Antigones likums

by Valentīna Freimane, Jolanta Treile

Valentīnas Freimanes otrā grāmata „Antigones likums” veidojusies kā turpinājums pirmajai biogrāfiskajai grāmatai „Ardievu, Atlantīda!”, kuras stāsts noslēdzās Otrā pasaules kara beigās; jaunā grāmata aptver padomju periodu, Atmodas laiku, 90. gadu pārmaiņas un Valentīnas Freimanes mūža nogali Rīgā un Berlīnē. Izcilās personības atmiņas pierakstījusi un sakārtojusi Jolanta Treile.
Grāmatu ilustrē bagātīgs vizuālais materiāls - fotogrāfijas, dokumenti, piezīmes.

Genres: Nonfiction, Biography

440 pages, Hardcover

Published January 1, 2024

Reviews

[Guna Federe · Rating 5 out of 5]

Valentīna Freimane, kino un teātra zinātniece, bet viņa bija fenomenāla arī citās kultūras jomās, un arī sirdsgudra un empātiska, par to liecina grāmata. Es nevaru neko citu par grāmatu pateikt kā vien to, ka gan " Ardievu, Atlantīda", gan "Antigones likums" ir jāizlasa ikvienam.

[Sintija Meijere · Rating 5 out of 5]

Nu šī bija totāli mana grāmata! Apriju lieliem kumosiem, labsajūtā murrājot un absolūti kaifojot!
V. Freimanes "Ardievu, Atlantīda!" ir viena no manām vismīļākajām grāmatām, jo Latvijas brīvvalsts, okupācija, karš un holokausts ir manas tēmas, līdz ar to tematiski šī varbūt neaizrāva tik ļoti, bet vienalga bija ļoti, ļoti interesanti.
Šis ir turpinājums - par Valentīnas dzīvi padomju laikos un mūsdienu Latvijā/Berlīnē. Ļoti daudz pārdomu par kultūru, sadzīvi, cilvēkiem, utt.
Vienas personas biogrāfija kā izcila mikrovēstures un laikmeta liecība.
Īsāk sakot, Freimane bija fantastiski spilgta personība un šo grāmatu ļoti izbaudīju!

[Zane B. · Rating 5 out of 5]

Ardievu Atlantīda ir manu mīļāko grāmatu topa augšgalā, Antigones Likums, tās turpinājums arī ierindosies turpat blakus. Valentīna Freimane, spēcīga, intersanta personība ar spēcīgu viedokli. Grāmata ir laba laikmeta liecība par Holokausta izdzīvojušo tālāko dzīvi pēc kara.

[Arvis Austrums · Rating 4 out of 5]

Likumīgs pierādījums, ka pilnvērtīga dzīve ir iespējama arī pēc vājprātīgām šausmām. Vajadzīga grāmata arī pēc tam, kad jau izlasīta.

[Silva · Rating 5 out of 5]

Ar piecām zvaigznēm ir par maz. Šo grāmatu lieku sev ļoti svarīgo grāmatu plauktā, turpat blakus “Ardievu Atlantīdai”.

[Inita · Rating 4 out of 5]

Šī daļa man nepatika tik ļoti kā pirmā, bet izlasot pēcvārdu, sapratu kādēļ. Pašai autorei vairs nesanāca šo darbu pārlasīt un izrediģēt, bet ir apkopoti viņas stāstījumi. Domāju, ka būtu izveidojies vienmērīgāks stāstījums. Bet protams, ka patika arī šī daļa. Patika kā autore bija likusi pārdomāt par to pašrefleksiju ar savas tautas vēsturi un ļoti viņai piekrītu.

[Ilze LA · Rating 4 out of 5]

Morāles likums ir joprojām spēcīgs un dzīves līkloči - elpu aizraujoši, tomēr parādās moralizēšana un pļāpīgums, kas nebija Atlantīdā. Varbūt grāmatas tapšanas gaita to ietekmējusi (salikta no ierunātiem stāstiem un intervijām jau pēc V.Freimanes nāves)

[Laura laura_lasa · Rating 5 out of 5]

"Taču cilvēks ir brīvs ne jau tāpēc, ka likumi dod viņam brīvību. Cilvēks ir brīvs tāpēc, ka viņš pats ir brīvs. Brīvība ir ne tikai sabiedrisks statuss, tā ir arī īpašība. Un neviens to nevar atņemt."

[Karīna Liepiņa · Rating 5 out of 5]

Biju sajūsmā par Valentīnas pirmo grāmatu, kura man dziļi palikusi atmiņā un kas pavēra man jaunas zināšanas par tā laika vēsturi! Izcila personība, kur savienojas gudrība, izteiksmes veids, humors un viss piedzīvotais. Lasu šo grāmatu un nespēju aptvert, kāds bagāts, interesants, aizraujošs bijis viņas mūžs, par spīti traģēdijām un milzīgiem pārdzīvojumiem. Tik bagāta valoda Valentīnai. Ar tādu baudu lasīju katru teikumu. Vai vispār mūsdienās cilvēki spēj tik skaisti izteikties? Skaisti pat nav īstais vārds. Man grūti atrast pareizo vārdu. Šī grāmata ir jāizlasa katram, lai caur personisku dzīvi varētu ielūkoties gandrīz veselā gadsimtā!

[Helga · Rating 5 out of 5]

Jau kopš pirmās atmiņu grāmatas “Ardievu, Atlantīda!” izlasīšanas, Valentīna Freimane ir kļuvusi par manu personības etalonu un augstāko sasniedzamo virsotni-viņa spēja dzīvot patiesi sev laikos, kad nekas faktiski nav un subjektīvi nešķiet patiess. Grāmata, kas jāizlasa katram, kurš vēlas savu dzīvi saistīt ar kultūru un iegūt dziļāku, plašāku skatu uz to.
“Cilvēks ir brīvs tāpēc, ka viņš pats ir brīvs. Brīvība ir ne tikai sabiedrisks statuss, tā ir arī īpašība. Tāpat kā man ir brūni mati, tāpat es esmu brīvs cilvēks. Un neviens to nevar atņemt. Tas ir manas dzīves princips.”

[Laine · Rating 2 out of 5]

autore pārlieku uzsver savu labās ģimenes izcelsmi, vienlaikus aprādot, cik prasti bijuši citi un cik nesvarīga viņai bijusi citu izcelsme. pārspīlēta pārliecība par savu spēju lasīt citu cilvēku domas un minimāla/nekāda empātijas spēja. pēc pirmās grāmatas izlasīšanas par autori biju labākās domās; re, ka lielas grūtības dzīvē empātiju nedod.

[Elīna Jurberga · Rating 4 out of 5]

tas ir kolosāli, ka iespējams izlasīt vēsturi vienā cilvēkā un vienu cilvēku visā vēsturē. un vēl labāk, ka šādi garā un prātā plaši cilvēki raksta (vai diktē tā, lai var uzrakstīt citi) pieredzēto grāmatās.

vēl labāk būtu bijis tad, ja Valentīna pati būtu pielikusi pēdējo punktu ..

[Santa · Rating 5 out of 5]

“Cilvēks ir brīvs tāpēc, ka viņš pats ir brīvs. Brīvība ir ne tikai sabiedrisks statuss, tā ir arī īpašība. Tāpat kā man ir brūni mati, tāpat es esmu brīvs cilvēks. Un neviens to nevar atņemt. Tas ir manas dzīves princips.”

[Guna · Rating 5 out of 5]

Aizraujoši. Jau daļēji bija piemirsusies "Ardievu, Atlantīda", bet šis darbs ar joni atsvaidzināja atmiņas un tolaik nolemto, ka man ir skaidri zināms paraugs, kā audzināt bērnus 😊
Dzīva vēsture, taisnīguma un godprātības paraugstunda.

[Laura Turlaja · Rating 5 out of 5]

Liela pateicība Jolantai Treilei par šo grāmatu, Valentīnas Freimanes balss skan tik skaidri un aktuāli.

[Karlina Ivane · Rating 4 out of 5]

Grāmata lasījās vienā elpas vilcienā, vien uz beigām, jā, juta jau citās atsauksmēs un grāmatas ievadā minēto faktu, ka autorei pašai neizdevās grāmatu pabeigt. Tādēļ kādā pēdējā trešdaļā tās jāuztver vairāk kā nerediģētas sarunas, papļāpāšana, dažviet atkārtošanās - viss, ko droši vien autore būtu pieslīpējusi līdzīgi kā savā lieliskajā "Ardievu, Atlantīda".
Man nozīmīgs šķiet "padomju cilvēka" jeb cilvēka, kurš nu spiests dzīvot padomju savienībā, raksturojums. Tāpat šodienu izgaismojoša ir arī Neatkarības atgūšanas sākumposma "neizdarību" pieminēšana, skumjas par to. Jo varēja būt labāk.

Mani mīļākie citāti.

"Gadu desmits no 1951. g. līdz 1961.g. bija laiks, kad dzīvoju aplaimojošā normālībā. Līdz brīdim, kad [..]
Vārds "normālība" man vienmēr saistās ar kaut ko labu, jo visas reizes, kad tiku ievilkta dažādos pasaules nozīmes notikumos,-tā vienmēr bijusi tikai nelaime, karš vai kas tamlīdzīgs. Vislielākā laime ir vienkārši dzīvot normāli - tā, ka sievai ir vīrs, viņiem ir bērni, abiem ir darbs, no kura viņi nāk mājās, ēd pusdienas un sarunājas par darbu un bērniem. Laimei nav vajadzīgi nekādi izcili notikumi, tikai normālība - visi dzīvi, visi veseli. Kas var būt labāks par normālu dienu normālā dzīvē! Es to uzskatu par absolūtu laimi."

"Ulmaņa pučs 1934. gadā daudz ļaunuma nodarīja. pēkšņi uzpūtās nacionālais jautājums, latviskums kā pašmērķis, konfrontācija ar citām tautībām, nevēlēšanās uzņemt savā vidē tos, kas vēlas integrēties."

"Latviešu nacionālismā tēva sindroms pastāv joprojām. Neviens, protams, negrib tādu kā Hitlers, bet tādu kā Ulmanis gan varētu, tas jau nevienu nost nešāva. Un šīs alkas pēc stingrā tēva mani ļoti apbēdina."

"Tas, ka vēstures gaitā nav pierasts pašiem par sevi atbildēt, ir viena no negatīvajām lietām latviešu attīstībā. Vienmēr vainīgs kāds cits, kāds kaklakungs, bet tu allaž esi bijis upuris [..] upura lomas spēlēšana daudziem ir iepatikusies. Taču tagad Latvija ir brīva valsts un pašiem par visu jāatbild."

"..nav jākaunas par maldīgiem uzskatiem, ja tie savulaik bijuši godīgi".

[Līga Smildziņa-Bērtulsone · Rating 5 out of 5]

Lai gan biogrāfiskie un dokumentālie žanri nav man saistošākie, tomēr gan “Ardievu, Atlantīda”, gan tagad “Antigones likums” ir ārkārtīgi nozīmīga, interesanta un laba literatūra, ko vērts izlasīt, lai iepazītos ar izcilu personību ar gluži neticamu dzīvesstāstu. Aizejošā laikmeta un traģiskā iepriekšējā gadsimta atainojums caur vispusīga, dziļa un tiešām liela cilvēka prizmu, ļauj ieskatīties smagā, pretrunīgā, bet tai pašā laikā ļoti bagātā dzīves pieredzē (ne velti grāmata strukturāli sadalīta 7 dzīvēs), nezaudējot ne kripatiņu mīlestības, cerības un gaišuma. Emocionāli silta, cilvēcīgi ļoti interesanta latviešu kultūras un vēstures rokasgrāmata-enciklopēdija, kas vienlaikus ir gan personīga, gan vietām smeldzīga un sāpīga, bet vietām tik komiska un (paš)ironiska, ka balsī jāsmejas vai jāraud.

“Tāpēc galvenais priekšnoteikums ir - lai valstī būtu likumība, kas visus pilsoņus uzskata par vienlīdzīgiem un lai visi vēlētos sadarboties vienas kopīgas sabiedrības labā. Uzticība, draudzība prasa atzīt, ka ikviens no mums pirmām kārtām ir cilvēks.”

[Liga Irbe · Rating 5 out of 5]

Noteikti ir vērts izlasīt. Es pat liktu noteiktus fragmentus vidusskolas klasēm kā obligātus. Daudz impulsu sarunām, pārdomām. Labs laikmeta portretējums.
Nez kāda būtu grāmata, kas nebūtu iekļauts, kas būtu pielikts klāt, ja Valentīna būtu paspējusi ... .
Un atkal bija jādomā, no kurienes tik lielā daļā mūsu tautas ir tas gļēvums, gatavība kalpot partijai un čekai, nodot tuvāko?
Valentīnas dzīve ir pierādījums, ka varēja citādāk.

[Kristīne Ābele · Rating 4 out of 5]

Var piekrist atziņai - ir cilvēki stāstnieki un ir cilvēki, kas nav stāstnieki. Valentīna Freimane ir īsta stāstniece, kā pati atzīst, esmu profesionāla vecmāmiņu, pasaku stāstītāja.
Ar savām grāmatām - šo un Ardievu, Atlantīda! V. Freimane ir izstāstījusi savu dzīves stāstu un arī parādījusi Latvijas vēsturi gandrīz gadsimta garumā.
"Laimei nav vajadzīgi nekādi izcili notikumi, tikai normālība - visi dzīvi, visi veseli. Kas var būt labāks par normālu dienu normālā dzīvē! Es to uzskatu par absolūtu laimi. Tādu gudrību dzīvē esmu iemācījusies."

[Ligija Purinaša · Rating 5 out of 5]

Izcila, būtiska, vitāla un ļoti svarīga grāmata, kas demonstrē domas un sirds viengabalainību. Un te noteikti liels paldies jāsaka Jolantai Treilei.

[Ingrida Ceple · Rating 5 out of 5]

Daudz ko jaunu uzzināju - gan par Hermani - par iešanu politikā tik viedi vardi, it kā Valentīna tagad notiekošo komentētu... Kaut es, protams, saprotu, kādēļ viņš to dara, jo grūti cilvēkam, kurš kaut ko dara, nevis imitē darbību, uz šo iznīcību noskatīties no malas. Un arī par Valentīnas attiecībām ar Normundu Naumani bija interesanti palasīt. Naumaņa publikācijas man ļoti pietrūkst, vienmēr visu izlasīju, ļoti, ļoti uzrunāja viņa viedoklis.
Nu un Latvijas līšana cilpā atšķirībā no Igaunijas un īpaši izmanīgās Lietuvas redzama visās jomās arī tagad. Par to bija ļoti interesanti lasīt, kā Valentīna salīdzināja šīs dažādās iztapības. Un vēl lielākās pārsteigums man bija Valentīnas stāsts par Dānijas valsts ebreju glābšanas operācijām, palasīju arī vēsturiskos faktus, par to var tikai apbrīnot Dānijas tautu, jo mēs visi zinām, kuri stāvēja pie mūsu tautiešu izsūtīšanas, arī mana oma zināja, kurš latvietis viņu ''nostučija''. Apbrīnojami!!! Te būtu daudz ko mācīties, kādēļ viena tauta var būt šāda, bet otra rīkoties pilnīgi pretēji visiem baušļiem un veselajam saprātam. Cik mierpilna dzīve būtu, ja visi dzīvotu tikai pēc viena principa - nedari otram to, ko negribi lai kāds dara tev!
Vispār, Antegones likums ir pilnīgi par mūsdienām, tik aktuāli! Jālasa noteikti!

[Zanda Borga · Rating 5 out of 5]

4,5 ****, lai gan... vai cilvēka mūžu var novērtēt zvaigznēs?
Žēl, ka Valentīna Freimane pati nepabeidza šo grāmatu, iespējams tieši tur palikusi tā puszvaigznīte - šī daļa likās vairāk fragmentāra, ne tik vienota kā "Ardievu, Atldantīda", taču jebukrā gadījumā - gan Atlantīda, gan šis darbs būtu jāizlasa ikvienam. Varbūt pie vainas pats laiks - padomju gadi, kur dzīve vienkārši bija baisāka, saraustītāka, cilvēka garīgās vertikāles apzogoša. Uz Valentīnu Freimani gan tas neattiecas - viņa ir izcila stāstniece, viņas mūžs stāstījuma vērts - satiktie cilvēki, piedzīvotie notikumi, viņas ētika attiecībā pret darbu un cilvēkiem - viņas Antigones likums, pārdomas par valodu, valsti, dzīvi... grūti aprakstīt izlasīto, taču sajūta, lasot, tāda varena, liela - jo to, kas Tev galvā, neviena vara nevar ne atņemt, ne apslāpēt - par spīti laika griežiem un notikumiem tajos.
Tiešām liekas, ka šī ir viena no grāmatām, kuru vajadzētu izlasīt katram - jo tā ir arī par nepadošanos mirkļos, kad Tev atņem visu, piezpiež pie zemes, taču dvēseli ietekmēt nav spējuši. Gudra un vienlaikus aizraujoša grāmata par dzīves mīlestību un dzīves pilnasinīgu dzīvošanu par spīti visiem ierobežojumiem.

[Līga Balode · Rating 5 out of 5]

Piekrītu tam, kurš rakstīja, ka šī grāmata ir jāizlasa katram. Gribētos ar dažām atziņām staigāt apkārt un stāstīt tās visiem, kas man vēl neliks aizvērties. Jūtos krietni bagātāka pēc pēdējās lappuses aizvēršanas. Ne tikai laikmeta raksturojums, bet galvenokārt Valentīnas Freimanes pārdomas par valodu, kultūru, valstiskumu, trāpīgie, atklātie, bet ar cieņu paustie viņas laikabiedru raksturojumu ir tas, kas man šo grāmatu padara izcilu.

[Arnis Arnicāns · Rating 3 out of 5]

Grāmata man likās līdz galam neizstrādāta. It kā jau saprotams, ka pēc iespējams vairāk no tā, kas ierunāts diktofonā būtu vērts saglabāt, bet grāmatai tas par labu nenāk. Tā kā šo to jau no Freimanes biogrāfijas zināju, tad bija arī paredzams par ko tiks stāstīts. Kā jau ierasts, par no Maskavas atvestām filmām, ko izredzētie studenti varēja noskatīties, par plašākai auditorija slēgtiem konolektorijiem. Uzkrītošs un sen apnikušais jau no padomju laikiem tiražētais naratīvs, ka Latvijā bija slikta partijas vadība, ka Maskavā vismaz kultūras ziņā viss bija daudz augstākā līmenī. Man interesantākā likās tā grāmatas daļa, kurā aprakstīta dzīve uzreiz pēc kara beigām, Liepājas periods, dažādās antisemītisma izpausmes sabiedrībā. Beigu daļai par dzīves periodu Vācijā vienkārši izskrēju caur rindām. Kaut kā biju iedomājies, ka kaut kā vairāk tiks raksturoti konkrēti cilvēki, bet tas tikpat kā izpalika. Paslavēts tika Aleksandrs Drīzulis, vēl kāds, bet visvairāk nopēlumu saņēma Harija Liepiņa sieva Mudīte Šneidere, gan nesaucot vārdā. Kopumā mazliet vīlos.

[Sandra Rubene · Rating 5 out of 5]

Būtu gribējies šo grāmatu lasīt ilgāk, lēnām un vairāk izbaudīt, tomēr bibliotēkas nežēlīgais 2 nedēļu termiņš to neļāva. Daudz dziļu dzīves patiesību caur skarbu dzīvesstāstu. Prieks par autores pozitīvismu un sirds skaidrību. Vairāk šādu cilvēku. Papildus bija ļoti interesanti paraudzīties uz politiskām norisēm caur Latvijā dzīvojoša cittautieša acīm.

[funeral · Rating 5 out of 5]

She’s an icon; she’s a legend; and she is the moment! Now come on now!

[Sinilga Ozoliņa · Rating 4 out of 5]

Pirmo grāmatu neesmu lasījusi, bet noteikti izlasīšu. Kā laikmeta liecība lieliska grāmata, interesanti lasīt, lai arī nojaušams, ka dzīvā saruna ar Freimanes kundzi būtu vēl aizraujošāka.

[Selīna Sproģe · Rating 5 out of 5]

Kad pieaugšu, es priecāšos, ja būšu kaut simtdaļa no Valentīnas Freimanes.

[Betija · Rating 5 out of 5]

Šo grāmatu es vēlos paturēt savā grāmatplauktā, lai reizi pa reizei to atkal ņemtu un pārlasītu. Un es nemaz neesmu no tiem, kas mēdz vienu grāmatu lasīt vairākkārt – tieši tik ļoti mani uzrunāja Valentīnas Freimanes dzīvesstāsts, vērtības un spēcīgā personība. Grāmata paplašināja manu redzesloku, atklāja vēl nezināmus faktus par Latvijas vēsturi, kino un teātri, kā arī raisīja dziļas pārdomas par to, kas dzīvē patiešām ir svarīgs.

Paldies Jolantai Treilei par milzīgo darbu, kas ieguldīts, lai šī grāmata nonāktu pie lasītājiem. Ja pēc Valentīnas aiziešanas tā paliktu neizdota, tas būtu liels zaudējums mūsu tautai.



“Laimei nav vajadzīgi nekādi izcili notikumi, tikai normālība – visi dzīvi, visi veseli. Kas var būt labāks par normālu dienu normālā dzīvē! Es to uzskatu par absolūtu laimi. Tādu gudrību dzīvē esmu iemācījusies.”
/V. Freimane/