Dzīvais ūdens

by Klarisa Lispektore, Edvīns Raups (Translator)

„Dzīvais ūdens” – brazīliešu rakstnieces Klarisas Lispektores nelielais, bet saturiski dziļais darbs – ir aizraujoša saruna ar sevi (iespējams, ar mīļoto cilvēku vai lasītāju) par dzīves un laika dabu, kas dod jaunas iespējas, kā ar valodu pietuvoties cilvēka iekšējās pasaules bezdibeņiem.
„Teksts šeit būtībā kļūst par apziņas stāvokli, kurā individuālās pieredzes zibšņi nogulsnējas par kāda poētiska okeāna dzīlēs apslēptiem dārgumiem. Un šis ir apziņas stāvoklis, kurā nonāk ikviens „Dzīvā ūdens” lasītājs. Vēstule – dzejolis – eseja. Par ko – to nezina pati autore. Izšauta bulta lidojumā, kad nav zināms ne šāvējs, ne mērķis. Bet skaista bulta; asa un precīza kā Visums naktī,” atzīmē grāmatas tulkotājs Edvīns Raups.

80 pages, Paperback

Published August 1, 2024

Reviews

[Guna Federe · Rating 5 out of 5]

Visa grāmata ir viens liels citāts. Lasīt šo tekstu ir kā iegrimt zemapziņas visumā, kā sarunāties ar sevi un domāt par bruņurupučiem, puķu sāpēm un savu grūtsirdību. Mūsu misija ir tikai dzīvot.

[Inga Grencberga · Rating 5 out of 5]

[..] Vienīgi mīlot [..] tiek notverts mirkļa nezināmais lielums, [..] un dzīve ir šis nezināmais lielums [..] un sajustais ir gana nemateriāls un tik objektīvs, ka šķietami notiek ārpus miesas, [..] prieks ir laika matērija un galvenokārt mirklis. Un mirklī meklējams tā ‘ir’. Es vēlos notvert savu ‘ir’. [..]

Šī grāmata ir kā lūkoties burtos, vārdos, teikumos un to radītajās sajūtās, lietās un telpās caur palielināmo stiklu - caur pietuvināmo stiklu. Viss pietuvānās sev un autores rakstītajam - un tas ne vienmēr izrādās viens un tas pats.

Šī ir viena no sarežģītākajām grāmatām, kādu esmu lasījusi - labākajā šī vārda nozīmē. Nekas netiek pateikts priekšā - viss aurores rakstītais jāmeklē sevī, vai vismaz - jāizspoguļo. Un tā ir brīnišķīga sajūta - tieši tā jābūt grāmatai! Rakstītais vārds kā Māksla.

[..] Māksla nav tīrība: tā ir attīrīšanās. Māksla nav brīvība: tā ir atbrīvošanās. [..]

[Ralfs]

Šo “gleznojumu ar vārdiem” īsti nevar novērtēt.

Tā ir apziņas plūsma ar kuru brīžiem saslēdzos, bet pārsvarā tomēr taj nepieslēdzos un arī autore raksta: “Es nezinu, par ko šobrīd rakstu: es esmu tumsa pati sev.”

Gan jau katram lasītājam īstajā brīdī atradīsies kas trāpīgs un garāmejošs.

“Dievam ir jānāk pie manis, jo es pie Viņa neesmu gājusi. Lūdzu, lai nāk Dievs! Kaut arī es to nebūtu pelnījusi. Lai nāk. Jo varbūt tiem, kas vismazāk Viņu pelnījuši, visvairāk Viņš ir vajadzīgs.”

[Aija Puriņa · Rating 4 out of 5]

Ja, lasot grāmatu, vēlies dvēseliski pacelties pāris centimetrus virs zemes, tad lasi šo. Ja esi lasījis Tolles "Tagadnes spēku" un izjutis kaut uz sekundi to burtiski neaprakstāmo sajūtu, kā ir būt šeit un tagad, tad šī ir sievietes versija tam. Tāpat kā autore cīnās ar vārdu nespēju izteikt to, ko viņa izjūt un vēlas paust, tāpat ir grūti izteikt, par ko ir šī esejveidīgā grāmata bez stāsta. Ir tikai emocijas, izjūtas... Kaut kur tur aiz sirds, aiz prāta un aiz domām. Reizēm grāmata atgādina par "automātisko rakstīšanu", kad noraksti visu sev nost bez cenzūras, reizēm bez loģikas, bez pārejām.. Reizēm jādomā par "sievietes haosu galvā", ja stenografētu mūsu domu vājprāta mutuļus, tur atklātos tādas pašas kaislību vētras... Un pamatā jādomā par to īso mirkli, kad meditācijas laikā izdodas aiziet "aiz sevis - aizsevī - iekšsevī"... Un kā tad to var aprakstīt?? Bet autore tam meklē vistuvākos dvēseles vārdus. Sievišķīgi par mirkli, būšanu te un tagad, par netveramo dzīves sajušanu, Dievu, Nāvi, visu/neko. Ir sajūta, ka sapratu tikai mazu daļiņu, bet jau ļāvos levitācijai.

[Literatūras ceļvedis]

"Vai tā ir vēstule, dzejolis, eseja, vai tā ir saruna ar sevi, kādu citu vai ar visiem? Robežas šajā darbā nav noteiktas. Arī lasītājam nav iedots pavediens, pie kā pieturēties, nav ne jausmas, kur teksts aizvedīs, jo grāmatu var lasīt no jebkuras vietas, tai nav konkrēta sižeta līnija vai vēstījums, kam būtu obligāti jāseko līdzi. “Dzīvais ūdens” ir kā pārsteigums, kas jāatklāj pamazām, nepieciešams ļauties tā plūsmai, ne strukturētai analīzei."

Vairāk par brazīliešu rakstnieces Klarisas Lispektores grāmatu "Dzīvais ūdens" (Aminori, 2024) lasiet Raivas Turkas apskatā LNB izdevuma "Literatūras ceļvedis" decembra numurā.

https://www.literaturascelvedis.lv/po...

Raiva Turka ir literatūras blogere.

[Zanda Borga · Rating 4 out of 5]

"Ilgās atcerēties ir tas pats, kas no jauna atvadīties."
Rakstīšanas prieks, tās augstākā forma, apziņas plūsma, dzīves esence, bailes, poētisms, sajūtu plejāde, kurā gremdēties, bet kuru neatšķetināt, jo tā katram sava.
"Es nāku no ciešanu tāles, es nāku no mīlestības elles, taču tagad esmu brīva no tevis. Es nāku no tālienes - un man ir stingras saknes. Es - kas nāku no dzīves ciešanām. Un es to vairs nevēlos. Es vēlos prieka trīsas.

[Aelita Ramane · Rating 2 out of 5]

Tāds darbs jāklausās cita lasījumā.

[Anna Roze · Rating 4 out of 5]

rakstītais cenšas būt vairāk kā kaut kas viss, lai gan tā stils ir uzrunājošs. iespējams, jānododas oriģinālam.