“Romāna centrālais notikums risinās vienā konkrētā dienā — 1904. gada 9. jūlijā, kad barons fon Blanks muižas kalpotāju svītas pavadībā dodas gadskārtējā rituālā braucienā no Blankenhofas uz akmeņaino Vidzemes jūrmalu. Brauciena laikā notiek virkne dīvainu atgadījumu, kuros dabā un folklorā sakņoti simboliski tēli savijas ar notikumā iesaistīto personu pagātnes atspulgiem un draudīgām nākotnes priekšnojautām. Romāna kolorītie personāži un kinematogrāfiski spilgtais stāstījums, kas balstās ne tik daudz vēsturiskā faktoloģijā, cik autora dzīvajā iztēlē, atklāj neierastu un pārsteidzošu vācbaltiskās Vidzemes ainavu.” Valdis Ābols, tulkotājs
Viss labais, ko biju dzirdējusi pirms lasīšanas, ir tiesa. Jocīgi, ka kāds, kurš nav latvietis, tik ļoti uzķēris mūsu literatūras garu. Bet darījis to tik piesardzīgi, atļaujot arī grāmatā latviešus skatīt ar piederīgi nepiederīgo acīm (nosacītā ārzemnieka Volgas vācieša un vācbaltiešu). Turklāt šis ieskats pirms 1905.gada revolūcijas pasaulē izdevies arī apbrīnojami asprātīgs (un jau atkal uzsveru – “asprātīgs” un “smieklīgs” noteikti nav sinonīmi).
Šo grāmatu tikpat labi varētu saukt par Muižnieku laikiem vai Stārķu zemi, jo noskaņas ziņā tā man ļoti atgādināja latviešu klasiskos darbus (tik īsāks formāts un cits laika periods). Skaista valoda, jaukas lauku ainiņas un baltvācu muižnieku dzīves peripetijas, tradīciju un inovāciju sadursme un to visu caurvij kolorītas personālijas un ģimenes attiecību sarežģījumi. Stārķiem šeit simboliski daudzveidīga nozīme visa stāsta garumā.
Lielisks darbs. Nopietnais mijas ar smieklīgo, vēsture ar izdomu. Neliela ainiņa no zudušā vācbaltiešu laika Latvijā. P.S. Daudz jauna uzzināju arī par stārķu ligzdu arhitektūru.
Grāmata, kas sastāv no spilgtiem kadriem, bet to lielo stāstu īsti nenolasīju. Līdzinās pēdējo gadu latviešu filmām, kur it kā viss ir, bet pa atsevišķām epizodēm.
Stāsts ir par krievu cara armijas ārstu, kurš veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā nejauši nonāk Rīgas augsto aprindu redzeslokā. Tāpēc barons fon Blanks uzaicina viņu uz savu muižu ar uzdevumu palīdzēt tikt pie mantinieka un dzimtas turpinātāja. Brīnišķīgs tulkojums, neuzkrītošs, bet riktīgi labs humors un interesants skatījums no malas uz latviešu tautas un baltvācu muižnieku attiecībām. Tā kā darbība norisinās 1904. gadā, visu caurvij tuvās nelaimes nojausma kā tas negaiss pie jūras.
"Lai būtu politiķis, nav jāprot runāt gudri. Ir jāprot runāt tā, lai muļķiem tas izklausītos gudri."
"Un jūs, barona kungs? Ja drīkstu jautāt, ko jūs dzīvē vērtējat visaugstāk?" [..] "-Uz to var atbildēt pavisam vienkārši. Visaugstāk mēs vērtējam to, kas izzūd. Vērtīgs ir zūdošais. Zelts ir reti sastopams metāls un tādēļ vērtīgs. bet tas nav izzudis pavisam. Tikai tad, kad pēdējā zelta plēksnetiks izkasīta no akmens, kas to ieskauj, tas iegūs savu patieso vētību. Kad cilvēks visvairāk novērtē dzīvību? Nāves stundā. Tikai tad viņš atskārš, ka dzīves laikā nav savu dzīvību turējis pienācīgi augstā vērtē."
Mierīgi izved cauri vēstījumam, bez asiem pagriezieniem. Laba lasāmviela rudens vakaros (neesmu drošs, kāpēc šādas asociācijas). Interesanti kāda būtu Stārka kategorija LaLiGaBā — labākais tulkojums? Varbūt izdomātu specnomināciju, ja būtu vairāki autori, kuri raksta dzimtajā valodā, bet dzīvo Latvijas kultūrtelpā. Transnacionāls romāns (?). Ceru, ka sagaidīsim no autora prozas tekstu oriģināli latviski.
Diemžēl pēc izcilās “Iz Baltikas” šis darbs bija vilšanās. Tik vien sapratu, ka runa ir par Āraišiem un Blankenhāgeniem, kas tur saimniekoja. Bet vai pajūgs varēja vienā dienā nobraukt līdz jūrai un atpakaļ? Nedomāju vis. Vienā virzienā sanāk apm. 50-60km, tātad viens virziens jau ir divu dienu brauciens. Un vai Krauklis bija tāds kā barona pusbrālis vai viņa “pirmās nakts tiesību” ārlaulības dēls? Dažādi aizdomīgi mājieni, bet skaidras atbildes diemžēl nekādas.
Pirmais Koljera romāns, ko lasīju. Izrādījās negaidīti labs. Sava veida romāns par dienu pirms. Konkrēti šeit, par gadu pirms lielās katastrofas. Skats no malas bieži vien ir paviršs, bet ne šajā reizē. Autors iedziļinājies vēsturiskajā materiālā, Vidzemes ainavā, muižu saimnieciskajā darbībā. Cita starpā, patika, kā aprakstīta ozolu un lapegļu aleja. Kopumā daudz tādu veiksmīgu vietu.
Man ir ļoti retas reizes, kad izlasot grāmatu ir grūti pateikt, kas tas īsti bija, jo tas bija tik...... Lasīt Latvijā dzīvojoša autora darbu par latviešiem, kas ir tulkots. Tas patiesi bija interesants vēsturisks piedzīvojums, kas atstāja dīvainu pēcgaršu.
paldies tam, kurš ir apciemojis Latvijas pilis un cītīgi klausījies stāstus par baroniem. Man tam pacietības nepietiktu. Bet grāmatas raitā valoda ļāva izlasīt vēl vienu versiju par baroniem. Būs kas vairāk par baronu Bunduli manā pakausī ticis
Maza, pastorāla glezniņa no vācbaltiešu Vidzemes. Nekas tāds satricinošs vai dzīvi mainošs, bet poētiski un smuki gan. Kaut kā diezgan piedūrīgi. Un lieliski nostrādāts tulkojums.
Ļoti interesants gabals! Uzraksts gandrīz vienā laidā, ko bieži neredz. Parasti patīk īsas nodaļas, bet šis paņēmiens iedeva grāmatai savdabīgu "plūdumu", kas patika vēl vairāk kā tās īsās nodaļas
"Man pašam ir nācies redzēt, kā vīri kaujas laukā cīnās par karogu vairāk nekā par jebko citu. Patiesi smieklīgs skats. Racionāli domājot, daudz svarīgāk liktos aizsargāt lielgabalu vai munīcijas ratus, vai pat ģenerāli nekā drānas gabalu, tomēr vīri dučiem vien steigsies nolikt savas galvas, lai tikai neļautu svešām rokām pieskarties viņu košajai lupatai, un ieroču biedri uzskatīs viņus par varoņiem, nevis idiotiem. Manās acīs impērijas karogs nebija nekas vsirāk par potenciālu pārsienamo materiālu, ar ko apsaitēt zem tā sagulušo ievainoti sadragātos locekļus. Bet daudzi būtu labāk noasiņojuši līdz nāvei, nekā ļāvuši aptraipīt svēto karogu ar tā divgalvaino papagaili."