What do you think?
Rate this book
Un viņi dzīvoja ilgi
Tāpat kā savos iepriekšējos romānos (“Driftā tikai lēdijas” un “Cukursaldā”) Gunita Krilova atjautīgi un spridzīgi, tomēr arī nopietni raksta par būtiskām problēmām mūsdienu latviešu sieviešu dzīvē: par attiecībām ģimenē, bērnu audzināšanu, savas patības meklējumiem.
Romāna “Un viņi dzīvoja ilgi” galvenajai varonei Agnesei ir 41 gads, un šķiet, ka viņai dzīvē netrūkst itin nekā. Tomēr Agnesi neatstāj izjūta, ka dzīve paiet garām, nesniedzot gandarījumu, ka viņa nespēj būt pati šeit un tagad. Varbūt piepildījumu palīdzēs gūt gremdēšanās alkoholā, senas draudzības, internetā atrasti padomi?
Taču situācija ģimenē arvien vairāk samezglojas, un Agnese neredz risinājumu…
“Ja pacenšas, Agnese, uzmetot īsu skatienu spogulim, tajā redz enerģisku, skaistu un kaislīgu sievieti, bet iekšēji, salīdzinot sevi ar divdesmitgadniecēm, kas ik rītu uzvelk uz plakstiem tumšas līnijas, viņa jūtas kā večiņa. Un tas ir viss, ko dzīve var piedāvāt? Samaksāt par dēla braucieniem, skatīties un fanot līdzi viņa sacensībām, vakaros iedzert vīnu un doties pie krācoša silta ķermeņa, kurš ik pa pusgadam uzdāvina milzīgas rozes?”
Romāna “Un viņi dzīvoja ilgi” galvenajai varonei Agnesei ir 41 gads, un šķiet, ka viņai dzīvē netrūkst itin nekā. Tomēr Agnesi neatstāj izjūta, ka dzīve paiet garām, nesniedzot gandarījumu, ka viņa nespēj būt pati šeit un tagad. Varbūt piepildījumu palīdzēs gūt gremdēšanās alkoholā, senas draudzības, internetā atrasti padomi?
Taču situācija ģimenē arvien vairāk samezglojas, un Agnese neredz risinājumu…
“Ja pacenšas, Agnese, uzmetot īsu skatienu spogulim, tajā redz enerģisku, skaistu un kaislīgu sievieti, bet iekšēji, salīdzinot sevi ar divdesmitgadniecēm, kas ik rītu uzvelk uz plakstiem tumšas līnijas, viņa jūtas kā večiņa. Un tas ir viss, ko dzīve var piedāvāt? Samaksāt par dēla braucieniem, skatīties un fanot līdzi viņa sacensībām, vakaros iedzert vīnu un doties pie krācoša silta ķermeņa, kurš ik pa pusgadam uzdāvina milzīgas rozes?”
368 pages, Hardcover
Published September 26, 2024
39 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 12 of 12 reviews
February 22, 2025
Autore šajā grāmatā pievēršas svarīgai un sarežģītai tēmai – alkoholismam, un tās sekām sievietes dzīvē. Ir skaidrs, ka šādu problēmu atzīt ir grūti, par to runāt – vēl grūtāk, un sabiedrības uzliktais zīmogs bieži šķiet neizdzēšams. Papildus alkoholismam grāmatā tiek apskatītas arī citas būtiskas tēmas – attiecību krīze, problēmas darbā. Viss, šķiet, savijas vienotā stāstā, kas atspoguļo to, cik grūti ir izkļūt no apburtā loka, ja trūkst atbalsta un drosmes runāt par savām problēmām. Tā vīna glāze, par kuru sākumā šķiet, ka tā palīdzēs, drīz vien kļūst par pudelēm.
Tomēr…
Lai arī stāsts ir uzmanības vērts, tam ir savi trūkumi(manos ieskatos). Grāmatas pirmā puse raisīja manī dažādas emocijas, bet bieži tās nebija pozitīvas. Mani kaitināja galvenās varones bezatbildība – sēšanās pie stūres alkohola reibumā un fakts, ka mājās gaida suns, par kuru šķiet ir aizmirsts. Dialogi mani arī nepārliecināja.🙄 Sarunas starp varoni un viņas labāko draudzeni vairāk atgādināja ārsta un pacienta atturīgās konsultācijas, nevis draudzīgu, emocionālu atbalstu. dialogi ar vīru lika man aizdomāties, vai galvenā varone vispār ir pieaugusi – viņas uzvedība bieži atgādināja pusaudzi, nevis pieaugušu sievieti.
Stāsta ritējums šķita kā iestrēdzis – notikumi it kā nekustas uz priekšu, viss paliek vienā vietā, kā vāvere ritenī. Šī grāmata noteikti pakutināja manus nervus, bet reizēm tas nebija tādā veidā, kā es vēlētos no laba romāna.😏
Kopumā – tēma ir ļoti svarīga, un tā ir apskatīta drosmīgi, bet stāsta izpildījums mani pilnībā nepārliecināja.
Tomēr…
Lai arī stāsts ir uzmanības vērts, tam ir savi trūkumi(manos ieskatos). Grāmatas pirmā puse raisīja manī dažādas emocijas, bet bieži tās nebija pozitīvas. Mani kaitināja galvenās varones bezatbildība – sēšanās pie stūres alkohola reibumā un fakts, ka mājās gaida suns, par kuru šķiet ir aizmirsts. Dialogi mani arī nepārliecināja.🙄 Sarunas starp varoni un viņas labāko draudzeni vairāk atgādināja ārsta un pacienta atturīgās konsultācijas, nevis draudzīgu, emocionālu atbalstu. dialogi ar vīru lika man aizdomāties, vai galvenā varone vispār ir pieaugusi – viņas uzvedība bieži atgādināja pusaudzi, nevis pieaugušu sievieti.
Stāsta ritējums šķita kā iestrēdzis – notikumi it kā nekustas uz priekšu, viss paliek vienā vietā, kā vāvere ritenī. Šī grāmata noteikti pakutināja manus nervus, bet reizēm tas nebija tādā veidā, kā es vēlētos no laba romāna.😏
Kopumā – tēma ir ļoti svarīga, un tā ir apskatīta drosmīgi, bet stāsta izpildījums mani pilnībā nepārliecināja.
October 22, 2024
Reiz kāds grāmatu blogeris sacīja, ka latviešu literatūra 90% ir par sieviešu ciešanām. Nevar nepiekrist.
Šai kategorijai pieskaitāms arī Gunitas Krilovas jaunākais darbs "Un viņi dzīvoja ilgi". Galvenā varone četrdesmitgadniece Agnese atrodas grūtā dzīves posmā. Dēls ir gandrīz pilngadīgs un labi tiek galā bez mammas palīdzības, bet vīrs ir aizņemts darbā un sievai nepievērš pietiekamu uzmanību. Agnese saņem paaustinājumu darbā, tiek iecelta jaunā amatā, tomēr arī tas nespēj novērst domas no vientulības, kas katru vakaru sagaida mājās. Lai novērstos no problēmām, sieviete arvien sāk palielināt vīna patēriņu, līdz deva no glāzes jau pārtop par pudeli vai divām. Tāpat arī skats spogulī neiepriecina, jo Agnese sāk pamanīt novecošanās pazīmes.
Iepriekš esmu lasījusi Gunitas Krilovas grāmatu "Cukursaldā", kuras galvenā varone ir jaunā māmiņa, un man bija viegli identificēties ar šo varoni un izprast viņas problēmas, jo tobrīd pati atrados līdzīgā situācijā. Savukārt, ar šo grāmatu lasīšanas laikā man gāja grūtāk, jo Agneses rīcību bieži nesapratu. *Kā pāris var būt kopā gandrīz divdesmit gadus, neprotot sarunāties un uzklausīt? Kāpēc Agnese nevar aiziet pie psihoterapeita vai atrast kādu uzticības personu? Kāpēc viņa neizbauda, ka beidzot ir tik daudz brīva laika, lai nodarbotos ar lietām, kas viņai patīk?
Un tad es pamazām ieslēdzu savu empātijas slēdzi, analizēju Agneses rīcību un tās sekas. Protams, ka cilvēkam, kurš sevi septiņpadsmit gadus pilnībā veltījis bērnam, viņa hobijiem un interesēm, ir grūti apzināties, ka bērns ir pieaudzis un pats tiek galā ar savu dzīvi. Tas jaunajiem vecākiem atgādina neatstāt novārtā sevi, savus hobijus un vecāku savstarpējās attiecības, jo bērni izaug, bet ar sevi un partneri tev vēl jāpavada atlikusī dzīves daļa.
Gunita Krilova caur daiļliteratūru lasītājam pasniedz psiholoģijas mācību stundu. Viņas darbos man patīk atpakaļmetieni laikā, kad galvenie varoņi kavējas pagātnes atmiņās. Epizodes no pagātnes iedod dziļumu, palīdzot labāk iepazīt varoņus un izprast viņu rīcību.
Kopumā grāmata man patika, lai arī galvenā varone brīžiem kaitināja un vairākām vietām sižetā nespēju noticēt. Man patīk redzēt, kā raksnieks ar katru nākamo darbu aug savā meistarībā un tieši tā notiek ar Gunitu Krilovu. Abās grāmatās, ko esmu lasījusi, rakstniece ar zināmu vieglumu ceļ gaisā smagas un sāpīgas tēmas, aktualizējot mūsdienu sieviešu problēmas. Ļoti patīk, ka autori nākamajās grāmatas iekļauj atsauces uz savām iepriekšējām grāmatām, tāpēc priecājos, ka pāris vietās pamanīju pieminam "driftēšanu" un "cukursaldumu".
Šai kategorijai pieskaitāms arī Gunitas Krilovas jaunākais darbs "Un viņi dzīvoja ilgi". Galvenā varone četrdesmitgadniece Agnese atrodas grūtā dzīves posmā. Dēls ir gandrīz pilngadīgs un labi tiek galā bez mammas palīdzības, bet vīrs ir aizņemts darbā un sievai nepievērš pietiekamu uzmanību. Agnese saņem paaustinājumu darbā, tiek iecelta jaunā amatā, tomēr arī tas nespēj novērst domas no vientulības, kas katru vakaru sagaida mājās. Lai novērstos no problēmām, sieviete arvien sāk palielināt vīna patēriņu, līdz deva no glāzes jau pārtop par pudeli vai divām. Tāpat arī skats spogulī neiepriecina, jo Agnese sāk pamanīt novecošanās pazīmes.
Iepriekš esmu lasījusi Gunitas Krilovas grāmatu "Cukursaldā", kuras galvenā varone ir jaunā māmiņa, un man bija viegli identificēties ar šo varoni un izprast viņas problēmas, jo tobrīd pati atrados līdzīgā situācijā. Savukārt, ar šo grāmatu lasīšanas laikā man gāja grūtāk, jo Agneses rīcību bieži nesapratu. *Kā pāris var būt kopā gandrīz divdesmit gadus, neprotot sarunāties un uzklausīt? Kāpēc Agnese nevar aiziet pie psihoterapeita vai atrast kādu uzticības personu? Kāpēc viņa neizbauda, ka beidzot ir tik daudz brīva laika, lai nodarbotos ar lietām, kas viņai patīk?
Un tad es pamazām ieslēdzu savu empātijas slēdzi, analizēju Agneses rīcību un tās sekas. Protams, ka cilvēkam, kurš sevi septiņpadsmit gadus pilnībā veltījis bērnam, viņa hobijiem un interesēm, ir grūti apzināties, ka bērns ir pieaudzis un pats tiek galā ar savu dzīvi. Tas jaunajiem vecākiem atgādina neatstāt novārtā sevi, savus hobijus un vecāku savstarpējās attiecības, jo bērni izaug, bet ar sevi un partneri tev vēl jāpavada atlikusī dzīves daļa.
Gunita Krilova caur daiļliteratūru lasītājam pasniedz psiholoģijas mācību stundu. Viņas darbos man patīk atpakaļmetieni laikā, kad galvenie varoņi kavējas pagātnes atmiņās. Epizodes no pagātnes iedod dziļumu, palīdzot labāk iepazīt varoņus un izprast viņu rīcību.
Kopumā grāmata man patika, lai arī galvenā varone brīžiem kaitināja un vairākām vietām sižetā nespēju noticēt. Man patīk redzēt, kā raksnieks ar katru nākamo darbu aug savā meistarībā un tieši tā notiek ar Gunitu Krilovu. Abās grāmatās, ko esmu lasījusi, rakstniece ar zināmu vieglumu ceļ gaisā smagas un sāpīgas tēmas, aktualizējot mūsdienu sieviešu problēmas. Ļoti patīk, ka autori nākamajās grāmatas iekļauj atsauces uz savām iepriekšējām grāmatām, tāpēc priecājos, ka pāris vietās pamanīju pieminam "driftēšanu" un "cukursaldumu".
January 12, 2025
Pavisam vienkārša un patiesa grāmata par sievieti, kura savos 40 ir apjukusi un problēmu mākta. Mani tā “uzpirka” ar savu vietām skarbo realitāti un sajūtām, no kurām nav pasargāta neviena no mums. Arī par to, cik viegli ir ļauties un iekrist vīna valgos.
February 19, 2025
Reiz vēlējos šo izlasīt. Iestājos gaidīšanas rindā bibliotēkā, cilvēki lasa un gaida uz to. Jāteic, draudzene pēc tās izlasīšanas brīdināja mani, ka diez vai man patiks. Rindā "izstāvēju" un savus secinājumus izdarīju. Un ne tikai par konkrēto grāmatu...
Sāksim ar pozitīvo. 👍
Temati grāmatā ir apspriešanas vērti. Te varētu minēt - 40gadnieces iekšējo krīzi, izplēnējušas dzīvesbiedru attiecības, tukšās ligzdas sindromu un, galvenokārt, sieviešu alkoholismu.
Tā kā esmu tieši 40gadniece, varu saprast, ka pēkšņi viss šķiet izgājis no ierindas, gan svars pieaug, gan brilles lasīšanai jāsūta 😆👓, gan brīžam šķiet, ka neko jau vairs nevar izmainīt, ka jau agrāk par daudz ko vajadzēja sākt domāt un, ka tagad "kā i, tā i". 😏😆
Tas neattiecas uz mani, bet es ticu, ka daudzas sievietes dzer ar apziņu, ka tas taču skaisti, rituāls, tas taču tikai vīns, līdz, iespējams, izveidojas atkarība. Pārsvarā runā par dzerošiem vīriešiem, bet alkohols nešķiro dzimumus un bojā attiecības pašam ar sevi un citiem. Patika arī, kā varone pamazām mēģināja uzlabot attiecības ar vīru.
Tomēr ir arī negatīvais 👎🫣
Es nekad, nekad, nekad tā nebiju jutusies, kā lasot šo grāmatu. Un tas viss, protams, ir subjektīvi. Šī grāmata man šķita ārprātīgi kaitinoša. Tam iemesls ir galvenā varone Agnese un ļoti bieži arī vīrs. Ja autores mērķis bija izveidot šādu dumju sievieti, kas nokaitina lasītāju līdz baltām pelītēm 🐁🐁🐁, tad mērķis ir sasniegts un par to domās paceļu vērtējumu. 🧐Es saprotu, ka muļķīgi uzvesties var promiļu ietekmē, bet šī dāma bija Muļķības Karaliene arī "skaidrā". Bāc! Labi, Dievs ar to Agnesi, bet otrs, ko nesapratu, kas īsti Agnesi pamudināja dzert un tieši otrādāk nedzert. Vai tiešām viņa nevarēja "ieguglēt", kā izgaiņāt garlaicību? Papildus tam, reizēm man jau vienkārši gribējās, lai viņu aptur kāds policists un piespiež apdomāties! 🫢 Viņas uzvedība bija bērnišķīga! Un vai tiešām dobīte var visu tā izmainīt? 🌷
Secinājumi: a) ja jūti, ka grāmata nav Tev, nemokies, liec to nost! b) izpēti atsauksmes un ieklausies grāmatu ieteikumos vai tieši pretēji brīdinājumos. Pasaulē ir pārāk daudz izcilas literatūras, lai lasītu ne īpaši vērtīgās. 👐
Sāksim ar pozitīvo. 👍
Temati grāmatā ir apspriešanas vērti. Te varētu minēt - 40gadnieces iekšējo krīzi, izplēnējušas dzīvesbiedru attiecības, tukšās ligzdas sindromu un, galvenokārt, sieviešu alkoholismu.
Tā kā esmu tieši 40gadniece, varu saprast, ka pēkšņi viss šķiet izgājis no ierindas, gan svars pieaug, gan brilles lasīšanai jāsūta 😆👓, gan brīžam šķiet, ka neko jau vairs nevar izmainīt, ka jau agrāk par daudz ko vajadzēja sākt domāt un, ka tagad "kā i, tā i". 😏😆
Tas neattiecas uz mani, bet es ticu, ka daudzas sievietes dzer ar apziņu, ka tas taču skaisti, rituāls, tas taču tikai vīns, līdz, iespējams, izveidojas atkarība. Pārsvarā runā par dzerošiem vīriešiem, bet alkohols nešķiro dzimumus un bojā attiecības pašam ar sevi un citiem. Patika arī, kā varone pamazām mēģināja uzlabot attiecības ar vīru.
Tomēr ir arī negatīvais 👎🫣
Es nekad, nekad, nekad tā nebiju jutusies, kā lasot šo grāmatu. Un tas viss, protams, ir subjektīvi. Šī grāmata man šķita ārprātīgi kaitinoša. Tam iemesls ir galvenā varone Agnese un ļoti bieži arī vīrs. Ja autores mērķis bija izveidot šādu dumju sievieti, kas nokaitina lasītāju līdz baltām pelītēm 🐁🐁🐁, tad mērķis ir sasniegts un par to domās paceļu vērtējumu. 🧐Es saprotu, ka muļķīgi uzvesties var promiļu ietekmē, bet šī dāma bija Muļķības Karaliene arī "skaidrā". Bāc! Labi, Dievs ar to Agnesi, bet otrs, ko nesapratu, kas īsti Agnesi pamudināja dzert un tieši otrādāk nedzert. Vai tiešām viņa nevarēja "ieguglēt", kā izgaiņāt garlaicību? Papildus tam, reizēm man jau vienkārši gribējās, lai viņu aptur kāds policists un piespiež apdomāties! 🫢 Viņas uzvedība bija bērnišķīga! Un vai tiešām dobīte var visu tā izmainīt? 🌷
Secinājumi: a) ja jūti, ka grāmata nav Tev, nemokies, liec to nost! b) izpēti atsauksmes un ieklausies grāmatu ieteikumos vai tieši pretēji brīdinājumos. Pasaulē ir pārāk daudz izcilas literatūras, lai lasītu ne īpaši vērtīgās. 👐
April 9, 2025
Un kāds jau arī dzīvoja ilgi.. un beigās dzīvoja “ilgi un laimīgi”, tā beidzas visas pasakas.. bet šī nebija pasaka.. šis bija skarbs un skaudrs stāsts, par alkoholu un atkarību no tā, dzīves jēgas meklēšanu, rūpēm par bērnu un nespēju pieņemt viņa pieaugšanu, par rutīnu un sapņiem..
Reizēm man gan gribējas Agnesei iesist kādu pļauku un pateikt, ka ja grib ko mainīt, lai sāk rīkoties, nevis tikai čīkst (laikam mana sliktā ipašība lasot, kaut pašai patīk pačīkstēt😅). Bet es biju tiešām priecīga, kad viņa samazināja alkohola patēriņu, beidzot izrunājās ar “vīru”, ar labāko draudzeni un paklausīja savu sirdi. Viennozīmīgi Agnese un viņas apņēmība iekaroja manu sirdi!
Autore tiešām nav pievīlusi un jau nevaru sagaidīt, kad būs kāda jauna grāmata (ja vien tas būtu tik viegli😅).
Iesaku, ja gribi skarbu romānu ar laimīgām beigām!
Reizēm man gan gribējas Agnesei iesist kādu pļauku un pateikt, ka ja grib ko mainīt, lai sāk rīkoties, nevis tikai čīkst (laikam mana sliktā ipašība lasot, kaut pašai patīk pačīkstēt😅). Bet es biju tiešām priecīga, kad viņa samazināja alkohola patēriņu, beidzot izrunājās ar “vīru”, ar labāko draudzeni un paklausīja savu sirdi. Viennozīmīgi Agnese un viņas apņēmība iekaroja manu sirdi!
Autore tiešām nav pievīlusi un jau nevaru sagaidīt, kad būs kāda jauna grāmata (ja vien tas būtu tik viegli😅).
Iesaku, ja gribi skarbu romānu ar laimīgām beigām!
November 1, 2024
Trešais Gunitas romāns. Gaidīju, jo zināju, Gunita raksta ar mani uz viena viļņa, tiesa citādi un citādāk, bet, kā mūzikā, kas ceļ uz vienas nots, tā tekstā mūs vieno vārds.
Gunitas varoņi dzīvo Baltezera skaistā mājā, un reiz tur garām pastaigā ejot, man šķita, aiz sētas, iekoptā mauriņa un logiem sienas augstumā rit cilvēku laimīga dzive, un viņiem nav problēmu. Protams , tā bija mana ilūzija, un es labi zināju, savienot ilūzijas ar realitāti ir utopija.
Grāmata nav četrdesmitgadniekiem, kā rokasgrāmata labākajai dzīvei, tai ir daudz plašāka amplitūda. Tā vienkārši mani paņem aiz rokas un ieved aiz šī nama sienām un es uz uz laiku pārtopu par ģimenes neredzamu novērotāju. Tur viss ir līdz sīkumam īsti, nekas nav sagudrots, lietas no ikdienas, kuras nemaz nevar izdomāt. Tik labi uzrakstīts, ka atliek pasmaidīt.
Un mani uzrunā šis īstums un besamākslotiba. Un pozitīvais skatījums.
Lasiet!
Gunitas varoņi dzīvo Baltezera skaistā mājā, un reiz tur garām pastaigā ejot, man šķita, aiz sētas, iekoptā mauriņa un logiem sienas augstumā rit cilvēku laimīga dzive, un viņiem nav problēmu. Protams , tā bija mana ilūzija, un es labi zināju, savienot ilūzijas ar realitāti ir utopija.
Grāmata nav četrdesmitgadniekiem, kā rokasgrāmata labākajai dzīvei, tai ir daudz plašāka amplitūda. Tā vienkārši mani paņem aiz rokas un ieved aiz šī nama sienām un es uz uz laiku pārtopu par ģimenes neredzamu novērotāju. Tur viss ir līdz sīkumam īsti, nekas nav sagudrots, lietas no ikdienas, kuras nemaz nevar izdomāt. Tik labi uzrakstīts, ka atliek pasmaidīt.
Un mani uzrunā šis īstums un besamākslotiba. Un pozitīvais skatījums.
Lasiet!
March 17, 2025
Stāsts par pusmūža krīzes nestajām likstām.
Varētu šķist nedaudz depresīvi, tomēr mani izglāba doma - ka man jau nav tik traki. Kā arī happy ending.
Varētu šķist nedaudz depresīvi, tomēr mani izglāba doma - ka man jau nav tik traki. Kā arī happy ending.
October 30, 2024
Viegli un asprātīgi uzrakstīts par mūsdienās aktuālo tēmu: kāpēc tā, jo labāka dzīve un lielākas ērtības, jo cilvēki jūtas aizvien nelaimīgāki? Kāpēc aizvien lielāka atsvešinātība un vientulība? Kāpēc vieglāk aizmirsties nekā risināt problēmas? Taču šī nav pašpalīdzības grāmata. Patika, ka galvenā varone rādīta no dažādām šķautnēm, arī ne tām glaimojošākām, un, kā pamazām atgūst mieru un pārliecību par sevi.
January 2, 2025
Grāmata četrdesmigadniekiem
February 16, 2025
Šis ir reālistisks un cilvēcīgs stāsts par sievieti, kura ārējiem standartiem atbilst “veiksmīgas dzīves” definīcijai, taču iekšēji jūtas tukša un apmaldījusies.
Agnese ir jau pārkāpusi četrdesmit gadu slieksni, ar dzīvesbiedru un gandrīz jau pieaugušo dēlu dzīvo Baltezerā, labs darbs, materiāli nodrošināta, bet ir nonākusi savas eksistenciālās krīzes posmā. No malas viņas dzīve izskatās sakārtota, taču iekšēji Agnese ir iestrēgusi rutīnā, kurā nav patiesas piepildījuma sajūtas. Ilgstoši veltījusi sevi ģimenei, un tagad, kad dēls drīz dosies savā dzīvē, viņa sāk apzināties tukšumu. Rutīna, garlaicība un ilūzijas par laimi lēnām izdzēš viņas dzīvesprieku.Viņa uzdod sev jautājumus: Vai šī ir tā dzīve, ko patiesi vēlējos?
Lai apslāpētu iekšējo tukšumu un nomāktību, Agnese aizvien biežāk meklē mierinājumu alkoholā, kas pamazām kļūst par neatņemamu ikdienas daļu. Autore atklāj varones iekšējās cīņas, vainas apziņu, vientulību un klusās cerības atrast izeju no šī apburtā loka. Vai viņa spēs mainīt savu dzīvi un atradīs spēku izrauties?
Romāns skar sāpīgas tēmas – vientulību attiecībās, alkoholismu un grūtības atrast patiesu laimi. Tas liek domāt par to, cik svarīgi ir ne tikai ārēji sakārtota dzīve, bet arī dvēseles piepildījums. Stāsts ir kā vēstījums par sievietes ceļu uz sevis saprašanu un atbrīvošanos no pašas uzliktajām važām un kalpo kā iedvesma, ka vienmēr ir iespējams atrast jaunu ceļu.
Patika arī autores nepārspīlētā valoda un iepītā humora deva. Tas kā tika aprakstīta “četrdesmitgadnieces āriene” un “vīna sejas” raksturojums noteikti lika pasmaidīt.
Lai gan šķita, ka sižets attīstās diezgan lēni, kopumā grāmata patika un man kā Agneses vienaudzei arī bija par ko aizdomāties. Šis ir autores trešais romāns, bet pirmais, ko esmu lasījusi. Noteikti vēlēšos izlasīt arī citus darbus, jo radās sajūta ka autore raksta ar vieglumu, aizskarot reālas dzīves problēmas.
“Pa kuru laiku dzīve ir kļuvusi tik garlaicīga? Vai varbūt nevis dzīve, bet viņa pati ir tā garlaicīgā.” /151.lpp./
“Šorīt iekāpu ezerā un sajutos laimīga. Mācos būt laimīga pati par sevi. Apkārt ir tik daudz skaistā.” /313.lpp./
Agnese ir jau pārkāpusi četrdesmit gadu slieksni, ar dzīvesbiedru un gandrīz jau pieaugušo dēlu dzīvo Baltezerā, labs darbs, materiāli nodrošināta, bet ir nonākusi savas eksistenciālās krīzes posmā. No malas viņas dzīve izskatās sakārtota, taču iekšēji Agnese ir iestrēgusi rutīnā, kurā nav patiesas piepildījuma sajūtas. Ilgstoši veltījusi sevi ģimenei, un tagad, kad dēls drīz dosies savā dzīvē, viņa sāk apzināties tukšumu. Rutīna, garlaicība un ilūzijas par laimi lēnām izdzēš viņas dzīvesprieku.Viņa uzdod sev jautājumus: Vai šī ir tā dzīve, ko patiesi vēlējos?
Lai apslāpētu iekšējo tukšumu un nomāktību, Agnese aizvien biežāk meklē mierinājumu alkoholā, kas pamazām kļūst par neatņemamu ikdienas daļu. Autore atklāj varones iekšējās cīņas, vainas apziņu, vientulību un klusās cerības atrast izeju no šī apburtā loka. Vai viņa spēs mainīt savu dzīvi un atradīs spēku izrauties?
Romāns skar sāpīgas tēmas – vientulību attiecībās, alkoholismu un grūtības atrast patiesu laimi. Tas liek domāt par to, cik svarīgi ir ne tikai ārēji sakārtota dzīve, bet arī dvēseles piepildījums. Stāsts ir kā vēstījums par sievietes ceļu uz sevis saprašanu un atbrīvošanos no pašas uzliktajām važām un kalpo kā iedvesma, ka vienmēr ir iespējams atrast jaunu ceļu.
Patika arī autores nepārspīlētā valoda un iepītā humora deva. Tas kā tika aprakstīta “četrdesmitgadnieces āriene” un “vīna sejas” raksturojums noteikti lika pasmaidīt.
Lai gan šķita, ka sižets attīstās diezgan lēni, kopumā grāmata patika un man kā Agneses vienaudzei arī bija par ko aizdomāties. Šis ir autores trešais romāns, bet pirmais, ko esmu lasījusi. Noteikti vēlēšos izlasīt arī citus darbus, jo radās sajūta ka autore raksta ar vieglumu, aizskarot reālas dzīves problēmas.
“Pa kuru laiku dzīve ir kļuvusi tik garlaicīga? Vai varbūt nevis dzīve, bet viņa pati ir tā garlaicīgā.” /151.lpp./
“Šorīt iekāpu ezerā un sajutos laimīga. Mācos būt laimīga pati par sevi. Apkārt ir tik daudz skaistā.” /313.lpp./
December 7, 2024
3,8 zvaigznes
Galvenā varone, 41 gadu jaunā Agnese, ir nonākusi viduspārejas posmā. Viņas dēls ir gandrīz pieaudzis un vairs neprasa mammas uzmanību, bet vīrs ir aizņemts darbā un neveltī pietiekami daudz laika ģimenei. Lai gan Agnesei viss ir - skaista māja Baltezerā, labs darbs, kurā viņa saņem arī paaugstinājumu, draudzenes, tas viss nespēj aizpildīt Agneses tukšuma un vientulības sajūtu. Un Agnese sāk aizmirsties vīnā – sākumā pa glāzei, bet vēlāk tas pārvēršas nekontrolējamā ieradumā. Agnese apzinās, ka alkohols viņu izmaina un pat redz, kā viņas seja sāk pārvērsties par “vīna seju,” tomēr turpina grimt destrukcijā.
Man nebija viegli lasīt par šīm alkohola atkarībām. Epizodes par sēšanos pie stūres reibumā un diezgan par smagā vai vientuļo suni, kurš, iespējams, nav izvests ārā, radīja neērtas un pat dusmīgas emocijas. Lika jautāt: kāpēc vīrs vai apkārtējie neko nedara lietas labā? Lai gan draudzene Zanda jau tomēr mēģināja palīdzēt, vīrs izteica pa reizei komentārus. Es bieži izjutu dusmas, jo Agnese neuzvedās kā pieaugusi sieviete, tai pašā laikā ar bailēm domāju, ka iespējams kāda daļa sabiedrības tā tik tiešām dzīvo. Domāju autore ir pacēlusi aktuālu tēmu, jo, pat ejot Santjago ceļu, man viena sieviete jautāja, kāpēc Latvijā ir tik lielas problēmas ar alkoholu.
💡 Labā ziņa – grāmata neievirzās traģiskās sliedēs, lai gan dzīvē varētu tā notikt. Agnese atrod ceļu atpakaļ pie sevis, sāk iekopt dārzu, sakārto ikdienu un palēnām iemācās dzīvot mierīgāk kopā ar vīru.
Mani īpaši uzrunāja arī autores raksts žurnāla "Santa" novembra numurā– "Paģiras." Tajā Gunita Krilova saka: "Pašas labākās ballītes ir tās, kurās varam justies viegli piepaceltas no labas mūzikas, kompānijas, sarunām un piedzīvojumiem. Labākais vakars ir tas, kuru negribas pavadīt, stundām skatoties kaķu video, bet nemanot, kas notiek apkārt. Labākā ballīte – tā, no kuras esi aizgājusi laikus, jo prieku esi atradusi sevī. Uguns ir jākur pašai."
Galvenā varone, 41 gadu jaunā Agnese, ir nonākusi viduspārejas posmā. Viņas dēls ir gandrīz pieaudzis un vairs neprasa mammas uzmanību, bet vīrs ir aizņemts darbā un neveltī pietiekami daudz laika ģimenei. Lai gan Agnesei viss ir - skaista māja Baltezerā, labs darbs, kurā viņa saņem arī paaugstinājumu, draudzenes, tas viss nespēj aizpildīt Agneses tukšuma un vientulības sajūtu. Un Agnese sāk aizmirsties vīnā – sākumā pa glāzei, bet vēlāk tas pārvēršas nekontrolējamā ieradumā. Agnese apzinās, ka alkohols viņu izmaina un pat redz, kā viņas seja sāk pārvērsties par “vīna seju,” tomēr turpina grimt destrukcijā.
Man nebija viegli lasīt par šīm alkohola atkarībām. Epizodes par sēšanos pie stūres reibumā un diezgan par smagā vai vientuļo suni, kurš, iespējams, nav izvests ārā, radīja neērtas un pat dusmīgas emocijas. Lika jautāt: kāpēc vīrs vai apkārtējie neko nedara lietas labā? Lai gan draudzene Zanda jau tomēr mēģināja palīdzēt, vīrs izteica pa reizei komentārus. Es bieži izjutu dusmas, jo Agnese neuzvedās kā pieaugusi sieviete, tai pašā laikā ar bailēm domāju, ka iespējams kāda daļa sabiedrības tā tik tiešām dzīvo. Domāju autore ir pacēlusi aktuālu tēmu, jo, pat ejot Santjago ceļu, man viena sieviete jautāja, kāpēc Latvijā ir tik lielas problēmas ar alkoholu.
💡 Labā ziņa – grāmata neievirzās traģiskās sliedēs, lai gan dzīvē varētu tā notikt. Agnese atrod ceļu atpakaļ pie sevis, sāk iekopt dārzu, sakārto ikdienu un palēnām iemācās dzīvot mierīgāk kopā ar vīru.
Mani īpaši uzrunāja arī autores raksts žurnāla "Santa" novembra numurā– "Paģiras." Tajā Gunita Krilova saka: "Pašas labākās ballītes ir tās, kurās varam justies viegli piepaceltas no labas mūzikas, kompānijas, sarunām un piedzīvojumiem. Labākais vakars ir tas, kuru negribas pavadīt, stundām skatoties kaķu video, bet nemanot, kas notiek apkārt. Labākā ballīte – tā, no kuras esi aizgājusi laikus, jo prieku esi atradusi sevī. Uguns ir jākur pašai."
October 10, 2025
Man patika. Un varoņi nekaitināja. Tas jau ir sasodīti daudz, jo ja varoņi sāk kaitināt, tad tas nav uz labu. Labi, es ākstos (nu varbūt tikai nedaudz). Man tiešām patika. Grāmata tiešām raiti lasījās uz priekšu un notikumi, kaut arī brīžam paredzami, tomēr neļāva grāmatai iestrēgt un nevirzīties. Arvien katra lapaspuse dzina mani uz priekšu, jo, nu, man gribējās uzzināt,kā tad galvenajai varonei dzīve iegriezīsies. Papildu dzīves peripētijām, autore runā par visnotaļ nozīmīgu problēmu mūsu sabiedrībā, kas skar, manuprāt, teju katru otro, trešo ģimeni...Un kā es esmu dzirdējusi, sieviešu alkoholisms ir daudz baisāks nekā vīriešu. To arī autore centās parādīt - glāze pa dienu, glāze vakarā...un citreiz jau no rīta. Dzīve plūst tā kā garām. Tas, kam es līdz galam varbūt nenoticēju, ka galvenā varone no savām alkohola atkarības problēmām tika pati saviem spēkiem, citādi būtu visas piecas zvaigznes. Jā, tas ir iespējams, jā es to saknē nenoliedzu, bet pēc aprakstītā problēmas dziļuma un apjoma, man bija grūti noticēt, ka tik smags alkoholiķis pats tiek no tās bedres ārā. Tad patiesi IR ļoti jāgrib, bet šis moments līdz galam varbūt nenolasījās. Bet kopumā visnotaļ patiess dzīves stāsts ar atrisinājumu, kuru es jums priekšā neteikšu, lasiet paši!
..ar skatu uz gaišāku nākotni! :)
Un milzīgs paldies Gunitai par dāvanu, bija patiess prieks to saņemt un lasīt!
"Ja skūpsta laikā es jūtu, kā krīt lietus lāses, skūpsts ir veltīgi iztērēts..."
"Vai tas ir pareizais lēmums [..]? Bet nav taču pareizu un nepareizu lēmumu, ir tikai lēmumi un to sekas."
..ar skatu uz gaišāku nākotni! :)
Un milzīgs paldies Gunitai par dāvanu, bija patiess prieks to saņemt un lasīt!
"Ja skūpsta laikā es jūtu, kā krīt lietus lāses, skūpsts ir veltīgi iztērēts..."
"Vai tas ir pareizais lēmums [..]? Bet nav taču pareizu un nepareizu lēmumu, ir tikai lēmumi un to sekas."
Displaying 1 - 12 of 12 reviews