"Fermi paradokss" ir Vigula debija prozā. Grāmatā apkopoti pēdējos piecos gados tapuši stāsti. Kā skaidro krājuma ieskaņā citētās Vikipēdijas rindas, "Fermi paradokss ir acīmredzama neatbilstība starp varbūtības aprēķiniem par ārpuszemes civilizāciju eksistēšanu un zinātnisku pierādījumu trūkumu par kontaktiem ar šādām civilizācijām."
Autors Arvis Viguls par krājumu saka: "Grāmatas nosaukums, protams, ir metafora. Teju visi stāstu varoņi tādā vai citādā veidā apdzīvo savu privāto, vientuļo planētu, nespēdami rast kontaktu ar būtnēm tur, ārā, lielajā izplatījumā. Varētu teikt, ka "Fermi paradokss" ir grāmata par neiespējamu komunikāciju, mentālo izolāciju un lielo vientulību, ar kuru katrs esam nākuši šai pasaulē un kuru tā cenšamies apdzēst, meklēdami savu atspulgu citos."
Grāmatas redaktors Vilis Kasims teic: "Arvja Vigula darbos smiekli vienmēr ir tikai rokas stiepiena attālumā no sāpēm un smeldzes. Tāpat ir arī šajos stāstos, kas lasot šķiet kā pieredzējuša meistara rokas darināti, lai gan ir Vigula debija prozā. "Fermi paradokss" ir valodiski un strukturāli noslīpēts, emocionāli spēcīgs un bieži pārsteidzošs krājums, kas aizkustinās ne tikai viņa dzejas cienītājus vien."
Sērijas redaktors: Aleksandrs Zapoļs. Dizaina autors: Tom Mrazauskas. Korektore: Jolanta Pētersone.
Šie stāsti deva līdzīgu noskaņu kā ''Lizergīnblūzs'' tikai varbūt ''Fermi paradokss'' bija mazliet vēl ērmīgāks (protams labā un interesantā nozīmē) tas bija kā ieinteriģējošs lasījums gan man, gan varbūt pārējiem lasītājiem... ja būtu man iespēja ieliktu 6 zvaigznītes
Arvis ļoti skaisti liek vārdus teikumos. Stāsti nav mezglaini samudžināti, tomēr ir gana plaši interpretētējami, lai tos paliktu zen konkrētā virsraksta. Labprāt vēlētos vēl!
Šis man bija ļoti patīkams pārsteigums! Piecas gandrīz stabilas zvaigznes.
Vienīgi pēdējais no pieciem stāstiem īsti neaizrāva, taču visticamāk tāpēc, ka pirmie četri šķita tik spilgti, ar vairāk vai mazāk negaidītu pavērsienu (kuru beigās jau gaidīju arī noslēdzošajā stāstā, bet nesagaidīju). Vienlaikus tieši pēdējais stāsts, manuprāt, visvairāk atbilda grāmatas nosaukumam - varbūt to vajadzēja likt kā pirmo un visu noslēgt ar skaudro "Debesis".
Liekas interesanti, ka visvairāk uzrunāja tieši stāsti, ko autors intervijā sakās rakstījis, “nezinot, kas tur notiks”. Tas lika domāt par to, vai un, ja jā, tad kā tas atspoguļojas tekstā.
Patīk humors, kas nolasās kaut tīri valodiskā līmenī, piemēram, sarežģītie krievu uzvārdi un taksista no angļu valodas pārtulkotie izteikumi. Ļoti sasmīdināja pazudušā kaķa stāsta beigas. Manuprāt, lieliskas.
Piecu stāstu atbilstība ievadā piesauktajam Fermi paradoksam ir teju vai pārāk uzmācīga. Teorētiski Visumā būtu jābūt daudzām civilizācijām ārpus Zemes, bet pagaidām nav atrastas. Teorētiski cilvēkiem vajadzētu varēt saprasties, mīlēt un atbalstīt vienam otru, bet liela daļa, tostarp visu stāstu varoņi, rotē citiem nesasniedzamā orbītā un skan citiem nesaprotamā frekvencē.
Katrā stāstā sava variācija par teorijas neatbilstību praksei un neizbēgamo nesaprašanos- rajona blandoņu hierarhiskās piramīdas apvērsums, pazuduša kaķa meklējumi, ģimenes paralēlās orbītas taksometra aizmugurējā sēdeklī, centieni sākt jaunu orbītu, daudzdzīvokļu māju saziņas vientulība. Mans favorīts ir pēdējais stāsts "Nastasjas Ņikanorovnas hologrāfiskais visums", kurā viena no galvenajām varonēm nemākulīgi otrai mēģina pārstāstīt kaut kur ezotēriskos kanālos dzirdēto domu, ka "viss ir savā starpā saistīts. /../ Viss ir viens, un viens ir viss". Uzstādījums par pasaulēm, kas nekad nesaskaras, tiek sagrauts, we are all made of stardust, stāstus var lasīt vēlreiz un nonākt pie pilnīgi citas nozīmes.
"Mums vienmēr jāpaļaujas uz citiem, es prātoju pie sevis, šķērsodams gājēju pāreju ceļā uz veikalu. Man jāpaļaujas, ka vadītajs, kas tuvojas, mani pamanīs. Jāpaļaujas uz inženieriem, kas plānojuši šo auto. Uz strādniekiem, kas to salikuši kopã un, cerams, nav pieļāvuši kļūdu. Kļūdu, kas liks par sevi manīt tieši tajā brīdī, kad šķērsošu ceļu. Jātic, ka vadītājs, jau apstājies, pēdējā brīdī neuzspiedīs uz gāzes un nenotrieks mani uz gājēju pārejas. Vienmēr jāpaļaujas uz citiem. Nav neka drausmīgāka par šo apziņu. Jo īpaši, ja esi no tiem, kas neprot pateikt nē."
loti viegli lasijas, tomer es gribeju nedaudz dzilaku domu. nu nav jau taa, ka to tur nevar atrast, bet gribeju izlasit kaut ko, ko nevar atrast videjaa letina blogaa. latviesu valodas recenzijaa gan es ieliku piecas zvaigznes. vispar liktu tris ar pusi, ja butu tada iespeja.
Brīnišķīga grāmata, šie stāsti mani "aizķēra". Tā kā zinu, par kurām vietām autors raksta, spilgti iztēlojos visas darbības dabā. Pirmais un pēdējais stāsts manī norezonēja visvairāk.