Antropoloģijas doktore Vieda Skultāne ir starptautiski pazīstama latviešu sociālantropoloģe, mutvārdu vēstures pētniece, kurai ir nenovērtējama loma latviešu socioloģijas un atropoloģijas zinātņu nozares atdzimšanā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Ar viņas atbalstu izveidotās mutvārdu vēstures pētnieku grupas pētījumi palīdzējuši veidot izpratni par dzīvesstāstiem kā vērtīgu resursu vēstures un sabiedrības pētījumos Latvijā. Šoreiz viņa pievērsusies pati savas dzimtas stāstam, izvētījot gan personiskās atmiņas, gan citu ģimenes locekļu atmiņu pierakstus. Rezultātā tapušie dzimtas pētījumi ir spilgts mutvārdu vēstures paraugs, dzīva, svarīga liecība par latviešu likteņgaitām, sākot no 19. gs. vidus līdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumam, kad autore atsāka darboties dzimtenē. Šie dokumentālie memuāri uzrakstīti saistošā literārā valodā, ir bagāti ar vides un dzīves tēlojumiem, vēstures un sadzīves detaļām, cilvēciski un personiski. Vienlaikus vēstījums ir universāls, jo veido saikni starp pagātni un mūsdienām, atspoguļo vērtības un ideālus, kas vadījuši un stiprinājuši mūsu tautiešus viņu gaitās dzimtenē un emigrācijā. Grāmata liek aizdomāties par latvisko identitāti un sociālo atmiņu, aicina pētīt pagātni un saknes, uzturēt saikni ar tuvajiem, saprast tagadni.
"Vienas ģimenes stāsts. Izcilā latviešu antropoloģe Vieda Skultāne, kas visu dzīvi veltījusi tam, lai uzklausītu un pētītu citu cilvēku stāstus, nu atklāj mums pati savējo. Līdzīgi kuģim uz kura klāja 1944. gada rudenī aizsākas šis atmiņu stāsts, grāmata aizved mūs prom no Latvijas, lai pēc tam atkal atgrieztos, veicot ceļojumu laikā un ļaujot ieskatīties norisēs, kas skāra ne vienu vien latviešu dzimtu 20. gadsimtā." Kaspars Zellis, vēsturnieks
Grāmata, kura ne tikai atklāj gadsimtu stāstus, bet mudina tos (pie)rakstīt pašam. Lai gan stāstījums rakstītā formā brīžiem sajauc galvu (kas kuram ir tēvs māte un kurā brīdī), ģimenes koks galu galā veidojas un lasītājs tiek iepazīstināts ne tikai ar vēsturiskiem novērojumiem, bet arī ar secinājumiem (kāpēc tas tā varētu būt, ņemot vērā, ka...). Kā pierakstīt savas vecmammas - radinieku vai kaimiņu atmiņas, lai tās veido vēstures ainavu nākamajiem tās pētniekiem - grāmata aicina meklēt un sniedz pat dažu labu padomu.
📖V. Skultāne ir viena no sociālās antropoloģijas nozares izveidotājām Latvijā, kā arī daudzu rakstu autore medicīnas un psihiatrijas antropoloģijā, slimības un veselības socioloģijā un citās jomās. Grāmatā "Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur" ir izklāstīts pašas autores dzimtas stāsts. Grāmata sākas ar Viedas pirmajām apzinātajām atmiņām no 1946./1947.gada, esot Vācijā. Viņa ir 2.pasaules kara laika bēgle. Atmiņas caurvij laiku lokus un savieno būtiskus pagātnes un tagadnes krustpunktus, un liecības. Sākotnējā aizbraukšana un vēlāk atgriešanās Latvijā ir kā vesela cikla noslēgšana.
📖 Lasītājs kopā ar autori var ceļot laikā, nokļūstot dažādās valstīs un pieredzot notikumus, kas veido izpratni par pagātni un palīdz izprast tagadni.Lai neapjuktu vārdos un stāsta galveno varoņu radniecības saitēs, noderīgi, ka grāmatas beigās ir iekļauts arī personu rādītājs.
📖Lasot šo grāmatu, nākas aizdomāties par to, kā vēsture ir ietekmējusi dzimtas un ğimenes, kādus notikumus un līkločus ir bijis jāpieredz, par ko ir palikuši pierādījumi,bet, par ko var tikai nojaust. lr tik interesanti iepazīt savas saknes un piederību! Šī grāmata varētu būt kā pamudinājums izpētīt savas dzimtas stāstus, pat ja mērķis tos vēlāk nav apkopot grāmatā plašākai publikai, bet vismaz, lai stāsti paliek savējiem, jo katram tie ir tik dažādi un īpaši.
📖Lai arī grāmatas varoņus neesmu pazinusi, šķita ļoti interesanti uzzināt viņu dzīvesgājumu. V. Skultāne pratusi grāmatā ieviest īstos akcentus, lai būtu iespējams uztvert vēsturiskos notikumus, kas ietekmējuši dzimtas likteni, tās vērtības un identitāti un piedzīvoto laiku emigrācijā. Vērtīga grāmata tiem, kam interesē vēsture un atmiņu stāsti!
📖 "Atmiņas ir pārceļotājas. Tās šķērso laiku un telpu. Atmiņas iedibina savstarpējas saiknes vienas dzīves ietvaros un saiknes, kas savieno vairāku cilvēku un paaudžu dzīves. Tās respektē un pastiprina cita citu."
✒️ Es neko nezināju par starptautiski pazīstamo latviešu antropoloģi Viedu Skultāni. Man vispār antropologs saistās ar kaulu pētnieku. Bet ir arī tāda sociālā antropoloģija. Un varbūt es tomēr neesmu šauri maldījusies par to kaulu pētniecību? Dzīves stāsti un atmiņas taču ir cilvēka mugurkauls. ✒️ Vieda Skultāne ir pētījusi citu cilvēku un tautu dzīvesstāstus, un nu nonākusi pie savas dzimtas izpētes, ieaužot arī savas atmiņas. ✒️ Ļoti inteliģents vēstījums. Vienlaikus objektīvs un cilvēcisks. Lai arī esmu nākusi no citas vides, vai arī - tāpēc, ka man apakšā ir citi dzīvesstāsti, lasīju ar interesi. Ar to man ir vieglāk identificēties, nekā ar slavenību grāmatām.
📖 Vēsturnieks Kaspars Zellis par šo darbu: "Vienas ģimenes stāsts. Izcilā latviešu antropoloģe Vieda Skultāne, kas visu dzīvi veltījusi tam, lai uzklausītu un pētītu citu cilvēku stāstus, nu atklāj mums pati savējo. Līdzīgi kuģim uz kura klāja 1944. gada rudenī aizsākas šis atmiņu stāsts, grāmata aizved mūs prom no Latvijas, lai pēc tam atkal atgrieztos, veicot ceļojumu laikā un ļaujot ieskatīties norisēs, kas skāra ne vienu vien latviešu dzimtu 20. gadsimtā."
Patika. Interesanta. Diezgan sarežģīti izsekot lielajam radu pulkam,kurš tiek minēts grāmatā. Man būtu labāk palīdzējis neliels ciltskoks vizuāls. Kopumā saistoša literatūra.