Marģeris Zariņš bija viena no savdabīgākajām Latvijas radošajām personībām. M. Zariņam bija raksturīga spēja aizraut ar optimismu, bagātu fantāziju, dažādu stilu perfektu pārvaldīšanu un stilizācijas meistarību, dzirkstošu humorista talantu visdažādākajās niansēs no vieglas ironijas līdz pat groteskai un parodijai. Piemēram, Jēkaba Janševska romānu "Dzimtene" Marģers Zariņš pārveidoja par komisko operu "Zaļās dzirnavas", baletoperā "Svētā Maurīcija brīnumdarbi" viņš sintezēja operas un baleta žanru izteiksmes līdzekļus.
Sešdesmito gadu beigās komponists aktīvi pievērsās literatūrai, radot virkni oriģinālu, asprātīgu stāstu, noveļu, romānu. M. Zariņa prozu raksturo nosliece uz paradoksālām situācijām, to ironisku risinājumu, krāsainu, nereti savdabīgi stilizētu valodu – iezīmes, ko atpazīstam arī viņa muzikālajā daiļradē. Kritiķi viņu dēvē par latviešu postmodernisma tēvu literatūrā.
Interesants kabatas formāta tāds kā stāstu krājums, nieka 121lpp apjomā, kurā pirmais Stāsts septiņās daļās un itkā kopumā ir savstarpēji saistīts, gandrīz vai garstāsts sanāktu, bet otrs Divi vecīši, būda un govs ir par laulātu pāri, kura labajiem nodomiem netiek gluži ar to pašu atmaksāts.
"Dēli" - par vecākiem, kas cenšas nepiepildīto sapņu īstenošanu uzspiest bērniem. Un vēl par daudz ko. "Divi vecīši, būda un govs" - par vecākiem, kas dzīvo bērnu un dzīvesdraugu dzīvi, pakārtojot savas vajadzības viņu vajadzībām un iegribām un reizumis pat nezinot, kādas tās īsti ir.