Kādā vēla rudens dienā Nīterkalnes muižas saimniece Kristīne nejauši pamana gaismu, kas neizskaidrojami iedegusies viņas īpašumā iekārtotajā atpūtas namiņā. Vai tur kāds ir bijis? Noslēpumainais atgadījums aizsāk traģisku notikumu virkni un liek aizdomāties, vai tie ir savstarpēji saistīti. Vēlme noskaidrot patiesību aizrauj Kristīni un velk arvien dziļāk kā atvarā. Tieksme saskatīt visur sakarības draud novest pie satricinošiem atklājumiem un uzjundīt kaisli, kurai nevar pretoties.
Šis ir autores debijas romāns un sākumā mazliet bija domraksta iespaids, lai gan sākums vienlaikus ir arī noslēpumains un intriģējošs. Vēlāk sižets ierāva sevī un kopumā man šķita, ka uzrakstīts ne sliktāk kā tulkotā "Istabene" vai cits populārs krimiķis.
Vajadzīgajā brīdī "no krūmiem tiek izstumtas klavieres" un tos sīkos noslēpumus arī varēja viegli uzminēt, tomēr beigu risinājumu līdz galam neuzminēju. Lieku to pie plusiem. Es viegli varēju iedomāties šādus varoņus eksistējam kaut kur Pierīgā, bet dikti kaitināja galvenā varone Kristīne. Ņemot vērā autores profesiju, es ceru, ka viņa ar apdomu Kristīnes tēlu izveidoja tādu. Pārējie tēli samērā plakani.
Traki būtu, ja romāns atstātu vienaldzīgu, bet lasīju ar aizrautību un man bija interesanti. Ja autore uzrakstītu vēl kādu kriminālromānu, es droši vien lasītu.
Par spīti tam, ka: - galvenā varone man atgādināja tādu kā ekstraktu no Treads publikas un likās tuvāk 30 nevis 40 gadiem; - romānā nesastapu nevienu sev puslīdz simpātisku tēlu; - neviens neizraisīja līdzi jušanu; - sižeta skelets tomēr likās apzināti "pareizi" salikts pēc detektīvromānu standartiem, un man pietrūka kaut kāda dzīvīguma; - sižetā ieliktais pēdējais sarežģījums (vai kā lai nosauc kārtējo sižeta pavērsienu, kam vajadzētu jaukt lasītājam prātu) šķita lieks; - romānu vairāk uztvēru kā mehānisku sižetu nevis daiļdarbu, un paskaidrojumus vietām nevajadzētu likt iekavās kā lietišķos tekstos.
Tātad, par spīti iepriekšminētajam un vēl šādām tādām utīm, ir nācies atvērt un pēc pārdesmit lapām likt nost pat NE debijas detektīvus, jo tie šķita neinteresanti vai kaitinoši. Šo debijas darbu izlasīju, jo bija diezgan interesanti.
Nepietiek tikai ar redzējumu un ideju, lai uzrakstītu labu grāmatu. Šī neveiklo teikumu struktūras ziņā un stāstījumā atgādināja skolas domrakstu. Valodas bagātību nemanīju. Kāds bija pats stāsts? Ir lasīti sliktāki, bet pati forma traucēja baudīt grāmatu.
Mazliet mākslīgi samudžināts. Kaitinoši, ka autore daudzviet (nu tiešām daudz) lieto vārdu "sakritības", lai attaisnotu grāmatas nosaukumu. Varbūt būtu laba filma, jo lasāmais vairāk atgādināja filmas scenāriju nevis labu romānu.
Man patīk ik pa laikam paskatīties, kas notiek latviešu autoru krimiķu pasaulē, jo gadās atklāt ko labu! Šajā romānā man pietrūka interesantāk izstrādātu tēlu, jo visi bija tādi diezgan plakani un stereotipiski, arī galvenā varone Kristīne likās diezgan nepārliecinoša un kaitinoša, bet interesi un spriedzi pats stāsts noturēja labi un bija grūti to nolikt malā, kamēr viss nebija izlasīts. Tāds viegls mājsaimnieču krimiķis, ko fiksi izraut cauri. Kā debijai lai iet 3,5⭐
9/12 (ar lielu nokavēšanos) no mana grāmatu plaukta. Mani ļoti aizrāva, kaut arī neesmu detektīvromānu fane. Jāmeklē, ko lasīt vēl. Cerams, ka autore turpinās rakstīt.
Krimiķi man patīk. Šis tehniski nebija slikts, prieks, ka latviešu autore. Sākumā kaitināja valoda, likās ļoti vienkārša un pietrūka garšas. Bet ielasījos un aizgāja tā lieta. Kopumā ok izklaide, lai arī tas nav īsti tas, ko ieteiktu citiem. Ja ieteiktu, tikai lai pārrunātu galvenās varones portretējumu - noteikti nav sieviete, ar ko klikšķētu reālaja dzīvē, bet laikam var arī tā dzīvot un justies ok 😅
Kaut kas man te patika. Kaut kas man te nepatika. Tam visam pa vidu kaut kas maķenīt samudrijās. Ja precīzāk, tad patika noskaņa un nepatika tas, ka uz beigām jau palika neticami. Kaut gan, ko es vispār zinu...
Man ļoti patika gan samudžinātais sižets, gan savdabīgā, bet ļoti dzīvā izmeklētāja, gan tā skaistā, hipnotizējošā stāstnieces balss. Es visam noticēju, pat tam, ka Andrejs vārda dienas nesvin 😉 Noteikti iesaku ne tikai kā izcilu debiju, bet gan kā lielisku detektīvu. Priekš, ka top arī nākamā.
Dēvēšu šo par ģimenes detektīvu. Tas mani ieinteresēja brīdī, kad tika izdots. Nodomāju - jāizlasa! Vispārēju sajūsmu lasītājos gan nemanīju, tomēr interese nezuda. Piekritīšu, ka šedevrs tas nav, bet neliegšos, ka bija interesanti lasīt un jutos izklaidēta. Līdz šim nav liela pieredze ar detektīviem (bet labprāt to palielināšu nākotnē!), bet nojaušu, ka notikumu virpulim un saistībām šajā darbā nav ne vainas, viss vairāk vai mazāk saskan (lai gan pāris momenti šķita totāli aiz matiem pievilkti 🧐😃). Patika tas, ka stāsts mudina mani ik pa laikam domās novelt vainu kādam citam un arī visu laiku vilties savās detektīvprasmēs 🫢😅😅😅 Bet tagad sāku domāt, ka mans pirmais aizdomās turamais arī bija īstais vaininieks 🧐🫢 Es laikam tomēr esmu kriminālista meita un mamma mīl Erkilu Puaro 😆🫢😅 Bet man nepatika valoda, nespēju šo sajūtu formulēt, bet to saucu "parastā latviešu romāna valoda" 🫣 Papildus tam galvenā varone bija kaut kāda nogarlaikojusies, kaislību alkstoša, diezgan bezjūtīga par cilvēku nāvi (arī vecāku!), ar detektīves nosliecēm apveltīta dāma. Man trūka varoņu emocionalitāte, neviens nepardzīvo, nejūt, neārdās, neskumst. Un vispār tur bija kāds labais varonis??🫢 Vēl situāciju glāba romantikas nots, lai arī tā ieskanējās neticami ātri un bija bail, kā nemaz nav patiesa ☺️ Bet lai virsroku tomēr ņem tas, ka lasījās raiti un bija diezgan aizraujoši ☕
⭐️3,5 Diezgan labs detektīvromāns par kādu ģimeni. Visas grāmatas garumā pamazām atritinās kāds pavediens noziegumu izmeklēšanā. Vienīgi noziegumu mēģina izmeklēt kāds no tās pašas ģimenes. 😬
Pasaulē ir vairāki slaveni rakstnieki, kas pēc profesijas ir psihologi. Tas parasti piešķir stāstiem dziļumu, saritina sižetu aizraujošā karuselī un spēj loģiski skaidrot kā cilvēku savstarpējo attiecību samezglojumus, tā arī pašu tēlu iekšējās pasaules komplicētību. Turklāt psihologus nebaida cilvēku prāta tumšā puse un darbā ar klientiem bieži vien var gūt iedvesmu stāstiem. Nu jau vairs nav palicis atmiņā, kura no universitātes pasniedzējām to teica, bet psihologu mīļākais hobijs esot likt puzles. Rakstīt detektīvu taču ir viena varen sarežģītas puzles radīšana, pareizi? Manuprāt, lai nu kam, bet psihologiem piestāv noziegumu risināšana! :)
"Tās ir tikai sakritības" ir ļoti prasmīgi savīts detektīvs, kas spraigumu notur visas grāmatas garumā. Jūs jau ziniet, TĀS grāmatas, kurās katrā lapaspusē ir izmesta ēsma, kas neļauj pārtraukt lasīšanu un nolikt grāmatu malā. Man patika, ka noziegumus risināja nevis policija u.c. speciālisti, bet gan asredzīga sieva, kura spēja salikt kopā puzles gabaliņus un pamanīt gan detaļas, gan kopējo ainu. Risinājumu arī nevarēja nojaust līdz pat beigām, kas ir būtisks nosacījums, lai noturētu spriedzi.
Liena Hačatrjana ir ne tikai pētniece, zinātņu doktore un forša pasniedzēja Latvijas Universitātē, bet nu arī pilnīgi oficiāli aizraujošu detektīvu rakstniece. Ceru, ka top jau nākamā grāmata!
Nav slikti debijas romānam! Intriga saglabājās līdz beigām, bet pašas beigas, pretstatā visa romāna diezgan mierīgajam notikumu plūdumam, šķita sasteigtas.
Aizraujošs detektīvstāsts interesantā manierē. Ne brīdi nebija nojausmas, kurš tad ir vainīgais. Vērtējumu uz leju pavilka beigas. Tās bija aprautas un nenoticēju.
Labi atspoguļota dubultā morāle un vārdu nesaderība ar darbiem - ğimene ir vissvarīgākā dzīvē un ğimene "spēlē kopā", bet krāpt un nogalināt ğimenes locekļus ir dzīve.
Bija lielas gaidas, jo labas atsauksmes bija dzirdētas, tomēr piedzīvoju vilšanos. Sižets klasisks detektīvromānam, kas labi, bet valoda, valoda, valoda, kas pinas un lieki atkārtojas.
Dāmu detektīvromāns, autores pirmā grāmata. Sižets aizrāva, brīžiem gan varone izbrīnīja : “Vai tiešām kāda spēj būt tāda un šitā izdarīties?” Sagaidīju atrisinājumu, nevīlos.
“Mēs visas spējam rīkoties stulbi. Un tikai tādēļ, lai saglabātu savu iedomāto laimi. “