"Saki man, ka esmu tieva"

by Zane Krēsliņa

"Vai es esmu gana tieva?
Daudzas no mums uzdod sev šo jautājumu ticībā, ka slaids ķermenis padara laimīgu. Grāmatā "Saki man, ka esmu tieva" rakstniece un apzināta uztura trenere Zane Krēsliņa dalās personīgā pieredzē par stereotipu un diētu negatīvo ietekmi.
Līdztekus savam stāstam autore piedāvā paņēmienus, kā veselīgi atgūt kontroli pār emocionālu ēšanu un sakārtot attiecības ar ķermeni, ēdienu un svaru."

271 pages, Paperback

Published June 10, 2024

About the author

Zane Krēsliņa, dzimusi Latvijā, Rīgā. Augstāko izglītību ieguvusi Rīgas Stradiņa universitātē, veselības sporta specialitātē, un strādājusi kā trenere kopš 2014. gada.

Rakstniecības gaitas sākusi 2018. gadā.
Beigusi Literāro akadēmiju, prozas grupu, Ievas Melgalves vadībā 2022. gadā, paralēli strādājot pie debijas romāna.

Atpazīstamu guvusi ar pirmo grāmatu par apzinātu ēšanu "Ēd un baudi" (2021), kurā stāsta par to, kā salīgt mieru ar ēdienu un ķermeni. Agrā jaunībā cīnījusies ar traucētu ēšanu, autore uzskata, ka salīgt mieru ar ēdienu var būt pagrieziena punkts dzīvei.

Pēc diviem gadiem klajā nācis viņas debijas romāns "Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi!" (2023) Iedvesmu autore tam guvusi Francijā un pati atzīst, ka harmonijas un laimes meklējumi arī viņas dzīvē ir bijuši klātesoši visu dzīvi.

2024. gadā izdota grāmata "Saki man, ka esmu tieva".
2024. gada nogalē romāns, Mūžīgi Olijs".

2025. gadā iznākusi grāmata "Espreso, kruasānu un galdiņu trijiem".


Daļa rakstu meklējami arī www.kreslinazane.lv

Reviews

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 4 out of 5]

"Salīgt mieru ar ķermeni nozīmē salīgt mieru ar tiem, kas izraisīja nemieru." (188.lpp.)

Nespēju izlasīt grāmatu par ēšanu/neēšanu, nedomājot par ēdienu. Tik ļoti, ļoti domājot, tik uzmācīgi, it kā ilgstoši būtu badojusies. Atceros, kā lasot Knuta Hamsuna "Bads", es izmisusi vēlējos ēst sakaltušu maizi, jo aprakstītais izsalkums un halucinācijas pēc jebkāda ēdiena pārņēma manu prātu. Šeit ēdiens ir visur klātesošs un pārņemošs, burtiski var sajust autores nemītīgo cīņu pašai pret sevi, izmantojot ēdienu kā ieroci, lai nodarītu sev pāri.
Man šķiet, ka cilvēki, kuriem nav ēšanas traucējumi vai traucēta ēšana, līdz galam nesapratīs sarežģīto cīņu galvā, ko ar sevi izcīna cilvēks, kuram ir kāda no šīm problēmām. Tas ir tāpat kā cilvēkiem, kuri nekad nav piedzīvojuši depresiju, nav līdz galama izprotams, kādas domas pārņem depresijas slimnieku. Noliekot savus iedomātos stereotipus maliņā, ir vērts paklausīties, kā Zane stāsta savu stāstu un mēģināt mazlietiņ izprast.

"Naids pret savu ķermeni ir sociāli pieņemta autoagresijas jeb paškaitējuma forma." (181.lpp.)

Zanes Krēsliņas grāmata "Saki man, ka esi tieva" ir mikslis starp pašpalīdzības grāmatu, kurā ir daudz atsauces uz pētījumiem un citiem zinātniskajiem darbiem un ļoti atklātu, privātu un intīmu stāstu par savām attiecībām ar ķermeni, dažādos pomos piedzīvojot milzu aplitūdu no naida līdz pieņemšanai un iemīlēšanai. Tieši personīgā pieredze piešķir grāmatai emocionālu vēstījumu, kas daudziem lasītājiem vietām var likties atpazīstams vai piedzīvots.
Ceļš uz ķermeņa pieņemšanu un veselīgām attiecībām ar ēdienu ir garš un sarežģīts, pilns paklupienu un šķēršļu. Tas ir nebeidzams process, kurā ieradumi jāpiekopj visas dzīves laikā, jo nav vienas pareizās pieejas, kas ļauj sakārtot attiecības ar ēdienu.

Terapeitisks vēstījums gan autorei, gan lasītājiem, kas ļauj paraudzīties uz sevi no malas. Vērtīgi izlasīt ne tikai ikvienai sievietei, bet arī mammām, kas audzina meitas un visiem vīriešiem, kuriem rūp savas sievietes.

4 zvaigznes

"Man arvien nešķiet, ka ierobežojumi var sniegt ko labu, tomēr, lai cik draņķīga būtu diēta, ir jāiestājas par veselīgiem ieradumiem, nevis pret diētu." (232.lpp)

[Kristiāna · Rating 5 out of 5]

tādu biogrāfiski psiholoģisku grāmatu ar zvaigznēm nemaz nevērtē, vēl jo vairāk - kā gan vērtēt grāmatu, kas iekšā uzjundīja it kā jau mierinātus ūdeņus?

Man bija lieliska izdevība lasīt kā beta lasītājam, iestūķēju PDF failu savā kindle un devos piedzīvojumā. Tas nebija ātrs, tas nebija viegls, jo ikkatrs, kas kaut kam līdzīgam gājis cauri, jutīs.

Kad pienāca laiks dot atgriezenisko saikni, es pat nesapratu, ko gan tur dot? Tur viss ir tik jēls (latviski jocīgi skan, angliskais - raw), tik caurspīdīgs, tik atvērts. Zane izgājusi cauri veselai putrai, šo putru salikusi pa nodaļām kopā ar padomiem, ko apkopojusi gadu laikā.

Un beigās miers. Cik nu līdz mieram mūsdienu sabiedrībā iespējams tikt.

Pēc izlasīšanas jau vairākus mēnešus vēlāk arī man ir piezagusies šī miera sajūta, par kuru Zane runā. Viens var pavilkt tikai tik, cik var, un kaut kad tam diegam ir jātrūkst.

Paldies, ka dalies ar to, par ko pie mums klusē. Paldies, ka Tavs atbalsts jau vairāku gadu garumā atmaksājas, jo man ir piezagusies kripata miera 🫶🏻

Paldies, Zane!

[Evelīna Paurniete · Rating 3 out of 5]

Ak, Zane! Iesākumā teikšu, ka man ir ļoti žēl, ka Tev ir nācies iziet šādam dzīves posmam cauri - cīnīties, padoties, atkal cīnīties... ejot šo apli atkal un atkal, līdz satiki sevi mierā un mīlestībā.♡

BET, jo vairāk lasīju, jo vairāk sapratu, ka šī grāmata gluži nebūs man. Kā pati Zane raksta - "Tikai cilvēks, kurš ir 𝘵𝘶𝘳 bijis, sapratīs, kāda dāvana ir atveseļošanās. Spēja vienkārši paēst." 258.lpp.
Neesmu bijusi tur, lai šo spētu aptvert par visiem 100%.

Lai arī cik sūdīgi esmu jutusies dažādos savos dzīves posmos, es sapratu vienu, lasot šo grāmatu - es vienmēr esmu sevi mīlējusi tādu, kāda esmu. Ar riepiņu, ar riepu, divām, ar celulītu, savām sasodīti īsajām kājām un riebīgo raksturu. Es esmu gana sev.

Tik daudz brīžos, lasot grāmatu, mani pārņēma skumjas, ka cilvēks sevi var šaustīt tik ļoti un uztvert sevi kā nemīlamu tik ilgu laiku. Arī es esmu cīnījusies ar dažādiem dēmoniem savā dzīves laikā, taču šādu cīņu es nekad nevēlētos piedzīvot. Un, lai arī līdz galam nespēju šādu cīņu ar sevi saprast un pieņemt, vēlos sūtīt visas labās domas kosmosā ikvienam, kas piedzīvo ko līdzīgu Zanes stāstam. 🫶 Tu esi gana!🤍

💔 "Man ir sevi jāienīst, lai es mainītos. Kaut mazliet. Vismaz jādusmojas uz sevi. Tas ir kā sportā, ir jāuzkliedz, lai skrien ātrāk. Ik pa laikam jāuzsit pa pirkstiem." 126.lpp.

Pluss grāmatai - patīk autores valoda, grāmatu lasīju ar interesi, un, lai arī minēju, ka grāmata nebūs man, ir daudz vērtīgu atziņu un Zanes pārdomu, kas uzrunāja.

"Šāda ir tava pieredze, un viss - atlaid to. Pārāk daudz kavējamies pie kļūdām, prātā cilājot brīžus kā svaigi ceptus kruasānus, kaut te nav ko cilāt, tā ir aizvakardienas sapelējusī maize. Nav kļūdas jāapmuļļā dienām, stundām. Pietiek apskatīt, gūt mācību un iet tālāk." 148.lpp.

Liels mīnuss, pēc manām domām, bija biežā atkārtošanās. Man tas traucēja un nedaudz kaitināja, bet ticu, ka tiem, kam grāmata rezonē vairāk kā man, netraucēs.

Paldies, Zane, ka dalījies savā stāstā - drosmīgi.🙂

[Dārta Medne · Rating 5 out of 5]

Nebūšu sīkumaina un likšu visas zvaigznes.
Galvenokārt tāpēc, ka šī grāmata lika man domāt un analizēt sevi, savas attiecības ar ēdienu un ieradumus.

[Laura Mekša · Rating 5 out of 5]

Vērtīga. Sajūta, ka parunāts ar draugu, kurš saprot tevi.

[Liliāna Legzdiņa · Rating 5 out of 5]

Paldies par Tavu stāstu, ieraudzīju arī daļu sevis! 🫶
Ieteikšu draudzenēm, ļoti vērtīga un interesanta grāmata. 🫶

[Ieva Eglīte · Rating 5 out of 5]

Lasīju lēni un ar baudu. Ceļojums manos dzīves notikumos. Atmiņu uzplaiksnījumi. Vārdi. Emocijas. Aizvainojums. Mazliet kāda asara acs kaktiņā. Piekrītu, ka 13.nodaļa ir pavisam... spēcīga. Gāž no kājām. Un it katrā teikumā māju ar galvu, es saprotu, arī man tā ir. Paldies, Zane, par grāmatu!

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 4 out of 5]

Grāmatnīcās grāmata izvietota sadaļā veselība, veselīgs dzīvesveids un pirmajā brīdī varētu šķist, ka tā ir pašpalīdzības grāmata, kas savā ziņā tāda arī ir, jo tajā Zane iekļāvusi praktisku padomus, ko darīt, kad sastopamies ar neveselīgām attiecībām ar ēdienu un savu ķermeni. Un tomēr, man šķiet, ka grāmata ir, daudz vairāk par pašpalīdzības grāmatu un to lasīju drīzāk kā pieredzes stāstu (padomu sadaļai nereti pārslīdot pāri, jo jutu, ka uz mani tas īsti neattiecas).

Grāmata lika domāt un pārrunāt. Aizdomājos par dažādām situācijām pat bērnībā (starp citu, Zanes nemiers par savu ķermeni radās tieši bērnībā, pēc dažādām apkārtējo piezīmēm), kad tuvu cilvēku izteikumi bija atstājuši nospiedumus uz manu sajūtu par savu ķermeni, piemēram, vecmamma mani sauca par klimpiņu, kas, protams, bija domāts mīļi (un, ja jūs redzētu manas mazuļa laika bildes, ir skaidrs, kādēļ 🤭), taču, kad jau biju meitenes vecumā, es spītīgi apgalvoju, ka neesmu nekāda klimpiņa, bet gan spagetī. Par šo visi uzjautrinājās, bet es tiešām kļuvu nikna un jutu aizvainojumu par šo “klimiņošanos”. Pēcāk atskārtu, ka mani gurni nav kā meitenēm no glancētiem žurnāliem un arī pārdzīvoju, par laimi gan nekad neesmu saņēmusi kādas negatīvas piezīmes no skolas biedriem par savu ķermeni un tas viss vienkārši bija manā galvā, jo pasaule kliedza, ka standarts ir citāds. ⏳

Secinājums viens - cik gan daudz enerģijas pusaudžu gados (un kā rāda grāmata - ne tikai) patērējam, domājot, satraucoties, ka neesam tādi kā citi. Tieši tām, kurām šādas sajūtas ir ikdienas pavadones – grāmatu būtu vēl jo vērīgāk izlasīt. Taču kopumā šo grāmatu ir vērtīgi izlasīt ikvienam.🙌🏼

Zane daudz runā par diētām un, kā no tām atveseļoties (es laikam nepazīstu nevienu sievieti, kas nav reiz ievērojusi kādu diētu). Interesanti, vai ne? Jo uzsākot diētu mūsu mērķis parasti ir uzlabot pašsajūtu un izskatu, bet lielā vairumā gadījumu – nodaram pāri paši sev.

Ak jā, es šo grāmatu lasīju arī kā mamma, jo Zane uzsver, kā attiecības ar ēdienu veidojas ģimenē - no detaļām, piemēram, kopīgas ēdienreizes bez TV.

Patīk kā Zane raksta, šur tur ar ironiju, šur tur ar sarkasmu. Tā “garšīgi”.

[Zane B. · Rating 4 out of 5]

Skaists vāks, gribu tev teikt, savai vārda māsai, Zane, Tu esi tik tieva! Es Tevi tik ļoti saprotu, jo esmu gājusi cauri sava ķermeņa pieņemšanai pēc dzemdībām. Mans tievuma stāsts ilga trīs gadus, līdz beidzot varu sev teikt, ka es esmu tieva. Grāmata no mana stāsta gan nesanāks, jo vienīgais, kas mani savāca bija kaloriju deficīts. Nekādi maģiski maltīšu rituāli, meditācijas, katra kumosa izgaršošana, vienkārši kaloriju deficīts, un teikums, mana laime ir vesels ķermenis, nevis magoņmaizīte pie rīta kafijas vai prosecco glāze svētkos.

Paldies par personisko stāstu, ieteiktu visām, kas vēl taisās saņemties uz tievēšanu.

[Ilona · Rating 5 out of 5]

Šis ir ļoti personīgs un atklāts Zanes pieredzes stāsts, ko papildina rīki, kas var palīdzēt sakārtot attiecības ar ēdienu un pieņemt savu ķermeni.
Paldies par šo stāstu! Lai arī brīžiem lasīt nebija viegli, tomēr vērtīgi. Nevienā citā grāmatā man nav tik daudz atzīmētu atziņu, ko laiku pa laikam pārlasīt.

"Ir vieglāk (dzīvot), kad beidzam skriet pēc pagātnes." (209.lpp)

[Aija · Rating 4 out of 5]

Īstajā laikā, dzīvesposmā un vāka krāsā. 💜

[Laura laura_lasa · Rating 5 out of 5]

Paldies par atklātību...

"Sevis atdalīšana no ēdiena ir ceļš uz līdzsvaru, panākumiem un mieru."

[Elina Dlohi · Rating 5 out of 5]

Zane Krēsliņa grāmata "Saki man, ka esmu tieva" ir kā psihoterapijas sesija.
📖 Grāmata, kuras laikā es piedzīvoju virkni emociju - sākumā žēlumu, lielu empātiju uz izpratni, turpmāk - palielu pretestību, jo grāmata sāka mani ļoti trigerēt, ko varētu iztulkot kā vēl nepārstrādātas bērnības / pusaudžu gadu traumas (to lasot vienu vakaru pēc daudzu gadu pauzes apēdu pusi no kukurūzu nūjiņas pakas 😃), vēlāk atvieglojumu un mieru.
📖Grāmata ir dziļi personīgs autores stāsts par sevis un sava ķermeņa pieņemšanu. Autore ir ļoti drosmīga un stipra sieviete, atklāti aprakstot savas dzīves izaicinājumus.
😇Domāju, ka kādā brīdī mēs ikviena varam atrast un saredzēt grāmatā sevi - es pieķēru, ka arī esmu vakarā ātrāk gājusi gulēt, lai tikai nebūtu jāmokās ar tukšu vēderu, esmu dzērusi daudz ūdens glāzes, lai nebūtu jāēd, esmu skaitījusi kalorijas, esmu nepārtraukti domājusi par ēdienu un par nākamo ēdienreizi, ko ēdīšu (tas ir, kas neizturams, kad ēdiens valda pār Tevi, nevis Tu pār savu dzīvi), esmu badojusies un dikti dusmojusies, kāpēc man nav tik tievas kājas kā citām meitenēm. Martā jau rakstīju, ka savas kājas pieņēmu tikai šogad - beidzot tās ir manas vislabākās kājas - iznesušas mani tik tālus Ceļus 🙂 Esmu nosodījusi un kritizējusi savu ķermeni ļoti, ļoti....un atskatoties tajās bildēs - tas ir neticami, cik es biju slaida.
📖Grāmata ir kā terapija, arī ar uzdevumiem un meditācijām
📖 Grāmata ir kā atgādinājums kā runāt un kā nerunāt ar savām meitām, jo īpaši pusaudzēm. Grāmata ietver arī daudz dažādus pētījumus par apzinātu ēšanu un atgādina to pašu minimālāko, ko mēs varam ik dienu dot sev: Noliekot malā telefonu, avīzi vai grāmatu (ak, telefonu es varētu nolikt, bet vai tiešām arī grāmatu?), Tu palielini iespēju:
- apēst mazāk;
-izgaršot vairāk;
-saprast, vai šis ēdiens tev garšo;
- atbrīvot sevi no ēdiena "atkarības";
-patiesi atpūsties.
📖Grāmata, kuru iesaku visām meiteņu mammām. Es tagad ļoti nopietni piedomāju, kā runāju ar savu meitu - gan par savu, gan par viņas ķermeni. Grāmata, kura liek aizdomāties arī pēc 40 gadu vecuma, kad notiek hormonālās sistēmas maiņa
❓️Un kurš vispār ir izdomājis, ja esi tievs, esi labăks?
"Naids pret savu ķermeni ir sociāli pieņemta autoagresijas jeb paškaitējuma forma"
"lai kaut ko pieņemtu, vajadzīga milzu spēja paplašināt robežas"
"Miers piesaka sevi ikdienišķās lietās"

[Sintija Dundure · Rating 5 out of 5]

Sākumā nezināju, ko no šīs grāmatas gaidu, taču izlasījusi nenožēloju ne mirkli! Šī Zanes grāmata noteikti skars ikvienu, kas savā galvā ir nodomājis: “Es esmu resna/s” vai jebko citu sliktu par savu ķermeni…

Mani grāmata aizskāra ļoti, jo grūti ir atrast to formu un svaru, kurā jūtos tiešām labi.. sākumskolā biju kaulaina (nu tā ka ribas spīdēja), nekad tas nepatika.. domāju “kaut es paaugtos un beidzot pieņemtos svarā”. Nu kā tas nākas kā nē, pamatskola sākās jaunā dzīvesvietā, jaunā skolā.. varbūt tieši stresaino apstākļu dēļ, bet pieņēmos strauji svarā.. un kā Jūs domājat? Tieši tā… tad man likās par daudz un ilgojos pēc sava vecā ķermeņa.. nekad to neatguvu taču līdz pat pagājušā gada vasarai turējos stabilā svarā, lai ko ēstu vai nē.. un vienā brīdī es atkal sāku pieņemties kilogramus.. ar prātu es apzinos, ka tas ir normāli un joprojām nesveru vairāk kā vajadzētu.. taču, kad neder vairāk kā puse no drēbēm, tas ir tikai loģiski, ka es salūzu.. domāju par sevi slikti utt..

Tāpēc grāmata palīdzēja pieņemt sevi.. tā, protams, apskata daudz dziļākas problēmas, ar kurām savā vecumā vēl saskārusies neesmu, tāpēc es iesaku šo kā pieaugušajiem, tā arī bērniem! Paldies, Zane, par motivāciju un tik svarīgo atspēriena punktu💗

[Agita Šmitiņa · Rating 4 out of 5]

ļoti dziļš ieskaits ēšanas traucējumu dzīlēs- no iekšpuses, atklāti preperējot savas domas, emocijas, bailes, trauksmi, kalnis-lejas, Zane stāsta, kā nonākt pie miera un mīlestības pret sevi un savu ķermeni. Vispār traki- nekad nebiju aizdomajusies, kā ar ēšanas traucējumiem ir tik traki un atkarīgi. Lai gan līdz galam autores pārdzīvojumus neizjūtu ( jo man pat nekad nav galvā ienākusi doma, ka tik daudz jadomā par ēdienu. es vnk ēdu), tomēr noņemu cepuri viņas priekšā par atklātību. Es gan ar esmu Glikozes revolūcijas pulciņā, tomēr aprakstīts ir nu gluži cits līmenis attiecībam ar ēdienu

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Viegli lasāma grāmata par sarežģījumiem attiecībās ar ēdienu.

“Svars nav tikai svars, un mūsu ēšanas paradumi ir kas vairāk — tās ir attiecības ar sevi un savu ķermeni.”

“Atceries: tā nav traģēdija, ka esi emocionāla ēdāja vai ēdājs. Reizēm vienkārši ir jāizbrien cauri dubļiem un sūdiem, lai nonāktu par soli tuvāk sev vai lai satiktu savu īsto cilvēku.”

Es ceru un domāju, ka izlasītais ir kaut ko sakustinājis daudzos lasītājos, ne tikai manī. Viela pārdomām, un vieta pārmaiņām.

[Vineta Trimalniece · Rating 4 out of 5]

Grāmata, kas manās acīs lēkāja no 5 zvaigznēm sākumā, kad gribējās kliegt autorei līdzi - JĀ, JĀ, JĀ! Es tik labi pazīstu šīs "resnās domas" līdz 3 zvaigznēm ik pa brīdim - ehh, nu es šo visu jau ziiii-nuuu, labāk stāsti pieredzi par resnajiem, absurdajiem tarakāniem, jo no malas tas absurdums ir ieraugāms, bet savā dzīvē gan nē... Bet cauri mazajiem pieredzes graudiem un atkārtojot pamatlietas es brīdī aizdomājos un ielaidu sevī to pamatlietu, ko autore vēlējās nodot - "es esmu gana". Un lai arī vēl tikai mirkļiem un brīžiem, bet tā ir tik atbrīvojoša sajūta. Paldies! :)

[Meldra Vītola · Rating 5 out of 5]

Zanes ceļš uz veselīgām attiecībām ar ēdienu un sevis pieņemšanu ir bijis garš un sarežģīts. Cik labi, ka viņa ir izlēmusi padalīties ar savu dziļi personisko stāstu. Šis var noderēt daudziem. No šīs lasāmvielas strāvo draudzīgs siltums un mudinājums uz mīlestību pret sevi.
Šo grāmatu gribās dāvināt draudzenēm un māsām. Tā var kalpot gan kā pašpalīdzības grāmata, gan vienkārši būt draudzene ar līdzīgu pieredzi.

[Gita Žibenko · Rating 5 out of 5]

Man ļoti īpaša un tuva grāmata. Katrai sievietei ir savs stāsts par viņu un viņas ķermeni- bieži tas ir visai sarežģīts pilns ar emocijām un mūsu apzinātām un neapzinātām vajadzībām...Zane ļoti godīgi, atklāti ar lielu mīlestību izstāsta savējo, klāt pieliekot visas sakrātās zināšanas par šo tēmu.. Ja šī ir tēma, kas interesē, kas uzrunā noteikti būs ļoti noderīga personīgajā izaugsmē...

[Inga Grencberga · Rating 4 out of 5]

Paldies Zane par šo ļoti personīgo stāstu - tavu un es ticu, arī teju katrai no mums, kas to lasa.
[..] salīgt mieru ar savu ķermeni [..] ir tas, ko paņemu līdzi no šīs grāmatas, jo tieši to apmēram pēdējos 30’mit savas dzīves gadus daru. Jāsaka, ar katru dienu izdodas arvien labāk un labāk. Mierīgāk.

[Kristīne Baltgalve · Rating 4 out of 5]

Ļoti personisks stāsts, kā ieskats autores dienasgrāmatā. Dažbrīd likās, ka viens un tas pats iet uz rinķi, bet noteikti ir vairākas lietas, ko paņemšu sev un paglabāšu (un, jā, es joprojām neesmu pašpalīdzības tipa grāmatu cilvēks). Bet visnotaļ drosmīgs stāsts, par to paldies!

“Salīdzināšana, pašapziņas trūkums, lūk, kas ir īsta ēšanas problēmu un liekā svara sakne. Mēs apēdam mīlestības trūkumu pret sevi.”

“Būt ar sevi mierā izklausās labi tikai uz papīra. Tā ir kā bruto alga, no kuras tiek atvilkti nodokļi un paliek skarbā realitāte.”

[Agnese · Rating 5 out of 5]

Zanei ir talants rakstīt. Viņa prot vārdus savirknēt tā, ka ir skaisti, smieklīgi, mīlīgi, sirsnīgi un reizēm arī skumji. Bet tas vienmēr ir patiesi. Zanes rakstītie vārdi uzrunā un atmodina. Tie liek just.

Grāmata ir par mūsu (sieviešu) attiecībām ar ēdienu. Vai drīzāk - attiecībām pašām ar sevi. Sevis pieņemšanu un sevis iemīlēšanu.

Katra, kas mēdz ieturēt kādu diētu, pārmet sev par daudz apēsto un nav mierā ar savu svaru, atradīs grāmatā kaut ko sev.
P.s. Un nē, grāmata neiedos maģisko recepti, kā būt tievai. Bet tā var būt solis ceļā uz sevis pieņemšanu.

"Svars nav tikai svars, un mūsu ēšanas paradumi ir kas vairāk - tās ir attiecības ar sevi un savu ķermeni. Tas, lūk, ir bezgalīgs stāsts. Jautājums - romantisks un pilns mīlas vai šausmu trilleris?"

"Mums ir neizskaidrojama sajūta, ka mazāks svars atrisinās visas dzīves problēmas."

"Nolēmu veidot ieradumus, kas atbilst man, nevis otrādi, jo labie ieradumi, kas veidoti baiļu vārdā, nav nekas cits kā cietums dvēselei."

[Madara · Rating 4 out of 5]

“Es esmu sev mīļākā, tāpēc, ka vienīgā” (135.lpp)

Grāmata manā redzeslokā nonāca pēc grāmatu blogeru viedokļiem par šo grāmatu. Un liels paldies par to :)

Vērtīga, dziedējoša un patiesa grāmata.

[Ego..te · Rating 1 out of 5]

Šī grāmata nav par tievumu un resnumu. Autores problēma ir stipri deformēta pašapziņa. Un, kā nojaušams, to nevar kā svaru- nomest vai nemest, to kā tādu pieaugušo trešo roku jānēsā līdz.
Bet vispār murgaini, man netapa skaidra šīs grāmatas jēga un vērtība. Tajā nav nekādu orientieru tiem, kas vēlas tievēt vai tiem, kam arī ir sačekarēta pašapziņa.

[Sandra Pukina · Rating 4 out of 5]

Interesanti un noderīgi.

[Linda Ozolante · Rating 5 out of 5]

Iespējams,ka es to grāmatu nebūtu nopirkusi, ja ne tas satriecošais vāks! Bet tomēr mani ļoti uzrunā katra lappuse, lai arī likās, ka man ar ķermeni, ēšanu, uztveri viss kārtībā (un nevis tāpēc, ka baigi slaidā). Nudien vērtīgi šo dot izlasīt pusaudzēm un jaunietēm, kas svārstās starp fit un bodypositive galējībām. Apzināties, ka manas dumjās domās nav tikai un vienīgi man vienīgai, mums visām tādas ir.