3,5 ⭐️
Grāmata bieži vien izlaiž lietas, kas it kā nav svarīgas, bet tādā veidā ir grūtāk saprasties ar galveno varoni. Piemēram, es nesaprotu pa kuru laiku Doreteja iemīlējās Sīriusā. Gribu zināt KĀ tas notika, nevis KA tas notika
Man patīk, ka grāmatā ir ilustrācijas, tās palīdz vizualizēt, kas notiek. Patīk arī, ka dievi ir tik nežēlīgi un bezrūpīgi no sākta gala (neizteiksmīgas sejas izteiksmes, Doretejas matu raušana, uzmanības nepievēršana priekšnesumiem), jo tas ir kā pavediens patiesībai ko dievi dara ar "izredzētajiem" un palīdz, tā teikt, sagremot patiesību.
Gribētos kaut būtu vairāk pieminēta Doretejas dzīve ārpus pagātnes, kad viņa ir aizceļojusi laikā. Varbūt daži teikumi par to, ka kaut kad jau viņai būs jāatgriežas vai ka viņai pietrūkst ģimene. Bija pieminēts, ka viņai šķita, ka viņa nespēj just, it īpaši salīdzinājumā ar Diānu, bet tas bija par maz.
Bija pateikts, ka Aleko labirintā gāja pēdējais un tas bija labi, jo deva lasītājam iespēju izvirzīt teorijas par to, kas notiek. Tas padarīja faktu, ka ar diegu iezīmēja labirinta ceļu ticamāku, jo tas nebija vienkārši kaut kad pieminēts, bet gan pamazām iebarots lasītājam mutē. Patika arī, ka tas nebija Aleko, kas atstāja diega pavedienu. Tāpat ir ar to, ka tika pieminēts, ka Aleko kaut ko savā jakā ir ietinis. Labi, ka grāmata ir nojaušama, nevis nesakarīga/pārlieku pārsteidzoša.
"Meitene trīcēja šausmās [...]" (203 lpp) bet vai tad bailes neaizūta Doreteju atpakaļ us savu laiku?
Likās, ka Doreteja vēl gribēja runāt ar Renāru. Kāpēc viņa atgriezās tagadnē, ja saruna nebija galā?