Vārds var dot spēku un iedvesmot. Tas var nostumt mākoņus un ielaist svaigu gaisu telpā. Ar vārda pieskārienu var pamodināt cilvēku, domu, kustību.
Šī ir pārdomu, vērojumu, spriedumu, mudinājumu, ierosmju un klusu čukstu grāmata. Ieva Brante mudina ne tikai sevi, bet arī līdzcilvēkus nepadoties, iet, domāt, ticēt, jo “Visumam nav citu roku kā mūsu.”
Mana laime šodien, kad aizgāju nodot grāmatas bibliotēkā- plauktā ieraudzīju šo grāmatu! Patika autores valoda un personīgā pieredze. Diezgan motivējoša un mīļuma pilna kā pati autore 😉 Paldies- šī grāmata noteikti iederās plauktos: “pārlasīšanai”, “gudriem un skaistiem vārdiem”, “dāvināt”.
Par vieglumu, vienkāršību un patiesumu. Par neizlikšanos un mīlestību pret pasauli. Par to, ka Tev nevienam nav jāatskaitās, jāprasa atļauja un jātaisnojas. Lai top!
Lasīšanu uzsāku uzmanīgi (tā tas vienmēr, kad sabiedrībā zināmiem cilvēkiem kāda pirmizrāde). Lasot pieaudzēju zvaigznes. No dzejas darīšanas viedokļa liktu 4 zvaigznes. Jo, manā redzējumā, jau it kā daudzas reizes dzirdētās gudrības kaut kādā veidā šeit ieguvušas mazliet savādāku rakursu. Vērā ņemams daudzums oriģinālu, daiļu apzīmējumu un epitetu (dažas rindas šķita ļoti pērļainas). It kā jau viss tas pats, kas vienmēr ,tomēr pat nodeldētajai “laimei” saskatīju jaunu nišu. Un man tas patika. Atziņas sasaucās viena ar otru, pa laikam atgriezās pie iepriekšējām, radot pabeigtības un vienota darba iespaidu. No sajūtu viedokļa – 5 zvaigznes. Pat savā šā brīža visai stabilajā stāvoklī jutos iedvesmota un iedrošināta. Ienāca prātā, - grāmatatu varētu likt sadaļā “poēzija/ pašizaugsmes literatūra”. Rakstītais vairāk ir kā atziņas, saliktas dzejoļu rindās, kurās pateicies tas, kas sakrājies pateikt, kas reiz nācis kā atklāsme un licies nozīmīgs. Patika, ka atziņas mijās ar pavisam parastiem vērojumiem, ikdienas ainiņām. Vienkārši jaukas, - kāpēc gan nepadalīties? Spēcīgi atbalsojās “Pieraksti no Gruzijas”, - cik daudz var pateikt neizpušķotas, sadzīviski raupjas ikdienas attainojums… Iesmaidīju par sievišķīgā un vīrišķīgā apcerējumiem. Bija lapaspuses, kad rakstītais vairāk asociējās ar izvilkumiem no intervijām, zaudējot poētismu, bet kopumā Ievai Brantei izdevies. Bija jūtama enerģija un spars, emocijas un atvērta sirds. Iegādāšos. Ja kādreiz izdevums tiks atkārtots, ceru tiks izlabotas kļūdas pāris vietās (nemaz neiederas).
Ieliku piecas zvaigznes, lai nebojātu reitingu, bet patiesībā es dotu tikai vienu zvaigzni par to vienīgo domu, kura man patika no grāmatas. Par tiem laimes putekļiem. Jā, tas bija skaisti! Viss pārējais darbs diemžēl ir vilšanās. Patiesībā žēl, ka tā, jo man ļoti patīk autores personība. Iespējams es vienkārši neesmu mērķauditorija. Ņēmu šo grāmatu protams pēc atsauksmēm. Spoža personība, motivācija, pašapziņa... Sāku lasīt, bet nu ļoti tālu līdz tādam skarbajam dzīves redzējumam. Viss tādā garā - "dzīvo skaisti," "dzīvo sev," la, la, la. Es ceru, ka reiz, kāds latvietis uzrakstīs, kādu kārtīgu atziņu grāmatu tādā kārtīgā filozofiskā stilā. Autorei es novēlu nākamo darbu mēģināt uzrakstīt vēl... Es nezinu kā... Ne tik saulaini, ne tik uci, puci. Reālistiskāk. Bet atkal, protams, Jums ir sava mērķauditorija, kurai Jūs arī rakstāt. Veiksmi!
Kaut kas drusku pa didaktisku, kaut kas netverami skaisti! Taču pats galvenais - šajā grāmatiņā jūtama milzīga mīlestība pret dzīvi un vēlme pēc labā ikvienam. Un vienu es patiešām sapratu - es nemāku laimes putekļus zem gultas. Un ļoti, ļoti gribu tos iemācīties!
Es šo gribētu nosaukt par naktsgaldiņa grāmatu, jo tā tik ļoti ērti iederas pirmsmiega rituālā vai pamostoties no rīta. Mazākiem un garākiem tekstiņiem, kas uzmundrina, sapurina, paskubina un nomierina var būt ēteriska iedarbība uz mūsu progresu un pašsajūtu. Man šobrīd bija ļoti vajadzīga!