What do you think?
Rate this book
Kilden, eller Brevet om fiskeren Markus
Gabriel Scott (1874-1958) kom med «Kilden, eller brevet om fiskeren Markus» i 1918. Denne utgaven markerer altså bokens 100-årsjubileum. «Kilden» er et sentralt verk i norsk litteratur. Boken er en klassiker, og er en av de best kjente, mest leste og oftest siterte norske romaner. Flere generasjoner husker den fra norsk. timene på skolen. Der burde den forsatt ha sin plass, som portåpner for et særegent forfatterskap og budbærer for viktige verdier. Selv med sin betydelige alder er den fremdeles aktuell. Boken er oversatt til en rekke språk. Den leses og leses om igjen. For svært mange er «Kilden» en skattkiste, og en kilde de stadig øser av. I. kjent Scottsk stil skifter teksten mellom lun humor, dypt alvor og gripende skildringer, samtidig som den løfter frem Markus' fromme, ydmyke og nøysomme livsholdning. For generasjoner av nye lesere vil den være en nyfunnet perle.
264 pages, Hardcover
First published January 1, 1918
8 people are currently reading
160 people want to read
About the author
Gabriel Scott
66 books7 followersLibrarian Note: There is more than one author by this name in the Goodreads database.
Gabriel Scott was a Norwegian author, poet, novelist, playwright and children's writer. He was born in Leith (now Edinburgh), Lothian, Scotland. He moved to Norway when he was seven years old, his father being a parish priest in Høvåg.
Scott made his literary debut in 1894 with the poetry collection «Digte» («Poems»), and followed up with a second collection, «Dag» («Day») in 1895. His 1904 novel «Tante Pose» («Aunt Bag») was the basis of the film Tante Pose, 1940.
His literary breakthrough was the novel «Jernbyrden» («The Iron Burden») (1915), which was well received by the critics.
His most famous book is the novel «Kilden eller Brevet om fiskeren Markus» («The Source, or the Letter about Mark the Fisherman»), 1918, a story about the fisherman Mark living a simple life and presenting simple thoughts.
In his book «Det gyldne Evangelium» («The Golden Gospel»), 1921, the main characters are Saint Peter and Our Lord, who are seen wandering and meeting people.
His books on the Norwegian travelling people, «Fant» (1928) and «Josefa» (1930) became popular, and in 1937 Fant was made into a film by Tancred Ibsen (the grandson of both Henrik Ibsen and Bjørnstjerne Bjørnson).
The novel «De vergeløse» («The Defenseless»), about a child taken from its mother by the authorities, was made into a film by Leif Sinding in 1939.
Scott wrote several books for children, including «Sølvfaks som reiste ut i den vide verden» («Sølvfaks (Silver Mane) Who Went out into the Wide World»), 1912, which has since gone into many editions, and «Hellige tre konger» («We Three Kings»), 1900.
Gabriel Scott was a Norwegian author, poet, novelist, playwright and children's writer. He was born in Leith (now Edinburgh), Lothian, Scotland. He moved to Norway when he was seven years old, his father being a parish priest in Høvåg.
Scott made his literary debut in 1894 with the poetry collection «Digte» («Poems»), and followed up with a second collection, «Dag» («Day») in 1895. His 1904 novel «Tante Pose» («Aunt Bag») was the basis of the film Tante Pose, 1940.
His literary breakthrough was the novel «Jernbyrden» («The Iron Burden») (1915), which was well received by the critics.
His most famous book is the novel «Kilden eller Brevet om fiskeren Markus» («The Source, or the Letter about Mark the Fisherman»), 1918, a story about the fisherman Mark living a simple life and presenting simple thoughts.
In his book «Det gyldne Evangelium» («The Golden Gospel»), 1921, the main characters are Saint Peter and Our Lord, who are seen wandering and meeting people.
His books on the Norwegian travelling people, «Fant» (1928) and «Josefa» (1930) became popular, and in 1937 Fant was made into a film by Tancred Ibsen (the grandson of both Henrik Ibsen and Bjørnstjerne Bjørnson).
The novel «De vergeløse» («The Defenseless»), about a child taken from its mother by the authorities, was made into a film by Leif Sinding in 1939.
Scott wrote several books for children, including «Sølvfaks som reiste ut i den vide verden» («Sølvfaks (Silver Mane) Who Went out into the Wide World»), 1912, which has since gone into many editions, and «Hellige tre konger» («We Three Kings»), 1900.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 46 reviews
May 15, 2020
Tā kā patiesībā man darbos parasti patīk sižeti, un šis, aprkastītā darba rituma un saskņas ar dabu pēc, manī izsauca asociācijas ar mūsu "Straumēniem" (kuri man pilnīgi noteikti nepatīk), esmu izbrīnīta, ka lieku 5 zvaigznes, jo no sirds patiešām izbaudīju lasīšanas procesu. Tā vien leikas, ka tekst izlasās pats no sevis un tavā pirekšā tiek atritināta Norvēģijas piejūras cimata ainava, ar zvejniekiem laivās te tālumā, te tuvplānos. Markuss nudien atgādina, ka laimīgs ir nevis tas, kuram ir daudz, bet tas, kuram pietiek. Un visos laikos sabiedrība uz tiem, kuriem pietiek noraugās kā uz dīvainīšiem.
July 25, 2020
Brīnišķīgs romāns, es pat teiktu norvēģu pasaka par laimīgo zvejnieku Markusu.
Nabadzīgais, strādīgais un cieminieku reizēm nievātais Markuss dzīvo priecādamies par katru jaunu dienu, ir pateicīgs par to mazumiņu, kas viņam ir, cilvēkattiecībās ir vienkāršs un labestīgs un ir vienots ar dabu, savu dvēselīti un Radītāju.
Autoram, kurš zivju un citu ūdens iemītnieku dzīvē pats orientējas kā "zivs ūdenī" :), ir sanācis ļoti mierinošs un nomierinošs romāns, kuru droši var ieteikt tiem, kuriem ir skumji un bēdīgi.
Jāuzteic lieliskais Daces Deniņas tulkojums, kas palīdzēja ļauties nest mani autora meditatīvās valodas straumē.
"Markuss .. ir ..tik pacilāts garā un priecīgs. Iekšā jaušas tāds kā liels siltums, un viņš guļ un jūt, cik tas labs, guļ un ļaujas, lai dzīve viņam garšo, un ir tīri apmierināts ar visu." (29.lpp.)
"Jo laime jau nav ārējas dabas, pat ja tā izskatās, - ārišķīga daba piemīt līdzekļiem. Laime ir kaut kas dziļi cilvēka sirdī un galvenokārt ir atkarīga no tās. .. Laime ir dvēseles prasme, kas visiem nebūt nav vienādi liela, pat ja visiem uz to ir vienādas tiesības." (30.lpp.)
"Lai gan Markuss bija pavisam viens, neizprotamā kārtā viņam šķita, ka viņš sajūt apkārt kaut kādu laipnību, it kā pats saplūstu ar kādu, kas vēl viņam neizsakāmi daudz laba. Tam bija kāds nodoms uz viņu - kluss nodoms šiem pīšļiem un zemei, tas saistīja viņu ar kādu tālu un slepenu mērķi." (35.lpp.)
"Cik labi ir dzīvot, viņš domā, cik patiesi brīnišķa ir zeme! Cik zila jūra, un cik debess mirdzoša, cik labi ieelpot svaigo gaisu! Daba ir prieka pārpilna, un apkārt viss dzied un smaida! Un viņš pats var dalīties šajā priekā, apmesties tajā un dziedāt līdzi! Jā, cik neaptverami labi būt dzimušam tik lielam piedzīvojumam, tik raibai spēlei, kāda ir dzīve..." (94.lpp.)
Nabadzīgais, strādīgais un cieminieku reizēm nievātais Markuss dzīvo priecādamies par katru jaunu dienu, ir pateicīgs par to mazumiņu, kas viņam ir, cilvēkattiecībās ir vienkāršs un labestīgs un ir vienots ar dabu, savu dvēselīti un Radītāju.
Autoram, kurš zivju un citu ūdens iemītnieku dzīvē pats orientējas kā "zivs ūdenī" :), ir sanācis ļoti mierinošs un nomierinošs romāns, kuru droši var ieteikt tiem, kuriem ir skumji un bēdīgi.
Jāuzteic lieliskais Daces Deniņas tulkojums, kas palīdzēja ļauties nest mani autora meditatīvās valodas straumē.
"Markuss .. ir ..tik pacilāts garā un priecīgs. Iekšā jaušas tāds kā liels siltums, un viņš guļ un jūt, cik tas labs, guļ un ļaujas, lai dzīve viņam garšo, un ir tīri apmierināts ar visu." (29.lpp.)
"Jo laime jau nav ārējas dabas, pat ja tā izskatās, - ārišķīga daba piemīt līdzekļiem. Laime ir kaut kas dziļi cilvēka sirdī un galvenokārt ir atkarīga no tās. .. Laime ir dvēseles prasme, kas visiem nebūt nav vienādi liela, pat ja visiem uz to ir vienādas tiesības." (30.lpp.)
"Lai gan Markuss bija pavisam viens, neizprotamā kārtā viņam šķita, ka viņš sajūt apkārt kaut kādu laipnību, it kā pats saplūstu ar kādu, kas vēl viņam neizsakāmi daudz laba. Tam bija kāds nodoms uz viņu - kluss nodoms šiem pīšļiem un zemei, tas saistīja viņu ar kādu tālu un slepenu mērķi." (35.lpp.)
"Cik labi ir dzīvot, viņš domā, cik patiesi brīnišķa ir zeme! Cik zila jūra, un cik debess mirdzoša, cik labi ieelpot svaigo gaisu! Daba ir prieka pārpilna, un apkārt viss dzied un smaida! Un viņš pats var dalīties šajā priekā, apmesties tajā un dziedāt līdzi! Jā, cik neaptverami labi būt dzimušam tik lielam piedzīvojumam, tik raibai spēlei, kāda ir dzīve..." (94.lpp.)
March 28, 2020
Kluss prieks, vienotība ar dabu, mazā cilvēka ikdiena un filozofiski reliģiskas pārdomas veido šo romānu par norvēģu zvejnieka dzīvi. Man patika šīs grāmatas miers, bija interesanti uzzināt par zivju zveju. Mazāk uzrunāja reliģiskā daļa, bet tā iederas šajā grāmatā un tikai mans personīgās gaumes jautājums. Laba grāmata, ko izlasīt šajā satraucošajā laikā.
January 29, 2023
Gābriela Skota “Avots” publicēts 1918.gadā. Romāns vēsta par “mazā” cilvēka “lielajām” uzvarām. Un šis “mazais” cilvēks romānā ir Markuss. Skota entuziasms un detalizētie apraksti par ainavu, jūru, zveju, zivīm, vienkāršo dzīvi, raksturo visu grāmatu.
Grāmata ir veltījums dabai un vienkāršajai dzīvei. Neskatoties uz to cik turīgi esam, mēs visi tiekam vienlīdz tālu pēc laika. Mums var piederēt vairāki īpašumi, kaudzēm naudas, taču zvaigznes un saule spīd mums visiem viena. ((..) viņš nekādi neatpalika, bet aizceļoja tikpat tālu, cik pārējie.”(9.lpp)).
Markuss ir vientuļš norvēģu zvejnieks, dzīvo trūcīgos apstākļos, viņš pārzina visu, kas saistīts ar zivīm un makšķerēšanu. Stāstītāja iekšējā balss ir spēcīga un spilgta, mēs peldamies pa paša Markusa domām. (“Markuss ir zvejnieks un nekas cits, trūcīgs, taču priecīgs un apmierināts vīrs.”(26.lpp)) Markuss nevienam ļaunu nenovēl, lai gan visi viņu ķircina, izņemot gadījumus, kad kādam vajadzīga palīdzība. Pienāk gadījums, kad palīdzība nepieciešama pašam Markusam, un viņam tā netiek sniegta.
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā viss, bieži vien, tiek pasniegts gatavs, iespēju ir ļoti daudz. Ir arī cilvēki, kuri novērtēs vismazāko mazumiņu. Mums ir tik daudz kā pieejams, ka bieži aizmirstam pateikties un priecāties, īpaši arī novērtēt, par to pašu mazāko – resursus ko mums sniedz daba, cilvēki apkārt, saule debesīs, skaistas ainavas. (“viņš saredz papilnam prieka mazajā.”(30.lpp)) Liekas, ka cilvēki tik skrien un skrien pēc naudas, varas, popularitātes, ka aizmirst to pašu svarīgāko, kas ir uz šīs zemes. Dzenās pēc sava labuma, katrs rūpējas tikai par sevi. Cilvēki mēdz būt ļauni, smejas par citu neveiksmēm. (“pasaule nedara itin neko, pasaule rūpējas tikai par sevi” (81.lpp)) Cilvēki ir tik apsēsti ar varu, slavu, ka nicina viens otru, uzmana citu gaitas, aug skaudībā ja citiem veicas, un izsmej ja neveicas. (“Ļaudis dzīvo nevis mierā cits ar citu, bet apslēptā ienaidā un nemitīgi uzmana cits citu. (..) Par labo gan viņi zina klusēt, Dievs pasarg’, ka viņi pavisam nejauši palīdzētu citu pagodināt, paceltu viņu kādu collu virs sevis…”(118.lpp))
Neskatoties uz to, cik mēs visi “mazi” vai “lieli” esam, tik un tā varam sniegt palīdzību pasaulei, cits citam. (“Vienalga, vai tas būtu liels vai mazs, viss kalpo kaut kādam mērķim, un tam ir sava nozīme ārpus sevis. Nekas nav radīts tikai sev, viss kaut ko nozīmē arī citiem..”(25.lpp))
Romāna lasīšanas laikā ļoti daudz pārdomāju esību, dzīves vērtības. Šķiet, ka zīmulis bija tik pārslogots no manas domāšanas, teju katra doma bija jāakcentē. Tik skaista valoda! Baudīju un iedziļinājos Markusa domās, ka pašai sāka sāpēt sirds par mūsdienu pasauli. Tik daudz atziņu un pārdomu, tik daudz vēl varētu uzrakstīt.
Lasiet, ja ir vēlme pēc miera un klusuma!
Grāmata ir veltījums dabai un vienkāršajai dzīvei. Neskatoties uz to cik turīgi esam, mēs visi tiekam vienlīdz tālu pēc laika. Mums var piederēt vairāki īpašumi, kaudzēm naudas, taču zvaigznes un saule spīd mums visiem viena. ((..) viņš nekādi neatpalika, bet aizceļoja tikpat tālu, cik pārējie.”(9.lpp)).
Markuss ir vientuļš norvēģu zvejnieks, dzīvo trūcīgos apstākļos, viņš pārzina visu, kas saistīts ar zivīm un makšķerēšanu. Stāstītāja iekšējā balss ir spēcīga un spilgta, mēs peldamies pa paša Markusa domām. (“Markuss ir zvejnieks un nekas cits, trūcīgs, taču priecīgs un apmierināts vīrs.”(26.lpp)) Markuss nevienam ļaunu nenovēl, lai gan visi viņu ķircina, izņemot gadījumus, kad kādam vajadzīga palīdzība. Pienāk gadījums, kad palīdzība nepieciešama pašam Markusam, un viņam tā netiek sniegta.
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā viss, bieži vien, tiek pasniegts gatavs, iespēju ir ļoti daudz. Ir arī cilvēki, kuri novērtēs vismazāko mazumiņu. Mums ir tik daudz kā pieejams, ka bieži aizmirstam pateikties un priecāties, īpaši arī novērtēt, par to pašu mazāko – resursus ko mums sniedz daba, cilvēki apkārt, saule debesīs, skaistas ainavas. (“viņš saredz papilnam prieka mazajā.”(30.lpp)) Liekas, ka cilvēki tik skrien un skrien pēc naudas, varas, popularitātes, ka aizmirst to pašu svarīgāko, kas ir uz šīs zemes. Dzenās pēc sava labuma, katrs rūpējas tikai par sevi. Cilvēki mēdz būt ļauni, smejas par citu neveiksmēm. (“pasaule nedara itin neko, pasaule rūpējas tikai par sevi” (81.lpp)) Cilvēki ir tik apsēsti ar varu, slavu, ka nicina viens otru, uzmana citu gaitas, aug skaudībā ja citiem veicas, un izsmej ja neveicas. (“Ļaudis dzīvo nevis mierā cits ar citu, bet apslēptā ienaidā un nemitīgi uzmana cits citu. (..) Par labo gan viņi zina klusēt, Dievs pasarg’, ka viņi pavisam nejauši palīdzētu citu pagodināt, paceltu viņu kādu collu virs sevis…”(118.lpp))
Neskatoties uz to, cik mēs visi “mazi” vai “lieli” esam, tik un tā varam sniegt palīdzību pasaulei, cits citam. (“Vienalga, vai tas būtu liels vai mazs, viss kalpo kaut kādam mērķim, un tam ir sava nozīme ārpus sevis. Nekas nav radīts tikai sev, viss kaut ko nozīmē arī citiem..”(25.lpp))
Romāna lasīšanas laikā ļoti daudz pārdomāju esību, dzīves vērtības. Šķiet, ka zīmulis bija tik pārslogots no manas domāšanas, teju katra doma bija jāakcentē. Tik skaista valoda! Baudīju un iedziļinājos Markusa domās, ka pašai sāka sāpēt sirds par mūsdienu pasauli. Tik daudz atziņu un pārdomu, tik daudz vēl varētu uzrakstīt.
Lasiet, ja ir vēlme pēc miera un klusuma!
March 23, 2020
Vāks ir necils, nedaudz askētisks, neierasts linauduma sējumiņš.
Pats darbs ir kā glezna. Mēģinot asociēt ar ko konkrētu, iedomājos Vilhelmu Purvīti. Sīki otas triepieni, bet tāda noskaņa, gan attēls, gan harmoniska krāsu gamma.
Vairāk kā 100 gadus sens stāsts par norvēģu zvejnieka dzīvi Markusa acīm un ar Markusa attieksmi.
Bagātīga, dzīva valoda, bez liekiem apzīmētājiem un izskaistinājumiem. Stāstījums kā rotaļa – raits un viegls. Viegls pat tad, kad vajadzētu būt skumji.
Īstenībā tas ir viens divi gadi zvejnieka Markusa dzīvē un zvejnieku ciemā. No vienas puses varētu likties, ka vienmuļi, jo ir tikai darbs, darbs, darbs un nāve. Bet autors ir iemanījies iedvest Markusā tādu dzīvesprieku, tādu spēju saredzēt skaisto un interesanto sev apkārt un vēl pie tam to visu tik rotaļīgi pasniegt, ka bauda lasīt. Pēc sajūtām ļoti vilka uz Selmas Lāgerlēvas pusi.
Mājas stāv starp zilām ēnām un uzsmaida cita citai saulē – baltas, zaļas, sarkanas un dzeltenas, kāda nu krāsa īpašniekam šķitusi glīta. Dažas pat ir divās krāsās – priekšpuse gaiša, bet sētaspuse tumša -, vai arī tām ir kāds apmalojums, tā ka māja iegūst it kā rāmi sev apkārt. Te laikam nav divu vienādu, katrai ir sava izteiksme un maniere, un katra izskatās citādi. Dažām ir zemi, sīkrūtoti lodziņi, kuros kā adataina vāle aug kaktuss, nodzīvodams vai simtus gadu. Tās izskatās pārmēru draudzīgas, un šī izteiksme ir patiesi jauka. Citām rūtis ir pārāk lielas, tur mudž fuksijas un mirtes, šīs rūtis droši vien ieliktas vēlāk. Izskatās, ka šīs mājas uzlikušas brilles, tās līdzinās vecām sievām un neizpratnē blenž tālumā.
Un rīt viņš te būs šajā pašā laikā un stundā, viena diena aizrit tāpat kā otra, nenotiek nekas nozīmīgs. Tikai gadās, ka apsviežas vējš, tāpēc zivīm mazliet mainās noskaņojums – zutis ir labākā vai sliktākā omā, venteris ir pilnāks vai tukšāks. Markuss katru dienu ir augšā rītausmā un liekas gulēt tikai tad, kad izplēn diena, viņš nopūlas ar zemi dārzam, nēsā savus spaiņus šurpu turpu un savāc zemi no saliņām un šērām. Lāgiem viņš izslien muguru un atvelk elpu, mirkli stāv puskrēslā pie mājas, raugās pretim bezgalībai un uztver šalkoņu ar atvērtu prātu.
Tā aizrit dienas un naktis, tā aizrit laiks. Tāda ir ikdienišķā dzīve.
No jūras atlido pirmā kaija, tā šūpojas virs laivas kā liela kode, nosalusi un stīviem locekļiem, tomēr kāra pēc medījuma, modra un ar neremdināmu apetīti. Tā veselu nedēļu ir rijusi siļķes, bet nav paēdusi pietiekami – pa pēcpusi viss iznāk ārā tik ātri, ka priekšpuse nespēj vien ēst.
Nedaudz vairāk šeit: https://wordpress.com/view/lililasa.w...
Pats darbs ir kā glezna. Mēģinot asociēt ar ko konkrētu, iedomājos Vilhelmu Purvīti. Sīki otas triepieni, bet tāda noskaņa, gan attēls, gan harmoniska krāsu gamma.
Vairāk kā 100 gadus sens stāsts par norvēģu zvejnieka dzīvi Markusa acīm un ar Markusa attieksmi.
Bagātīga, dzīva valoda, bez liekiem apzīmētājiem un izskaistinājumiem. Stāstījums kā rotaļa – raits un viegls. Viegls pat tad, kad vajadzētu būt skumji.
Īstenībā tas ir viens divi gadi zvejnieka Markusa dzīvē un zvejnieku ciemā. No vienas puses varētu likties, ka vienmuļi, jo ir tikai darbs, darbs, darbs un nāve. Bet autors ir iemanījies iedvest Markusā tādu dzīvesprieku, tādu spēju saredzēt skaisto un interesanto sev apkārt un vēl pie tam to visu tik rotaļīgi pasniegt, ka bauda lasīt. Pēc sajūtām ļoti vilka uz Selmas Lāgerlēvas pusi.
Mājas stāv starp zilām ēnām un uzsmaida cita citai saulē – baltas, zaļas, sarkanas un dzeltenas, kāda nu krāsa īpašniekam šķitusi glīta. Dažas pat ir divās krāsās – priekšpuse gaiša, bet sētaspuse tumša -, vai arī tām ir kāds apmalojums, tā ka māja iegūst it kā rāmi sev apkārt. Te laikam nav divu vienādu, katrai ir sava izteiksme un maniere, un katra izskatās citādi. Dažām ir zemi, sīkrūtoti lodziņi, kuros kā adataina vāle aug kaktuss, nodzīvodams vai simtus gadu. Tās izskatās pārmēru draudzīgas, un šī izteiksme ir patiesi jauka. Citām rūtis ir pārāk lielas, tur mudž fuksijas un mirtes, šīs rūtis droši vien ieliktas vēlāk. Izskatās, ka šīs mājas uzlikušas brilles, tās līdzinās vecām sievām un neizpratnē blenž tālumā.
Un rīt viņš te būs šajā pašā laikā un stundā, viena diena aizrit tāpat kā otra, nenotiek nekas nozīmīgs. Tikai gadās, ka apsviežas vējš, tāpēc zivīm mazliet mainās noskaņojums – zutis ir labākā vai sliktākā omā, venteris ir pilnāks vai tukšāks. Markuss katru dienu ir augšā rītausmā un liekas gulēt tikai tad, kad izplēn diena, viņš nopūlas ar zemi dārzam, nēsā savus spaiņus šurpu turpu un savāc zemi no saliņām un šērām. Lāgiem viņš izslien muguru un atvelk elpu, mirkli stāv puskrēslā pie mājas, raugās pretim bezgalībai un uztver šalkoņu ar atvērtu prātu.
Tā aizrit dienas un naktis, tā aizrit laiks. Tāda ir ikdienišķā dzīve.
No jūras atlido pirmā kaija, tā šūpojas virs laivas kā liela kode, nosalusi un stīviem locekļiem, tomēr kāra pēc medījuma, modra un ar neremdināmu apetīti. Tā veselu nedēļu ir rijusi siļķes, bet nav paēdusi pietiekami – pa pēcpusi viss iznāk ārā tik ātri, ka priekšpuse nespēj vien ēst.
Nedaudz vairāk šeit: https://wordpress.com/view/lililasa.w...
March 1, 2020
Šis laikam ir nesen latviski izdotais “Avots”. Man kā Hamsuna cienītājam ļoti patika. Saistošā valodā aprakstītas vienkāršas norises un redzējumi. Vietām teju poētiski pausta arī man tuvā nepārspīlētā askētisma ideja. Dabas un cilvēka simbioze, kā tam, manuprāt, jābūt, bet diemžēl... Beigās galveno varoni it kā pazudina vēlme tomēr pacelties virs, sasniegt materiālās pasaules augstāku pakāpienu (ļoti hamsunisks noslēgums). Lietoju “it kā”, jo arī šī drāmiņa harmonizē ar vidi. Kā allaž nolīdzsvarojas dzīvības un nāves svaru kaušeļi. Un kura tad īsti vairāk pietuvina Dievam?.. Pie šīs nots tad arī apstāšos.
April 27, 2020
..garīga epopeja par vecu, vientuļu makšķernieku.
February 29, 2020
Vēstule par zvejnieku Markusu daudz liek domāt par prioritātēm šodien un vakar. Un atklāsme, kas klauvē pie pieres daļas, kairina pāris centimetrus zemāk. Un nekairina jau tāpēc, ka nav apēsta brokastu putra vai pusdienu fritētais kartupelis. Kairina jau tāpēc, ka taisnība. Jūra nošķeļ krastu no krasta, bet cilvēki nošķeļ cilvēkus vienu no otra. Un kā vārdā tas ir? Šodien mēs dzenamies pēc tā, ko nevarēsim paņemt līdzi ne uz debesīm, ne elli. Vakar cilvēki bija priecīgi par to vien, ka tiem ir iespēja iziet ārā, ieelpot svaigu gaisu, saplūst ar dabu un piedzīvot to, kā ziedi to priekšā kautrīgi noliec galviņas, vēja ierosinātas. Šodienas cilvēki pārāk daudz priecājas par ārišķīgām lietām, kas tāpat ar laiku maina formas vai vērtību. Vakardienas cilvēkiem prieks nozīmē jebkuru šodienas cilvēkam nenozīmīgo lietu – kaut vai tāds sīkums kā prieks par to, ka zeme nekad nav tik skaista kā laikā, kad to rotā ziedoši virši. Un man tik ļoti skauž…
Vairāk par grāmatu blogā: https://austra.lv/2020/02/29/gabriels...
Vairāk par grāmatu blogā: https://austra.lv/2020/02/29/gabriels...
August 9, 2020
tā lēni un nesteidzīgi ielauzties zvejnieka ikdienā un palikt tur, lai iepazītu mieru, dabas varenību un skaistumu, vientulību, pieticību un, kaut kur turpat, arī negausību.
viegli un detalizēti, ļaujot gaisā sajust jūras sāļos vējus, zivju aromātu, mieru un nemieru vienlaikus.
labs atgādinājums tam, ka nav vajadzīgs daudz. galvrnā ir prasme spēt iztikt ar mazumiņu un tajā mazumā saskatīt visu.
viegli un detalizēti, ļaujot gaisā sajust jūras sāļos vējus, zivju aromātu, mieru un nemieru vienlaikus.
labs atgādinājums tam, ka nav vajadzīgs daudz. galvrnā ir prasme spēt iztikt ar mazumiņu un tajā mazumā saskatīt visu.
December 15, 2021
Skaisti apcerīga noskaņas grāmata.
December 10, 2024
Jau visu dekrēta atvaļinājumu sajūsminos par to, cik skaisti ir dzīvot lēni, priecājoties par mazajām lietām, vērojot gadalaikus. Un tad ir šī grāmata, kas tik perfekti apraksta vārdos to, ko es nemāku izteikt. Grāmatas galvenais varonis ir zvejnieks, kurš ir pazemīgs, mīl savu darbu, priecājas par dabu un ir vispār ļoti labsirdīgs. Gluži kā Elsberga "Cilvēciņš, kas izlēca no manas sirds". Kaut kāda pārcentība bija tajā visā darbā, priecājoties par padarīto. Bet tāds nu bija mūsu zvejnieks Markuss. Kaut kādā ziņā pieticīgs, bet citā - maksimālists.
March 11, 2023
skaista cilvēka un dabas attiecību metafora vienas dzīves garumā. stāsts par to, cik svarīgi ir vispirms sakārtot rēķinus pašam ar sevi, un tikai tad rēķināties un norēķināties ar citiem.
May 26, 2021
En hyllest til naturen og det enkle livet på Agderkysten.
Scotts begeistring og detaljerte beskrivelser av landskapet, sjøen og ikke minst fisket utenfor Lillesand preger hele boka. Riktignok er det meningen at vi som lesere skal se alt gjennom øynene til fiskeren Markus. Men det er nok forfatterens blikk som har størst gjennomslagskraft, akkurat som det må være Scott selv som uttrykker skepsis til hva vi idag vil kalle «the Big Bang Theory» - at verden er skapt ved en tilfeldighet uten inngripen av en høyere makt.
Min utgave er den opprinnelige førsteutgaven fra 1918. Språket er bokmål iblandet mange sørlandske dialektord. Det kan være lurt å ha en ordbok eller sørlending for hånden under lesningen.
Scotts begeistring og detaljerte beskrivelser av landskapet, sjøen og ikke minst fisket utenfor Lillesand preger hele boka. Riktignok er det meningen at vi som lesere skal se alt gjennom øynene til fiskeren Markus. Men det er nok forfatterens blikk som har størst gjennomslagskraft, akkurat som det må være Scott selv som uttrykker skepsis til hva vi idag vil kalle «the Big Bang Theory» - at verden er skapt ved en tilfeldighet uten inngripen av en høyere makt.
Min utgave er den opprinnelige førsteutgaven fra 1918. Språket er bokmål iblandet mange sørlandske dialektord. Det kan være lurt å ha en ordbok eller sørlending for hånden under lesningen.
February 27, 2021
Bagātība ir tad kad pietiek. Spēja atteikties ir liela māksla. Harmonija ir dzīve saskaņā ar dabu. Dzīvesprieks ir būt patecīgam par to kas ir. Laime ir visā iepriekš minētajā. Tas viss atklāts romānā par vienkāršu zvejnieku vārdā Markuss, kurš tieši tā arī dzīvo.
"Cilvēks var dzīvot pārpilnībā un iegūt pasaulē visas lietas, ko vien vēlas, bet bieži vien jūt mazāk laimes nekā tas, kurš sitas ar zobiem un nagiem un ir spiests ik dienas vingrināties atteikšanās mākslā."
"Jo esības mērķis nav tumsa, tas nav prieka trūkums, šaubas un nāve, esības mērķis ir gaisma prieks, pateicība un cerība."
Doma grāmatai patika, tomēr valoda šķita pārāk vientiesīga. Viegla lasāmviela.
"Cilvēks var dzīvot pārpilnībā un iegūt pasaulē visas lietas, ko vien vēlas, bet bieži vien jūt mazāk laimes nekā tas, kurš sitas ar zobiem un nagiem un ir spiests ik dienas vingrināties atteikšanās mākslā."
"Jo esības mērķis nav tumsa, tas nav prieka trūkums, šaubas un nāve, esības mērķis ir gaisma prieks, pateicība un cerība."
Doma grāmatai patika, tomēr valoda šķita pārāk vientiesīga. Viegla lasāmviela.
January 24, 2021
“Miesa spēj patērēt kā neviens, tā ir rīma, negause, badīkla - ir jāpieliek lieli spēki, lai tai izpatiktu.”
***
“Šī jau nav nekāda ogumaize, tā ir rupjmaize un nekas cits, tik rupja un melna, cik vien var būt. Un neviens taču neēdīs melno maizi, ja tās vietā var dabūt balto? Tikai tad, ja nav izvēles, ir jāiztiek ar rupjmaizi. Bet kāpēc cilvēkam jāsamierinās ar rupjmaizi, ja citi var nemitīgi ēst kūkas...”
***
“Jo esības mērķis nav tumsa, tas nav prieka trūkums, šaubas un nāve, esības mērķis ir gaisma un prieks, pateicība un cerība.”
***
“Šī jau nav nekāda ogumaize, tā ir rupjmaize un nekas cits, tik rupja un melna, cik vien var būt. Un neviens taču neēdīs melno maizi, ja tās vietā var dabūt balto? Tikai tad, ja nav izvēles, ir jāiztiek ar rupjmaizi. Bet kāpēc cilvēkam jāsamierinās ar rupjmaizi, ja citi var nemitīgi ēst kūkas...”
***
“Jo esības mērķis nav tumsa, tas nav prieka trūkums, šaubas un nāve, esības mērķis ir gaisma un prieks, pateicība un cerība.”
May 18, 2024
Fin bok! Liker godt kapittel 8, hvor Markus har søndagsfri. Det er til inspirasjon!
«Det smaker som ingen andre tider å holde måltid om søndag morgen. Maten er riktignok mest som ellers - men en har tid til å tygge ifra sig og godgjøre sig hver biten en tar. En haster ikke for noen ting, en kan sitte på stolen ved vindøiet og se over holmene langt ut til havs.»
«Det smaker som ingen andre tider å holde måltid om søndag morgen. Maten er riktignok mest som ellers - men en har tid til å tygge ifra sig og godgjøre sig hver biten en tar. En haster ikke for noen ting, en kan sitte på stolen ved vindøiet og se over holmene langt ut til havs.»
March 15, 2013
This will forever be one of my favourite books, and I will read it again...and again....and again...through different phases in my life :)
January 1, 2022
Markus er en ålreit fyr.
October 27, 2025
Nok en fin bok hvor jeg ofte endte med å tenke på markens grøde. En fin og litt trist bok om en fisker som jobber jevnt og trutt for å skape noe:)
August 23, 2025
Vakkert skrevet, nesen poesi. Innblikk i en trist, men likevel fin skjebne av ensomhet.
December 23, 2025
Jeg synes dette er en utrolig vakker roman om en enkel mann med en varhet og nærhet til sjø, land, fisk, planter. Han har enkle gleder og er uten ondskap og misunnelse. Selv om han blir holdt beste.
March 3, 2023
Šo turiet uz naktskapīša.
Jo laime ir prasme.
Miers ir prasme.
Un Gābriela Skota “Avots” ir lielisks palīgs,
lai to apgūtu.
Jo laime ir prasme.
Miers ir prasme.
Un Gābriela Skota “Avots” ir lielisks palīgs,
lai to apgūtu.
January 19, 2024
Markus är en ensamstående sydnorsk fiskare i små omständigheter, insatt i allt som har med fiskar och fiske att göra. Och trots att det inte tillhör mina intressen, så är boken en skön läsning och ger mig detaljkunskaper jag aldrig trott jag skulle läsa om.
Berättarrösten är mycket stark och levande, sveps med i tankarna hos de personer den relaterar. Oftast Markus egna tankar. han vill ingen illa, trots att alla retas med honom, annat än när någon behöver hjälp, eller snarare är lat och därför passar på att utnyttja Markus. Markus njuter av livet, av kontakten med naturen. Alltså ännu en bok från tidigt 1900-tal som poängterar närheten till jorden och i detta fall fiskarna i havet, för att må bra. Att källan till livsglädjen finns där man finner sin naturliga plats i det ekologiska kretsloppet.
Boken utgavs 1918, alltså i slutet av första världskriget, ändå läser jag nästan hela boken med ett leende på läpparna. för att Markus är så uppfylld av livsglädje, så nöjd med varje syssla som ingår i hans vardag. Parallellt med att han drömmer om en trädgård, och faktiskt bygger den med sina egna händer, på en nästan omöjligt kal berghäll. Han fyller sin bergsskreva med jord han själv skapar från tång och fiskrens och annat avfall. Av skräpet skapar han något vackert. Men han hinner knappt njuta av den, innan döden hinner ikapp. hans tunga vardag gav inget långt liv. Då hugger det i mig, trots att Markus nöjt accepterar läget.
***
Omläsning tio år senare.
Tycker fortfarande att det är upplyftande att läsa om hans livsglädje över sina vardagssysslor. Även om han knappt hann njuta av den trädgård han skapat med sina egna händer.
Berättarrösten är mycket stark och levande, sveps med i tankarna hos de personer den relaterar. Oftast Markus egna tankar. han vill ingen illa, trots att alla retas med honom, annat än när någon behöver hjälp, eller snarare är lat och därför passar på att utnyttja Markus. Markus njuter av livet, av kontakten med naturen. Alltså ännu en bok från tidigt 1900-tal som poängterar närheten till jorden och i detta fall fiskarna i havet, för att må bra. Att källan till livsglädjen finns där man finner sin naturliga plats i det ekologiska kretsloppet.
Boken utgavs 1918, alltså i slutet av första världskriget, ändå läser jag nästan hela boken med ett leende på läpparna. för att Markus är så uppfylld av livsglädje, så nöjd med varje syssla som ingår i hans vardag. Parallellt med att han drömmer om en trädgård, och faktiskt bygger den med sina egna händer, på en nästan omöjligt kal berghäll. Han fyller sin bergsskreva med jord han själv skapar från tång och fiskrens och annat avfall. Av skräpet skapar han något vackert. Men han hinner knappt njuta av den, innan döden hinner ikapp. hans tunga vardag gav inget långt liv. Då hugger det i mig, trots att Markus nöjt accepterar läget.
***
Omläsning tio år senare.
Tycker fortfarande att det är upplyftande att läsa om hans livsglädje över sina vardagssysslor. Även om han knappt hann njuta av den trädgård han skapat med sina egna händer.
December 20, 2016
Nydelig.
October 3, 2020
Vakkert, vakkert, vakkert.
January 18, 2022
Favoritt! Et skudd mot baugen til det moderne overflod-samfunnet, omkranset i fantastisk naturlyrikk fra verdens beste landsdel.
June 19, 2025
[4.25/5.0]
Lydbok, Aschehoug 2007, lest av Sverre Anker Ousdal, Operasjon Hjernerystelse.
Et positivt, tilbakelent, saktmodig, naturnært og erke-Sørlandsk bilde av en enkel, nøysom og ydmyk fiskers liv.
Boka beskriver fiskeren og hobbybonden Markus sin kalenderstyrte og forutsigbare hverdag over en håndfull år. Forfatteren prøver ikke å lage en spennende historie, hvis vi ser bort fra at .
Det er fristende å sammenlikne romanen med andre fisker- og jordbruksromaner fra samme tidsperiode, fra forfattere som… la meg tenke… Knut Hamsun! Det er åpenbart flere likheter, f.eks. ser både Isak Sellanrå i Markens grøde og Markus på naturen som noe hellig, og det man kan høste fra naturen er en gave. Men der Hamsun ofte beskriver grådighet, smålighet, egoisme, pengejag og store klasseskiller i fiskerisamfunnene i f.eks. Benoni, Rosa, Børn av tiden og Segelfoss by, er alt så mye mer godmodig og sørlandsk i Kilden. Riktignok har småbyen både øvrighetsfolk som toller og prest, og enkelte fiskere som f.eks. Kristen satt betydelig bedre i det enn Markus og . Allikevel står samholdet og likheten mye sterkere i Kilden enn i Hamsuns alles-kamp-mot-alle-romaner.
Det er få som beskriver naturen vakrere enn Hamsun, men han konsentrerer seg om skog, fjell, jord og hav, og ikke skapningene som bor der. Scott maler også vakre bilder av f.eks. havet og været, men han gir i tillegg mange nydelige, lune og lett humoristiske beskrivelser av makrell, hummer og krabbe, sett med dyras egne øyne! Dette er en oppvisning i besjeling!
Markus er en takknemlig og troende sjel, som filosoferer vakkert over sin plass i skaperverket. Siden han er så gjennomført positiv har han mer sans for statskirka enn gammeltestamentlige legpredikanter som besøker den lokale frikirka. Gudstroen gjennomsyrer hele boka og hele Markus’ liv, og moderne sludder som f.eks. Darwins teorier blir sabla ned på deilig ignorant vis:
Vi tror på skomakeren for skoens skyld, enda skoen er så som så. Men vi tror ikke på skaperen for skapningens skyld, enda skapningen er et verk som står utenfor sammenligning.
Språket er nydelig, både setningsoppbygging og ordvalg. Scott bruker en del dialektord, men for meg som vokste opp langs sørlandskysten er disse orda lettere å forstå enn dialektorda som den før nevnte Hamsun bruker når han beskriver fiske og livet ved kysten.
Boka blir lest av Sverre Anker Ousdal. Han leser svært bra, tydelig og med god innlevelse. Han bruker det jeg antar er en litt avslepen versjon av barndomsdialekten hans fra Flekkefjord. Den passer som kolv i hummerteine til teksten, selv om handlinga finner sted en del mil lengre øst.
Lydbok, Aschehoug 2007, lest av Sverre Anker Ousdal, Operasjon Hjernerystelse.
Et positivt, tilbakelent, saktmodig, naturnært og erke-Sørlandsk bilde av en enkel, nøysom og ydmyk fiskers liv.
Boka beskriver fiskeren og hobbybonden Markus sin kalenderstyrte og forutsigbare hverdag over en håndfull år. Forfatteren prøver ikke å lage en spennende historie, hvis vi ser bort fra at .
Det er fristende å sammenlikne romanen med andre fisker- og jordbruksromaner fra samme tidsperiode, fra forfattere som… la meg tenke… Knut Hamsun! Det er åpenbart flere likheter, f.eks. ser både Isak Sellanrå i Markens grøde og Markus på naturen som noe hellig, og det man kan høste fra naturen er en gave. Men der Hamsun ofte beskriver grådighet, smålighet, egoisme, pengejag og store klasseskiller i fiskerisamfunnene i f.eks. Benoni, Rosa, Børn av tiden og Segelfoss by, er alt så mye mer godmodig og sørlandsk i Kilden. Riktignok har småbyen både øvrighetsfolk som toller og prest, og enkelte fiskere som f.eks. Kristen satt betydelig bedre i det enn Markus og . Allikevel står samholdet og likheten mye sterkere i Kilden enn i Hamsuns alles-kamp-mot-alle-romaner.
Det er få som beskriver naturen vakrere enn Hamsun, men han konsentrerer seg om skog, fjell, jord og hav, og ikke skapningene som bor der. Scott maler også vakre bilder av f.eks. havet og været, men han gir i tillegg mange nydelige, lune og lett humoristiske beskrivelser av makrell, hummer og krabbe, sett med dyras egne øyne! Dette er en oppvisning i besjeling!
Markus er en takknemlig og troende sjel, som filosoferer vakkert over sin plass i skaperverket. Siden han er så gjennomført positiv har han mer sans for statskirka enn gammeltestamentlige legpredikanter som besøker den lokale frikirka. Gudstroen gjennomsyrer hele boka og hele Markus’ liv, og moderne sludder som f.eks. Darwins teorier blir sabla ned på deilig ignorant vis:
Vi tror på skomakeren for skoens skyld, enda skoen er så som så. Men vi tror ikke på skaperen for skapningens skyld, enda skapningen er et verk som står utenfor sammenligning.
Språket er nydelig, både setningsoppbygging og ordvalg. Scott bruker en del dialektord, men for meg som vokste opp langs sørlandskysten er disse orda lettere å forstå enn dialektorda som den før nevnte Hamsun bruker når han beskriver fiske og livet ved kysten.
Boka blir lest av Sverre Anker Ousdal. Han leser svært bra, tydelig og med god innlevelse. Han bruker det jeg antar er en litt avslepen versjon av barndomsdialekten hans fra Flekkefjord. Den passer som kolv i hummerteine til teksten, selv om handlinga finner sted en del mil lengre øst.
August 28, 2025
A cosy, slice-of-life story set in a Norwegian coastal society, following mainly the fisherman Markus through the year(s), as the seasons change, as he starts a garden and partakes in various types of fishing to make a living. Markus is a humble man, who is generally very satisfied with his lot in life. He has everything he needs, and a vast appreciation for nature. He is probably a lot happier and more content than most people who have more than him, and in that way this could be read as a sort of morality tale.
I LOVED the descriptions of nature and the seasons in this book, and the author has a knack for personifying nature and making it come alive - diving, as it were - into the life of mackerel and lobster alike. If you enjoyed the Levin parts of Anna Karenina, you will probably enjoy this.
On the surface a simple tale, but I feel as if it has layers. There's a lot of philosophy and spirituality here under the surface. Could have done without the references to women as basically useless creatures, but I guess Scott was as much a product of his time as anyone is.
Also, did not realise until checking out the GR profile that Scott is the author of one of my favourite children's books (Boken om de fire dukkene).
I LOVED the descriptions of nature and the seasons in this book, and the author has a knack for personifying nature and making it come alive - diving, as it were - into the life of mackerel and lobster alike. If you enjoyed the Levin parts of Anna Karenina, you will probably enjoy this.
On the surface a simple tale, but I feel as if it has layers. There's a lot of philosophy and spirituality here under the surface. Could have done without the references to women as basically useless creatures, but I guess Scott was as much a product of his time as anyone is.
Also, did not realise until checking out the GR profile that Scott is the author of one of my favourite children's books (Boken om de fire dukkene).
May 3, 2018
Dette er en vakker liten bok om et vakkert lite liv.
Jeg har sjelden lest noe som med en slik positivitet klarer å fange opp det skjønne i menneskenes tunge og gjentagende hverdagsrutiner. Nærmeste sammenlikningen jeg kan komme på er John Williams «Stoner» som står som en av mine absolutte favoritter. Men, der det er en bok preget av smerten hovedkarakteren opplever, er boken om fiskeren Markus en nesten irriterende stoisk mann som klarer å se det skjønne i sitt harde og ensomme liv.
Jeg brukte en stund på å komme inn i den, kanskje fordi jeg ofte har lav appetitt for bøker som er såpass lesset med gud som Kilden er, men etter hvert ble det en lesning jeg virkelig koste meg med, og som jeg unner alle å oppleve.
Jeg har sjelden lest noe som med en slik positivitet klarer å fange opp det skjønne i menneskenes tunge og gjentagende hverdagsrutiner. Nærmeste sammenlikningen jeg kan komme på er John Williams «Stoner» som står som en av mine absolutte favoritter. Men, der det er en bok preget av smerten hovedkarakteren opplever, er boken om fiskeren Markus en nesten irriterende stoisk mann som klarer å se det skjønne i sitt harde og ensomme liv.
Jeg brukte en stund på å komme inn i den, kanskje fordi jeg ofte har lav appetitt for bøker som er såpass lesset med gud som Kilden er, men etter hvert ble det en lesning jeg virkelig koste meg med, og som jeg unner alle å oppleve.
August 14, 2019
Erter anbefaling fra Victor Normann i en Dn-artikkel. I følge artikkelen leste han denne boken hver vår. Dette gjorde meg nysgjerrig nok til å lese boken.
Boken er vel nesten som et langt dikt å regne. Språket er fra tidlig 1900-tall som kan være både festlig og krevende på samme tid. Vi blir kjent med den noe enkle sjelen Markus. Han er fisker og bor et sted ved Agderkysten. Vi følger han gjennom årstidene og alle hans ærender.
Alt i alt en fin tekst, sitter igjen med en følelse av å ha lest noe fint
Boken er vel nesten som et langt dikt å regne. Språket er fra tidlig 1900-tall som kan være både festlig og krevende på samme tid. Vi blir kjent med den noe enkle sjelen Markus. Han er fisker og bor et sted ved Agderkysten. Vi følger han gjennom årstidene og alle hans ærender.
Alt i alt en fin tekst, sitter igjen med en følelse av å ha lest noe fint
Displaying 1 - 30 of 46 reviews