Dienests padomju armijā jeb, tautas valodā, “paraušana krievos” – bija piespiedu realitāte faktiski ikvienam PSRS vīriešu kārtas pilsonim, kurš sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu. No tā izvairīties bija grūti, daudzreiz pat neiespējami. Divi vai (jūrniekiem) pat trīs gadi prom no mājām, apstākļos, kur nepatīkamais un traģiskais ikdienišķi mijas ar absurdo un smieklīgo – tā bija realitāte, kas ikvienam “krievos” pabijušajam atmiņā iededzināta kā ar karstu dzelzi. Neizdzēšami. Bagātā valodā, izmantojot žargonu, netaupot epitetus un atklāti runājot par teju neticamām tālaika ikdienas reālijām, Mārtiņš Volfs radījis aizraujoši lielisku darbu par dienesta laiku padomju armijā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Ik mazais stāstiņš atklāj ainas, kas pusmūža vīriešiem atsauks atmiņā pašu piedzīvoto, bet “krievos” nebijušajiem šo derdzīgo “vīrišķības skolas” eksotiku ļaus piedzīvot neklātienē. Turklāt autora pieredze ir netipiska – viņš tika iesaukts pēc Rīgas Politehniskā institūta pabeigšanas leitnanta pakāpē. Virsnieka statuss autoram armijas dzīvi ļauj atainot no cita skatpunkta nekā tiem, kurus iesauca kā ierindniekus, niansētāk un dziļāk.
It kā jau lasīt bija patīkami. Un ātri. Un uztvēru asprātīgo teksta toni. Un domāju, ka tieši šādas atmiņas par dienestu Padomju armijā ir vajadzīgas mūsu kultūrvēsturiskajai atmiņai. BET - trūka tā X faktora, kas liktu nogulsnēties kaut kur dziļāk, lai atcerētos lasīto arī pēc kāda laika. Un humora izjūta laikam tomēr nesakrita, jo redzēju, kur ir joki, bet nu tā arī reizes pie sevis pat neiespurdzos, kur nu vēl smieties skaļā balsī.
Man ļoti patika, jo sen jau gribējās uzzināt par to ko vairāk. Vietām smējos balsī, kas gadās ļoti reti. Tomēr pāri visam jūtama arī tā izmisuma sajūta, ka valstī, kurā valda ar iebiedēšanu, neko nav iespējams ne ietekmēt, ne mainīt. Ir tikai iekārta, kuru nīsti, bet tavs vienīgais pašaizsardzības ierocis ir humors.
2 dienas cenšos noformulēt viedokli, bet īsti nesanāk.. Solīti sulīgi stāstiņi par dienestu padomju armijā, it kā humoriņš bija, stāstiņi bija, bet kaut kas pietrūka.. Man brīžiem bija garlaicīgi. Un problēma nav manā vecumā vai paaudzē, jo arī tētis man savulaik ir stāstījis savus armijas piedzīvojumus un tie mani interesēja. Nez, šo lasīt var, bet teikt, ka mani baigi aizrāva - nē. Līdzīgi bija ar autora grāmatu "Banda". Acīmredzot vienkārši Volfs nav mans autors. Viduvējas 3⭐, jo sajūsmā neesmu, bet arī neko baigi kritizēt nav pamata.
Grāmata man tiešām patika. Autors sniedz, manuprāt, interesantu un arī reālu priekšstatu par tolaik armijā notiekošo. Stāstus interesantus man personīgi darīja arī fakts, ka mans tētis savulaik "krievos" bija tieši Kaļiņingradā, gluži kā grāmatas autors, līdz ar to interesanti salīdzināt līdz šim zināmo ar autora stāstīto. Vienīgais mīnuss, ka beigās grāmata likās sasteigta un palika garlaicīgāka, bet pieļauju, ka tas varbūt tāpēc, ka nekas jauns vai pārsteidzošs, autoraprāt, vairs armijas pēdējos mēnešos nenotika. Kopumā viegli lasāma, vietās smieklīga un ar dažiem vēstures faktiem papildināta grāmata.
Grāmatā pelēcīgā Padomju savienības ikdiena ietērpta dzirkstošā humorā. Patiesi stāsti, kas aizved uz laiku, par kuru daudzi, tajā skaitā es, ir tikai dzirdējuši. Patīkami lasīt vienkāršā viegli saprotamā valodā uzrakstītus piedzīvojumus, kas ir gan smieklīgi, gan aizdomāties rosinoši.
+ Humora pilni stāsti, kā saka, "iz dzīves" + Patiesuma un vienkāršības sajūta – viegli lasīt + Autora vieglā un sulīgā valoda, kas padara stāstus dzīvus
Iesaku: tiem, kas vēlas iepazīt padomju laika dienestu no dažbrīd komiskas un vieglprātīgas perspektīvas.
Stāsti par dienestu krievu armijā, patiesībā ir uzrakstīti ļoti sirsnīgi un dzīve “ krievos” caur šiem stāstiem ir atspoguļota pozitīvā gaisotnē. Jā, noteikti tas ir atkarīgs kur nosūtīja dienēt, bet autoram nav bijis jāpiedzīvo pazemošanas kā tas ir dzirdēts no citiem, kuri dienējuši “ krievos” . Un viens pariešām nevar stāries pretī sistēmai! Un vai dienestā “ piedzimst” vīrietis” vai to tomēr iznīcina?
*Cilvēks ir nelaimīgs, ja nepiepildās viņa vēlmes. Tātad ceļš uz laimi ir mazāk vēlēties
*Nē, nekad nedraudi, ja neesi gatavs draudus izpildīt
* Es redzu, ka tu pretojies armijas sistēmai. Piesargies! Viņu tavu mājiñu vienkārši samīdīs. Cilvēks viens nevar pretoties sistēmai.
Tik bieži pieminēts fotoaparāts, būtu derējusi arī kāda bilde ilustrācijai. Citādi -kolorīti personāži, daži sulīgi teicieni, komiskas situācijas visnotaļ drūmos apstākļos. Nebija nekas tāds līdz šim lasīts. Ja ir nedaudz empātijas, cik necik iztēles, minimālas vēstures zināšanas, tad nav jābūt 50+ vīrietim, lai šo stāstu varētu līdzdzīvot. Gribētos izlasīt arī citas Mārtiņa grāmatas, vien mazliet biedē zemie reitingi.
Līdz īstam sulīgumam un Šveikam druksu nevelk, bet ļoti vajadzīga grāmata, kaut vai kā vēstures avots. Nepiekrītu, ka grāmata ir vīriešiem pēc 50. Parasti riebjas dzertiņu apraksti, bet te tie bija tik organiski.... Katrā ziņā, ja gribas ko viegli lasāmu pāris dienām, šīs būs īstā grāmata. Un pēc tam var ķerties klāt A.Burkes "Latvietis krievos". Un noteikti iesakiet izlasīt tiem, kam ir perversa nostaļģija pēc padomju laikiem.
Amizanta, vietām smieklīga un ļoti personiska ekskursija pagātnē. Man, kā vēsturniecei, patika, taču beigas šķita sasteigtas, un tāpēc nepamet sajūta, ka kaut kas vēl palika nepateikts.