Nekas tāds Latvijā vēl nebija noticis. Neko tādu vēsture vēl nebija pieredzējusi. Tam nav noilguma, to neizdzēš laiks. Tas neizbālē gadu ritumā. To labpatīk slēpt, bet, vienreiz ieraudzīts, tas vairs nav apslēpjams. Par Holokaustu Latvijā ir svarīgi runāt daudz plašāk, tāpēc šī grāmat ir izstrādāta kā daiļdarbs ar sižetu, pēc iespējas tuvinot precīzam vēstures aprakstam.
Grāmatā attēlotie notikumi balstīti uz arhīvu u.c. materiāliem, publikācijām, laikabiedru liecībām, kā arī paša autora unikālo un ilgo pieredzi studentu korporāciju vidē.
Vēsture, manā ieskatā, ir viena no lietām, kur vienlaikus ir samērā viegli konstatēt faktus/patiesību, bet vienlaikus šos faktus ikviens var interpretēt pa savam, un šajā darbā autors ir veicis savdabīgu interpretāciju. Godīgi teikšu - ideja bija laba (rakstīt par latviešu "sūda brāļiem", kuri realizēja holokausta noziegumus Latvijā), tomēr izpildījums ļoti slikts (varētu pat teikt, ka šausmīgs).
Lai gan autors apgalvo, ka grāmatā attēlotie notikumi balstīti uz arhīvu un citiem materiāliem (publikācijām, laikabiedru liecībām, kā arī paša autora unikālo un ilgo pieredzi korporāciju vidē), tomēr grāmatā ir tik daudz neprecizitāšu un nepilnību, ka var izdarīt secinājumu, ka autoram vēl "grauž" viņa izslēgšana no kooperācijas (savdabīgi, ka autors, apgalvo, ka viņš aizgāja). Citādi es nevaru izskaidrot, kādēļ autors "aizmirst" piebilst, ka kooperācijas darbību apturēja padomju vara (un kooperācijas darbību neatjaunoja arī Vācijas okupācijas vara).
Tāpat visas grāmatas garumā ir jūtama autora nepatika pret pašu kooperāciju (atkārtošos, bet iespējams, pie vainas bija tas, ka autoru izslēdza no tās), un samērā pārspīlētais tonis, pie visa vainojot kooperāciju "Lettonia".
Kopumā - samērā vāja grāmata, kuru varētu ieteikt izlasīt tikai tādēļ, ka tajā ir atspoguļots holokausts, tomēr, uzreiz jāgatavojas/jāapzinās, ka autoram ir "savs" skatījums uz šo vēstures posmu.