Brīvībene

Orbītas bibliotēka

by Svens Kuzmins

“Brīvībene” vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies.

Taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā.

Genres: Contemporary, Fiction

216 pages

Published January 1, 2024

Reviews

[Andris · Rating 3 out of 5]

Svens Kuzmins ir viens no tiem latviešu autoriem, kura darbus pērku izdošanas brīdī un uzriez lasu nost- liels fans, kā sacīt jāsaka. Tāpat arī izdarīju ar Brīvībeni, un pēc izlasīšanas ilgi sēdēju un domāju, ko lai te raksta. Šādi griezu, tādi griezu, pacilāju, paostīju. Beigu galā labāks vārds par "vilšanās" neatnāca. Man vienmēr gribas saprast, par ko grāmata ir, lai arī saprotu, ka reizēm tā vienkārši ir un viss. Lasot Brīvībeni man šis "par ko" mainījās tik daudz reizes, ka beigās man nav atbildes. Kuzmins vienkārši izraksta to, kas viņā sakrājies un šķities svarīgi uzlikt uz papīra, pa vidu iepinot sava stila vecāsmātes, kas pīpē zāli, un bomžus, kas filozofē par dzīvēm vairākās dimensijās.
Daudz, dikti daudz Kuzmins ir gribējis ielikt šajās mazajās 210 lpp., kā rezultātā ir sanācis tāds kā kišmišs ar rozīnēm.
Viduvējs Kuzmins tāpat ir par kārtu labāks nekā lielākā daļa latviešu autoru, tā ka lasītprieks dzied arī Brīvībenes lapaspusēs.
P.S. Kāpēc izteicieni angļu valodā ir skaidroti ar zemsvītras tulkojumu, bet krievu nav? Kas par desām?

[Viola · Rating 3 out of 5]

Iepriekš biju lasījusi tikai Kuzmina "Skaistums un nemiers", kas man likās absolūti lieliska grāmata, attiecīgi latiņa bija uzlikta augstu. Šī grāmata tomēr lika vilties. Lasot nevarēju izprast autora ideju, vai tā ir grāmata par viena interesanta dzīvokļa īpatnējiem iedzīvotājiem (kaut kas līdzīgs Bulgakova "sliktā dzīvokļa" motīvam), pekstiņu gabals par jaunajiem studentiem vai paša autora autobiogrāfija? Interesanti tēli, taču haotiskā izpilde kaut kā bojāja iespaidu par grāmatu. Lai kā nu būtu, manuprāt, Kuzmins ir latviešu autors ar lielu talantu, viņa darbi ir lasīšanas vērti.

[Ints · Rating 3 out of 5]

Paļāvos spiedienam un apziņai, ka neko no Kuzmina darbiem neesmu lasījis. Tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu. Tā kā šī bija man pirmā iepazīšanās ar autoru, es nudien nezinu viņa personīgo dzīves gājumu, un tādēļ nespēju novērtēt, cik daudz no tā ir ielikts grāmatā un vai tas vispār ir svarīgi.

Pozitīvi ir tas, ka autors raksta patiešām labi. Nevar teikt, ka stāsts mani aizrāva no pirmās lapaspuses, bet valoda un izteiksmes veids gan. Autoram mierīgi var dot cepumu par mēģinājumiem iedzīvināt latviešu literatūrā latviešu lamu vārdus. Valoda bagāta, teksts lasās raiti, bet man īsti nebija saprotams, par ko ir stāsts: par okupētajiem un okupantiem? Nesaprastajiem un sapratējiem? Par dzīvi no mazpilsētas uz dižpilsētu? Latvijas vēsture 101 vienas ģimenes atvases pieredzē? Par komunālā dzīvokļa plusiem un mīnusiem? Man gan neklātos pārāk uz šo ieciklēties, jo nevar jau būt grāmata par cilvēkiem un to dzīvi tikai par kaut ko vienu, tādas lietas tiek sauktas par vārdnīcas šķirkļiem.

Iespaids bija, ka autors grābstās gar stāstu kā mironis gar svecēm. To gan es norakstu uz to, ka es nezinu viņa iepriekšējo darbu un dzīves “lore” un uz savu slinkumu. Grūti jau autoram ir pārmest savu nesaprašanu, tas galu galā ir viņa stāsts, un lasītājam ir brīvi interpretēt viņu savu iespēju robežās. Tomēr tik plānai grāmatai autors bija paņēmis pārāk daudz tēmu, kuras vismaz manuprāt tā arī īsti nespēja savienoties kopā smukā stāstījumā. Iespējams, ka par līmi bija jākalpo tai stāsta daļiņai, kurā autors kā detektīvs mēģināja atšķetināt savu dzimtas vēsturi, noskaidrojot lietu un cilvēku patieso dabu.

Autoram ir ķēriens īsi un konkrēti ieskicēt savus varoņus, padarīt tos par dzīviem tēliem, tādus, kurus tu uz ielas pēc viņa apraksta atpazītu, taču tāpat kā reālajā pasaulē arī ar grāmatas varoņiem nekas pa lielam nenotiek, tikai dzīve. Rodas tāds kā neliels aizvainojums, kā tāds kolorīts tēls, bet viņš tikai pāris reizes nolamājas un pazūd.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vai es lasīšu vēl kādu šī autora darbu? Iespējams, ka tie nav tik haotiski.

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 3 out of 5]

Ķēros klāt ar sajūtu – o, šis būs aizraujoši! 🤩
Izlasīju. Hmm. 🙄

Lai būtu skaidrs, pats autors par šo grāmatu raksta, ka visam šajā grāmatā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme. Jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša. Vai arī ar pašu autoru? To atliek vien minēt.
Un tātad. Divtūkstošo sākums, jaunais Svens ierodas Rīgā, lai mācītos. Apmetas viņš vecvectēva denacionalizētajā īpašumā, kas ir noplucis nams ar sociāli nelabvēlīgiem īrniekiem.

Sākotnēji šķietami gludi asfaltētais ceļš izrādās visai nelīdzens un stāsta līdzgaitnieki – kolorīti. Alkoholiķi un sabiedrības pabiras, skinhedi, brīvmākslinieki, panki un citi. Vietas, kur stāsts norisinās daļēji zināmas un raisīja smaidu un kavēšanās pašas padsmitgadnieces atmiņās. Tiesa gan Svena aprakstītais Kvadrāts manos padsmit gados vairs nebija gluži panku apsēsts (varbūt bija, bet es to nemanīju?) un šobrīd no “Kvadrāta” palikušas tikai atmiņas un tas ieguvis citus vaibstus. Vecrīga un tās tumšākās ieliņas grāmatā aprakstītas diezgan daudz un bija interesanti. Tāpat mani, protams, aizrāva vēstures līnija, kas ļoti veiksmīgi tika ieausta stāstā.

Galvenais grāmatas vēstījums tradicionāls – sevis meklējumi, vēlme atrast savu vietu, iederēties.

Grāmatu lasīt bija viegli un stāsts ir plūstošs, taču man bija sajūta, ka tajā maldījos 😶‍🌫️ un bieži sev uzdevu jautājumu, ko tieši ar šo autors man ar šo mēģina pateikt.

Šis bija interesanti, arī asprātīgi un vienlaikus ļoti savdabīgi. Nenožēloju, ka izlasīju, taču gaidīju ko citu - noteikti mazāk haotisku.

[Kristīne Līcis · Rating 4 out of 5]

Manai gaumei nedaudz par sadrumstalotu un haotisku. Es nojaušu, ka ar "Brīvībeni" ir tāpat kā ar grāmatas varoņa skicēm un tekstiem, par kuriem visi jautā - "kāda ir tava doma? Ko tu ar to centies pateikt?" Arī grāmatai nav "viegli nolasāmas, vienā teikumā izsakāmas idejas". Jo ideju un pavedienu daudz - dzimtas vēsture, Latvijas vēsture pirms un pēc WWII, 21. gadsimta pirmās desmitgades vēsture ("Vecrīga divtūkstošo sākumā bija zooloģiskais dārzs ar atslēgtiem būriem"), ģimene un pieaugšana -, tā ka "ikreiz, kad mēģināju izcelt priekšplānā vienu, visi pārējie piņķerējās līdzi, pārtapdami par kaut ko līdzīgu no somas izņemtiem austiņu vadiem. Kā lai izoperē no lielās, sarežģītās pasaules vienu teikumu, kurš pastāv, tikai pateicoties miljardiem citu?"

Bet lasīju aizgūtnēm. Ironija, brīžam grotesta, pamīšus ar smeldzi. Par spīti haosam un sižeta drumslām man centrā palika galvenā varoņa mēģinājumi dzīvot vecvectēva celtajā namā Brīvības ielā - namā, kas droši vien iemieso un simbolizē lielāko daļu no grāmatas tēmām. Nams vietām izdedzis, vietām izkrāsots bārbiju rozā, nacionalizācijas un denacionalizācijas traumēts, patvērums vienam par otru krāšņākiem personāžiem. Mans favorīts ir Valdis, kuram galva kā zupas terīne, bet "Valda zupas terīne nebija tukša. Tajā burbuļoja kosmoss", un Valdis zina, ka patiesībā ir divas pasaules. "'Vienā jūs neko nesaprotiet, bet otrā saprotiet visu. Un tas ir normāli. Tā arī jābūt. Vienā pasaulē viss ir zināms, otrā - nekas. /../ to, kas ir izskaidrots un saprotams, var ļoti ērti neredzēt. Bet to, kas nav, ir jāredz visu laiku.'" Nams varonim ir tāds kā tests, kā pieņemšanas skola.

Man par īpašu prieku fināls un pēdējās 3 lpp lieliskas, pilnīgi prasās pēc ekranizēšanas, par to vien vērtējums pakāpjas.

"Emocionālā bagāža, kā izrādījās, bija mantojama krietni vieglāk nekā nekustamais īpašums. Tā ceļoja cauri laikiem no paaudzes paaudzē, tādēļ viss, ko varēju pastāstīt par šo namu, savā ziņā bija izteikums arī par Bernardu, Lūciju, Marijtanti, Marselu, šo rindu autoru un visiem pārējiem."

[Ligija Purinaša · Rating 5 out of 5]

Man liekas, šī ir vareni īpaša Svena Kuzmina grāmata. Te ir zaudējumu pārvarēšana un iedzīvošanās, sevis meklējumi un iekšējie konflikti, ko izraisa ne tikai piederība vienai vai otrai ģimenei, bet arī dzīvojamā platība un vēstures peripetijas. Tas viss atklājas slāni pa slānim, ļoti pakāpeniski.

Un, protams, tas skumji sāpīgais Rēzeknes caurviju motīvs -- nu pilnīgi godīgi, ja tu tur neesi dzīvojis, tad tu arī neesi redzējis dzīvi visā tās paradoksālajā krāšņumā.

[Oskars Kaulēns · Rating 4 out of 5]

par spīti visām politiskajām un sociālajām revolūcijām, kas mūs aizskar un liek pārdomāt dzīvi, svarīgākās ir tās, kuras notiek mūsos un kuru autorība ir tikai un vienīgi mūsējā. pārmaiņu laikmetā cilvēks ir patiesākais, jo nav aiz kā paslēpties. un tad mēs visi kļūstam caurstaigājami kā istabas komunālajā dzīvoklī uz Brīvības ielas.

[Linda · Rating 5 out of 5]

Un Kuzmins atkal trāpa desmitniekā!

Viss, man vairs nav jāsatraucas, ko gan autors var piedāvāt pēc grandiozās Hohmas triloģijas, pēc izcilā Skalbes stāsta. Lai nokļūtu manā prozaiķu panteonā, rakstniekiem ir jāpierāda, ka viņi var radīt trīs atsķirīgus darbus, kas katrs uzrunā citādāk/ kas katrs runā par citām tēmām/ atstāj atšķirīgus pēdu nospiedumus manā literārajā atmiņā. Es nešaubījos, ka tā notiks, bet nu pavisam oficāli var teikt, ka Svens Kuzmins to ir paveicis.
Brīvībenes publicēšana ir ļoti nozīmīgs kultūrsolis mūsu šodienā. Tas ir darbs, kas atgādina par svarīgām izvēlēm saistībā ar mūsu iekšējo un ārējo brīvību. Tuvojas vēl viens notikums, kurā mums ir tiesības un pienākums izvēlēties savu tuvāko četru gadu nākotni, kas noteikti būs signāls, uz kādā virzienā mēs kā valsts ejam. Īstais laiks katram iegrāmatot savu brīvībeni. Protams, tie ir arī varoņi, kuros iemīlēties un kurus nīst. Vēl pie tam tas tiek pasniegts tik ļoti baudāmā valodā. Valdis ar galvas terīni, kurā mīt kosmoss, piemēram. Divas Helēnas, dievišķā un nelabā māsa. Vectēvi ar stāstiem nāciju izmērā. Un mākslinieki. Viņus var izsmiet, var nesaprast. Bet nevar nemīlēt.

Es reiz laizīju asfaltu pie Melnās Piektdienas. Un tagad škrobējos par to, cik nenozīmīga mērķa vārdā tas bija. Laikam manifestējot Metallicas koncertu Latvijā. Izdevās. Bet varbūt es varēju pielaizīt mūsu tautas saliedētību. Kritisko domāšanu. Stingru mugurkaulu (oi, aizejiet noskatīties "Dziesmu svētkus" Liepājas teātrī!) Ak, šīs dullumā neizmantotās iepspējas!

Tikšanās reizē ar lasītājiem Svens "Brīvībeni" nodēvēja par autoetnogrāfiju. Tas ir pētījums par savu etnisko izcelšanos, garīgo kultūru, par kultūrvēsturiskajām attiecībām. Es to dēvētu par gonzo autoetnogrāfiju. Cik daudz no aprakstītā ir noticis šajā dimensijā, cik daudz Svena terīnē - to zina tikai pats autors. Bet, lai cik "īsts" būtu aprakstītais notikums, viss romānā minētais varēja notikt. Un notika. Lasītājai pavisam noteikti notika. Un turpinās notikt. Pie valūtas maiņas punkta, peļķē vai neremontēta dzīvokļa bēniņos - tas notiek. Un kā notiec tu?

[Mairita (Marii grāmatplaukts) · Rating 4 out of 5]

Par "Brīvībeni" redzēju dažas atsauksmes, ka šis neesot labākais Kuzmina darbs. Nezinu, man nav ar ko salīdzināt, jo šī bija pirmā satikšanās un visnotaļ veiksmīga. Izņemot dažas jauno intelektuāļu filozofēšanas vietas, kas mani atstāja galīgi vienaldzīgu, viss pārējais bija interesanti un pat intriģējoši. Lai gan stāstījums ir samērā fragmentārs un tas var trauc��t, man patika kā mājas stāsts un Svena ikdienas gaitas savijās kopā, šķita reālistiski un ticami, autobiogrāfiski.

[Ralfs · Rating 5 out of 5]

Skatījos uz kritiskajiem komentāriem un šaubījos par lasīšanu, īpaši tādēļ, ka iepriekšējie “Kuzmini” man pat mazliet nepatika. Tomēr beigu beigās nolēmu, ka ir jāizlasa. Un man patika! Tā, ka ļoti un viss.

[Signe · Rating 4 out of 5]

"Tas likās dīvaini, pat nepiedienīgi. Kā tas var būt, ka šādā brīdī nejūtu pat ne vismazāko pārdzīvojumu? Taču es tur neko nevarēju darīt. Jūtas bija pazudušas – un viss. Jāprecizē, ka nekādā ziņā nebiju mierīgs. Nervi dzirksteļot dzirksteļoja. Tikai nekas no šī emociju negaisa nesasniedza adresātu, gluži kā zem opiātiem. Tajā dvēseles nostūrī, kur vajadzēja plosīties skumjām un šausmām, gaudoja caurvējš. Vienīgais, ko puslīdz jutu, bija kauns, ka nejūtu."

Šī grāmata mani atrada ļoti tumšā brīdī un palīdzēja izkūņoties no nelasīšanas purva.

[Alina Apine · Rating 4 out of 5]

Atbraucu uz Latviju, vēlējos palasīt kaut ko no jaunās latviešu literatūras. Grāmata sarakstīta ļoti dzīvā veidā un, lai gan sākas kā stāsts par savstarpējām attiecībām starp ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, tā sekmīgi pārtop par lielisku vēsturisku stāstu. Gan agrīno 2000to posms noķerts ļoti labi, gan autora ģimenes vēsture un tam visam pa vidu vēl radošās ambīcijas. Grāmata lasās viegli un bija brīži, kad tiešām uznāca smiekli.

[Sintija · Rating 1 out of 5]

Tā gaidīju, kad varēšu izlasīt, jo baigā ažiotāža bija, bet sanāca liela vilšanās. Es kā lasītājs apmaldījos jau pie 45. lappuses, nesaprotot, kas grāmatā vispār notiek un kāpēc man par to jālasa. Lieku šo grāmatu neizlasīto grāmatu plauktā pie pārējiem "gribējās ļoti intelektuāli, bet beigās sanāca sviests" nožēlas pilnajiem grāmatu pirkumiem.

[Kristīne · Rating 4 out of 5]

Svens Kuzmins: Batman Begins.

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Kādā goda vietā, lai liek šo grāmatu?
Šādu pašu vārdu reiz devām savam miteklim Brīvības ielā, Rīgā, bet varbūt tā savas mājas sauc katrs, kurš dzīvo uz Brīvības ielas?

Mani ļoti aizrāva. Un, man šķiet, “Brīvībene” ir nozīmīgs sava laika atainojums literatūrā. Es ticu, ka ar šo grāmatu Svens Kuzmins varētu arī Latvijas kultūras kanonā iekļūt.

[Zane Neimane · Rating 3 out of 5]

Šķietami autobiogrāfisks teksts par jaunieti gadsimta sākumā, kurš sāk mācības Rīgā, dzīvo kolorītā atgūtā vecmammas dzīvokļa istabā un tusē ar dažādiem interesantiem cilvēkiem. Man ļoti patika sākums par Brīvībeni un tās iemītniekiem. Mani mazāk interesēja vazāšanās pa Vecrīgu. Tādas jaukas atmiņas, kas vairāk atgādināja dienasgrāmatu. Lai gan man ļoti patīk, kā raksta Svens Kuzmins, šajā viņa gabalā trūka kaut kādas virzības, kas mani aizrautu. Protams, uz beigām es atkal grāmatai pielipu un jutu jaunietim līdzi. Tomēr lietas, kas atklājās, kaut kā nāca par vēlu, lai mani līdz galam iekustinātu.

[Guna Federe · Rating 5 out of 5]

Es fanoju par Svena Kuzmina rakstu darbiem. Un, izlasot "Brīvībene", turpinu fanot.

[Inga Grencberga]

[..] - Un kã var zinät, ka dzejolis labs? Paskaties pret gaismu! [..]

[Zintis Sils]

Pārsteigti angļu tūristi, Vecrīgas skinhedi, plūmju vīns uz ledus un tam visam apakšā - savtīgs, drūpošs aizgājušo laiku rēgs. Viena no grāmatām, kas atmiņā iespiežas aizvien dziļāk, attālinoties no izlasīšanas brīža.

[Zanda Melne · Rating 4 out of 5]

Svena Kuzmina daiļrade man ļoti patīk, un arī šis darbs bija lielisks! Valoda – skaista, sulīga un skanīga. Daļa teikumu pilna ironijas, kas lika pasmaidīt.
Vietām gan šķita ,ka tekstā kaut kur aizpeldu(laikam Egregoram līdzi-jūrā😀), bet kopumā viss nostrādāts labi. Un tomēr – divas pretējas pasaules vienā? Vai tas vispār ir iespējams? Ko tas prasa no vēstures un piedzīvotā atmiņām? Un vai, visu uzzinot, dzīve kļūst vieglāka vai tomēr ar uzzināto sadzīvot ir grūtāk? To visu šeit var izlasīt un izjust!

[Kristīne Butlere Peslaka · Rating 4 out of 5]

Par ko ir šī mazā, it kā plānā grāmatiņa? - par Svena Kuzmina trakulīgo un mazliet bīstamo jaunību 2000.gadu sākumā un viņa piesaisti dzimtas saknēm, kuras ļoti dabīgi sajaucas ar viņa paša pieaugšanu, sevis meklēšanu (bet ne klasiskajā izpratnē, drīzāk tādā mākslinieciski abstraktā) un visu latviešu vēsturi.

Postpadomju Latvijas bardaks, jaunās paaudzes piedzīvojumi Vecrīgā, bohēmiska dzīve, ģimenes problēmas un kaimiņu epopejas mantotajā Brīvības ielas namā jeb “Brīvībenē.

Viss pavisam viegli savijies un ierāva mani gan atmiņās par savu agrīno tīņu laiku, kas arī pietiekoši daudz tika pavadīts Vecrīgā, gan ļāva sajust jebkura jaunieša vieglprātību un naivumu zem kura paslēpts topošais nopietnais cilvēks ar saviem pārdzīvojumiem un prātojumiem.

Patika.

[Aiva Birbele · Rating 3 out of 5]

Patika, ātri lasījās, interesanti apzināties skatapunktu iz Vecrīgas laikā, kad mana jaunība bija beigusies, bet citiem tikai sākās.
Tik daudz personāžu tik mazā grāmatiņā, ka beigās bija grūti saprast, kas kāds kuram radinieks.

[Kristīne Stiķe · Rating 4 out of 5]

Varbūt, ka ar šo vispār jāsāk lasīt Kuzmins.
Lai vai kā - nerimst prieks par autora prasmi satamborēt teikumus šķietami neloģiski, domu pabeidzot sarkastiski asprātīgi.
Gaidu nākamo 🖤

[Dana La · Rating 5 out of 5]

Man nebija viegli lasāma, bet šī ir īsta daiļliteratūra. Prieks, ka tāda top.

[Sintija · Rating 5 out of 5]

Šis, iespējams, ir emocionāli visgrūtākais posms jauna cilvēka mūžā - pārvācoties uz galvaspilsētu uzsākt normālu dzīvi pēc abu vecāku zaudējuma. Nieka 210 lappusēs tiek arī meistarīgi ietverta Latvijas vēstures daudzslāņainība pat vairāku dzimtu portretējumos.
Kad likteņa personificējums liek uzdot Rakstniekam jautājumu - kāda gan īsti ir Traumurgu solo lomas nepieciešamība? Rakstnieks visnegaidītākajā brīdī ar spriegumu realizē detektīvžanra pavērsienu.

[Raivis Spalvēns · Rating 4 out of 5]

Grāmata uzrakstīta prasmīgi, ar teicami izzīmētu atmosfēru un noskaņu. Man šķita, ka skatos Tarkovska filmu.

[Iveta Ozola - Cirule · Rating 5 out of 5]

Grāmata, kuru iesaka izlasīt gan paši rakstnieki, gan mākslinieki un citas ar kultūru saistītas personības. Kur nu vēl labāku ierosmi grāmatas izlasīšanai?

Pagājušajā gadā izlasīju Svena Kuzmina "Hohmu", kas mani aizrāva – līdzīgi kā daudzi citi dalās ar sajūtām par šī rakstnieka darbiem. Grāmata "Brīvībene" zināmā mērā atklāj paša autora portretu, jo tās galvenais varonis ir Svens Kuzmins. Kādā intervijā rakstnieks atzina, ka viņš apvienojis īstenību ar fantāziju, lai gan grāmatas sākumā norādīts, ka sakritības ar reālo pasauli esot nejaušas. Tomēr dažas personas un notikumi, kā atzīmējuši literatūras kritiķi, ir pavisam reāli, kas padara grāmatu vēl saistošāku.

Saturu neatstāstīšu, to būs interesanti katram pašam atklāt, bet ļoti izbaudīju atmosfēru, vēsturisko fonu, studentu startu lielajā pasaulē un kolorītos tēlus. Redzu, ka daudzi sarakstījuši kritikas triepienus. Ai, nu beidziet, nav ar katru grāmatu jāpietuvojas debesu valstībai un kādai īpašai latiņai, baudiet mākslas procesu, cik tad bieži pie mums atnāk tās patiešām lieliskās grāmatas latviešu literatūrā?

[Liene Resele-Dūšele · Rating 1 out of 5]

No Svena Kuzmina grāmatām biju mēģinājusi lasīt "Dižazio", neaizgāja. "Brīvībene" izlasīju līdz beigām, pēdējās lapas gan vairāk izskrienot pa rindkopām. Izlasīju ne tik daudz, cik aiz sajūsmas, cik aiz intereses, vai tiešām grāmatā neko netradīšu. Arī negribējās gadu sākt ar neizlasītu grāmatu.

Grāmata neuzrunāja, nemaz. Tāds saraustīts skats jauna nākotnē iespējams mākslinieka dzīvē, vairāk tusēšanas brīžos.

Grāmata, tās radītā noskaņa sasaucās ar filmu Jelgava '94.

[Ance Kristāla · Rating 4 out of 5]

"Kā lai izoperē no lielās, sarežģītās pasaules vienu teikumu, kurš pastāv, tikai pateicoties miljardiem citu?"

[Agnese Zariņa · Rating 3 out of 5]

3.5⭐
Šis man kaut kādā ziņā atgādināja L.Kotas “Istaba” un Z.Daudziņas “Bērnudienas komunālijā”, bet par salīdzinoši nesenāku laiku, kurā arī es beidzot varēju saskatīt kaut kādas līdzības, piedzīvotas vai pazīstamas lietas no saviem pusaudžu gadiem. 

Lai gan mani mulsināja diezgan izplūdušais “iz dzīves” paņemtais laika nogrieznis (jo brīžiem šķita, ka ir kaut kāda lēkāšana laikā; Svena nenosakāmais vecums, kas apgrūtināja kopējā konteksta izpratni utt.), tomēr autora patīkamais rakstības un izteiksmes veids to lielā mērā atsvēra. Man patika gan humora nianses, gan brīžam vieglā ironija par lietām. Patiesībā pat būtu gribējusi vairāk no minētā, jo brīžiem bija sajūta, ka Svens un viņa atstāsts kaut kur aizpeld. Un šādās reizēs es vairākkārt pieķēru, ka arī es pati domās esmu jau kaut kur citur. Bet man patika Lūcija un Svena sirsnīgās un patiesi atklātās attiecības ar vecvecākiem. 

Bija labi, bet noteikti varēja būt vēl labāk, jo kaut kas līdz pilnībai man pietrūka un līdz galam nesalikās. Svens meklē sevi starp jauniegūto brīvību, izlaušanos (Vec)Rīgā, būšanu pašam par sevi, savu sakņu atrašanā utt., bet kaut kādā ziņā tas viss bija arī tik ļoti izplūdis, ka radās sajūta, ka autors ir vēlējies kaut ko no sevis izrakstīt, bet līdz galam nav atklājies (vietām mīklainas epizodes, kur izpaliek tālāks skaidrojums vai sasaiste ar pārējo, piemēram, par mirušo vīrieti..kas?ko?kapēc?kādā veidā tas sasaistās vai ietekmē Svenu? Uzmnini nu…). Tāpat man patika, ka darbā ir ievīts teju vai detektīva/izmeklētāja darbiņš, bet tai pat laikā nepameta arī sajūta, ka viss iet lēnu garu un tad uz ātro pēdējās pārdesmit lapās viss pēc kārtas sakrīt kā vajag. 

Līdz ar to noteikti nevaru teikt, ka nepatika, bet man subjektīvi tomēr pietrūka kaut kāda lielāka noteiktība un, iespējams, arī kāds izteiktāks (līdz)pārdzīvojums.

Daži citāti, kas uzrunāja.

[..] Pastāv maldīgs priekšstats, ka latvieši Padomju impērijā un vēlāk tās drupās izmantoja tikai krievu lamuvārdus. Tos peļ un slavē par īpašu sulīgumu, kodolību un modulāru uzbūvi (iespēju brīvi virknēt jeb kraut stāvos šķietami nesaistītus vārdus). [..] (30.lpp.)

[..] Prātā uzliesmoja doma. To, cik drausmīgi ķecerīga tā ir, es sapratu uzreiz, nevis atskatoties ar laika un pieredzes distanci, kā parasti gadās. [..] (41.lpp.)

[..] Ja pasaules valstis, kā dzirdāja kristiešu dziesmā, patiešām bijām Family, mēs tajā tēlojām jaunākos bērnus, kas nonēsā vecāko drēbes. [..] (89.lpp.)

[..] (..) grūti sevi saprast, ja bardaks galvā. [..] (98.lpp.)

[..] Emocionālā bagāža, kā izrādījās, bija mantojama krietni vieglāk nekā nekustamais īpašums. [..] (169.lpp.)

[..] Laikmeti nāk un iet, cilvēki mirst un sadalās pīšļos, vietā dzimst jauni, impērijas ceļas un krīt, bet REMONTS nebeidzas NEKAD. [..] (178.lpp.)