Zintis Sils (2002) ir Rīgas Stradiņa universitātes students, literatūras žurnāla Stroika līdzdibinātājs un prozas redaktors. Par lugu Pēdējais Kursenieks apbalvots Latvijas jauniešu teātru festivālā. Zinta Sila darbi iepriekš publicēti žurnālā Punctum.
Iespiests starp formu un bezgalību, jūras krastā stāv Družciems. Tikai padsmit kilometru tālāk, sajaucot kopā imperiālo arhitektūru un hruščovku paģīšus, atrodas klusa postpadomju kūrortpilsēta Pauguri. Apvārsnis ietver astoņus stāstus; katrs no tiem pievēršas citam piejūras eksistences aspektam, sākot no pipariņu dzerošām zivju vecenēm un beidzot ar reformācijas perioda hermētiķu atstāto mantojumu Ziemeļaustrumeiropas krastos. Grāmatā kopā savijas vairāku desmitu personāžu piedzīvotais, pastāvīgi papildinot citam citu. Tajā sava vieta ir gan sešpadsmitgadniekam, kurš vasarā mazgā traukus grilbārā Haizivs un interesējas par vēdisko kultūru, gan policijas izmeklētājam Rittem, kurš Družciemā ierodas atrisināt noslīkušā Briķa mistēriju. Kā meditācija uz bezgalību grāmatā atklājas saskarsme ar nāvi, jūru, mīlestību, sapņiem un halucinācijām, nojaucot robežu starp iztēli un realitāti.
"Jo ilgāk dzīvoju šai dīvainajā pasaulē, jo vairāk nostiprinos pārliecībā, ka gandrīz zem visa acīmredzamā un ikdienišķā slēpjas kas vēl - kaut kas haotisks, nevaldāms un tomēr jēgpilns, varbūt pat pielīdzināms brīnumam. Citiem vārdiem sakot, “zem asfalta ir pludmale”. Zintis Sils šo slepeno pludmali prot ne tikai saredzēt, bet arī izstāstīt asprātīgi un skaidri. Pat ja tās iemītnieki ikdienā šķiet nemanāmi, pēc “Apvāršņa” izlasīšanas tie iekārtojas atmiņā uz palikšanu.” Svens Kuzmins, rakstnieks.
Lasīju un gara acīm redzēju Latvijas ciemu ikdienu ar Twilight zone piesitienu - spocīgi, smieklīgi, absurdi. Tāpat novērtēju autora prasmi reāli attēlot jauniešu valodu. Daži stāsti gan likās ar tādu kā sasteigtu nobeigumu, bet gan jau autors pie tā vēl strādās.
Drosmīgs pieteikums latviešu literatūrā. Beidzot pusaudži runā kā pusaudži (vismaz man tā šķiet). Ne visi stāsti vienlīdz labi, tomēr visi interesanti. Realitāte ar vieglu rokas mājienu pārvēršas mistikā un atpakaļ realitātē, tāpēc labāk šiem stāstiem vienkārši ļauties. Pie mīnusiem varu minēt sajūtu, ka notiek pārāk liela cenšanās izklausīties gudram, arī daži salīdzinājumi bija lieki, tos var atstāt skolu sacerējumiem. Un kāpēc tiek lietotas jūdzes? Bet visādi citādi ļoti patika, ka vieta un varoņi ir stāstu vienojošais elements.
Hallo, lasītāji, te ir viens daudzsološs Fujaks, oi, sorry, rakstnieks, no kura, paļaušos uz čuju, ņuhu un poņu, vēl sagaidīsim baudāmus un izcilus rakstu darbus. Iegaumējiet kārtīgi, dārgie grāmatu mīļi, - Zintis Sils.
Pievilcīgi daudzveidīgs stāstu krājums par kādas piejūras mazpilsētas vidusskolniekiem, saulesbrāļiem un spokiem. Te ir gan prikoli, gan sadzīves ainas, gan metafiziskas šausmas, viss kā mazpilsētā pienākas. Reizēm daži teksti varbūt šķiet mazliet nesavākti, izplūduši, arī dažādība beigās uzspēlē pret kopējo efektu, bet kopumā pat ļoti forši
Ir OK. Diezgan labs stāstu krājums, par kādu piejūras ciemu un pilsētas jauniešu dzīvi. Stāstu kvalitāte aptver diezgan plašu spektru gan to kvalitātes, gan apstāstāmajās lietās. Stāsts var būt pavisam vienkāršs detektīvs ("Šis Leviatāns nav Leviatāns"), kurā viss iet pa apli un patiesībā vairāk izceļ autora izveidotās pasaules personu kolorītu, nevis nodod lasītājam kādu dziļu vēstījumu. Stāsts "Plastilīns" man paliks atmiņā ar "Atvainojiet, cienītā, vai jums nebūtu mājas bibliotēkas?". Pats stāsts gan ir par metafiziskuma meklētājiem, ēģiptologiem un cilvēkiem ar dīvainiem hobijiem, No vienas puses tāda iesmiešana par faktu izzīšanu no zila gaisa, no otras par sarežģīto piejūras ciemu dzīvi. "Plūmju vīns" šķiet sarakstīts Lokrafta darbu iespaidā, bet ielikts tepat mūsu kāpu smiltīs, tāpat kā "Iesniegums". Var jau teikt arī, ka tas ir vēstījums cik viegli jaunietim un ne tikai ir pazaudēt realitātes enkuru un aiziet plašajos nerealitātes ūdeņos. Sekas, protams, lielākoties ir sūdīgas. Stāstos autors izveido tādu kā Dizčiema lori, kur stāsti savijas savā starpā un informācija bieži vien tiek pārnest no viena otrā. Papildus bonuss, ja dzīvo Jūrmalā ir mēģinājumi atšifrēt, kas tad īsti domāts ar Centru, Hofu vai Pauguriem. Norāžu ir pārpārēm, tikai vajag atminēties, ka autora varoņu piesaiste pie realitātes nav garantēta.
sākumā autora valoda likās nedaudz pārsātināts smadzeņmežģis, taču piekrītot arī VK recenzijai - var just, ka cauri lapām liekais atkrīt un stāsta ritums kļūst itin raits un plūstošs. pasaule nostabilizējas prātā gan ģeogrāfiski, gan izteiksmē.
mnprt, visai meistarīgi izstrādāti tēli un to pārdzīvojumi - ļaujot noprast un tomēr līdz galam nesaprast. kādas epizodes tīri cilvēciski smeldzīgas, pazīstamas, citas pavisam atrautas no šīs zemes - jauki kontrasti. stāsti var eksistēt arī kā autonomas vienības, tomēr ļoti patīkamas sajūtas raisa kādā stāstā noķerta norāde uz citu - lasītājs var sajusties apķērīgs un arī darbs tādējādi tiek sasaistīts ar vienotu artēriju. autors netur savu lasītāju par muļķi, darbā izvijas nemazums atsauču un terminu - vairumā tas nostrādā, taču vietumis tekstu sablīvē. daudz ārkārtīgi asprātīgu lietu - pat ne smieklīgu, tieši asprātīgu, ko literatūrā vienmēr novērtēju.
kopumā ļoti interesanta, smagnēja, distopiska, vietām nekomfortabla pasaule un lieliska debija. latviešu literatūrā vajag vairāk šausmīgas (tikai žanra nozīmē) literatūras
Zinta Sila "Apvārsnis" ir viennozīmīgi atzīstams par labāko 2024. gada prozas debiju latviešu literatūrā. Tie ir astoņi stāsti, kas lasītājam ļauj izteikt minējumus par līdzībām ar realitātē balstītām vietām un personāžiem, bet tajā pašā laikā aizdodas jaunos un neparastos apziņas un izdomas līkločos. Lasīšanu kopumā izbaudīju. Dialogi šķita nesamāksloti un personāžiem atbilstoši. Patika arī veids, kā stāsti konceptuāli savijās kopā un veidoja it kā vienotu Družciema dzīves kopainu. Dažiem stāstiem liktu 5+ zvaigznes, bet citi tomēr atstāja mazuma piegaršu. Noteikti gaidīšu autora nākamos darbus.
Ļoti interesantu debiju latviešu literatūrā. Savstarpēji saistītas ainiņas iz Družciema (kāda zvejniekciema) un Pauguru (lasi Jūrmalas) jauniešu dzīves, bet ar āķi. Un āķis mums ir tāds, ka aiz ikdienišķā slēpjas pārdabiskais, kas pa vīlēm sūcas iekšā mūsu realitātē. Par to mūs ir centušies brīdināt neviens vien autors, tai skaitā Lavkrafts, kurš Zintim Silam ir kalpojis par iedvesmas avoti aptuveni pusē no stāstiem. Pārējie stāsti ir kaut kas starp Kolka Cool, Pasaulē mīļako klusumu un Kuzmina Hohmu.
Autora valoda ir super, pilsētas mītu fons ir super, humors super, odiozie tēli ir super un vispār viss ir super. Nu tā, ka vienā plauktā ar Joņevu un Kuzminu super.
Kā mīnusiņu jāmin, ka jo stāstiem, kuri nav iedvesmoti no Lavkrafta, ir pašvaki ar nobeigumu, lielākoties tie vienkārši beidzas.
Par Družciema neatkarīgo garu liecina tas, ka "Visas impērijas, kuru sastāvā bija ietilpis Družciems, bija sabrukušas" (citāts aptuvens).
Ļoti laba debija, tā, ka nākamo autora grāmatu pirkšu bez skatīšanās. Žēl, ka tik maz vērtējumu gudrīdos, patiešām iesaku, nenožēlosiet.
Gandrīz vai gribas dusmoties, jo tik erudīta, pārdomāta un tematiski izstrādāta debija no tik jauna autora Latvijas prozas ainavā nav pieņemta parādība un gandrīz vai liekas bezkaunīga.
Protams, ne visi stāsti ir vienlīdz spēcīgi, un varētu vēl piekasīties par stilistisko (īpašības un apstākļa vārdu) pārmērību, kas vietām nogurdina, par maketa nepilnībām, kas gan ir akmens izdevēja dārziņā, un par nesaprotamo izvēli izmantot jūdzes un pēdas, nevis metrisko sistēmu, lai arī darbība norisinās Latvijā, taču tie visi liekas absolūti sīkumi grāmatā, kurā jūtama absolūta pārliecība par savas būšanas pamatotību un tēmu izvēli, turklāt bez jebkādām liekām nodevām ierastajiem žanra šabloniem, no kā LV proza bieži ciešs (turklāt "hip hip" arī par tiešām ticamu un autentisku jauniešu runas atveidi).
Labi ies pie sirds arī Viļa Kasima vai Svena Kuzmina cienītājiem, kaut gan "Apvāršna" gadījumā jābūt gatavam tam, ka runa būs mazāk par eksistenciālismu vai sociālo kritiku (respektīvi), bet gan vairāk par sirreālo un subversīvo noskaņu, kāda tik tiešām pieredzama un sajūtama tikai Latvijas post-padomju (un post-muižu) piejūras miestos.
Stila ziņā šis ļoti atgādināja Kuzmina “Hohmu” un “Dizažio”, Kasima “Lizergīnblūzu” un “Svešuma grāmatu”- it kā savstarpēji nesaistīti stāsti, kurus vieno vieta - piejūras kūrorts - un personāži jeb vietējais kontingents ar alkohola un narkotiku atkarībām.
Uzrakstīts viennozīmīgi talantīgi: ļoti pārdomāti, asprātīgi, ar sarkasmu un humoru, bet vienlaikus arī ļoti garlaicīgi - daudz aprakstu, kuri kaut kādā brīdī sāk nogurdināt, brīžiem šķiet, ka sižeta vispār nav, bet var jau arī tā.
P.s. Daudz kļūdu (pat trīs vienā lapaspusē): trūkst garumzīmes, pazuduši burti, vairākās vietās izlaisti vārdi, nevietā saliktas/palikušas pārnesuma zīmes un pat satura rādītājs neatbilst reālajam nodaļu izkārtojumam.
Nošokēja tas, ka stāsti vijās viens otram cauri un ja šķiet, ka kāds no tiem ir nepabeigts vai līdz galam nesaprotams, citā stāstā savu atbildi uz jautājumu uzzināsi, kas padara lasīšanas procesu ļoti interesantu - cepuri nost. Daži no stāstiem arī atstāja sava veida nospiedumu, jo īpaši tad, kad redzi pats sevi kādā no situācijām. Valoda vienkārša un saprotama un katra mazākā detaļa aprakstīta no dažādiem rakursiem, kas veido baigi feinās ‘redzes gleznas’. Kopumā ļoti labi, gaidu vēl!
Ļoti vēlējos, lai man šis stāstu krājums patiktu vairāk. Bet šķiet, ka mani piemeklējis Grāmatu kluba lāsts.... Nenoliegšu, ideja par Družciemu un Pauguriem - šķietami paralēlās pasaules piejūras zvejnieku ciematu un Jūrmalu - šķiet ļoti pievilcīga, bet kaut kā lasījās man ar grūtībām. Visvairāk patika stāsti par policistiem un trauku mazgātāju. Ja lasa dienās, kad debesīs zibinās sarkana Ziemeļblāzma, efekts ir spilgtāks.