Ölüm rəqsi

by Jānis Jaunsudrabiņš, Nigar Sultanova (Translator)

100 il əvvəlin eşq və ölüm qoxulu Bakısı...

Dahi rus yazıçısı Lev Tolstoyun belə bir fikri var: “Bütün möhtəşəm hekayələr iki cür başlayır: ya kimsə səyahətə çıxır, ya da hansısa şəhərə yad bir adam gəlir”. Bu hekayənin qəhrəmanı Vilis Vitols həm səyahətə çıxır, həm də yad bir şəhərə gəlir. Həmin şəhər Bakıdır. Vitols onu qoyub getmiş nişanlısını – İlzeni axtarır. Ondan intiqam almaq istəyir. Sonradan Vitols başqalaşır, tamam fərqli bir insana çevrilir. Bakı onu dəyişir. İlze varlı bir erməni tacirin – Ajarovun evində mürəbbiyəlik edir. Əslində, o, Ajarovun məşuqəsidir. Hadisələr XX əsrin əvvəllərində cərəyan edir. Romanı oxuyanda bir yabançının – Latviyadan gəlmiş mühacirin gözləri ilə o dövrün Bakısına baxırıq. Neft, milyonçular, milyonçu olmağa çalışan tacirlər, Bakı və bakılılar, mühacirlər, sağ qalmaq uğrunda mübarizə, insan psixologiyası, xəyanət, Birinci Dünya müharibəsi, vətəndaş müharibəsi, siyasi maraqlar, toqquşmalar, yoluxucu xəstəliklər, aclıq, tamah, ölüm, ölümün müdhiş rəqsi... Bu romanda hər şey var.

176 pages, Paperback

First published January 1, 1924

About the author

Prozaiķis, dramaturgs, dzejnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš dzimis Neretas pagasta kalpu ģimenē, agri zaudējis tēvu. Jaunībā sācis interesēties par glezniecību, no 1899. gada mācījies V. Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, papildinājies Minhenē un Berlīnes Levina-Funkes akadēmijā. 1906. gadā viņš paraksta tā saukto dekadentu grupas manifestu un ir izdevuma “Pret Sauli” redaktors. No 1910. gada viņš kopā ar ģimeni dzīvo Burtnieku namā Mīlgrāvī, kur var netraucēti nodarboties ar literatūru. 1915. gadā Jaunsudrabiņš kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, pēc atgriešanās Latvijā dzīvo galvenokārt Pļaviņās. No 1919. gada bijis Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs, kā arī tās pirmais priekšsēdis. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur pavada mūža nogali, tomēr viņa darbi tiek izdoti arī Padomju Latvijā. Jaunsudrabiņš tulkojis latviešu valodā K. Hamsuna, B. Kellermaņa, G. de Mopasāna, Š. de Kostēra darbus. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1927), Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda balvu (1952) un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu (1957). 1962. gadā nodibināts J. Jaunsudrabiņa fonds, kas piešķir balvu par sasniegumiem latviešu prozā. 1967. gadā rakstnieka bijušajā dzīvesvietā Neretas pagasta “Riekstiņos” iekārtots muzejs.

Reviews

[Lamiya Goycayeva · Rating 2 out of 5]

İllər keçir, dövr dəyişir, bir vaxtlar sevgi hekayəsi olaraq qələmə verilən əsərlərin əslində təqib, aludəçilik və paranoidal asılılıq hekayəsi olduğu məlum olur. Dövrün mənəvi dəyərlər aşınmasına məruz qalan budəfəki “qurbanımız” latviyalı yazıçı Yanis Yaunsudrabinşin “Ölüm rəqsi” romanı oldu.

Kitabı mart ayında anama ad günü hədiyyəsi olaraq seçmişdim (adında “Ölüm” sözü keçən əsəri doğum günündə hədiyyə etmək də nerden baksan kral hareket). Əslində məni bu cür seçim etməyə annotasiya səbəb oldu, çünki “Əli və Nino” romanının ruhunu hiss edəcəyimi düşünmüşdüm.

Neft, milyonçular, milyonçu olmağa çalışan tacirlər, Bakı və bakılılar, mühacirlər, sağ qalmaq uğrunda mübarizə, xəyanət, Birinci Dünya müharibəsi, vətəndaş müharibəsi, siyasi maraqlar, toqquşmalar, yoluxucu xəstəliklər, aclıq, tamah, ölüm… Bütün bunların fonunda sevgi və intiqam hekayəsi oxuyacağımı güman edirdim.

Reallıq isə çox rəngsiz oldu, eynilə əsərdəki Bakı təsvirləri kimi. Sanki təhkiyəçi demensiyadan əziyyət çəkir, haqqında bəhs etdiyi mövzunu uzun müddət unudur, başqa mövzulara keçir, yenidən qaldığı yerə qayıdırdı.

Yeganə bəyəndiyim məqam erməni-müsəlman davasını neytral şahidin gözü ilə izləməyim, tozlu, boz və sərt Bakının özü ilə təzad təşkil sakinlərinin xeyirxah və mehriban təsvir edilməsi oldu. Ancaq bununla belə müəllifin latış kimliyinə bürünən təkəbbürü, yerli əhaliyə yuxarıdan aşağıya baxması, latış icmasının mədəniyyət baxımından daha öndə olduğunu vurğulaması hər səhifədə göz deşirdi.

Nəticədə nə oldu? Mədəni barbara çevrildi, mədəni cani oldu, buna da gözəl don geyindirdi.

[Inese Okonova · Rating 4 out of 5]

Pilnīgas sagadīšanās dēļ vienu pēc otras izlasīju divas latviešu klasiķu grāmatas, kur darbība notiek Kaukāzā. Turklāt abu darbu pamatā ir pašu rakstnieku piedzīvotais. Ernests Birznieks-Upītis "Pastariņa dienasgrāmatas" nobeigumā atceras savas darba gaitas Dagestānā un Baku, vispirms kā skolotājs, pēc tam kā naftas kompānijas darbinieks. Viņš ieradās tur vēl jaunībā un nodzīvoja līdz pat "pārmaiņu laikam", kā pats raksta.
Savukārt Jaunsudrabiņš Kaukāzā nonāca Pirmā pasaules kara laikā kā viens no daudzajiem latviešu bēgļiem. "Nāves deja" atšķirībā no "Pastariņa dienasgrāmatas nav autobiogrāfiska. Tas pamatā ir psiholoģisks romāns par mīlas apmātu latviešu atslēdznieku Vītolu, kurš Baku nonāk, dzenoties pakaļ savai vieglprātīgajai liktenīgajai sievietei Ilzei. Tomēr pilnīgi skaidri noprotams, ka vēsturiskais fons -naftas industrijas uzplaukums pirmskara dažādu tautu un ticību cilvēku apdzīvotajā Baku, bēgļu ierašanās, vispirms februāra revolūcija, tad pirmās trūkuma un nemieru pazīmes, kartīšu sistēma, pārtikas melnais tirgus, visbeidzot nežēlīgas cīņas starp vietējiem musulmaņiem (Jaunsudrabiņš raksta - tatāri, bet, cik nu saprotu, ir runa par azerbaidžāņiem) un Sarkano armiju pēc boļševiku apvērsuma - tas viss ir aculiecinieka stāsts.
Abi rakstnieki acīmredzot bijuši liecinieki arī asiņainajiem šiītu Ašūra dienas svētkiem, kad daļa dalībinieku šausta sevi ķēdēm un graiza galvu ar nažiem. Abiem latviešiem piedzīvotais palicis prātā, abi svētku izcelšanās vēsturi un pašu svētku norisi iekļāvuši savos darbos. Birznieka-Upīša gadījumā tas vairāk ir labdabīgi zinātkāra vērotāja stāsts par mums svešo tradīciju, Jaunsudrabiņam asiņainā ceremonija saplūst ar romāna sižetu un piešķir emocionālu nokrāsu tālākajiem notikumiem.
Romāns ir iedarbīgs. Neviens no varoņiem nav īsti simpātisks, visiem ir savas vājības un savas egoistiskās kaislības. Manuprāt, ļoti meistarīgi sarakstīts. Ja nu vienīgi brīžiem eksotiskā fona apraksts, jo īpaši smalkais melnā tirgus īpatnību iztirzājums, mazliet par daudz dominē pār galveno sižeta līniju. Bet tas savukārt no vēsturiskā aspekta ir tik interesanti, ka šādu sīkumu ir viegli piedot.

[Zanda · Rating 4 out of 5]

Jāņa Jaunsudrabiņa 1924.gada romāns par Pirmā pasaules kara latviešu bēgļu personības krīzi un sevis pazaudēšanu Baku ar spilgtu Kaukāza kolorītu fonā - smilšu un putekļu mākoņi, jūra, vietējās paražas, tirgus, nafta, krīze, bads, musulmaņu nemieri un to apspiešana.
Jānis Jaunsudrabiņš, pats piedzīvodams bēgļu gaitas Kaukāzā, bagātīgi ir aprakstījis Kaukāza nacionālās īpatnības no latvieša skatpunkta, t.sk. musulmaņu asiņaino tradīciju svētkus, tautas valodā sauktus vienkārši par "šaksē vaksē".
Nāve savu deju gan Viļa, gan Ilzes, gan arī Baku iedzīvotāju dzīvē ir nodejojusi un tagad palikusi sūri rūgta lasīšanas pēcgarša.
Labi uzrakstīts romāns!

"Rudens miers. Zemes devība kad apvienojas ar debesu dzidrumu - tas varēja darīt cilvēku klusu un laimīgu. Bet kaut kur gaisos, jūrā vai zemes dziļumos nāve trimšķināja savu vijoli. Viņa bija gatava kaut kuru brīdi uzsākt savu klabošo deju." (114.lpp.)

"Mīlestība - tā tomēr stāvēja augstāk par visu." (150.lpp.)

""Vai tev pasaulē vēl kāds liels uzdevums, ka tevi šeit atstāj?" - es sev vaicāju." (196.lpp.)

"Es esmu kā istabā ielidojusi bite dauzījusi galvu pie rūtīm un domājusi, ka svabadi lidoju ..." (196.lpp.)

[Kaspars · Rating 3 out of 5]

Samērā grūti novērtēt grāmatu. No vienas puses, ja vērtētu grāmatu par Baku aprakstu un fonu/notikumiem, tad, iespējams, varētu likt arī 4 zvaigznes (tomēr ļoti labs apraksts, un autors tiešām saprata par ko raksta), tomēr par pašu sižeta galveno pāri vai tēlu Vili Vītolu, gribas likt tikai 2 zvaigznes (iespējams, būtu pelnīts vērtējums arī 1 zvaizgnes apmērā), līdz ar to, lai paliek trīs zvaigznes. Kas nepatika attiecībā uz tēlu - nezinu, man viņš nedaudz atgādināja Jāni no Jaunsudrabiņa darba "Aija", tāpat, manuprāt, autors varēja labāk.

[Ilze Paegle-Mkrtčjana · Rating 2 out of 5]

Mjā... Lokālais kolorīts, protams, izteiksmīgs, taču romāns kā tāds diezin vai. Galvenais (mīlas)pāris gaužām vājš Jāņa un Aijas atspulgs no "Aijas", atsevišķas sižeta līnijas šļūc katra uz savu pusi un finālā tā arī nesasienas pietiekami grodā mezglā par spīti visai veiksmīgi atrastajai nāves dejas alegorijai. Un tas nu nav piedodams pat augsti godātam klasiķim

[Aysel Ibrahimova · Rating 4 out of 5]

Neft bumunun mərkəzi, varlılarla kasıbların iç-içə yaşayıb bir o qədər də təbəqələşdiyi Bakı. Və bu şəhərə məcbur olmuş qaçqınlar.

Çap olunmasından düz 1 əsr sonra dilimizə qazandırılan bu əsər həm köhnə Bakını anlamağa, həm dəyişməyənləri dərk etməyə, həm də erməni-müsəlman davasına 3’cü şəxsin gözündən baxmağa əvəzsiz mənbədir. Digər tərəfdən əsərin baş qəhrəmanı Vitolsun daxilən özünü dərk etməsi, buna baxmayaraq çarəsizlik içində yaşadığı şəhərə ayaq uydurmağa çalışması və sevdiyi qadın üçün “ölüm rəqsi” ilə mübarizə aparması maraqla oxunacaq psixoloji portret idi.

Həmçinin müəllifin latışları digər millətlərdən üstün tutması gözümdən qaçmadı, amma bu da başa düşüləndir, hər birimizin içində o “üstünlük” xəstəliyi var, dahi Dostoyevski belə şah əsəri - Karamazov qardaşlarında rusları mədh etdiyi ayrıca fəsil var idi.

3 və ya 4 vermək arasında gedib gəldim, Bakının uğurlu sosioloji təsvirlərinə görə 4 seçdim.

Üzərində əməyi keçən hər kəsə təşəkkürlər, zövq aldım!

[Karīna · Rating 3 out of 5]

Lai gan Baku atspoguļojums 20.gs. sākumā latvieša acīm bija interesants un ticams, sižeta līnija tomēr likās nepārliecinoša.

[Laura · Rating 2 out of 5]

2.5

[Marlena · Rating 5 out of 5]

Lūk, ko nozīmē liels talants. Aizsķirot pēdējo lapu, pārņem skumjas kā šķiroties no draugiem, kaut arī tēli, jo īpaši galvenais varonis, šajā romānā ir drīzāk nesimpātiski, viņu rīcība - ētiski apšaubāma. Romāna pamatā - J.Jaunsudrabiņa iemīļotais sižets - liktenīgās sievietes pazudinošā vara pār vīrieti. Ļoti emocionāli ievelkošs stāsts, ļoti dzīvi attēloti varoņi, norises - lasīju ar tādu kā klātbūtnes efekta sajūtu, jutu gan Baku sauli, smiltis, naftas smaržu, romānu varoņu sarunas gluži kā dzirdamas, ne lasāmas. Tēlojums tik dzīvs droši vien arī tādēļ, ka J.Jaunsudrabiņš Pasaules karu pats ir pārlaidis Baku.