Akas māja

by Inga Ābele

Šis stāstu krājums ir autores pirmais prozas darbs. Pirmā, bet rakstīta ar gluži vai mistiskas pieredzes vadītu roku. Izsmalcināta, bet ne elitāra. Eleganta, bet ne manierīga. Klusinātu balsi, bet ne pieticīga. Detaļās precīza, bet ar lidojumiem iztēles visaugstākajās sfērās. Vulkāniski temperamentīga, bet tajā pašā laikā apvaldīta, Ingas Ābeles maigā apokalipse.

163 pages, Hardcover

First published January 1, 1999

About the author

Inga Ābele is a Latvian novelist, poet, and playwright. Her novel High Tide received the 2008 Latvian Literature Award, and the 2009 Baltic Assembly Award in Literature. Her works have been translated into Swedish, English, French, and Russian, among others, and have appeared in such anthologies as New European Poets, Best European Fiction 2010, and Short Stories without Borders: Young Writers for a New Europe. Her most recent book, Ants and Bumblebees, is a collection of short stories.

Reviews

[Inita · Rating 3 out of 5]

3.5 zvaigznes. Stāsti ir par marginālo sabiedrības daļu, par cilvēkiem, kurus ikdienā izvēlamies neredzēt vai neieraudzīt. Autore liek skatīt un ieraudzīt cilvēku viņos. Patika stāsti "Pagalmiņā, kur pārkrauj maizi" un "Ziemeļu strazdi".

[Inga · Rating 4 out of 5]

Izlasīju vēlreiz. Ir spēcīgi. It sevišķi Hēbes grafiti. Vienīgi tiem beigas tādas "it kā jau tā varētu būt, bet īsti jau laikam tā nekad nenotiek". Lasot man ienāca prātā, ka iespējams, ka tad, kad man nākamo reizi jautās, kur es tāda feministe gadījos - kurš mani uz to ir ietekmējis, es varētu arī atbildēt: Ingas Ābeles "Akas māja".
Nocitēšu gabaliņu no "Pagalmiņā, kur pārkrauj maizi":
"Es pēkšņi skaidri apzinos visas tās dienas, visus gadus, kurus pati neapjaušot, esmu bijusi laimīga, lai gan īstenībā esmu bijusi nelaimīga. Es tos redzu acu priekšā kā shēmu medainās rūts dziļumā. Naktis ar vīrieti, kuram blakus esmu pamodusies no rīta, gluži kā šodien Solveiga, un ilgi turējusi acis vaļā, lai redzētu viņa miegā bērnišķīgo, nomierinošo seju. Esmu dejojusi "Republikā", reibusi un mocījusies paģirās, strādājusi aukstā kazino pie spēļu automātiem, klīdusi tur pa naktīm apkārt ar kūpošu kafijas tasi, blūzi ārā no biksēm un cigareti lūpu kaktiņā, strādājusi labus, bet vienlaikus dranķīgus darbus, kur jāguļ ar resniem armēņiem, lai vispār dabūtu algu. Esmu taisījusi cauri un zagšus domājusi, kāds būtu mans bērniņš, ja es to varētu atļauties, bet pēcāk mocījusies. Un vai man kāds prasīja, kāpēc es stīvi liecos pēc nokrituša maizes kukuļa vai palieku sēžam uz kāpnēm ar maizes kasti klēpī? Neviens. Tikai nolamāja un sūdzēja šefam. Es dzīvoju badā, ja tā iznāca, un pārēdos, kad bija izdevība. Un kad gadījās strīds ar ielenēm no Tallinas ielas, vai visa "Republika" nenāca man palīgā? Kad pārkrāvām maizi agros rītos no mašīnas kulbas uz veikala vēso rīkli, vai tad es nebiju es pati, juzdama savas domas tīras un skaidras rosāmies pa telpu ap mani un savu ķermeni līdz sīkākajai šķiedriņai..."

[Evija · Rating 5 out of 5]

Stāsti kā dvēseles spogulis... Stāsti kā ceļojums sevī... Stāsti, kas spēlējas ar sirds stīgām... Stāsti, kas atmodina, ļauj saredzēt skaidrāk, saklausīt labāk, sajust stiprāk.
Šī grāmata neaizved ceļojumos mistiskās zemēs, neliek justies kā varonim svešzemju pasaulē, cīnoties ar troļļiem, trīsgalvainiem pūķiem un glābjot nabaga nevainīgās dvēseles, nerada sajūtu, ka esi liels un visvarens. Grāmata neļauj piesegties ar fantāziju plīvuru un noslēpties aiz izdomu maskas, bet gluži otrādi - atkailina līdz pašai saknei. Parāda dzīvi un mūs pašus kailus un neaizsargātus.
Tie ir stāsti par tiem, kas mums blakus un to, kas mums līdzās. Tik dziļi un patiesi. Līdz sāpēm. Bieži mēs neredzam un vēl biežāk nevēlamies redzēt to, kas notiek mums apkārt, lai nejustos līdzvainīgi šajā pasaules haosā. Stāsti tomēr liek skatīties. Reizēm tik skaudri, ka gribas riebumā novērsties, gribas nolikt grāmatu malā, un tomēr tu turpini būt piekalts līdz pēdējam vārdam, pēdējai zilbei, pēdējam burtam. It kā slepena vara nelaistu prom. Mums acis laikam tomēr ir dotas, lai turētu tās vaļā, nevis cieši aizžmiegtas ciet.
Reti ir stāsti, kas spēj pieskarties ne tikai prātam, bet arī dvēselei, un šie ir daži no nedaudziem. Piecas "acis" bez šaubīšanās.

[Inese Lapsiņa · Rating 3 out of 5]

Smeldzīga un skarba lauku cilvēku dzīve. Autore niansēti apraksta jūtu gammas, attiecību līkločus. Grāmata lasījās lēni, taču aizrāva līdz pēdējai rindai.

[Aivars]

adgadggaa