tāds pavisam ašs ar acu kaktiņu ieskatošs virziens filozofijas pamatprincipos un jūkļos - par filozofijas attīstību, atdalošajiem virzieniem, kas nekur nekur nestājas un vienmēr paliek uz vietas un nepārtraukti griežas uz riņķi -
man kā nepraktiskam brīvdienu slinkuma filozofam vai tādu savādu mirkļu iespaida domātājam - šķiet diezgan traucējoši - nepārtraukti šaubīties, meklēt jēgu (nepārtraukti!) lietās, parādībās, runāt par laimi, mīlestību, teorizēt par pārējošām/nepārejošām lietām, būtībām, esamībām - nu ei
man liekas, ka visam ir vienkārša recepte - ļauties. vienkārši saplūst ar jebko un līdz galam - beigt runāt par laimes jēgu, būtību, jo nu - tā vienkārši IR, dzīves jēga VIENKĀRŠI ir dzīvOT- vai velti ir tērēt savu laiku - meklējot vārdos, šauboties un mokās- ja var tā pa taisno, vai mazliet greizāk - iekrist sevī līdz dziļumiem, paklusēt un jā - ir baigi labi
man tiesa viena no lielākajām problēmām ir pārāk daudz domāt, tāpēc - (vēl mazliet uzrakstīšu, tad apklusīšu : D)
tāds pretrunu ģenerators, kas liek domāt par to, ka tiek atrisinātas cilvēka problēmas (kā piemērs - psiholoģija), bet tas jau vienmēr ir tikai īstermiņa rezultāts bez tādas saturiskas jēgas, jo tas nekad neaizved cilvēku līdz augstākajam potenciālam, kas jau ir tur - sevī, jā - ir vakars jauks un kā kopsavilkums it visam - mazāk domāt, vairāk just
kad man nejautā, kas ir laiks, es to zinu. kad man pajautā, es to vairs nezinu