Dzejnieks un publicists. Dzimis zvejnieka ģimenē 1933. gadā Ragaciemā – nelielā ciemā pie Rīgas jūras līča. Bijis ceļu strādnieks, skolotājs Slokā, bibliotekārs Ķemeru bibliotēkā. Publicējas kopš 1957. gada. Neklātienē beidzis LVU latviešu valodas un literatūras nodaļu (1959) un Augstākos literatūras kursus Maskavā (1964). Kopš 60. gadu vidus nodarbojas galvenokārt ar literatūru. Bijis Latvijas Kultūras fonda dibinātājs un pirmais priekšsēdētājs (1987-1993), Latvijas Republikas Augstākās padomes un Saeimas deputāts un Latvijas Institūta vadītājs (1998-2000). Sarakstījis scenāriju dokumentālajai filmai “Gada reportāža” (kopā ar H. Franku, 1965), mākslas filmām “Pūt, vējiņi!” (kopā ar G. Piesi, 1973), “Puika” (kopā ar Aivaru Freimani, 1977) un Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju” (1976). Daudzi I. Ziedoņa dzejoļi ir komponēti. Atdzejojis A. Bloka, V. Majakovska, A. Puškina un citu autoru dzeju no krievu valodas. Goda nosaukumi un prēmijas: LPSR Valsts prēmija (1967), Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1972), H. K. Andersena prēmija (1976) par sasniegumiem bērnu literatūrā, LPSR Tautas dzejnieks (1977), J. Korčaka zelta medaļu par ābeci “Sākamgrāmata”, Triju Zvaigžņu ordenis (1995).
2010. gadā Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis iestudējis izrādi "Ziedonis un Visums" ar Kasparu Znotiņu galvenajā - Imanta Ziedoņa - lomā.
„[..] taureņi ir sekundes. Un taureņu mākonis ir brīvs laiks, un taureņu svaidīšanās ir vienīgā viņu vērtība šai taisnvirziena pasaulē: viņi liecina, ka ceļš ir par taisnu, lai skaisti dzīvotu, un arī upe tek pārāk taisni. Un arī putns ir par nekustīgu, lai saprastu brīvību.” /I.Ziedonis/
Sen nebiju mācijusies dzejoli no galvas, tomēr šāds bija viens no uzdevumiem literatūras mācību stundā. Tad nu arī es iemācijos dzejoli par sējēju kurš nav sīkumains, kurš sēj un neskaita, ja kāda sēkla nedīgts, kurš sēj tuksnesī, purvā, jūrā un ugunskurā. Sējējs nav sīkumains un viņš izsēj pasaulei, pat tev, tev kas šaubās. Šis un vairāki citi dzejoļi, kas izstāstīti caur taureņu dzīves gājumu ar mani ļoti saistijās. It īpaši tas, kurš lika apjaust to, ka mums katram ir sava plauksta, savs lidlauks no kura pacelties un lidot. Tomēr tas vai mēs lidosim, ir atkarīgs no mums pašiem, nevis citiem taureņiem.
Es īsti nezinu,ko man teikt. Lasīju dēļ skolas. Starp simts dzejoļiem par tauriņiem,kurus es nesapratu, bija arī daži saprotami un tiešām labi dzejoļi. Atsauksmes šeit "Taureņu uzbrukumam" ir pārsteidzoši labas. Tas man liek domāt, ka varbūt man vienkārši "neaiziet" tas,par ko daži no dzejoļiem ir. Visu laiku prātoju, ko simbolizē tauriņi? Tomēr, tie dzejoļi ,kurus es sapratu, bija ļoti labi. Pirmais Ziedonis ko lasu. Labs dzejnieks, labs darbs. Labas atsauksmes un dzejoļu atskaņas.
“Kastaņu sveču laikā atnāca taurenis un prasīja, kam šīs pilis pieder. Es teicu: tās ir pavasara pilis un drīz varbūt nodegs. Nu, teica taurenis, kamēr nedeg, mēs tur padzīvosim. Es teicu: bet, kad nodegs, paliks tikai pelni. Nu, teica taurenis, visas tās krāsas uz mūsu spārniem — tie jau arī ir tikai pelni no pilīm, kas nodegušas.” /I. Ziedonis