Ivara Šteinberga trešā grāmata “Ābece” – konceptuāls dzejprozas krājums, ko veido mikroesejas par burtiem un kombinatorās dzejas vingrinājumi. Lai arī ieturēta ābeces žanrā, Šteinberga “Ābece” paredzēta cilvēkiem, kas jau kādu brīdi māk brīvi lasīt un rakstīt.
Grāmatas redaktors ir Henriks Eliass Zēgners, māksliniece – Estere Betija Grāvere. Īpaši šim izdevumam ilustrācijas veidojusi Justīne Seile-Urtāne.
Grāmatas redaktors, dzejnieks Henriks Eliass Zēgners raksta: “Kad prāts kļūst par sirds instrumentu, parādās meistarība. Ir laime vērot, kā Šteinbergs mūsu acu priekšā top par meistaru, arvien brīvāk peldot burtu metafizikas viļņos, nirstot valodas dzelmē un ceļot no tās ārā ko pavisam jaunu, gaišu un īstu. Konceptuālajā “Ābecē” alfabēts kalpo par tramplīnu viņa augstākajam un krāšņākajam lēcienam līdz šim.”
Renē Pūce savā pēcvārdā skaidro: “Autors ir paņēmis aptuveno latvju meles elementārdaļiņu – burtu – un katram veltījis rindkopu, šādi mēģinādams to vienlaikus saprast un “at-mācīties”. Citiem burtiem sakot, atcerēties. Atcerēties, cik patiesībā savādi ir mūsu sazināšanās pieraksta pamatelementi.”
Ivars Šteinbergs ir latviešu dzejnieks, kritiķis, literatūrzinātnieks un atdzejotājs. Izdevis piecus dzejas krājumus pieaugušajiem, tostarp – “Jaunība” (“Neputns”, 2022), par kuru saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu labākā dzejas darba kategorijā (2023). 2025. gadā iznāk Šteinberga ceturtais dzejas krājums “Stāsti” (“Neputns”), bet 2026. gadā – "Lielais Sprādziens" ("Punctum"). 2024. gadā saņēmis Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā. Kā dzejnieks sadarbojies ar RSU Anatomijas muzeju un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Literatūras žurnāla “Strāva” redaktors, Fulbraita stipendiāts (2017–2018) Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (Binghamton, SUNY). Atdzejojis tādus autorus kā Luīze Glika, Roberts Blajs, Silvija Plāta, Anna Sekstone un Jans Vāgners. Šteinberga dzeja tulkota angļu, somu, igauņu, lietuviešu, ukraiņu valodā.
Latviešu dzejas eksperimentētāji (un, cerams, drīz arī eksperimentētājas) ar katru jauno darbu vienmēr manī rada patīkamu satraukumu. Tāpat bija ar "Ābeci". Nelasīju atsauksmes, kritikas, lai nelaupītu sev atklājējas prieku. Iegādājos grāmatu. Sarūpēju piemērotu lasīšanas laiktelpu. Veicu visus sagatavošanās darbus. Labai dzejai. Tomēr, tomēr labo dzeju tā arī nedabūju. Pieļauju, ka tas arī nebija šīs grāmatas mērķis. Toties dabūju izcilas miniesejas. Izcilas! Joprojām nesaprotu, kā tas nākas, ka tik ļoti identificējos ar autora pārdomām un izjūtām par katru burtu. Šķiet, ka viņš nevis izdomājis, izfuntierējis, sacerējis (kā dzejoļus), bet sajutis, atkodis, ieraudzījis katra burta būtību un sūtību. Un es nezināju, ka patiesībā arī to zinu. Līdz izlasīju "Ābeci". Jāatzīst, tas bija kaifs. Varbūt ne tik varens, kā burts n*, bet es nereti esejas pārlasīju vairākas reizes pēc kārtas, lēni, izgaršojot, atpazīstot garšas, kuras nekad nebiju provējusi. Vareni, Ivar, vareni! Iespējams, to var tikai tādi ar burtiem, iesprūdušiem smadzeņu krokās, pielipušiem pie asinsvadu sieniņām, ieaugušiem nāšu un ausu matiņos. Par esejām visas desmit zvaigznes. Dzejoļu spēles izdzēš vienu zvaigzni. Bet kam vajadzīgas zvaigznes, ja Latvijas dzejas debesīs ir tāds spīdeklis. Patosīgi? Jā, droši vien. Bet pelnīti.
*Piespiežot mēli pie aukslējām, gandrīz mēdoties, iekš "n" ir kaut kas seksīgs, kaut kas no iekāres, bet vienlaikus - mazliet arī platoniskas pieķeršanās. [...] Kopā ar "g" vai "k" vēl rodas nepārprotams akustisks afrodīzijs: parauj mani aiz pinkām - tas ir mans kinks; liec man saspringt, tu liec man bangot [...] es "n" saskatu kā pēkšņu uzbudinājumu visnepiemērotākajās vietās, kad ārpasaule var būt vēsa, bet iekšā - sauna.
P un pāvs nāk prātā burts un vārds pēc ābeces palasīšanas un vietām pāršķirstīšanas. Daudz lasījis cilvēks ne vienmēr ir rakstnieks. Derēs arī burts Č un nu jau par aizskarošu atzītas anekdotes beigu teikums - čukča nav rakstītājs, čukča ir lasītājs.
Ivaram Šteinbergam pavisam noteikti ir vara pār burtiem. Es pat teiktu viņš pār tiem valda. Šī bija visnotaļ aizraujoša lasāmviela. Tāda rotaļīga un ar Šteinbergam piemītošo humoru un inteliģento šarmu.
Ļoti forši, rotaļīgi, reizēm pat patosaini (labā ziņā) apspēlē vispārpieņemtos burtus, to lietojumu un jēgu, taču daudzi spēļveidīgās kombinatorās dzejas piemēri gan šķiet diezgan slinki un pliekani.
labāk lasiet skaļi! vēl labāk, ja izteiksmīgo burtu jaunatklāšanā pārslēgsiet iekšējā lasāmā metronoma gāzelējošo svārstību ritmu tā, lai pagrozās dibens, līdzi padauzās papēdis un pa retai reizei, sev par pārsteigumu, gaisā spalgi uzšaujas knipis