Latviešu dzejas eksperimentētāji (un, cerams, drīz arī eksperimentētājas) ar katru jauno darbu vienmēr manī rada patīkamu satraukumu. Tāpat bija ar "Ābeci". Nelasīju atsauksmes, kritikas, lai nelaupītu sev atklājējas prieku. Iegādājos grāmatu. Sarūpēju piemērotu lasīšanas laiktelpu. Veicu visus sagatavošanās darbus. Labai dzejai. Tomēr, tomēr labo dzeju tā arī nedabūju. Pieļauju, ka tas arī nebija šīs grāmatas mērķis. Toties dabūju izcilas miniesejas. Izcilas! Joprojām nesaprotu, kā tas nākas, ka tik ļoti identificējos ar autora pārdomām un izjūtām par katru burtu. Šķiet, ka viņš nevis izdomājis, izfuntierējis, sacerējis (kā dzejoļus), bet sajutis, atkodis, ieraudzījis katra burta būtību un sūtību. Un es nezināju, ka patiesībā arī to zinu. Līdz izlasīju "Ābeci". Jāatzīst, tas bija kaifs. Varbūt ne tik varens, kā burts n*, bet es nereti esejas pārlasīju vairākas reizes pēc kārtas, lēni, izgaršojot, atpazīstot garšas, kuras nekad nebiju provējusi. Vareni, Ivar, vareni! Iespējams, to var tikai tādi ar burtiem, iesprūdušiem smadzeņu krokās, pielipušiem pie asinsvadu sieniņām, ieaugušiem nāšu un ausu matiņos. Par esejām visas desmit zvaigznes. Dzejoļu spēles izdzēš vienu zvaigzni. Bet kam vajadzīgas zvaigznes, ja Latvijas dzejas debesīs ir tāds spīdeklis. Patosīgi? Jā, droši vien. Bet pelnīti.
*Piespiežot mēli pie aukslējām, gandrīz mēdoties, iekš "n" ir kaut kas seksīgs, kaut kas no iekāres, bet vienlaikus - mazliet arī platoniskas pieķeršanās. [...] Kopā ar "g" vai "k" vēl rodas nepārprotams akustisks afrodīzijs: parauj mani aiz pinkām - tas ir mans kinks; liec man saspringt, tu liec man bangot [...] es "n" saskatu kā pēkšņu uzbudinājumu visnepiemērotākajās vietās, kad ārpasaule var būt vēsa, bet iekšā - sauna.