Stāstu krājums aptver labākos rakstnieces īsprozas paraugus no deviņdesmito gadu pirmās puses, presē publicētos darbus, bet lielākā daļa no piecpadsmit stāstiem klajā nāk pirmo reizi. Tā ir brīžiem liriska, izjusta un sievišķīgi emocionāla, brīžiem sadzīviski groteska un skarbi ironiska proza. Formāli krājumu raksturo izvēlētais moto – kāds fotogrāfa Anrī Kartjē Bresona izteikums: “Katrā momentā eksistē īpašs izšķirošs mirklis, kurā visas lietas atrodas stāvoklī, kas uzskatāms par tā momenta būtību. Katra fotogrāfa sapnis ir noknipsēt tieši tajā sekundes simtdaļā.” Saturiski – vai tas būtu titulstāsts “Stum, stum” par piejūras ciemata Andru, kas uz pāris stundām, atstādama Opi vienu pašu, dodas ar ķerru iepirkties uz autoveikalu, vai darbā “Provinces Euridīče” nomales pilsētiņas aktrises piecdesmit gadu jubilejas intervijas fiasko – visā krājumā iešifrēts virsuzdevums rosināt aizdomāties par dzīves jēgu, par tās patiesajām vērtībām. “Laime ir nezināt, – teica Euridīče. Ar zināšanām beidzas brīnumi.” Saturs: Stum, stum -- Pie blakus galdiņa -- El Ninjo -- Vasaras raksti. Zona -- Māja ar sievieti -- Peles nāve -- Logi -- Polārzvaigzne un Piena ceļš -- Lellis -- Mana izdomātā dzīve -- Es redzu sevi -- Augstuma bailes -- Tā vieta -- Provinces Euridīče -- Tādi vakari.
Jauno laiku Latvijas stāstu žanra tour de force, noņemu cepuri rakstnieces priekšā. Pašu titulstāstu pārlasīju pat trīs reizes - negribās jau lietot tādu pēdējā laikā nonivelētu vārdu, bet tomēr - izcili izcili izcili.
Andras Neiburgas dienasgrāmatu izdošana ir liels notikums latviešu literatūrā un kultūrā (vismaz kaut kāds mārketings ir noticis un tāds ir mans iespaids), bet pašu Neiburgu nebiju lasījusi. Skatos, uz mana lietotā eksemplāra ir Otrās elpas cenu uzlīme no 2020. gada oktobra.
Ko tik nevar izdarīt ar latviešu valodu! Var izkropļot, var sacerēt pilnīgi nepareizas nozīmes, var vienkāršot izklaides pēc, var sacakināt augstprātības pēc, bet var arī tā kā Neiburga - filigrāni, daudzbalsīgi, it kā vienkārši, bet mazliet mistiski, pa noskrubušu caurumiņu pilsētas betona sienā ieraudzīt veselas pasaules.
No pirmās lasīšanas reizes (pirms divciparu skaitļa gadiem) palikusi tikai viena atmiņa - kaifs no čuru sasūkšanās zemē (oi, kā ar šo identificējos), un viena sajūtatmiņa - baigi pelēki.
Tagad sāku domāt, ka tas pelēki droši vien atnācis no atmiņas par vāku. Kaut gan varbūt arī tajā ekstātiskajā dzīves posmā, kurā stāstu krājumu lasīju, aprakstītais tiešām licies nedaudz drūmi. Eh, jaunā Linda. Drūmi, tiešām? Tu vēl neesi lasījusi Egli. Vot, tas ir drūmi. Vot, tā ir čerņa. "Stum stum" - jā, parasto pelēkās masas pārstāvju raksturojums, padrūmo deviņdesmito atspoguļošana. Bet nekas baigi drūms. Te visi būs dzīvotāji, te traumas nav ne pirmajā, pat ne otrā plāna lomā. Eksistenciālisms, Sīzifa akmens (paldies Grāmatēžu lasītāju klubiņa dalībniecei par šo metaforu), mazās dzīvītes, it kā nekas īpašs. Tomēr, tomēr. Autore šīs dzīvītes, precīzāk, mirkļus no šīm dzīvītēm, kadrus ir atzinusi par pietiekami vērtīgiem, lai iemūžinātu. Kā jau pirmais stāsts vēsta - jēga ir malkā, lai iekuras krāsns. Kā pirmais stāsts nevēsta - jēga ir tajā, ka šampis, ķerot stumju, ļoti labi iet pie dūšas (dušas no krievu val.).
Katrā momentā eksistē īpašs izšķirošs mirklis, kurā visas lietas atrodas stāvoklī, kas uzskatāms par tā momenta būtību. Katra fotogrāfa sapnis ir noknipsēt tieši tajā sekundes simtdaļā. Ar šo fotogrāfa Anrī Kartjē-Bresona citātu sākas stāsti. Un stāstus savieno nelieli fotogrāfiski mirkļi (vispār ne fotogrāfija, nekur nederīgā fotogrāfija, aizliegtā fotogrāfija, neattīstītā filmiņa, fotogrāfija no žurnāla "Zvaigzne" vāka u.c.). Gan stāsti, gan šie mirkļi ir autores izcilā talanta apliecinājums. Pirmkārt, viņa ierauga. Otrkārt, viņa māk iemūžināt. Viņas stāsti ir izcili un, pat ja šī nav mana mīļākā grāmata, ir tādi talanti, kurus tomēr nevar apslāpēt manas pārdomas vai izjūtas. Otrā vīna glāze šovakar liek piecas zvaigznes.
Ak, jā, klusā romantiķe manī pamanīja tos mistērijas pilnos lauku māju skatus. Kurš gan tos ir uzņēmis? Vai apkārtesošie koki? Bankovska 18 turpmāk manā galvā būs mīlestības apliecinājums. Lai ko arī teiktu cilvēki, kas patiešām sajēdz.
Ak, jā es taču biju arī atzīmējusi kaut kādus citātus. Ja trešā glāze ļaus, pārrakstīšu. Jaunības dedzībā un maksimālismā viņš bija uzrakstījis dažus it labus stāstus, viņš mācēja lietot vārdus, un kāds viņam bija dāvājis spēju ar vārdiem ne tikai sazināties, bet runāt. Viņš rakstīja, un citi lasīja, un viņš pats savukārt lasīja citu uzrakstīto, un, ja uzrakstītais bija tiešām labs - viņa rakstītais tāds bija, - tas radīja mazu jaunu pasaulīti, katra lasītāja galvā, tā pasaulīte tur uzziedēja uz brīdi, uz brīdi kādam lika justies ne kā pašam, bet citam, lika domāt cita domas un just cita jūtas, tā pasaulīte apziņā aizkavējās drusku vairāk vai mazāk, un tad šķita izgaistam, bet vīrietis ar laiku saprata, ka nekas nekur neizgaist, viss paliek, un viņa nevainīgais stāsts, tikko izlasīts, savu jau ir padarījis, tas ir pieskāries cilvēkam, neredzamiem pirkstiem dziļi dziļi sarkanmelnā sāpīgā iekšpusē, kur katram pieskārienam saraucoties atsaucas miljards šūnu, un cilvēks pēc izlasītā nekad vairs nav tas, kas bijis. Un nebūs.
Bāc, tagad sagruzījos par ilgi pašai sev slēpto zināšanu, ka lasu, lai bēgtu. Lai mazinātu sagruzīšanos, novērsīšu domas ar vēl vienu lielisku citātu no tā paša stāsta ( el ninjo, ja kas). Ja viņš būtu mūziķis vai gleznotājs - jā, tad viņš varbūt turpinātu radīt. Skaņa un krāsa - tās bija organiskas šīs pasaules daļas; nē, protams, protams - arī tas neiedomājamais skaņu daudzums, kas bija gaisā, tas milzīgais apgleznoto audumu blāķis, - tas viss mainīja šo pasauli, un tomēr tur slēpās kāda šķietami neievērojama, bet būtībā milzīga atšķirība. Krāsa un skaņa jau pasaulē bija, no paša sākuma bija un varbūt vēl arī pirms tā; ar tiem nevarēja izteikt neko vairāk vai citādu, kā pasaule jau ir. Bet vārds eksistēja tikai cilvēku galvās, tā bija pilnīga abstrakcija, tas radīja no nekā un nezin ko, un tā iespējas varēja sniegties tālu aiz dabiskā un pašsaprotamā robežām.
Un vēl kas. Man ir viena atmiņa no kāda mākslas darba - vīrietim parastajam ir mīļotā - sieviete neparastā. Viņš dodas ciemos uz viņas bohēmisko dzīvoklīti, viņi mīlējas uz matrača, starp svecēm un ietinušies vīraka smaržās. Pēc seksa viņš uzreiz dodas nomazgāties, viņa paliek mīlas ligzdā, izbaudot spermas un siltuma smaržu. Paliek izbaudot. Un es biju tik ļoti pārliecināta, ka šī atmiņa man ir no Kunderas "Nepanesamā esības viegluma" (kuru lasīju, kad biju daudz par jaunu šai grāmatai). Un tagad šo ainu izlasu "Stum stum". Atmiņas arheoloģija pieviļ. Jāpārlasa Kundera.
Nākamā tēma Grāmatēžos - padomju literatūras smagā pēda. Man tumša bilde. Ieteikumi - ko lai lasa?
Beidzot nopirku sev grāmatas pārizdevumu un nolēmu arī pārlasīt - var taču gadīties, ka pēc 13 gadiem manas domas būs mainījušās un es vairs nedomāšu, ka Neiburgas stāsti ir viena no 21. gadsimta sākuma latviešu literatūras virsotnēm. Nē, es joprojām domāju tāpat, un varbūt pat saredzot, ka brīžiem stāsta drēbe ir izdilusi, novērtēju Neiburgas spēju iedot lasītājam noskaņu un empātiskas sajūtas. Daudziem mūsu rakstniekiem gribas rakstīt tēlaini un sarežģīti, taču tikai retais, tai skaitā Neiburga, spēj dot tīru,dzidru skaņu un lasītājs saprot pat to, ko nesaprot (un meklē) stāsta varonis. Turklāt šajā krājumā viens stāsts ir par mani. Jūs taču nevarat novērtēt zemu autoru, kurš par jums ir sacerējis stāstu?
Lasīju pirms kādiem 10 gadiem, bet joprojām ir un paliek viens no maniem vismīļākajiem stāstu krājumiem. Absolūti brīnišķīga, sulīga un atklāta grāmata.
čau, tauta, esamība uzkārusies, apziņa update režīmā, stumju stumju, taču iesprūst laiks un būtība, bet stumt stumt un izstumt sevi! stāsti, kas atstāj nospiedumus un katrs burts jau maina paša būtību un tā kā tumsa-gaisma pašlaik ir mana mīļākā, vienīgā tēma, ko aplūkot, ko izgaršot, ko saprast, ko izdzīvot, lai vienkārši paceltos pāri sev, laikam, telpai - šis ir vienkārši laikā jebkuros laikos, ha!
p.s. sāku blogu, šeit viss ir tūkstoš divi simti (vai nerakstīja kopā?) reižu skaistāk, jaukāk, mīļāk (ja tev ir laiks, pačeko)
grāmata, kas nebaidās. nebaidās runāt, raudāt, skatīties tieši acīs sev pašam, atcerēties, mīlēt un zaudēt.
tā skatās uz tevi kailu, bet nemaz nav bail un nav kauna. Tu esi tur, un?
tā atļauj Tev būt un sevi pavērot no malas.
dažreiz raupjāk kā citreiz , bet tomēr - kā tīrā atspulgā upē.
mīlestība nespēj paglābt no vientulības, pat, ja tik ļoti gribas.
tagad ielas lukturu apspideto koku ēnas, uz savas baltās sienas tos vērojot, es prātoju, kā lai neaizmirst šo, un vispār - vai tas būs iespējams ? un nemaz nevajag.
Ļoti bagāta,skaista valoda un interesanti stāsti, īsi, bet daži ļoti dziļi. Tādi, pēc kuriem neprasās pēc nākamā ,vismaz ne uzreiz. Taču 4 zvaigznes, jo viscaur nepameta nolemtības sajūta - no pirmā līdz pēdējam stāstam. Pat fotogrāfijās jutu nolemtību. Man vienkārši nepatīk, kad tās ir par daudz. Kāds prieks dzīvot, ja dzīvo bez cerības?..
"Stum, stum" lasīju ilgi un lēni. Īsti nevaru atrast tam skaidrojumu, jo lasīšana bija raita, ja ielasījos, taču ielasīšanās prasīja ilgāku laiku un tā katru reizi no jauna. Šī noteikti nav tā grāmata, ko var ātri izvilkt no somas uz 15 minūtēm, paspēt gūt lasītāja apmierinājumu un baudu no teksta, un tad jau lekt ārā no tramvaja savās ikdienas gaitās.
Man patika un man nepatika. Ļoti dzīvi apraksti, pirmie divi stāsti un šis tas pa vidu man ļoti patika. Tomēr pietiekami daudz bija arī aiz ausīm izvilktu apziņas plūsmas aprakstu, kas mani neuzrunāja.
Nesaistīti - Bankovskis par grāmatu teicis, ka gribētu kaut viņš to būtu uzrakstījis, un es sasmaidījos, kad sapratu, ka viņš savā "18" izmantojis līdzīgu tehniku gan aprakstos, gan stāsta virzīšanā ar nelieliem fotogrāfiju "stāstiem".
2011.gada 3.novembris un 2021.gada 15.novembris. Tieši 10 gadi pagājuši no pirmās reizes, kad lasīju "Stum, stum". Palasot atsauksmes, redzu, ka neesmu vienīgā, kas šo grāmatu pārlasa. Tas, manuprāt, ir ļoti spēcīgs rādītājs. Ļoti gribējās vēlreiz ienirt mazajās pasaulēs, ko radījusi Andra. Dažbrīd stāstos varoņu būtība attēlota tik niansēti, ka paliek bail. Vai Andra tik smalki redzējusi apkārtējo pasauli, vai varoņi ir izdomāti - to es nemāku pateikt. Bet katrs no viņiem šķiet reāls. Tepat blakus dzīvoklī dzīvojošs. Ar savu pasauli, ar savu dziļumu. Atliek vien nopūsties - kaut es tā mācētu saskatīt un rakstīt. Es nebrīnos, ka šo grāmatu pārlasīšu vēl kādu reizi savas dzīves laikā.
Nesen atradu savu veco "pārdomu skici" par šo stāstu grāmatu, nolēmu pārlasīt gan to, gan pašu "Stum, Stum".
Ko lai saka? Šī grāmata nebija manā "obligāti izlasīt" sarakstā manas vēlmes dēļ, bet gan skolotājas vēlmes dēļ. Un kā jau zināms - kas jālasa skolā nebūt nav tas, ko gribētos lasīt.
Grāmatas kvalitāte ir viļņveidīga - reizumis stāsti šķiet nenoslīpēti un neapstrādāti, pārāk zaļi priekš pārējā krājuma, reizēm tiem pietrūkst pārstieguma momenta. Tomēr, vairāki pamanījās aizķert tā, nu, ļoti ļoti. "Logi", "Pie blakus galdiņa", "Peles nāve" un "Sieviete mājā" pārsteidza gan valodas, gan risinājuma ziņā.
Kā vēl viens interesants elements šķita fotogrāfijas tēma, kas visu krājumu it kā savelk kopā. Vismaz tāds varēja būt mērķis, bet man šīs īsās etīdes, eksperimenti vai kas nu tas bija, tikai traucēja.
Un tamdēļ arī četras zvaigznītes. Plusi: Lieliska valoda, raits stāstījums, interesanti tēli. Mīnusi: Nenoslīpētās vietas un daži "zaļie" stāsti.
Bet vispār, A. Neiburga stāsta par tādiem iebojātiem cilvēkiem bez cerības. Cilvēki, kuriem tiek dota iespēja laboties, bet viņi to palaiž vējā, jo, tāpat nav vērts, tāpat nekas nemainīsies. Cilvēki, kuri uzskata, ka dzīve ir nežēlīga, bet, kā autore to laboi parāda "Logos" - dzīve, liktenis vai Dievs, kā vēlaties, nav nežēlīgi, viņiem ir vienalga. A.Neiburgas cilvēki to nav sapratuši, viņiem vajag, lai kāds cits izlemj viņu vietā. Gluži kā vīrietis, kurš samaksāja 100 latus, lai kāds cits viņa vietā atteiktos no pagātnes.
Biju ļoti pārsteigta, kad, izlasot pirmo lpp, secināju, ka "Eu, bet šitas jau man kaut kad nepatika". Atcerējos, ka fragmentus no "Stum, stum" lasīju vēl vidusskolā, ko man, protams, atgādināja varones čurāšana ķērpjos. Atšķirībā no vidusskolas stāstu krājumu novērtēju varbūt nedaudz vairāk, tomēr tik un tā nepameta sajūta, ka par daudz tie vārdi tur tiek pīti riņķī un apkārt. Brīžiem šādi tādi fragmenti ļoti aizķēra un lika saskatīt varoņos ne to jaukāku daļiņu sevis, bet jau nākamajā rindkopā autore, šķiet, bija papūlējusies sastūķēt visus latviešu valodas vārdus, tāpēc efekts no iepriekšējās rindkopas ātri vien pazuda. Lai vai kā - vērts izlasīt, kaut lai zinātu, kas tad mūsdienās notiek latviešu literatūrā.
Is stāsi, kurus lasot rodas mazuma piegarša - gribas tos pastiept garākus, zināt, kas notika pirms tam, kas vēlāk būs. Tomēr šajos stāstos tu vari izbaudīt to konkrēto mirkli/us, kurus rakstniece apraksta, un tu jūties paēdis, nekā netrūkst un nav par daudz. Ir sajūta it kā Neiburga būtu izgriezusi kādu nelielu daļu no cilvēka dzīves, tādu kā atklāšanas lentes posmu, un ielikusi stāstā. Šī grāmata ir kā maza delikatese - pagaršo un pietiek, nepārēdies... Secinājums: būs kādeiz vēl kaut kas, A.Neiburgas saražots, jāizlasa, bet ne uzreiz..
Introvertu bībele, jo nav interesantākas vietas par paša galvu. Lasāmi un pārlasāmi stāsti, katreiz kāds cits šķiet vislabākais. Dažreiz jālasa ātri, viss krājums vienā dienā, citreiz mēnesi, izgaršojot katru mazo etīdi no "Vasaras rakstiem". Lieliski.
Brīnišķīgi stāsti un uzrakstīti ļoti labi. Mani īpaši uzrunāja Logi, Vasaras raksti. Zona, Mana izdomātā dzīve un Augstuma bailes. Katra stāsta personāžiem ir ļoti bagāta iekšējā pasaule, kura reizēm iet vienā solī ar manējo.
..bezgala saslavēta grāmata, lai gan pilnai laimei šis tas tomēr pietrūkst. daudzviet arī likās, ka tā, gluži kā Ikstenas "Mātes piens", ir sieviešu grāmata. tomēr ielikt tikai 3* būtu neērti, tāpēc dodu izmocītu 4.
Ir dažādi laiki, kad pie mums nonāk grāmatas. Stum stum pie manis nonākusi tagad. 2019. gada martā. Tas ir bijis īpaši izšķirošs mirklis lai mēs iepazītos grāmatā. Šo grāmatu nevarēs aizmirst. Un nevajag aizmirst. Ļoti !
Fantastiski! Lasot bija sajūta, ka es redzu nevis burtus, bet attēlus. Ļoti viegli bija sevi iztēloties gan stumjot ķerru caur mežu, gan guļot pludmalē kamēr vējš ieputina smiltīs, gan atrasties dzīvoklī ar sarkanajiem un gaišzilajiem suņiem.
Grūti būt kompetentam, rakstot atsauksmi par stāstu krājumu. Parasti izvairos tos lasīt. Man pietiek ar to, kā pavadītais laiks pie datora sadrumstalo manu prātu. Katrs stāsts taču ir patstāvīgs, un tomēr "Stum stum"ā sajutu kādu vienotu tematisko pavedienu, kas satur kopā katru stāstu ritmā - mezgls, pērle, mezgls, pērle, mezgls, pērle, mezgls, pērle, mezgls, pērle, mezgls, pērle, mezgls, pērle, mezgls, pērle.
Dzīves vienaldzība/ jēga/ "Sīzifa akmens" ķerrā?/ "tauriņa efekts"/ cilvēka beznozīmīgā nozīme jeb cilvēkam nesasniedzamā beznosacījuma būšana, jeb cilvēka centieni izkļūt no subjektīvā stāvokļa, kurā tam nolemts būt, jeb vienkārši Sartrisks nelabums/ kaut kas no austrumu filosofiskās domas par paļaušanos, saplūšanu ar visu to, kas ir dzīve un kas nāve/ zemapziņa/ bailes/ vietām daudz miesiskā apraksti, maņu sajūtas, izdalījumi, utml. / neapmierināmā neapmierinātība/ skaistais vs neglītais/ zināšana vs jušana/ LV/ vietu aura un aizmirstība/ vietumis personāži kā filozofi zem vienkāršo cilvēku maskām/ skumjas un noslēgumā atdzimšana caur izmisumu.
Jūtamā (mēreno) skumju dominance, pēc grāmatas izlasīšanas, radīja interesi atsvaidzināt literatūras zināšanas par Andru Neiburgu. Izrādās tas bijis viņas "Stāsts par Tilli un Suņu vīru", kas bērnībā man licis raudāt.
kārtējais paldies par to, ka šāda grāmata ir mūsu kultūrtelpā…tā ir atvērta kā vaļēja brūce un to var jebkurā brīdi aizšūt, bet tas ir pēc lasītāja vēlmēm…par vientulību, abiem dzimumiem un mājām…to saka arī Pauls Bankovskis, ka viņa raksta tā, ka pašam gribas ņemt rokās pildspalvu…