What do you think?
Rate this book
Saprast UDHS. Grāmata vecākiem un pedagogiem
Pēdējos gados, šķiet, UDHS jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms tiek skandināts visur – gan vietā, gan nevietā. Latvijā nav statistikas par to, cik bērniem ikdienā ir jāsadzīvo ar UDHS iezīmēm, bet pasaules dati rāda, ka tie ir vidēji 5–10 % bērnu. Un mums nav pamata domāt, ka Latvijā tas varētu būt citādi. Tātad vidēji katrā bērnudārza grupiņā vai skolas klasē vismaz vienam bērnam ir UDHS. Un, iedomājoties visu skolu vai bērnudārzu kopumā, tas jau ir krietns pulciņš bērnu.
Daudziem sabiedrībā ir kāda ideja vai viedoklis, bet kas tad īsti ir šī mistiskā burtu kombinācija UDHS? Pirmkārt, būtu jāsaprot, ka tā nav slimība, bet gan vairāku grūtību un simptomu kopums, ko ir nolemts saukt par UDHS.
Otrkārt, būtu jāņem vērā, ka UDHS biežāk ir sastopams kombinācijā ar citiem traucējumiem. Visbiežākās kombinācijas: UDHS ar autiskā spektra, mācīšanās, opozicionārajiem, uzvedības, garastāvokļa un (vai) trauksmes spektra traucējumiem. Un tas tikai apgrūtina bērnu diagnosticēšanu un terapijas izvēli.
Šī grāmata ir mēģinājums dziļāk un vienkāršāk izskaidrot, kas ir UDHS un ko piedzīvo BĒRNS, jo visa centrā ir BĒRNS, nevis UDHS. Ja bērnam ir redzes traucējumi, mēs taču par bērnu nedomājam kā par mazāk spējīgu, vai ne? Mēs taču visi gribam bērniem palīdzēt. Ticu, ka visi vecāki vēlas darīt labāko, kas ir viņu spēkos. Zinu, ka pedagogi kļuva par pedagogiem, jo vēlējās būt daļa no bērnu panākumu atslēgas, – tas taču ir sirds darbs. UDHS vēl joprojām tiek pārāk daudz stigmatizēts un stereotipizēts, tāpēc mēģināsim lauzt stereotipus, aplūkojot bieži dzirdētās nepatiesības vai puspatiesības par šiem traucējumiem. Grāmatā varēs gūt ieskatu līdzšinējos zinātnieku atklājumos, tādējādi apstiprinot, ka UDHS un tas, ko šie bērni piedzīvo, ir patiess un nav radies no ekrānierīcēs pavadītā laika vai vecāku audzināšanas stila (visatļautības).
Būtu jāatceras, ka aiz katra veiksmīga bērna (arī tiem, kuriem ir kādi traucējumi vai grūtības) stāv vismaz viens pieaugušais, kurš sākumā šim bērnam ir noticējis. Dažreiz tā ir mamma vai vecākā māsa, bet dažreiz spēcīgus pašvērtējuma pamatus ir ielikusi kāda mīļa un atbalstoša auklīte vai skolotāja. Un, ja jau jūs šo lasāt, tad ticu, ka vēlaties kādam bērnam kļūt par šo īpašo un vērīgo pieaugušo.
Dodamies izzināt un saprast UDHS!
Dana Skara
psiholoģe, pētniece, grāmatas "Saprast UDHS" autore
Daudziem sabiedrībā ir kāda ideja vai viedoklis, bet kas tad īsti ir šī mistiskā burtu kombinācija UDHS? Pirmkārt, būtu jāsaprot, ka tā nav slimība, bet gan vairāku grūtību un simptomu kopums, ko ir nolemts saukt par UDHS.
Otrkārt, būtu jāņem vērā, ka UDHS biežāk ir sastopams kombinācijā ar citiem traucējumiem. Visbiežākās kombinācijas: UDHS ar autiskā spektra, mācīšanās, opozicionārajiem, uzvedības, garastāvokļa un (vai) trauksmes spektra traucējumiem. Un tas tikai apgrūtina bērnu diagnosticēšanu un terapijas izvēli.
Šī grāmata ir mēģinājums dziļāk un vienkāršāk izskaidrot, kas ir UDHS un ko piedzīvo BĒRNS, jo visa centrā ir BĒRNS, nevis UDHS. Ja bērnam ir redzes traucējumi, mēs taču par bērnu nedomājam kā par mazāk spējīgu, vai ne? Mēs taču visi gribam bērniem palīdzēt. Ticu, ka visi vecāki vēlas darīt labāko, kas ir viņu spēkos. Zinu, ka pedagogi kļuva par pedagogiem, jo vēlējās būt daļa no bērnu panākumu atslēgas, – tas taču ir sirds darbs. UDHS vēl joprojām tiek pārāk daudz stigmatizēts un stereotipizēts, tāpēc mēģināsim lauzt stereotipus, aplūkojot bieži dzirdētās nepatiesības vai puspatiesības par šiem traucējumiem. Grāmatā varēs gūt ieskatu līdzšinējos zinātnieku atklājumos, tādējādi apstiprinot, ka UDHS un tas, ko šie bērni piedzīvo, ir patiess un nav radies no ekrānierīcēs pavadītā laika vai vecāku audzināšanas stila (visatļautības).
Būtu jāatceras, ka aiz katra veiksmīga bērna (arī tiem, kuriem ir kādi traucējumi vai grūtības) stāv vismaz viens pieaugušais, kurš sākumā šim bērnam ir noticējis. Dažreiz tā ir mamma vai vecākā māsa, bet dažreiz spēcīgus pašvērtējuma pamatus ir ielikusi kāda mīļa un atbalstoša auklīte vai skolotāja. Un, ja jau jūs šo lasāt, tad ticu, ka vēlaties kādam bērnam kļūt par šo īpašo un vērīgo pieaugušo.
Dodamies izzināt un saprast UDHS!
Dana Skara
psiholoģe, pētniece, grāmatas "Saprast UDHS" autore
115 pages, Paperback
Published March 1, 2024
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 of 1 review
July 28, 2024
Brīnišķīga grāmata, kas uzrakstīta patiesi empātiskā, saprotošā valodā par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (traucējumiem).
Es jūtu līdzi vecākiem un pedagogiem, kas var justies izbesījušies, aizkaitināti, vīlušies, dusmīgi un arī ar savu daļu vainas apziņas un justies kā slikti vecāki, pedagogi, u.c. :( un es arī jūtu līdzi šiem bērniem, kuriem ir grūti, kuri vienkārši dabiski vēl nespēj tikt līdzi mācībām, notikumiem, procesiem (attīstība notiek aptuveni vidēji par 30% vēlāk), kuri cenšas un grib iederēties, kuri cenšas no visas sirds, bet vienkārši vēl nesanāk, vienkārši dabiski nesanāk un tādēļ bieži vien sanāk uzklausīt gana daudz kritikas, kas pamatīgi iedragā pašvērtējumu, lai gan bērni ir superīgi, radoši, spējīgi citās jomās.
Grāmatā ir daudz praktisku padomu, daudz akcentē atbalsta komandu šiem bērniem. Daudz ko priekš sevis var paņemt arī pārējie, jo stratēģijas, kas palīdz labāk un pilnvērtīgāk justies šiem bērniem, var derēt arī pārējiem.
*** *** ***
Bērniem vislabāk attīstībai strādā pozitīvais pastiprinājums, kad tiek pamanīts un uzslavēts tas, kas ir sanācis un pat ja nav līdz galam sanācis, tad tik un tā paslavēt! :)))) Un to, kas nav sanācis, to fokusu var pavirzīt malā, jo šie bērni apzināti necenšas darīt sliktu, viņiem vienkārši tā sanāk reaģēt un tādā veidā sauc pēc palīdzības.
Bet bērni nav ieprogrammēti speciāli uzvesties slikti
Bērna emocijas ir patiesas!
Bet bērni vēlas tikt pieņemti, tāpēc var pārspīlēti lielīties, tēlot klaunus.
Bērniem ar UDHS smadzenes strādā citādi: nevis sliktāk, bet citādāk. No citādā, savādā nav jākaunas.
Bērnam jāizskaidro saprotamā valodā, kas ar viņu notiek, lai nav bērnam sajūta, ka no viņa slēpj un ka tas ir briesmīgi, kas ar viņu notiek.
Bērns nav izvēlējies UDHS
Enerģijas aizture var izraisīt tikus, tāpēc jāļauj bērniem būt aktīviem, skolā var pielāgot galdus kustībai, piemēram, piesiet lenti, ar kuru var kustināt kāju stundas laikā.
Medikamenti bērnam palīdz, nevis izārstē. Pats pamats ir sociālās intervences - atbalsts, pozitīvais pastiprinājums, vide.
Skolā varbūt dot iespēju samazināt mājasdarbu skaitu
Ieviest rutīnu dienas laikā, no rītiem izmērīt laiku, cik daudz būs nepieciešams, lai veiksmīgi būtu gatavs uz dārziņu, skolu, darbu
Šie bērni bieži vien aptuveni deviņu gadu vecumā būtu atbilstoši sākt pirmo klasīti pēc savas attīstības, lai tiem būtu vieglāk.
Pielāgot mācību saturu UDHS bērniem, no kā necietīs pārējie :)
Ekrānlaiks – televizora skatīšanās, laiks sociālās tīklošanas vietnēs vai videospēļu spēlēšana – nekādā ziņā nav bērna pamatvajadzība, tāpēc to vajadzētu pozicionēt kā balvu, kas ir jānopelna.
*** *** *** ***
Idejas
4:1 princips jeb 4 uzslavas, 1 kritika, respektīvi, censties vairāk uzslavas, ne kritikas
Pateicības burka
Lapiņas ar pozitīvo sev 😊 😊 😊 😊
Atrast stiprās puses
Regulāri izkustēties, vismaz viena stunda dienā
Svinēt mazās un lielās uzvaras <333333
Komplimenti sev
Dienas analīze, kliedēt fokusu prom no kritikas un neveiksmēm
Izrunāties
Sākt dienu ar pozitīvo, piemēram, kafija + fragments no mīļākās grāmatas
Regulāras pauzes
Reālas ekspektācijas, līdzjūtība, piemēram - “Šodien visu esmu paveicis tik labi, cik vien varēju izdarīt.”
Novilkt robežas, piemēram, nestrādāt pēc 19:00 😊😊😊😊
Būt konsekventiem attiecībā uz izvirzītajiem noteikumiem un sekām
*** *** *** *** ***
Cerams, ka šiem bērniem būs vairāk atbalsta, kas kā sastatnes palīdz tiem kļūt arvien patstāvīgākiem šajā pasaulē. Vēl pats domāju, vai labāk, ka šie bērni ir vienā klasē ar normotipiskajiem bērniem kā iekļaujošajā klasē, kā tas tagad notiek, vai labāk viņiem būt atsevišķā klasē. Katram variantam savi plusi un mīnusi. Piemēram, ja šie bērni būtu atsevišķi, tad varbūt būtu nodalītības sajūta. Vienā klasē viņiem varbūt būtu daudz vieglāk sadraudzēties, justies pieņemtiem un gaidītiem. Vai arī darboties uz to, ka tiek izglītoti vecāki, pedagogi un bērni, ka ir arī šādi bērni un tas nav nekas dīvaināks vai sliktāks :).
Grāmatā pavīd ideja par to, ka vispirms varētu pielāgot vidi tiem, kam ir traucējumi, no kā necieš citi. Grūti pateikt, kā to izdarīt. Mācību satura izveidei tas prasītu gan jau daudz laika, lai gan varbūt uzlabojumus var veikt jau šodien, piemēram, censties stundu laikā ieviest kaut kādas fizisko aktivitāšu īsās pauzītes, veidot saistošāku saturu, šiem bērniem uzdot mazāk mājasdarbu, stundas laikā veicināt empātijas prasmes un līdzjūtību. Bet, protams, var saprast arī pedagogus, kuriem bieži vien darbs jānes līdzi uz mājām un jūtas briesmīgi izdeguši, tāpēc dara, ko dara un spēj un tas jau ir gana! P.S. Grāmatā ir arī praktiski padomi pedagogiem, kā par sevi parūpēties. Un arī vecākiem, atbalsta personām.
Es jūtu līdzi vecākiem un pedagogiem, kas var justies izbesījušies, aizkaitināti, vīlušies, dusmīgi un arī ar savu daļu vainas apziņas un justies kā slikti vecāki, pedagogi, u.c. :( un es arī jūtu līdzi šiem bērniem, kuriem ir grūti, kuri vienkārši dabiski vēl nespēj tikt līdzi mācībām, notikumiem, procesiem (attīstība notiek aptuveni vidēji par 30% vēlāk), kuri cenšas un grib iederēties, kuri cenšas no visas sirds, bet vienkārši vēl nesanāk, vienkārši dabiski nesanāk un tādēļ bieži vien sanāk uzklausīt gana daudz kritikas, kas pamatīgi iedragā pašvērtējumu, lai gan bērni ir superīgi, radoši, spējīgi citās jomās.
Grāmatā ir daudz praktisku padomu, daudz akcentē atbalsta komandu šiem bērniem. Daudz ko priekš sevis var paņemt arī pārējie, jo stratēģijas, kas palīdz labāk un pilnvērtīgāk justies šiem bērniem, var derēt arī pārējiem.
*** *** ***
Bērniem vislabāk attīstībai strādā pozitīvais pastiprinājums, kad tiek pamanīts un uzslavēts tas, kas ir sanācis un pat ja nav līdz galam sanācis, tad tik un tā paslavēt! :)))) Un to, kas nav sanācis, to fokusu var pavirzīt malā, jo šie bērni apzināti necenšas darīt sliktu, viņiem vienkārši tā sanāk reaģēt un tādā veidā sauc pēc palīdzības.
Bet bērni nav ieprogrammēti speciāli uzvesties slikti
Bērna emocijas ir patiesas!
Bet bērni vēlas tikt pieņemti, tāpēc var pārspīlēti lielīties, tēlot klaunus.
Bērniem ar UDHS smadzenes strādā citādi: nevis sliktāk, bet citādāk. No citādā, savādā nav jākaunas.
Bērnam jāizskaidro saprotamā valodā, kas ar viņu notiek, lai nav bērnam sajūta, ka no viņa slēpj un ka tas ir briesmīgi, kas ar viņu notiek.
Bērns nav izvēlējies UDHS
Enerģijas aizture var izraisīt tikus, tāpēc jāļauj bērniem būt aktīviem, skolā var pielāgot galdus kustībai, piemēram, piesiet lenti, ar kuru var kustināt kāju stundas laikā.
Medikamenti bērnam palīdz, nevis izārstē. Pats pamats ir sociālās intervences - atbalsts, pozitīvais pastiprinājums, vide.
Skolā varbūt dot iespēju samazināt mājasdarbu skaitu
Ieviest rutīnu dienas laikā, no rītiem izmērīt laiku, cik daudz būs nepieciešams, lai veiksmīgi būtu gatavs uz dārziņu, skolu, darbu
Šie bērni bieži vien aptuveni deviņu gadu vecumā būtu atbilstoši sākt pirmo klasīti pēc savas attīstības, lai tiem būtu vieglāk.
Pielāgot mācību saturu UDHS bērniem, no kā necietīs pārējie :)
Ekrānlaiks – televizora skatīšanās, laiks sociālās tīklošanas vietnēs vai videospēļu spēlēšana – nekādā ziņā nav bērna pamatvajadzība, tāpēc to vajadzētu pozicionēt kā balvu, kas ir jānopelna.
*** *** *** ***
Idejas
4:1 princips jeb 4 uzslavas, 1 kritika, respektīvi, censties vairāk uzslavas, ne kritikas
Pateicības burka
Lapiņas ar pozitīvo sev 😊 😊 😊 😊
Atrast stiprās puses
Regulāri izkustēties, vismaz viena stunda dienā
Svinēt mazās un lielās uzvaras <333333
Komplimenti sev
Dienas analīze, kliedēt fokusu prom no kritikas un neveiksmēm
Izrunāties
Sākt dienu ar pozitīvo, piemēram, kafija + fragments no mīļākās grāmatas
Regulāras pauzes
Reālas ekspektācijas, līdzjūtība, piemēram - “Šodien visu esmu paveicis tik labi, cik vien varēju izdarīt.”
Novilkt robežas, piemēram, nestrādāt pēc 19:00 😊😊😊😊
Būt konsekventiem attiecībā uz izvirzītajiem noteikumiem un sekām
*** *** *** *** ***
Cerams, ka šiem bērniem būs vairāk atbalsta, kas kā sastatnes palīdz tiem kļūt arvien patstāvīgākiem šajā pasaulē. Vēl pats domāju, vai labāk, ka šie bērni ir vienā klasē ar normotipiskajiem bērniem kā iekļaujošajā klasē, kā tas tagad notiek, vai labāk viņiem būt atsevišķā klasē. Katram variantam savi plusi un mīnusi. Piemēram, ja šie bērni būtu atsevišķi, tad varbūt būtu nodalītības sajūta. Vienā klasē viņiem varbūt būtu daudz vieglāk sadraudzēties, justies pieņemtiem un gaidītiem. Vai arī darboties uz to, ka tiek izglītoti vecāki, pedagogi un bērni, ka ir arī šādi bērni un tas nav nekas dīvaināks vai sliktāks :).
Grāmatā pavīd ideja par to, ka vispirms varētu pielāgot vidi tiem, kam ir traucējumi, no kā necieš citi. Grūti pateikt, kā to izdarīt. Mācību satura izveidei tas prasītu gan jau daudz laika, lai gan varbūt uzlabojumus var veikt jau šodien, piemēram, censties stundu laikā ieviest kaut kādas fizisko aktivitāšu īsās pauzītes, veidot saistošāku saturu, šiem bērniem uzdot mazāk mājasdarbu, stundas laikā veicināt empātijas prasmes un līdzjūtību. Bet, protams, var saprast arī pedagogus, kuriem bieži vien darbs jānes līdzi uz mājām un jūtas briesmīgi izdeguši, tāpēc dara, ko dara un spēj un tas jau ir gana! P.S. Grāmatā ir arī praktiski padomi pedagogiem, kā par sevi parūpēties. Un arī vecākiem, atbalsta personām.
Displaying 1 of 1 review