Trīs pasažieri Rīgas lidostā gaida izlidošanu. Par ko viņi tik aizrautīgi spriež? Trijotnes sarunās jaušas kāds noslēpums, un viņu āriene šķiet tik savstarpēji nesaderīga, ka piesaista apkārtējo uzmanību.
Jau izmēģināts gandrīz viss, bet Dorotejai joprojām nav izdevies atgriezties Krētā pie Sīriusa. Atliek pēdējā iespēja – Kauss. Bet kur to meklēt? Vēstures profesors Evarda kungs apgalvo, ka ir zināma tikai viena droša liecība, kas norāda uz Kausa atrašanās vietu. Tie ir bīstamie viduslaiki, 1244. gads, brīdis pirms kādas traģiskas kaujas. Vai Dorotejai izdosies ielēkt precīzi vajadzīgajā laikā, vai izdosies tverties pie vienīgās iespējas, kas varētu atgriezt viņu pie Sīriusa?
Turklāt kāds sens pareģojums lēcienu pagātnē var pavērst gluži citādu, nekā gribēts...
Dina Zoldnere (1959) dzimusi Kurzemē, pašlaik dzīvo Rīgā. Jau 14 gadus veido interjera projektus gan privātām, gan publiskām telpām, ir dizaina studijas “Dina” īpašniece. Nodarbojās ar gleznošanu, piedalās mākslas izstādēs un dažādās mākslas aktivitātēs. Raksta grāmatas. Līdz šim Dinai iznākuši 3 romāni: “Izdzīvot meiteņu paradīzē” (“Iespēju grāmata”, 2014), “Atspulgi akā” (”Lauku avīze”, 2017), “Algotņi” (“Latvijas Mediji”, 2020).
Izrādās, ka 3 zvaigznes man ir gana , lai "bindžotu" sēriju, ja tāda iespēja ir. Nu jo šis tiešām ir "man patika, tikai nav līdz galam mans un tomēr redzu gan daudz mīnusu un man ir krienti vairāk kā 11-15 gadu". Šajā grāmatā no senās Krētas pārceļamies uz viduslaiku Akvitāniju tieši pirms to iznīcina pāvesta spēki - un arī te galvenajai varonei ir gana laba viduslaiku franču valoda, lai iederētos. Labi viņai. Bet nu jā, darbība spraiga, savā ziņā ievelkoša un autores valoda nekaitina (kaut te mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu liekas, ka bija vairāk un tas jau bija uz manas patikas robežas).
Patika, ka bija stāsts par Ārčiju. Tas parādīja, ka Doretejas ceļa biedriem bija un ir dzīve ārpus Doretejas. Likās, ka Džeroma "mīlestība" uzradās no tukša gaisa, bet tieši tā tam bija jābūt. Tas pārsteidza mani tā pat kā tas pārsteidza Doreteju. Patika, ka Sebastjana komentārs, lai bruņinieki ir uzmanīgi ar Aridanes galvu, atspoguļojās tajā, ka viņa tika pārvērsta par tīģeri, bet ar savu galvu. Bija jauki pieminētas Sīriusa spējas runāt ar dzīvniekiem (146. lpp) . Tas ir labi, ka tas vienkārši nepazuda pēc pirmās grāmatas. Pārāk maz varoņu aprakstu, un tie paši par vēlu. Piemēram, grāfiene Šarlote, kura pirmo reizi tiek iepazīstināta 27. lpp, bet fiziskais izskats pieminēts tikai 150. lpp. Mūkiem, kas bija Doretejas ceļojuma sākumā, nebija nekādas jēgas.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Ja pirmā grāmata man patika un bija super interesanti, tad šī bija ... daļa no triloģijas. Pieredze ar grāmatām kuras - loģiski - taisa tā, lai lasītājs pērk nākamo ar cerību pabeigt stāstu - man nav pārāk laba. Tas arī notiek šeit. Viss ir sasteigts, nereālistisks, protams, man patīk mitoloģija un tas, ka pagātnes ļaundari visi varētu būt tie paši cilvēki (dievi) utt, bet bišķi... nepārdomāti. Jā, lasījās ātri, bet vai jūtu satraukumu un gribu lasīt nākamo daļu? Varbūt, ja man būtu bijuši 14 gadi.
Daudzkārt labāka par iepriekšējo daļu! Šajā grāmatā sižets bija savērpts daudz profesionālāk un labāk. Kad grāmatu pabeidzu tiešām gribu izlasīt turpinājumu! (Ko nesajutu pēc 1. daļas)
Es dievinu fantāziju pasauli. Kad izlasīju šo grāmatu es tik ļoti gaidīju nākamo sēriju jo vēlējos zināt kur Kauss aizveda Doroteju. ☺️ Man šī grāmata ļoti patika tāpēc lasīšu šo grāmatu vēl un vēl līdz zināšu no galvas. 🤭