Andrejs Dripe (dzimis 1929. gada 5. jūnijā Rīgā, miris 2013. gada 3. novembrī)[1] bija latviešu pedagogs, rakstnieks un publicists.
Dzimis 1929. gadā Rīgā ceļu inženiera ģimenē. Vācu okupācijas laikā dzīvoja Valmierā, mācījās Valmieras 2. tautskolā.[2] Pēc atgriešanās Rīgā līdz 1949. gadam mācījās Rīgas 1. vidusskolā, agri apprecējās un ģimenes uzturēšanai nolēma kļūt par skolotāju.[3] 1950. gadā absolvēja Rīgas 4. vidusskolas pedagoģijas klasi[4] un kopā ar sievu strādāja par skolotājiem Atašienes septiņgadīgajā skolā, Palsmanes vidusskolā un Spaliņu pamatskolā, tad Ķempu septiņgadīgajā skolā.[2] 1956. gadā žurnāls "Bērnība" nopublicēja viņa stāstu "Lielās zivis".[4]
No 1960. līdz 1969. gadā strādāja Cēsu darba kolonijā nepilngadīgajiem un līdztekus neklātienē studēja Latvijas Valsts Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē[4] un pēc studiju absolvēšanas līdztekus strādāja par Cēsu Vēstures un mākslas muzeja zinātnisko līdzstrādnieku (1965–1969).[4] 1964. gadā viņš kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru.
Pēc stāsta "Pēdējā barjera" (1971) publicēšanas Dailes teātra režisors Arnolds Liniņš kopā ar kustību režisoru Modri Tenisonu 1974. gadā pēc šī stāsta motīviem izveidoja lugu, kas kļuva ļoti populāra. bija savienības valdes sekretārs 1979. gadā, pēc tam savienības prozas konsultants (1981—1985).[4]
Miris 2013. gadā Rīgā. Dēls arhitekts, politiķis un diplomāts Jānis Dripe.
19Nedaudz grūti novērtēt šo grāmatu. Pusei (neskaitot pēc lapā) grāmatas "Pēdējā barjera", kuram vēlētos likt 4 zvaigznes (tiešām patika), savukārt otrai pusei "Kolonijas audzinātāja piezīmes" gribētos likt 2 zvaigznes (bija ok). Tāpēc lieku vidējo vērtējumu 3 zvaigznes.
Ko pateikt par grāmatu - autors noteikti zin/pazīst drēbi, un raksta interesanti. Protams, jāņem vērā grāmatas izdošanas laiks (1979. gads) līdz ar to, darbā ir arī tas "sociālismam jā, kapitālismam nē" atspoguļojums, tomēr, šoreiz kaut kā likās tas viss nemanāmi ievilkts stāstā, līdz ar to, nav problēmas lasot šo grāmatu. Vai ir vērts ņemt un lasīt šo grāmatu? Noteikti jā.
Varētu piekrist tiem, kas saka, ka šī grāmata varētu būt noderīga tiem cilvēkiem, kuri strādā ar jauniešiem (it īpaši ar tā sauktajiem "problemātiskajiem jauniešiem").
Šķiet, ka šī grāmata īsti novecot nevar. Jā, mūsdienās neviens vairs nerunā par komjaunatni, kolhoziem un pārējām PSRS lietām, bet cilvēka domāšana, izturēšanās gan paliek tā pati. Domāju, ka šīs pārdomas par skādi nebūtu izlasīt katram, kas ikdienā saskaras ar jauniešiem pat, ja tie nav problemātiski jaunieši. Ja, visi tik ļoti iedziļinātos tajā kāpēc cilvēks kaut ko izdara, iespējams, pasaule būtu daudz labāka.