Bija 1980. gads. Mazgadīgais Aigars Dortāns pastrādāja savu pirmo noziegumu un nokļuva cietuma pasaulē. Tas ir stāsts, kas balstīts uz patiesiem notikumiem un vēstīts autora balsī. “Suns rej, čurkofašisti kliedz uz viņu, sešpadsmitgadīgu zēnu. Sirds atkal sažņaudzas. Vai tiešām tā štrunta “Java” bija tā vērta? Kāda vella pēc viņam bija jāpaņem tas motocikls? Varēja taču tos 30 kilometrus aiziet kājām. Vai arī nebraukt uz tām dejām vispār. Turpinātos parasta, normāla dzīve. Bez bruņotajiem čurkām, automātiem, suņiem... Kālab?!” Pēc laika, jau 2021. gadā, Zemgales rajona tiesa Dobelē piesprieda Aigaram Dortānam 18 gadus par slepkavību organizēšanu. Šobrīd autors izcieš cietumsodu Daugavpilī, kur arī top viņa grāmata. Toreiz cietums viņu nelaboja, bet pieņēma un audzināja.
Uz patiesiem notikumiem balstīts autora stāsts par pieaugšanu. Par to kā cietums izmaina. Pieaugšanas stāsts. Un ne ar tādām beigām, kā mēs būtu gaidījuši. Iesaku izlasīt. Man iesākumā traucēja slengs, bet bez tā nebūtu tās īstās sajūtas.
Tikko FB redzēju bildes, kurās prezidents apciemo Cēsu Audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem. Sakritība? (ceru, ka visi korī atbild - nedomāju vis!)
Pa cietumiem darbojos kādus 8 gadus. Protams, ka šo grāmatu ieliku savā lasāmo darbu sarakstā, līdz ko uzzināju par tās eksistenci. Kas interesanti, arī puiši, ar ko tiekos cietumā, ļoti ātri uzzināja par tās eksistenci. Un drīz vien pēc tam arī izlasīja. Kalnozola "Kalendāru" manās nodarbībās viņi pusgadu mocīja! Lūk, ar ko jāsāk lasīšanas veicināšanas aktivitātes*.
Nē, cietumos tā vairs nenotiek. Protams, nepārtrauktais naids pret sistēmu joprojām eksistē, kā arī sava tēla noturēšana visos iespējamos veidos, bet kopumā vardarbības līmenis kopš tiem laikiem ir krietni mazinājies, tāpat kā hierarhiskā sistēma ieslodzīto vidū. Tā, protams, joprojām pastāv, un Ieslodzījumu vietu pārvalde turpina ar to cīnīties. Ja kādu interesē, kā īsti ir ieslodzījuma vietā mūsdienā (un, ja kādu interesē lielisks dokumentālais teātris un izcils aktieru darbs), ļoti iesaku noskatīties Kristīnes Brīniņas izrādi Liepājas teātrī Gaišās naktis.
Nē, grāmatai es nenoticēju. Lai gan. Tam, ka visas tās dauzīšanas, saldēšanas, badināšanas notika - tam es ticu. Bet neticu galvenā varoņa "laimes stāstam". Mazgadīgais, kurš visu izdara "pareizi", kurš tā uzreiz iekaro visu rūdīto noziedzinieku simpātijas, labais, panākumu pilnais puika, kurš, nonākot aiz restēm, automātiski ienīst cietuma sistēmu un slavē Zagļus. Droši vien, līdzīgi kā "Gaišajās naktīs", man jāpieņem - tā ir Dortāna atmiņa, viņa realitāte, viņa stāsts. Aicinu atcerēties, ka citi tās pašas ainas, iespējams, piedzīvoja pavisam citās noskaņās.
Man grūti pateikt, kādu domu vai emociju vadīta es biju, kad palūdzu izdevniecībai, lai man atsūta šo grāmatu. Kas tieši mani uzrunāja? Laikam jau tas vāks un nosaukumā pieminētais vārds "cietums"....Jā, jā es esmu "Prison break" fans :D Guilty, as charged! Bet es biju visnotaļ pārsteigta par iznākumu, JO MAN PATIKA. Šis bija kaut kas pavisam cits un neordinārs, un vispār necik ne līdzīgs tam, kas bija lasīts pēdējā laikā. Izrāvu cauri dažās dienās. Aizvēru vāku un pateicu vīram: Lasi! Tev patiks! Un jā, arī viņam patika. Skaudrs stāsts par jaunu čali. Par čali ar tik ļoti daudzsološu nākotni un par to, kā viens vienīgs stulbs un nepareizs lēmums salauž visu. Tas salauza viņa dzīvi, viņa plānus, mērķus un visvairāk jau salauza viņu pašu...Ja ne tas liktenīgais lēmums nozagt to Javeli, un čalim piemītošais spīts, kas neļāva visā atzīties...tad viss varēja būt pavisam citādi. Autobiogrāfisks stāsts, kas nedaudz salauza manu sirdi... Ļoti spilgti tiek parādīta to laiku (80tie) nežēlība Latvijas cietumā. Visas grāmatas garumā mani nepameta doma, ka tieši tā nežēlība bija tā, kas neatgriezeniski salauza Aigaru.....līdz viņš vairs nebija tas puisis, kas pārkāpa pirmo reizi ieslodzījuma vietas slieksni.....turpmāk viņš jau bija tikai un vienīgi Dora...
" Durvis atvērās atkal , bet tagad tajās stāvēja šauracains čurka karavīra formas tērpā ar burtiem BB uz uzplečiem. Sākās pretējā procedūra tai , kāda pastāv, ierodoties cietumā. Tagad šmonēja pieņēmēji - karavīri. Pēc tam no viena boksa pārvietoja uz citu . Pie vārtu izejas arkas katram iedeva divus vārītus kartupeļus mundierī, puskukuli maizes un lielu sālītu siļķi . Tas viss bija salikts lielā sviestpapīra aploksnē . " " Negatīvs" mazgadīgā cietumnieka stāsts. Aigars Dortāns .
Šī grāmata stāsta , par reālo cietumā dzīvi ... mazgadīgā Aigara acīm. Nežēlīga, cietsirdīga ...prātam nevar aptvert kas notiek , tur aiz restēm. Tā ir cīņa un cieņa, par sevi pastāvēt. Tā ir par karstu iemīlēšanos . Tas ir ļoti skarbi , bet patiesi .
Stāsts par mazgadīgu cietumnieku, kurš nokļūst ieslodzījumā pēc motocikla nozagšanas. Jaunietis, kuram visa dzīve priekšā, kurš mācās Murjāņu sporta skolā un ir lielas perspektīvas lieliskai nākotnei, nokļūst cietumā un visa dzīve mainās (mainās tik ļoti, ka arī pēc termiņa beigām izkļūstot ārā, pēc laika atkal tiek pastrādāti noziegumi). Stāsta autors ir pats cietumnieks. Grāmata "ievelk", liek šausmināties un dažreiz neticībā nogrozīt galvu. Skarba vide, pavisam cita pasaule un savi noteikumi. Daudz cietuma leksikas. Iespējams, nedaudz piepušķots stāsts, lai izklausītos "krutāk", jo nepārprotami sevi visu laiku akcentē kā līderi un autoritāti.
Varbūt nedaudz pārsteidz grāmatas vidējais vērtējums (3.6 zvaigznes), jo daudz kas likās nedaudz pārspīlēts. Stāstu it kā veidoja/rakstīja pats ieslodzītais (samērā ironiski, ka grāmatai ir arī bijis nepieciešams tulkojums), tomēr kaut kā līdz galam nenoticās, ka viss bija tik slikti un pats autors ir tāds "balts un pūkains"/līderis, kā apgalvo grāmatā. Ieliku divas zvaigznes tāpēc, ka ir vērts izlasīt šādas grāmatas, lai saprastu, ka nevēlies būt kā autors.
Briesmīgi. Neiedomājama attieksme pret pusaudžiem. Ļoti gribas domāt, ka šobrīd Latvijas cietumos tiek ievērotas cilvēktiesības kaut mērenā līmenī. P.S. Nav brīnums, ka pēc tādas cietuma pieredzes cilvēks kļūst par noziedznieku.
📌 Šī grāmata piedāvā unikālu ieskatu Latvijas 80.gadu kriminālajā pasaulē. Tas ir dzīves stāsts, kurā lasītājs tiek iepazīstināts ar galvenā varoņa Aigara Dortāna dzīvi cietumā. Atklāti un patiesi tiek izklāstīta tā šausmīgā puse, atrodoties ieslodzījuma vietā. 📌 Šis ir stāsts par cietuma ietekmi uz cilvēku un viņa nākotni. Grāmatā tiek risināti svarīgi jautājumi par sabiedrības atbildību, tiesiskumu un to, vai cietuma sistēma spēj mainīt vai audzināt cilvēku. Tā vienlaikus ir gan brīdinājums, gan mēģinājums izprast, kāpēc cilvēks izvēlas noziedzīgu ceļu. 📌 Lai gan stāsts ir skarbs un vietām var būt emocionāli grūti lasāms, tas ir arī ļoti vērtīgs. Šī grāmata būtu interesanta gan tiem, kuri vēlas iepazīties ar ieslodzīto ikdienu cietumā 80.gados, gan tiem, kurus saista cilvēka dzīves izvēļu un morāles jautājumi. 📌 Dažu brīdi gan ieslodzīto slengs un runas stils nebija saprotams un ļoti, ļoti gribējās turpinājumu stāstam, likās uz beigām tā sasteigti un “pēcgarša” nepalika tā labākā. Kopumā IESAKU! 🙂