Autoru grupa "Tekstūra" pirmoreiz sanāca kopā 2019. gada maijā. Visnotaļ likumsakarīgi, ka agrāk vai vēlāk rodas kopdarbi. Savukārt šādas idejas nereti atnāk nejauši, kā tas notika ar šo asociatīvi ironisko, vienlaikus smeldzīgo un literārās dzīves atkailinošo tekstu "Dzejas detektīvi", kuru radījuši 13 autori. Kopdarba sākotne meklējama 2022. gadā, kad "Tekstūras" ļaudīm tika reprezentēta tēma par detektīvžanru. Un, lūk - dzejas, prozas, ilustrācijas simbiozē ir radīts detektīvteksts, kura kriminālintrigu pamatā esam mēs visi – gan tu, lasītāj, gan mēs, autori, gan mazas nacionālās literatūras process kopumā.
Ideja un koncepts, makets, grafiskais salikums - lieliski. Bet lasījuma laikā šaudījos kā kārtīgā detektīvā, meklējot vainīgo - ar nepārejošām aizdomām, vienu brīdi apbrīnojot paģeniālas frāzes, citkārt smīkņājot pie naivas formalitātes. Skaidrs, ka daudzautoru darbos vienmērīgu līmeni nodrošināt pagrūti, bet visvairāk laikam pievīla tieši Rolandas Bulas stāsti. Tie likās pārāk mehāniski pievilkti dzejoļiem. Ja būtu viens, kārtīgs viņas kā autores izstrādāts stāsts, bez obligācijas iekļaut detaļas no dzejoļiem, grāmata iegūtu vairāk. Nezinu, vai tas ir labi, bet šķiet, ka šis būtu pateicīgs darbs skolēniem literatūras stundām - tik daudz ideju, ko ierādīt, simbolu medības, iespējas iedvesmotai jaunradei.
Autoru grupa "Tekstūra" jaunākajā latviešu literatūrā ir radījusi ieintriğējošu darbu ar nosaukumu "Dzejas detektīvi", tajā ir apvienota gan proza, gan dzeja, bet tradicionālie detektīvžanra elementi izmantoti neierastākā gaismā, lai "izmeklētu" ar literatūru un valodu saistītus jautājumus. Būtiski,ka arī lasītājs kļūst par teksta izmeklētāju. Noderīgs ir L. Ločmeles priekšvārds, kurā īsi ir pastāstīts, kas tad "Dzejas detektīvi" tādi ir, un R. Bulas pēcvārds par detektīvžanra attīstību. Ar šo darbu guvu jaunu lasīšanas pieredzi, iepriekš nebiju savilkusi paralēles, ka detektīvliterarūrai ar dzeju varētu būt kas kopīgs. Interesanti, ka tomēr ir iespējams sapludināt žanrus un izteiksmes formas.
Tā kā šis ir vairāku autoru kopdarbs(kopumā 13!), tad skaidrs,ka pilnīgi viendabīgs teksts nav, bet nav arī tā, ka tas ļoti traucētu, jo tomēr kopējie motīvi palīdz nonākt līdz tekstā ietvertajām pamatidejām un aktuāliem jautājumiem.
Šis ir grāmata, kas mazliet atšķaidīs ikdienas ierasto lasāmvielu un ļaus atvērt prātu jaunai literārajai pieredzei. Ja agrāk bija priekšnoteikumi, kas jāievēro detektīvžanrā, tad tagad robežas tiek nojauktas. Arī turpmāk labprāt no "Tekstūras" autoriem sagaidītu kādu tikpat interesantu kopdarbu. P.S. T. Kalninska ilustrācijas piedod grāmatai īpašu šarmu.
📝"Dzejoli var nogalināt lasītāja bezdarbība. Ja neviens nelasa, tad taču dzejolis mirst." (40.)
“Dzejoli var nogalināt lasītāja bezdarbība. Ja neviens nelasa, tad taču dzejolis mirst. Valoda arī lēni mirst, ja to lieto aizvien mazāk.” Laikā, kad internets un viedtālruņi aizņem tik lielu lomu, rakstniekus dzejniekus un grāmatmīļus, uztrauc rakstošās izpausmes nākotne. Vai dzeja vēl kādam vajadzīga? Vai grāmatas aizvietos “īsvideo” un internets? Vai pastāv iespēja ka literatūra izmirst līdz ar interesi par to? Vai patērētājdzīvesveida sabiedrībai maz vajag dzeju? “Dzejas detektīvu” kompānija ārkārtīgi radoši pieiet jautājumiem par šībrīža literatūras (arī valodas) stāvokli indivīda dzīvē. Gan nenopietni par nopietno, gan nopietni par sāpīgo. Rolandas Bulas stāsti burvīgi sasaitēja dzejoļus, padarot visu grāmatu par kādas amizantas pilsētas universumu, kur dažādu paaudžu un interešu varoņiem jāpiedalās ar literatūru saistītos noziegumos un notikumos. Kāds sevi atradīs, kāds pazaudēs un galu galā viss nav tik traki kā rādās. Burvīgs literatūrpiedzīvojums.
Vērtējumu samazinu tikai dēļ wtf beigām. Visādi citādi ļoti jauks un lasāms darbs, kāds līdz šim nebija lasīts. Skaists dizains un ilustrācijas. Prozas daļas gribējās lasīt dzejā, kas laikam ir kā papildus atzinība darbam🙂 Un es nezinu vai tas ir detektīvs vulgaris. Iespējams, ka īstenie krimināliķi varētu vilties.
Grāmata, kura varētu izturēt laika pārbaudījumu un vēstīt par mūsdienu un arī mūžsenām ar literatūru un tās procesu saistītām problēmām. Dzeja apvienojumā ar detektīvu - kaut kas jauns. Kamēr nebiju dabūjusi grāmatu, tā līdz galam nespēju to savienot un iztēloties. Saku pavisam droši: tas patiesi ir savienojams! Kurā mirklī detektīvtekstu paceļ dzeja, kurā teksts dzeju - apspriežami, taču šī savstarpējā mijiedarbība ir visai organiska, filosofiska un daudznozīmīga. Problēmai izmeklēšanas gaitā netiek rasts risinājums, jeb - noziedznieks/vaininieks netiek atrasts, noziegums netiek atrisināts, kas netipiski detektīvžanram, taču iespējams literatūrā. :)