī grāmata, un žēl, ka beigas ir tieši tādas. Ļoti, ļoti skaisti un izjusti autorei padodas grāmatu rakstīšana.
“(..) un mīlēt ir tāpat kā sēņot — nekas nav obligāts, nav obligāti kaut kas jāpaņem, nav sēņošanas likumu un noteikumu, un katrs sēņo, kā jūt, un var piekliegt mežu, un mīlestība arī var būt kliedziens vai vismaz baudpilns kunksts, un mīlestība, tāpat kā sēņošana, var elsot, un mēs arī esam dabas daļa, jā, to es saprotu tieši šobrīd.”
“(..) un mīlēt ir tāpat kā sēņot — nekas nav obligāts, nav obligāti kaut kas jāpaņem, nav sēņošanas likumu un noteikumu, un katrs sēņo, kā jūt, un var piekliegt mežu, un mīlestība arī var būt kliedziens vai vismaz baudpilns kunksts, un mīlestība, tāpat kā sēņošana, var elsot, un mēs arī esam dabas daļa, jā, to es saprotu tieši šobrīd.”
October 16, 2024
Skaisti! Laura raksta skaisti.
Man personīgi grāmata paliks atmiņā ar trolejbusa epizodi. Nu, kā var tā smuki aprakstīt nāvi? Patika arī šis citāts, to paņemu sev līdzi: “Man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga.”
Man personīgi grāmata paliks atmiņā ar trolejbusa epizodi. Nu, kā var tā smuki aprakstīt nāvi? Patika arī šis citāts, to paņemu sev līdzi: “Man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga.”
November 23, 2024
3,5 zvaigznes noapaļotas uz augšu. Jūtos nedaudz vainīga, ka nu jau otrajā autores grāmatā, ko lasu, neprotu ieraudzīt visas 5 zvaigznes. Taču tas nekādi neietekmē manu apņēmību turpināt pirkt un lasīt Latvijas autoru grāmatas, ar savu maku balsojot, ka šādām grāmatām būs būt.
"Vārnas" ir divu sieviešu - mātes Sannas un meitas Lias - dzīve, katrai ar savu atšķirības jeb "baltās vārnas" iemeslu. Vienai tā ir dzīve bērnunamā - "Mana tautība ir bērnunams" -, otrai romu saknes. Atsvešinātajā, no emocijām teju klīniski tīrajā stāstījumā par Sannu bērnunamā daudz trāpīgu vērojumu, arī par to, kā labi (cerams) domāta žēlsirdība no otras puses var izskatīties pēc "atpirkšanās ar laipnību". Apsūdzība ir nesaudzīga:
""Mums neko no jums nevajag!" reiz mes kliedzām vienai tantei, kura atbrauca ar veselu maisu vilnas zeķu. Saadijusi, labu gribēdama, sevi labu redzēt gribēdama. Bet mums nevajag tās vilnas zeķes no jums, skaidrs? Neko mums nevajag no cilvēkiem, kuri sabūvējuši bērnunamus, kas bērnus tajos sabāzuši, kuriem nav spēka parūpēties par vēl vienu dzerājmeitas bastardu, par vēl vienu nelaimes gadījumu, par kļūdu."
Daļā par Sannu ļoti simboliska roku tēma. Rokas var būt gaistošs saskarsmes punkts: "Liene pieķeras man pie rokas, un es ļaujos. Pagaidām. Ir labi sajust siltu plaukstu savējā, bet pie tā nedrīkst pierast. Plaukstas te nāk un iet." Rokas var būt instruments: "Lai sistu, nevajag ilgi domāt. /../ Mani rauj nost, bet nevar atraut. Mūs no bērnunama tik viegli nevar atraut, ja reiz mēs nolemjam kādam pieķerties". Abos gadījumos rokas ir robeža un reakcija. "/../ reizēm roka pati grib, reizēm tai ir savu paātrinājumi un pagarinājumi, un rokas vispār man ir tādas brīnumainas būtnes /../". Bet varbūt distacēties no savām rokām ir veids, kā distancēties no kādas savas personības iezīmes.
Daļa par Liu sākas pēkšņi, kad Lia ir jau pieaugusi un atgriežas Latvijā pēc vairākiem gadiem Skotijā. Radās iespaids, ka autore nezināja, ko iesākt ar Sannas personāžu, tādēļ Sannas vietā piedāvā Liu. Bet emocionālā saikne ar Liu tā arī neizveidojas, iztrūkst dziļuma, lasītājs neredz izaugsmi, kāda bija Sannas personāžā. Varbūt tādēļ es Liai vienkārši nenoticu. Un nenoticu visai garstāsta otrajai daļai.
"Mēs nekad nekļūsim tādi kā pārējie. Vienmēr mūs sauks pirmos vai noliks pēdējos, vienmēr atgādinās, ka ar mums ir citādi."
"Vārnas" ir divu sieviešu - mātes Sannas un meitas Lias - dzīve, katrai ar savu atšķirības jeb "baltās vārnas" iemeslu. Vienai tā ir dzīve bērnunamā - "Mana tautība ir bērnunams" -, otrai romu saknes. Atsvešinātajā, no emocijām teju klīniski tīrajā stāstījumā par Sannu bērnunamā daudz trāpīgu vērojumu, arī par to, kā labi (cerams) domāta žēlsirdība no otras puses var izskatīties pēc "atpirkšanās ar laipnību". Apsūdzība ir nesaudzīga:
""Mums neko no jums nevajag!" reiz mes kliedzām vienai tantei, kura atbrauca ar veselu maisu vilnas zeķu. Saadijusi, labu gribēdama, sevi labu redzēt gribēdama. Bet mums nevajag tās vilnas zeķes no jums, skaidrs? Neko mums nevajag no cilvēkiem, kuri sabūvējuši bērnunamus, kas bērnus tajos sabāzuši, kuriem nav spēka parūpēties par vēl vienu dzerājmeitas bastardu, par vēl vienu nelaimes gadījumu, par kļūdu."
Daļā par Sannu ļoti simboliska roku tēma. Rokas var būt gaistošs saskarsmes punkts: "Liene pieķeras man pie rokas, un es ļaujos. Pagaidām. Ir labi sajust siltu plaukstu savējā, bet pie tā nedrīkst pierast. Plaukstas te nāk un iet." Rokas var būt instruments: "Lai sistu, nevajag ilgi domāt. /../ Mani rauj nost, bet nevar atraut. Mūs no bērnunama tik viegli nevar atraut, ja reiz mēs nolemjam kādam pieķerties". Abos gadījumos rokas ir robeža un reakcija. "/../ reizēm roka pati grib, reizēm tai ir savu paātrinājumi un pagarinājumi, un rokas vispār man ir tādas brīnumainas būtnes /../". Bet varbūt distacēties no savām rokām ir veids, kā distancēties no kādas savas personības iezīmes.
Daļa par Liu sākas pēkšņi, kad Lia ir jau pieaugusi un atgriežas Latvijā pēc vairākiem gadiem Skotijā. Radās iespaids, ka autore nezināja, ko iesākt ar Sannas personāžu, tādēļ Sannas vietā piedāvā Liu. Bet emocionālā saikne ar Liu tā arī neizveidojas, iztrūkst dziļuma, lasītājs neredz izaugsmi, kāda bija Sannas personāžā. Varbūt tādēļ es Liai vienkārši nenoticu. Un nenoticu visai garstāsta otrajai daļai.
"Mēs nekad nekļūsim tādi kā pārējie. Vienmēr mūs sauks pirmos vai noliks pēdējos, vienmēr atgādinās, ka ar mums ir citādi."
November 13, 2024
Mani interesēja abas galvenās tabu tēmas, bet ar pirmo varoni Sannu saslēdzos vairāk nekā ar otro Liu. Otrās dzīvē sāka čumēt un mudžēt jaunie radi, un es saprotu to domu, bet man prasījās vairāk dziļuma. Protams, šo to jaunu uzzināju un kaut kas atmiņā aizķersioes. Lauras stils ir sirsnīgs minimālisms.
Displaying 1 - 30 of 141 reviews