Literāro karjeru Sudmale uzsāk astoņdesmitajos gados: kā pusaugu meitene publicējusies žurnālā "Karogs", “Literatūra un Māksla”, Liepājas rajona laikrakstos. Atmodas laikā kopā ar citiem pusaudžiem rīko pretpadomju sanāksmes un mītiņus, 15 gadu vecumā tiek izslēgta no skolas. Uz laiku kļūst par ielas bērnu, pēc tam vairākus gadus kā konferansjē iesaistās ceļojošajā cirkā. Vēlāk vienā mācību gadā pabeidz vidusskolu, iegūst bakalaura, maģistra grādus, pabeidz doktora studijas. Strādājusi par korespondentu, psihologu, lektoru augstskolā. Šī ir Sintijas pirmā dzejas grāmata, izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu.
[..] šo dzejoli es rakstu lietotiem burtiem tam pat nav pašam sava atstarpju cauruma nav personiskā nodilumu vien aizgūts no trilojoniem tādu pašu [..]
[..] man ir daži jautājumi
vai kāds zina kur steidzas domas un kur tās galu galā nonāk [..]
“viņš nav pat tad kad viņš ir bet viņš ir silts kā ceļš grantēts ceļš kur sienāžu megamuguras pievilina mūsu bērnus katru gadu tuvāk nenotveramam glāstam aptupsties un satiecies ar viņu vasarā pirms viņš kļuva par ābolu (un es lūdzos lai viņš nekļūtu)”
Es pat necentīšos izteikties kāpēc? Ivars Šteinbergs Satori ir visu pateicis kāpēc... Man ir prieks par Sintiju un viņas drosmi dzejā, tas ir viss ko gribu teikt.
Šīs grāmatas Goodread apraksts jau vien ir negaidīta vēja plūsma sejā, kad atstāju savas drošās mājas. Arī dzeja aizsit elpu un uz mirkli ļauj smadzenēm padzīvoties skābekļa trūkumā. Tad dziļa elpa, viegls reibonis un mēģinājums saprast, kas tikko notika. Un notika tik daudz kas - ļoti personiskas piezīmes, ģimenes traipi un traipu tīrāmie, ups, arī tautas vēsture, nogatavojusies valoda, Brehtes provokācijas (man jau besī, cik ļoti man joprojām patīk). Jābūt plauktā. Ir.
Neko par Sintiju Sudmali nezināju, biju palaidusi garām iepriekšējās publikācijas, manā mucā viņas vārds nebija atskanējis. Priecājos, ka tas nu ir mainījies. Ietinos šallē un gaidu, kas tālāk.
Sākums patika vislabāk, pēc tam tā viļņveidīgi. Noformējums gan ir kaut kas.
“vārdi jau vispār ir tikai aklie kas rāda ceļu ūdens ko nesam sietā”
“es samierinos ar sniegu kas mūžīgi snieg es samierinos ar nejaušību virknēm ar to vienu cilvēkus atsvešinošo nejaušību psihoterapijā vēlāk konstatējamu kā dziļi ieprogrammētu vēlmi būt vientuļiem”
viņš ir kā lielveikala ābols spīdīgs indigo ābols Ar savām asiņainajām sēkliņām ar krokainajām smadzenēm deformāciju pieres daivas kreisajā segmentā kā jau alkoholiķis viņš ir bet nav vēl daudz vairāk nekā ir
patīkami sablīvēts, biezs krājums. ilgi lasīju un daudz pārlasīju. un kaut kad jāpārlasa vēl. "tagad kad tā bija salūzusi vecā ārprātīgā pasaule man tās trūka" (74)
Grāmata, pie kuras bieži gribas atgriezties, lai pārlasītu un pakavētos tumši maigajā atmosfērā. Lieliska valoda, patiess dziļums, aizraujošs ceļojums. Kaut kā tā, ļoti īsumā.