Krustiņš jeb ļoti asiņaina grāmata

by Olha Kari, Māra Poļakova (tulkotāja)

"Gribas animācijas filmas, spilgtas kā ledenes, lai nebūtu vajadzīga pārliecīga intelektuāla piepūle vai uzmanīga sekošana sižetam. Un vēl te vajadzētu pusbļodu sālītu zemesriekstu, picu ar anšoviem, kaudzi čebureku no Kijivas lieliskā Musafir, karstu ceptu siermaizi, suši, pesto mērces burku, griķu bageti no kaut kāda tuvākā lielveikala, dažus eklērus un šokolādes salaveci!"
Pazīstama sajūta?

Meitenes jau no bērnības iemācās, ka menstruācijas – tas ir kaut kas netīrs un apkaunojošs. Nerunā par “to”, īpaši, kad tuvumā ir vīrieši. Nevelc baltu, nepeldies, neej uz baznīcu, nesūdzies, nečīksti, slēp paketes no tēva, brāļa, drauga, vīra, neprasi tabletes, pacieties, klusē, tu esi sieviete, ciešanas ir sievietes liktenis!

Menstruācijas ir tabu, sieviešu kauna zīme, kas jānes kā krusts no pirmajām asins lāsēm līdz… līdz uzdrīksties skaļi pateikt, ka esi sieviete, kas spēj būt brīnišķa vai neciešama, iedvesmojoša, forša un visāda, bet vienmēr esi normālas.

Olha Kari (1983) ir Čerņihivā dzimusi ukraiņu rakstniece un žurnāliste. Viņai ir iznākušas četras grāmatas, kas atzinīgi novērtētas Ukrainā un ieguvušas arī BBC Book of the year gada labāko grāmatu sarakstu veidotāju uzmanību. “Krustiņš jeb ļoti asiņaina grāmata” ir vaļsirdīgs, ar lielisku humoru izstāstīts stāsts par sieviešu, “kopīgo lietu”.

Genres: Nonfiction

288 pages, Hardcover

Published January 1, 2024

Reviews

[Darka · Rating 5 out of 5]

цікава і добре написана книжка. я дізналася з неї дуже мало нового, але, припущу, головною метою було не це. читаючи її, я відчувала, що не одна, що мій досвід нормальний і поширений. дякую за це.

[Maryna Ponomaryova · Rating 4 out of 5]

Я пишаюсь, що в Україні пишуть і видають такі книги. Це тепле, велике, душевне коло сестринської підтримки. Тут ви знайдете про місячні все і більше: страх першої крові, тотальну темряву і мовчання + жахливе переживання місячних у совку з пранням брудних ганчірочок, принизливу економію прокладок і тампонів через брак коштів, соромне відпрошування з фіз-ри, мракобісся «терпи-бо-тобі-ще-народжувати» і «з місячними не можна в церкву» у клятому 2022 році, дівчата в Непалі, яких все ще виганяють з дому в ліс кровоточити, реклами брендів, які почали поволі змінюватися, але все ще іноді ллють незрозумілу синю водичку і показують танцюючих жінок у білих штанях, стюардес і альпіністок, які теж переживають місячні (шок), і аж до психологічно болючого досвіду клімаксу. Мені все ще в голові не вкладається, що половина людства щомісяця кровоточить, але чомусь це такий великий-сороміцький-таємний секрет. Брак освіти, мовчання, і патріархальні установки травмують і вбивають. Тож світ би був набагато кращим, якби і жінки і чоловіки прочитали цю книгу і почали боротися з дестигматизацією менструації, хоча б всередині самих себе.

[Anna Dovgopol · Rating 5 out of 5]

Це дуже відверта і чесна книжка. Я не знаю, чи хтось до Олі писав українською таке про менструацію (ну окрім кількох гінекологинь останні роки). Тут багато особистих історій авторки, її подруг та тих жінок, з якими вона розмовляла. Відверто про почуття сорому та провини за кров, яка протікає. Книжку можна читати самостійно, при світлі нічної лампи, і згадувати свій досвід, якщо ви теж це переживали. Або дивуватися тому, як ще дуже недавно ваші мами не мали прокладок та тампонів, розвішуючи марлєчки на батареях. Розуміючи, чому вони відмовляються користуватися новими багаторазовими еко-прокладками, які потрібно прати. І тихенько думати, що присоромлення жінок за менструацію лишилося.

[Ірина Грабовська · Rating 5 out of 5]

Це дуже корисна і для України - унікальна книга. Особливо чіпляють розділи про каральну гінекологію і фізкультуру в школі, аж пересмикує - щастя тим, хто не застав цього.

Взагалі, після прочитання з’явилося якесь відчуття священнодійства від тих місячних. Справді, це дуже загадковий і цікавий процес, і незаслужено стигматизований.

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 4 out of 5]

Mans satikšanās ceļš ar grāmatu “Krustiņš”. Ieraudzīju izdevniecības mājas lapā – wow, kāda neierasta tēma un oriģinālais vāciņš teju provokatīvs. Saņemu grāmatu un no citiem blogeriem uzzinu, ka šis nebūs nekāds romāns, kā nez kādēļ esmu iedomājusies. Sabīstos, bet augstais goodreads vērtējums vieš cerības. Sāku lasīt – ak jel, cik labi! Kas par atsperīgu valodu un tiek runāts par padomju un pēcpadomju laiku. Lasu tālāk un iezogas bažas – vai tiešām teju 300 lapas autore varēs ar šo noturēt uzmanību? Jā un nē.

Grāmatas sākums bija ļoti daudz sološs un pirmās 60 lapas “apriju” un pēcāk gāja kā pa kalniem. Bija nodaļas, kas bija ļoti interesantas - sevišķi gribu izcelt pirmās nodaļas un nodaļas par menstruācijas higiēnas preču reklāmām un par stereotipiem, kā arī dažādu kultūru aizspriedumiem pret menstruācijām, kas joprojām liek ciest lielam skaistam sieviešu pasaulē. Tāpat man patika, ka autore runā un izceļ menstruālo nabadzību un to par ko es pati esmu vairākkārt domājusi, cik pazemojošas bija menstruācijas dažādos vēstures (un patiesībā arī mūsdienu) tumšajos notikumos – karš, izsūtījums, holokausts, ieslodzījums un tā tālāk.
Autores mērķis ir normalizēt sarunas par menstruācijām, jo, ja ģimenē vai sabiedrībā nerunā par menstruācijām, tad nerunā arī par izsargāšanos un drošu dzimumdzīvi, kas var atstāt neatgriezeniskus nospiedumus sieviešu dzīvē. Tā teikt – nezināšana neatbrīvo no atbildības. Kā arī īsi gan, bet tomēr autore aizskar arī menopauzes tēmu, kas man lika aizdomāties vēl vairāk, jo ja par menstruācijām teorētiski katrai meitenei ir mamma vai uzticības persona, kas var izstāstīt par to, kas viņu sagaida, tad menopauze ir lieta, par ko sabiedrībā runā vēl mazāk.

Mans viedoklis, ka šī grāmata varēja būt īsāka vai ari plašāk runāt par vēl citām kultūrām un to aizspriedumiem, jo jāsaka, ka bija sajūta, ka dažās nodaļas “iet uz riņķi” un tad arī uzmanību kļuva grūtāk noturēt.

Kādu pēcgaršu atstāja šī grāmata? Pateicības sajūtu, ka manas menstruācijas sākās laikā, kad higiēniskas paketes un tamponi bija kļuvušas par normālas pieejamības precēm. Jā, laiki mainās un šobrīd arvien tiek runāts par dabai draudzīgākām izvēlēm, taču arī tās “iet līdzi laikam” un nav jācenšas iztikt ar vecu palagu veidotām lupatām un vati, pie nosacījuma, ja tā nav deficīta prece un to nevajag slimnīcām. Kā arī, par laimi, mēs dzīvojam laikā un platuma grādos, kad neviens ārsts savai pacientei ginekoloģiskā apskatē, kas varbūt sāpīga nepateiks “ak tad p…..s nebija sāpīgi, bet tagad te smilksti?”

3,8⭐️

[Ieva · Rating 4 out of 5]

Tā kā parasti vispār īsti neesmu grāmatu bez sižeta cienītāj, šoreiz esmu patīkami pārsteigta cik ātri, viegli un interesanti lasījās šis pārspriedums par mēnešreizēm. Jā, esmu iedvesmota sākt lietot šo vārdu nevis "sieviešu dienas" vai pat "nu tās dienas".
lasot, protams, daudz atcerējos, un salīdzināju pieredzes. Tās tik daudz gan sakrita, gan atšķīrās. Un jā, ir jocīgi, ka mums tik daudz vēl jārunā.
Bet pašā grāmatā gan mazliet par daudz atkārtošanās.

[Kate Borysenko · Rating 5 out of 5]

Пропоную внести це до шкільної програми

[Ilze · Rating 4 out of 5]

Mani ļoti pārsteidza šī grāmata, pirmkārt, tematikas dēļ, otrkārt, to visu šausmu stāstu, kas notikuši agrāk, dēļ. Man ļoti žēl, ka paaudzēm pirms manis tik ierasta procesa — menstruāciju — dēļ ir tik daudz kas mokošs un apkaunojošs jāpiedzīvo. Šī grāmata man lika citādi paraudzīties uz manu “ikmēneša princešu dienu sāpju ceļu” kā uz piedzīvojumu, sevis kā veselīgas sievietes apzināšanos, nevis mokām.

Jā, grāmata varētu būt maķenīt īsāka, jo šis un tas atkārtojās, bet esmu pateicīga autorei par uzdrīkstēšanos un drosmi radīt šo grāmatu. Lai panākumi arī turpmāk! ☺️

[Iryna K · Rating 4 out of 5]

Потрібна книжка на дуже важливу тему - публічне обговорення жіночого здоров'я, тілесності та особистих кордонів навколо них прямо необхідні. Авторка пише про досвіди жінок навколо менструації - від фізіологічних до соціальних та економічних, у радянські часи, в буремні 90-ті та зараз, намагаючись зафіксувати проблеми, які існували, а подекуди досі існують навколо цієї частини жіночої фізіології - відсутність засобів гігієни чи їхню вартість, стигму, проблеми зі знеболенням, відсутність підтримку з боку колег, родини, партнерів.
Мені особливо сподобалися розділи про рекламу засобів менструальної гігієни та про клімакс (зрозуміла, що треба почитати про це більше, бо вже пора - та-дат, коли тобі за 35, гормональні вікові зміни почалися), але також було цікаво усвідомити, наскільки я витіснила досвід життя з місячними, але без прокладок - авторка дуже багато про це пише, а я до цієї книжки навіть не пам'ятала, що таке в моєму житті було (а було ж).
Мені не надто сподобався стиль написання - як на мене, книжка виграла б від меншої кількості повторень однією й тієї ж тези протягом розділу, натомість додати більше фактів (про фізіологію, історію чи економіку навколо місячних) було би круто. Але тоді це була би інша книжка, ближча до нонфікшена, ніж до есеїстики чи блогінгу.
Та в будь-якому разі, я раджу її почитати, а також підсунути чоловікові, хлопцю, колезі - бо це чудовий інструмент для того, аби дізнатися про досвіди, що їх усі жінки проходять протягом життя, і, відповідно, краще їх розуміти.

[Agnese · Rating 5 out of 5]

Lieliska grāmata!

Lasot var gan smieties (dēļ valodas un izteicieniem), gan noķert šoku un saskumt (dēļ atklātajiem faktiem un sajūtām).

Stāsts ir par mums sievietēm kopīgo lietu - mēnešreizēm. Un visu par un ap tām. Daudz pieredzes stāstu no dažādām sievietēm, atklājot, cik sarežģīti bija agrāk, kad veikalos nebija pilni plaukti ar dažādām higēnas precēm. Par tām neērtībām, kam sievietes gājušas cauri. Par to, kā slēpušas no apkārtējiem. Jutušas bailes (par notraipītām drēbēm), sāpes un pazemojumu. Jo mēnešreizes bijis kā kauns. Daudz dažādu aizspriedumu, kas bijuši un vēl joprojām pastāv daļā no pasaules. Diemžēl joprojām ir vietas, kur sievieti mēnešreižu laikā izraida un liek vienai sēdēt būdā. Ir cilvēki, kas joprojām uzskata, ka sieviete, kurai šobrīd ir mēnešreizes, nedrīkst iet uz baznīcu. Un vēl citu nepamatotu m��tu, kas diskriminē sievietes.

Autore vienu brīdi uzdod jautājumu - nez kāda būtu pasaule, ja arī vīriešiem būtu mēnešreizes? Vai pasaule kopumā būtu saprotošāka, vai attīstība un pieņemšana šajā jomā būtu notikusi straujāk? Diemžēl to mēs nevaram pārbaudīt. Tomēr mēs varam ieteikt arī vīriešiem izlasīt šo grāmatu. Tā ļautu viņiem labāk saprast, ko nozīmē būt sievietei un varbūt pasaule kopumā kļūtu iejūtīgāka un saprotošaka.

[Raivis Spalvēns · Rating 4 out of 5]

Par mēnešreizēm

Gada griezumā par mēnešreizēm kā sociālu fenomenu saskaros otru reizi. Pirmā reize bija pērn Berlīnē, kad Eiropas Kultūras muzejā apmeklēju izstādi "Flow: The Exhibition on Menstruation". Gana plašajā un mūsdienīgi iekārtotajā ekspozīcijā izstāstīta sieviešu veļas un higiēnas preču evolūcija Rietumos, skarts mēnešreižu attēlojums popkultūrā utt. Viena no informatīvi un vizuāli iespaidīgākajā izstādēm, kāda pieredzēta. Sociālā vēsture un tās stāstu konceptuāla audiovizualizēšana izstādēs, manuprāt, ir viens no sakarīgākajiem veidiem, kā runāt par vēsturi ne tikai interesanti, bet arī jēdzīgi. "Flow" paredzēta arī skolēniem, ko pierādīja viņu klātbūtne izstādē (jaunieši neskraidīja pa izstāžu zāli, nebļāva, bet iedziļinājās eksponātos, teksta un video materiālos, aprakstos).

Otro reizi ar mēnešreizēm kā sociālu fenomenu saskaros tagad Olhas Kari grāmatā "Krustiņš, jeb ļoti asiņaina grāmata". Kāpēc tieši šī grāmata? - jūs man neprasāt. Bet es atbildu. Nesen te rakstīju, ka lasu lēni, tāpēc grāmatas izvēlos rūpīgi. Grāmatu izvēles pieejas ir dažādas. Pēdējā laikā es izvēlos darbus pēc to tulkotāja – šajā gadījumā akli lasu visu, ko tulko Māra Poļakova (tas arī sakrīt ar manu interesi par ukraiņu literatūru). Grāmatu "Krustiņš" izvēlējos, nezinot, par ko īsti grāmata.

Tā ir par mēnešreizēm.

Lasot Kari grāmatu, palīdz Berlīnē redzētā izstāde, jo pamata stāsts tām vienāds. Atšķiras veids, kā tas tiek stāstīts, un vide – grāmata ir par postpadomju telpas (kur nekā nebija) pieredzi, nevis Rietumu (kur viss bija).

"Krustiņš" nav romāns, drīzāk antropoloģisks un autobiogrāfisks apcerējums publicistikas formā. Tajā aprakstīta ne tikai Kari, bet citu Ukrainas sieviešu pieredze, traumas, pārdomas par sieviešu higiēnu padomju laikos un 1990.gadu trūkumā, par pirmajām paketēm, aktualizētas 21.gs. ekoloģijas problēmas un atkritumu vairošana, skarti vīriešu aizspriedumi pret asinīm un mēnešreizēm kā tādām utt. Grāmatā iezīmētais sociālais un ekonomiskais fons ļauj domāt, ka šī pieredze ir līdzīga tai, kāda bija un ir Latvijā.

Ja godīgi, es pat nezinu, kas ir šīs grāmatas auditorija. Iespējams, sievietes, kuras 1990.gados bija tīņu vecumā (lai atcerētos to, kā bija). Tomēr manā prātā iezīmējas divas auditorijas. Pirmā - jaunieši, kuriem "Krustiņš" var noderēt kā raitā un baudāmā valodā sarakstīta sieviešu sociālās vēstures grāmata. Otrā - vīrieši, kuri baidās, tomēr pa kluso vēlas uzzināt par mēnešreizēm.

[Yevheniia S. · Rating 5 out of 5]

Хочеться, щоб всі ці страшилки, які тут згадуються, залишились у далекому минулому, а для цього треба, щоб сама книга стала дуже популярною, в першу чергу серед чоловіків.

[Iluta Jakubovska Solovjova · Rating 4 out of 5]

Ukrainietes Olhas Kari grāmatu pamanīju facebook grupā "Izcilas grāmatas". Komentāru lasīšana vien bija īsts piedzīvojums. Dažas dāmas sašutumā kliedza, ka grāmata ir apkaunojums, citas slavēja autori. Un daudzas PSRS laikus pieredzējušās sievietes stāstīja savu pieredzi-kā bija dzīvot laikā,kad nevarēja nopirkt ne paketes,ne tamponus.
Grāmatas tēma ir sieviešu menstruācijas, sabiedrības dažādā attieksme pret tām, higiēnas preču neesamība utt.

Grāmata tiešām bija noderīga, tā man ļāva ieskatīties citu cilvēku uzskatos,kuri mēdza būt briesmīgi. Sākums un beigas bija ļoti aizraujošas, vidus-nu,tā. Autore vienā mirklī sāka pārāk gari rakstīt, viņa kļuva emocionāla un bija sajūta,ka vienu un to pašu atkārto vairākas reizes, tikai cenšas pasniegt citādāk. Man prasījās nedaudz saīsināt tekstu un dažās vietās es pat sajutu aizkaitinājumu dēļ lielās vaimanāšanas- cik ļoti,mums sievietēm,jācieš, jo pasaule nepieņem mēnešreizes.

Es nezinu, kāda ir situācija Ukrainā, bet man radās iespaids,ka mēnešreizes arī šobrīd tur ir tabu tēma. Sievietes par tām kaunas, slēpj no vīriešiem, māca meitām kaunēties un stāsta,ka sievietēm ir jācieš sāpes, kā arī tās jāpārvar klusējot.

Grāmatas sākums ļāva ieskatīties PSRS un 90-to gadu laiku dzīvē. Tad sievietes biksītēs lika lupatas,kuras slīdēja nost un palīdzēja diezgan maz, pretsāpju zāles nebija, bet skolā tāpat vajadzēja sportot, uz darbu bija jāiet. Skolās nebija pieejamas normālas tualetes, tās bija caurums grīdā,kabīnes bija bez durvīm. Ja kāda meitene atļāvās savu asiņaino lupatu izmest atkritumos,apkopēja staigāja pa klasēm, meklējot vainīgo meiteni un draudēja ar skolas direktoru.

"Meitenēm savu sāpju noniecināšana vispār tika uzskatīta par būtisku dzīvesmāku,un to iepotēja pat vislabsirdīgākās un sirsnīgākās māmuļas."

Arī medicīna bija drausmīga. Es pati vēl atceros,ka tur vienmēr strādāja dusmīgas tantes,kuras par pienākumu uzskatīja uz visiem kliegt. Izbaudīju arī to laiku zobārstniecību,kad bērniem zobus laboja bez anistēzijas. Tāpat pirmās pāris vizītes pie ginekoloģes man bija ļoti nepatīkamas. Šīs dakteres bija nelaipnas, dusmīgas. Pirmo reizi pie ginekoloģes aizgāju kopā ar mammu,kad manas dienas nebija regulāras. Tagad zinu,ka sākumā tas ir normāli. Bet ārste to man nepaskaidroja,viņa uzreiz uzkliedza-tu esi stāvoklī. Man pat vēl tuvas attiecības ar puišiem nebija, gāju pamatskolā.

" "Vislabākā padumjā medicīna" īstenībā bija tādas šausmas un pazemojums, ka vairākums cilvēku centās tikšanos ar to atlikt līdz pašam pēdējam mirklim."

Autore lika manīt,ka valsts medīcinas kvalitāte Ukrainā joprojām bieži piekopj padomju laiku tradīcijas. Uz laipnāku apkalpošanu var cerēt privātklīnikās.

Pamazām tēmas virzījās uz jau pirmajām paketēm, kuras maksāja dārgi un tāpat neko daudz nelīdzēja.
Pēc tam sekoja stāsti par mēnešreižu reklāmām. Par to,ka pat tās joprojām kaunas parādīt īsto mēnešreižu seju-ar sāpēm, sliktu pašsajūtu un sarkanām asinīm. Bet gan rāda laimīgas,dejojošas sievietes un uz paketēm līstošu zilu šķidrumu,nevis sarkanu.

[Sintija Meijere · Rating 3 out of 5]

Ok, nedomāju, ka kādreiz izlasīšu grāmatu, kas būs veltīta mēnešreizēm. Jā, jūs nepārlasījāties :)
Sava veida sieviešu bībele, kuru būtu noderīgi palasīt vīriešiem, tikai diez vai kāds to darīs.
Man ļoti patika grāmatas pirmā puse, jo izrādās skolu wc un sporta ģērbtuves Ukrainā 90tajos ir bijušas tikpat briesmīgas kā tās atceros es no Rīgas skolas. Tāds foršs flashback uz savu pašas bērnību un tīņu gadiem. Grāmatas turpinājumā man bija drusciņ par daudz feminisma un sniegpārsliņu, bet kopumā bija interesanti un man patika gan autores valoda, gan humors. Labi lasījās!
P.S. Kad tika pieminēts Kijivas tatāru restorāns Musafir, ietrīcējās sirsniņa, jo pirms pāris gadiem tur biju pusdienās lieliska Kijivas ceļojuma laikā.
P.S.1 Lasot grāmatu, nepārtraukti priecājos par to, ka, lai arī esmu padomju ražojums, mana pieaugšana notika jau civilizētā Always laikmetā. Aleluja!
3,5 ⭐️

[Eva Pormeistere IG lapaspusempapedam · Rating 3 out of 5]

3.5 ⭐

[Liva · Rating 4 out of 5]

Grāmata gluži kā sociālantropoloģisks pētījums, tā izklāsta padomju cilvēku psiholoģiskās traumas pret jebkādiem ārstiem un mūžīgo ciešanas un paciešanas kultūru, īpaši, ja sāp sievietei. Ievīta vairāku sieviešu pieredze, atsauces uz reklāmām, citi sabiedrības procesi. Plašs temats šajā darbā arī tā dēvētā menstruālā nabadzība. Kopumā ļoti interesanta lasāmviela par mūsdienām un salīdzinoši nesenu pagātni.

[Bohdana · Rating 4 out of 5]

Цікава і корисна книжка. Рекомендую всім (не лише дівчатам).

[Meldra Vītola · Rating 5 out of 5]

“Kauns lipa pie ādas kā slapjš dušas aizkars – un no šī kauna nebija nekāda glābiņa.”

“Audzināšanas stundas” man atmiņā iespiedies viens padoms, kuru medmāsa deva gadījumam, ja ir stipras menstruālās sāpes: “Klusējiet, nevienam nesakiet; labāk paciesties klusējot, tad tik stipri nesāpēs.” Nuja, mūsu vecmāmiņas turpat vagā dzemdēja pa diviem trīnīšiem uzreiz – un nekas; bet tu te ņerkstēsi kaut kādu mēnešreižu dēļ!”

“Mūsu skolotāja vienmēr teica: “Mana mamma pacieta, es pacietu, jūs arī savām māmuļām pajautājiet, kā viņas pacieš. Tas ir normāli, tāds ir sievietes liktenis. Ja sieviete nevar paciesties, tad kas tā par sievieti?!” Es tikai tagad saprotu, kāda putra bija tai skolotājai galvā...”

“Auglīgajā bērna apziņas – atvērtas un viegli ietekmējamas – zemē iesētā vainas izjūta par savu sievietes dabu acumirklī iesakņojas dziļi zem ādas. To no turienes izravēt būs pa spēkam ne katrai pieaugušai sievietei – un varbūt īstenībā neviena no mums to pilnībā nejaudās izdarīt. Saknes stiepjas arvien dziļāk, ieķeras, sazarojas, un pēc tam tās dāsni dzirdina vispārējās sievietes ķermeņa noniecināšanas saindētie «ūdeņi (“Nemaz nedomā skatīties uz sevi spogulī! Nemaz nedomā sev pieskarties!” līdz ar hrestomātisko “Parād’ pupus!”, kas jaunas meitenes dzīvē ienāk vienlaikus ar pubertāti), sievietes dabas tabuēšana (“Visas bābas ir stulbas!”). Un to piebaro neizmērojamās sievietes pacietības un iecietības iegulas (kanoniskie “Tāds ir sievietes liktenis! Pacieties! Ja nepacietīsies, kas tu par sievieti?”). Vainas sēkliņas reizēm ir tik sīkas un pirmajā acu uzmetienā nenozīmīgas, ka cilvēks, kurš tās iesviež bērna sejā, varbūt nemaz neapzinās nodarīto ļaunumu. Un runa tagad nav par «apzinātu vai neapzinātu vēlēšanos pazemot mazu cilvēku, kategoriski pasludinot viņas ķermeni par uzmanības necienīgu, apkaunojošu, “pāragri attīstījušos” vai, gluži pretēji, pārāk bērnišķīgu, pārlieku resnu vai tievu (nav runa par medicīniskajiem robežstandartiem, bet par nelūgtu kritiku un prasību atbilst standartam “kā pie cilvēkiem”). Un arī ne par vajadzību pasludināt viņas izjūtas, viņas pašas domas par sevi un sāpes par nenozīmīgiem, uzmanības necienīgiem un nevērtīgiem sīkumiem. Šķiet, ka runa pirmām kārtām ir par sabiedrības sakrālo «pārliecību, ka sievieti no pašiem pirmajiem dzīves gadiņiem jāradina skaidri zināt savu vietu sabiedriskajā hierarhijā (“Klusē, paciet, nepļāpā niekus, tāds ir tavs liktenis...”). It kā sieviete būtu nevis cilvēciska būtne, bet kucēns, kuru no pirmajām dienām jaunajās mājās jāpieradina, ka lēkāt pa gultām un dīvāniem nevarēs vis. Atšķirība gan ir tā, ka suni par labu uzvedību un paklausīgi izpildītām komandām apbalvo ar kraukšķīgiem kārumiem, bet sievietei par katru “pārkāpumu” piekrauj pilnu mici ar vainas un kauna akmeņiem.”

“Mīts par PMS ir šāds: mums ir sieviete, viņai mēdz būt mēnešreizes, un tātad, ja viņa izturas ne tā, kā gribas sociumam (un tostarp vīriešiem), sociums sāk visas sievietes mērot ar vienu mērauklu: “Ā, tev ir PMS!” Tā tiek noniecināti sievietes vārdi, viņas idejas, viņas garastāvoklis.”

[Anastasiia Skorobogatova · Rating 5 out of 5]

4,5 зірочки
Хороша книга про менструацію. Взагалі, вона ще й про те, як наше покоління жінок, яке народжене в совку, або під кінець існування совка, змушені були використовувати шмату як прокладки, бо останніх в принципі не було. Мене ця книга дуже тригериоа ледь не на кожній сторінці. Сором за місячні, страхи з дитинства, що кров потече прямо на уроці. Незручні, товсті перші прокладки, які коштували дуже дорого.

Жінкам раджу прочитати. Книга написана легкою мовою. І хоч це не нон-фікшн від лікарки, яка описала б усі процеси з наукової точки зору, та це книга від жінки, яка пройшла усі кола пекла, зростаючи в постсовковій Україні, де в шкільних туалетах не було дверей, коли не було де купити прокладок, коли дітей присоромлювали і фиркали "терпи, бо як ти тоді збираєшся народжувати".

[Nataliia Rybko (Kucher) · Rating 4 out of 5]

Цікава книга, яка глибинно розкриває проблемність жіночих менструацій та табуйованість теми. Хороший екскурс в часи совецкого союзу та використання ганчірок як найдоступніших засобів гігієни. Психологічні переживання, сором, приниження - цілий венігрет на тему менструацій. Деякі думки надто часто повторювались та майже не перефразовувались, щоб донести весь біль та нестерпність становища жінок під час менструацій.

[Юлія Гордійченко · Rating 5 out of 5]

Пам'ятаю, було літо, коротка спідниця, метро. Я стою біля дверей і відчуваю, як по моїм ногам тече щось дуже гаряче. Ні серветки, ні прокладок (бо менструація така річ, яка може прийти у будь-який момент). І я відчувала, що мені зовсім не соромно. Бо що я можу у цей момент зробити - а нічого.. Дочекалася першої ж станції і побігла у магазин. Отакі буваю історії, коли ти народилася жінкою.

І яка я була натхненна і задоволене, коли читала у книзі десятки подібних історій. "Я не одна" - це щемливе почуття сиділо в грудях, і від нього було тепло. Тепло, бо такі книги виходять на широкий загал. Тепло, бо тема менструація не має стигматизувати і обростати монструозними міфами. Хотілося обійняти кожну жінку, яка поділилася своєю історією про ненависні уроки фізкультури; тупих хлопців, які насміхалися і казали, що ми прикидаємося мученицями під час місячних, "бо ж зовсім все не так боляче"; жахливих гінекологів та оці крісла-монстри; ще тупіше правило "ти жінка - отже терпи". Як же вбіса круто нарешті про це говорити!

Прочитала у відгуках до книги, що її варто включити у шкільну програму. Але спершу треба викинути всі вчителів, медсестер та адміністрацію, у якої досі совкове мислення, що місячні - це вічний тягар жінки і нема чого тут розповідати.

Передала книгу сестрі та мамі, а потім дам подругам. Можливо, дійду у популяризації цієї книги і на друзів-чоловіків. Хай теж читають.

[Sash · Rating 5 out of 5]

Для мене ця книга була терапевтичною. Ніхто ніколи в житті не говорив зі мною на тему місячних, якими вони повинні бути, що і як відрізняється. Мама взагалі не підготувала до цього, як і школа. Вони просто були, як і просто була я. І тут після операції (гінекологічної) я сіла її читати і відчула що я не одна в цьому світі за них переживаю, не одна проходила болючий досвід і насправді навіть трохи відчула себе привілейованою жінкою оскільки маю доступ до засобів гігєни і з самого початку місячних мала. Найболючішим розділом звісно був останній розділ котрий готує до того що з усіма жінками буде коли місячні перестануть йти.
Дякую авторці що зробила це і написала таку болючу, але таку потрібну книгу. Дам і доньці почитати, і буду подругам радити.

[Alina Rozhkova · Rating 4 out of 5]

Я не дізналась нічого нового, і, думаю, сенс був не в цьому, а скоріше в тому, щоб сказати "це було не тільки з тобою". Хороша, однак інколи думка повторюється і по кілька разів кружляє навколо того самого.

[Kristiāna Rubīna · Rating 3 out of 5]

pirmo reizi lasu kaut ko šādu. Atzīšos- Neizlasīju līdz galam, jo šī bija "Smaga" literatūra. Pēc šīs grāmatas lasīšanas vienīgais ko varu teikt ir - Cik labi, ka tagad tā nav, ka es neesmu dzīvojusi šādos apstākļos.

[Людмила Антіпова · Rating 5 out of 5]

Книжка, що викликає дуже багато флешбеків

[Marika Čakare · Rating 4 out of 5]

4.5⭐