What do you think?
Rate this book
Izmisums
"Mana personīgā pieredze ir līdzīga kā šīs grāmatas un filmas galvenā varoņa Gata pieredzei. Bērnībā zaudējot tēvu, bet pusaudža gados arī māti, tika satricināts mans dzīves jēgas redzējums. Nepiesātināmā vēlme sevi apliecināt kā indivīdu, alkas pēc atzinības un uzmanības nebija nekas vairāk kā kompensācijas mehānisms, kas centās aizpildīt tukšumu, kuru radīja divu vistuvāko cilvēku iztrūkums. (…) Jo vairāk es centos izbēgt no sevis, jo vairāk es nocietinājos sevī, kas neļāva citiem man palīdzēt, bet pašam — sevi saprast. Līdzīgi tas notiek ar grāmatas un filmas galveno varoni Gati, kurš, neko ļaunu nenojauzdams, it kā dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un, kā jebkurš cilvēks, cenšas īstenot savu sapni. Taču tad viņa pasaule sabrūk. Gatis pēkšņi attopas pilnīgi vientuļš, un viss, kā dēļ viņš bija centies, ir pazudis vai zaudējis jēgu. Pēc šāda trieciena ir ļoti grūti saņemties, vēl jo vairāk tad, ja indivīds neapzinās, ka problēma slēpjas viņā pašā. Taču labā ziņa ir tāda, ka tam ir risinājums. Tas nav zibenīgs un viegls, bet tas eksistē. Un, manuprāt, cerība ir nozīmīgs motivētājs tikt pāri šai iekšējai grūtsirdībai un atveseļoties. Lai grāmata “Izmisums” rada cerību tiem, kam tās šobrīd visvairāk pietrūkst!
Oskars Tarvids pamanīja trūkumus un nepilnības manis veidotajā filmā un tos aizlāpīja, transformējot “Izmisuma” vēstījumu nākamajā līmenī, tādā veidā ļaujot šim stāstam turpināt aktualizēties un pielāgoties nemitīgi mainīgajai sabiedrībai. Pamatkodols gan paliek nemainīgs — nodot apkārtējiem līdzcilvēkiem sajūtu, ka šajā iekšējo pārdzīvojumu pasaulē neesam vieni un ar līdzīgām problēmām mēs saskaramies visi, nešķirojot vecumu, dzimumu, etnisko piederību, rasi un sociālo statusu. Un kas tad ir šī lielā, briesmīgā lieta? Tās ir mūsu līdzpaņemtās bērnības traumas, kas velkas mums pakaļ kā rēgi visu dzīvi un diemžēl ik pa laikam spēj mūs satricināt līdz izmisumam tieši tajā brīdi, kad esam visievainojamākie."
Oskars Tarvids pamanīja trūkumus un nepilnības manis veidotajā filmā un tos aizlāpīja, transformējot “Izmisuma” vēstījumu nākamajā līmenī, tādā veidā ļaujot šim stāstam turpināt aktualizēties un pielāgoties nemitīgi mainīgajai sabiedrībai. Pamatkodols gan paliek nemainīgs — nodot apkārtējiem līdzcilvēkiem sajūtu, ka šajā iekšējo pārdzīvojumu pasaulē neesam vieni un ar līdzīgām problēmām mēs saskaramies visi, nešķirojot vecumu, dzimumu, etnisko piederību, rasi un sociālo statusu. Un kas tad ir šī lielā, briesmīgā lieta? Tās ir mūsu līdzpaņemtās bērnības traumas, kas velkas mums pakaļ kā rēgi visu dzīvi un diemžēl ik pa laikam spēj mūs satricināt līdz izmisumam tieši tajā brīdi, kad esam visievainojamākie."
136 pages, Hardcover
Published January 1, 2024
2 people are currently reading
25 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 11 of 11 reviews
October 26, 2024
3.75⭐️
Dažreiz pārņem pārsteigums, cik daudz var pateikt īsā stāstā, vien 130+ lpp, bet vēl vairākas dienas pēc grāmatas izlasīšanas es to pārmaļu savā galvā.
Šķiet, ka arī laikapstākļi un sezona ir ļoti piemērota, lai lasītu šo stāstu, jo ārā drūmi pelēkbrūnais rudenīgums mijas ar zilām debesīm un krāsainām lapām, tāpat arī grāmatā, kuras darbība gan nenorit rudenī, Gatis peld cauri drūmumam un depresijas radītam izmisumam, lai beigās nomestu pagātni kā rudens lapas no zariem un lēnām gaidītu savas dzīves pavasari.
Man patika. Jā, sākumā ne īsti viegli bija sadraudzēties ar tekstu, kas vairāk ir tāds abstrakts domu lidojums ar daudz metaforām (lielākā daļa pat ļoti trāpīgas), jo šis abstraktums daudzviet vairāk bija kā liekvārdība, bet ar katru nākamo lappusi teksta kvalitāte uzlabojās un arī man iegūt lasīšanas ritmu palika vieglāk.
Profesionālais kretīnisms gan lika pārgrozīt acis par visu, kas bija saistīts ar slimnīcu, tās vidi un profesionālo darbību, jo nu... dzīvē tā nenotiek. 😅 Kā arī, lai gan daudz pateikts, tomēr tikpat daudz palika nepateikts un pat ne nojausmas nav par dažiem notikumiem, kurus it kā varētu atstāt lasītāja interpretācijai, ja vien būtu iedoti pamati. Arī sižeta līnija par bijušo draudzeni šķita pavisam lieka, bet, tā kā neesmu redzējusi filmu, pēc kuras šis ir uzrakstīts, tad grūti spriest, kas ir ņemts no režisora un kas ir autora paša stāsta pavērsiens.
Kopumā stāsts bija pietiekami interesants, bet noteikti ne tāds, kad uzrunās visus un visur. Šim ir nepieciešams pareizais dvēseles stāvoklis - rudenīgi drūmais, bet ar spēju priecāties par krāsainajām dabas pārmaiņām.
Grāmata saņemta apmaiņā pret godīgu atsauksmi.
Dažreiz pārņem pārsteigums, cik daudz var pateikt īsā stāstā, vien 130+ lpp, bet vēl vairākas dienas pēc grāmatas izlasīšanas es to pārmaļu savā galvā.
Šķiet, ka arī laikapstākļi un sezona ir ļoti piemērota, lai lasītu šo stāstu, jo ārā drūmi pelēkbrūnais rudenīgums mijas ar zilām debesīm un krāsainām lapām, tāpat arī grāmatā, kuras darbība gan nenorit rudenī, Gatis peld cauri drūmumam un depresijas radītam izmisumam, lai beigās nomestu pagātni kā rudens lapas no zariem un lēnām gaidītu savas dzīves pavasari.
Man patika. Jā, sākumā ne īsti viegli bija sadraudzēties ar tekstu, kas vairāk ir tāds abstrakts domu lidojums ar daudz metaforām (lielākā daļa pat ļoti trāpīgas), jo šis abstraktums daudzviet vairāk bija kā liekvārdība, bet ar katru nākamo lappusi teksta kvalitāte uzlabojās un arī man iegūt lasīšanas ritmu palika vieglāk.
Profesionālais kretīnisms gan lika pārgrozīt acis par visu, kas bija saistīts ar slimnīcu, tās vidi un profesionālo darbību, jo nu... dzīvē tā nenotiek. 😅 Kā arī, lai gan daudz pateikts, tomēr tikpat daudz palika nepateikts un pat ne nojausmas nav par dažiem notikumiem, kurus it kā varētu atstāt lasītāja interpretācijai, ja vien būtu iedoti pamati. Arī sižeta līnija par bijušo draudzeni šķita pavisam lieka, bet, tā kā neesmu redzējusi filmu, pēc kuras šis ir uzrakstīts, tad grūti spriest, kas ir ņemts no režisora un kas ir autora paša stāsta pavērsiens.
Kopumā stāsts bija pietiekami interesants, bet noteikti ne tāds, kad uzrunās visus un visur. Šim ir nepieciešams pareizais dvēseles stāvoklis - rudenīgi drūmais, bet ar spēju priecāties par krāsainajām dabas pārmaiņām.
Grāmata saņemta apmaiņā pret godīgu atsauksmi.
February 24, 2025
Par mentālo veselību un slogu, ko atstāj problēmas cilvēka dvēselē. Pāris lietas gan man palika miglā tītas, tā arī neizdevās “atkost” simboliku, bet varbūt tieši tā tas arī bija domāts.
February 20, 2025
Laikam pirmoreiz lasu grāmatu, kas uzrakstīta pēc filmas motīviem nevis otrādi. Filmu gan neesmu redzējusi un arī grāmatu izlasīju tikai tāpēc, ka saņēmu Ziemassvētku pastā.
Jā, mentālā veselība ir svarīga, jo īpaši, aprakstīta no vīrieša skatupunkta. Bet te man bija pārāk daudz visādu wtf momentu - mirušo rēgi, šamaņi, utt.
Panikas lēkme, izmisums un to visu šķietami atrisina 1 vizīte pie terapeita, fotogrāfiju un citu atmiņu sadedzināšana un iemīlēšanās jaunā čiksē? Nu nez, nez.. Mani nepārliecināja un neuzrunāja.
Jā, mentālā veselība ir svarīga, jo īpaši, aprakstīta no vīrieša skatupunkta. Bet te man bija pārāk daudz visādu wtf momentu - mirušo rēgi, šamaņi, utt.
Panikas lēkme, izmisums un to visu šķietami atrisina 1 vizīte pie terapeita, fotogrāfiju un citu atmiņu sadedzināšana un iemīlēšanās jaunā čiksē? Nu nez, nez.. Mani nepārliecināja un neuzrunāja.
October 28, 2024
Oskars Tarvids IZMISUMS , izdevis Jumava
Oktobris ir mentālās veselības mēnesis, un prieks, ka pēdējos gados par to tiek runāts arvien vairāk. Patiesi cienu cilvēkus, kuri ir gatavi atklāti dalīties savā pieredzē un ļaut citiem saskatīt to, kam viņi ir gājuši cauri.
Oskara Tarvida grāmatu Izmisums izlasīju vienā piegājienā – dažās stundās. Tas ir stāsts, kas paliek pie tevis, it kā ieķēries ādā, ar savu tumšo dziļumu, kurā trauksme, panika un izmisums kliedz caur galveno varoni Gati. Pēc stāsta izlasīšanas man gribējās ieiet dušā, lai kaut kādā ziņā noskalotu to spiedīgo smagumu, kuru uzvedināja šis stāsts.
Tas ir tumšs un spēcīgs vēstījums par iekšējo cīņu ar trauksmi, paniku un izmisumu, kas kliedz caur galveno varoni Gati.
Grāmata ir Gata izmisuma kliedziens – kā tāds patiesības mirklis, kas atgādina, ka no sevis nevar aizbēgt. Agri vai vēlu nākas skatīties acīs senām, neatrisinātām traumām. Gatis cenšas rast atbildes dzimtajās mājās, piedaloties šamaņu bungu aplī un dažādos rituālos, lai atgūtu saikni ar sevi. Grāmata arī uzsver, cik svarīgi ir mīlestība un atbalsts bērnībā, jo tieši šīs attiecības var kļūt par stingru pamatu, kas palīdz noturēties, kad dzīve sagriežas tumsā.
Autora valoda ir interesanta, smaga, reizēm ne līdz galam izprotama, bet stāsts ir sāpīgs un īsts. Tas ir stāsts, kuru jūt, nevis tikai izlasa.
Grāmata ir pēc režisora Kārļa Lesiņa spēlfilmas IZMISUMS motīviem. Šobrīd briestu noskatīties filmu.
"Visi cilvēka nepiepildītie sapņi parasti pārvēršas viņa tagadnes murgos. Bet murgiem ir viena laba lieta- lai tos neredzētu, vajag tikai pamosties. Itkā vienkārši. Bet dzīve jau nebūtu dzīve, ja tās mīklas nebūtu kā ēsma, kurā slēpjas āķis"
"Gatis centās pamosties. ...... cenšoties apstādināt laiku kafijas rūgtumā. Taču ir grūti pamosties, ja modinātājs ir iestrēdzis stāvošā pulkstenī"
"Mašīnas brauca garām kā tikšķošas sekundes, kur ceļa zīmes bija stundas atzīmes, bet viņš stāvēja, iestrēdzis dzīvē, pēc degvielas smirdošā benzīntankā. Un stulbākais bija tas, ka viņš negribēja būt daļa no pulksteņa, kaut labi apzinājās, ka citādi nepamosties... Bija jāturpina braukt. Lai čūskas vijas un sekundes tikšķ, kamēr visa viņa dzīve spiedās likteņa līkumu asajos stūros kā sakrautās mantu kastēs."
"reizēm izvēles iespēju trūkums arī ir tā vienīgā iespēja sākt visu no sākuma"
"Priekšā vijas ceļš kā pelēka, zvīņaina asfalta čūska ar baltu rakstu pār muguru"
Oktobris ir mentālās veselības mēnesis, un prieks, ka pēdējos gados par to tiek runāts arvien vairāk. Patiesi cienu cilvēkus, kuri ir gatavi atklāti dalīties savā pieredzē un ļaut citiem saskatīt to, kam viņi ir gājuši cauri.
Oskara Tarvida grāmatu Izmisums izlasīju vienā piegājienā – dažās stundās. Tas ir stāsts, kas paliek pie tevis, it kā ieķēries ādā, ar savu tumšo dziļumu, kurā trauksme, panika un izmisums kliedz caur galveno varoni Gati. Pēc stāsta izlasīšanas man gribējās ieiet dušā, lai kaut kādā ziņā noskalotu to spiedīgo smagumu, kuru uzvedināja šis stāsts.
Tas ir tumšs un spēcīgs vēstījums par iekšējo cīņu ar trauksmi, paniku un izmisumu, kas kliedz caur galveno varoni Gati.
Grāmata ir Gata izmisuma kliedziens – kā tāds patiesības mirklis, kas atgādina, ka no sevis nevar aizbēgt. Agri vai vēlu nākas skatīties acīs senām, neatrisinātām traumām. Gatis cenšas rast atbildes dzimtajās mājās, piedaloties šamaņu bungu aplī un dažādos rituālos, lai atgūtu saikni ar sevi. Grāmata arī uzsver, cik svarīgi ir mīlestība un atbalsts bērnībā, jo tieši šīs attiecības var kļūt par stingru pamatu, kas palīdz noturēties, kad dzīve sagriežas tumsā.
Autora valoda ir interesanta, smaga, reizēm ne līdz galam izprotama, bet stāsts ir sāpīgs un īsts. Tas ir stāsts, kuru jūt, nevis tikai izlasa.
Grāmata ir pēc režisora Kārļa Lesiņa spēlfilmas IZMISUMS motīviem. Šobrīd briestu noskatīties filmu.
"Visi cilvēka nepiepildītie sapņi parasti pārvēršas viņa tagadnes murgos. Bet murgiem ir viena laba lieta- lai tos neredzētu, vajag tikai pamosties. Itkā vienkārši. Bet dzīve jau nebūtu dzīve, ja tās mīklas nebūtu kā ēsma, kurā slēpjas āķis"
"Gatis centās pamosties. ...... cenšoties apstādināt laiku kafijas rūgtumā. Taču ir grūti pamosties, ja modinātājs ir iestrēdzis stāvošā pulkstenī"
"Mašīnas brauca garām kā tikšķošas sekundes, kur ceļa zīmes bija stundas atzīmes, bet viņš stāvēja, iestrēdzis dzīvē, pēc degvielas smirdošā benzīntankā. Un stulbākais bija tas, ka viņš negribēja būt daļa no pulksteņa, kaut labi apzinājās, ka citādi nepamosties... Bija jāturpina braukt. Lai čūskas vijas un sekundes tikšķ, kamēr visa viņa dzīve spiedās likteņa līkumu asajos stūros kā sakrautās mantu kastēs."
"reizēm izvēles iespēju trūkums arī ir tā vienīgā iespēja sākt visu no sākuma"
"Priekšā vijas ceļš kā pelēka, zvīņaina asfalta čūska ar baltu rakstu pār muguru"
June 11, 2025
Patika un nepatika reizē. Bet sanāca arī bišķiņ paraudāt.
Par vērtējumu arī nevarēju izšķirties. Joprojām neesmu pārliecināta, ka šis būs pareizais vērtējums.
«”Varbūt." Sirdi visplosošākais vārds. Varbūt tu esi kretīns, bet varbūt ne. Varbūt kādu dienu tu man apniksi un es tev pateikšu, ka viss ir beidzies, bet varbūt ne. Varbūt es tevi mīlēšu līdz mūža galam un tu redzēsi mani blakus īstu, bet varbūt es aizlaidīšos kopā ar caurvēju atvērtajos logos un viss, kas no manis paliks pāri, būs putekļi uz aizkaru stangām.»
Par vērtējumu arī nevarēju izšķirties. Joprojām neesmu pārliecināta, ka šis būs pareizais vērtējums.
«”Varbūt." Sirdi visplosošākais vārds. Varbūt tu esi kretīns, bet varbūt ne. Varbūt kādu dienu tu man apniksi un es tev pateikšu, ka viss ir beidzies, bet varbūt ne. Varbūt es tevi mīlēšu līdz mūža galam un tu redzēsi mani blakus īstu, bet varbūt es aizlaidīšos kopā ar caurvēju atvērtajos logos un viss, kas no manis paliks pāri, būs putekļi uz aizkaru stangām.»
March 21, 2025
3.7⭐
Tik kompaktā darbā salikts daudz un piesātinātā veidā. Brīžiem gan šķita, ka sižets nedaudz buksē. Citos momentos īsti līdz galam nenoticēju vai nespēju saskatīt kādu racionālu iemeslu konkrētajiem notikumiem (piemēram, Maijas apciemojums).
Tomēr kopumā Gata ceļš uz sevis atrašanu un pagātnes traumu apjaušanu bija gana saistošs un līdzpārdzīvojumus raisošs.
Daži citāti, kas uzrunāja.
[..] Vispār pēdējā laikā visi prāta salīdzinājumi saistījās ar čūskām vai cita veida pretekļiem. Kaut gan nav pretīgāka radījuma par cilvēku. Tikai cilvēks spēj nodarīt sāpes citai dzīvai radībai tāpat vien, aizbildinoties, ka tas ir izdzīvošanas jautājums. Jā, čūskas var no cilvēka pamācīties, kā mainīt ādas. [..] (20.lpp.)
[..] Viņš domīgi šļūkāja kājas pret gludajām veikala flīzēm. To viņš darīja pārāk sparīgi. It kā pie tām būtu kas pielipis. Tāds, kas traucē un nelabi ož. Laikam atmiņas. Sūdīgas. [..] (35.lpp.)
[..] Reizēm izvēles iespēju trūkums arī ir tā vienīgā iespēja sākt visu no sākuma. [..] (36.lpp.)
[..] Bet mamma turpināja runāt. Ar visiem pēc kārtas. Kaimiņienēm, pastnieku, telefonu, šujmašīnu…pati sevi… Runāja to, ko nepaspēja izteikt piedzērušajam vīram. Gatis to nekādi nevarēja saprast - kāpēc runāt, ja tevi nedzird? [..] (38.lpp.)
[..] Viņš varētu beidzot kļūt normāls un sapakot savas pasaules priekus un bēdas emocijzīmēs. [..] (40.lpp.)
[..] Bailes nedrīkst palikt šaurībā. Tur tās neatbalsojas melos. Tur viņš paliek viens pats ar tām kā pret spiedošu sienu. Un sienās dzimst vājprāts. Tas stiepjas pēc viņa ar noplēsto tapešu slejām. [..] (43.lpp.)
[..] Tā bija pilnīga ļaušanās dzīvei. Brīvība, ko ne par kādu naudu nenopirkt. Būt trakam, jo cits trakais aicina tādam būt, nedomājot, kas tavā pasaulē ir normāls. Būt normālam ir tevis paša izveidota ilūzija, ka esi drošā krātiņā. Ka jāpasargā sevi no trakajiem, neaizdomājoties, ka tajā pašā laikā trakajiem pieder visa plašā pasaule, kamēr normālajiem ir tikai pašu uzceltais krātiņš. [..] (65.lpp.)
[..] Kad bailes pieķēdē cilvēku, tad dzīve iet pa ali vien. Gadu no gada pa vienu taku. [..] (80.lpp.)
[..] Viņa sirdi pāršķeļ mātes gaudas. Dvēseles sāpes nav šņuksti. Dvēseles sāpes nav raudas. Tie ir kaucieni. Ievainota zvēra kaucieni, kad tas iekļuvis lamatās. Tāpat kauc dvēsele, kad tā izjūt ķermini kā lamatas, kad pasaule tai izrādās kā sāpju nesošs mednieks. [..] (116.lpp.)
[..] Zoles ir viņa soļu portrets. Cik lēnā nolemtībā viņš bija šļūcis pa šo dzīvi. Cik problēmu akmeņus izspārdījis tālu sev priekšā, savā muļķībā nesaprotot, ka agri vai vēlu viņš atkal nonāks līdz tām, jo dzīve ved tikai uz priekšu. Tur, kur ripo akmeņi un mūžs riet. [..] (133.lpp.)
Tik kompaktā darbā salikts daudz un piesātinātā veidā. Brīžiem gan šķita, ka sižets nedaudz buksē. Citos momentos īsti līdz galam nenoticēju vai nespēju saskatīt kādu racionālu iemeslu konkrētajiem notikumiem (piemēram, Maijas apciemojums).
Tomēr kopumā Gata ceļš uz sevis atrašanu un pagātnes traumu apjaušanu bija gana saistošs un līdzpārdzīvojumus raisošs.
Daži citāti, kas uzrunāja.
[..] Vispār pēdējā laikā visi prāta salīdzinājumi saistījās ar čūskām vai cita veida pretekļiem. Kaut gan nav pretīgāka radījuma par cilvēku. Tikai cilvēks spēj nodarīt sāpes citai dzīvai radībai tāpat vien, aizbildinoties, ka tas ir izdzīvošanas jautājums. Jā, čūskas var no cilvēka pamācīties, kā mainīt ādas. [..] (20.lpp.)
[..] Viņš domīgi šļūkāja kājas pret gludajām veikala flīzēm. To viņš darīja pārāk sparīgi. It kā pie tām būtu kas pielipis. Tāds, kas traucē un nelabi ož. Laikam atmiņas. Sūdīgas. [..] (35.lpp.)
[..] Reizēm izvēles iespēju trūkums arī ir tā vienīgā iespēja sākt visu no sākuma. [..] (36.lpp.)
[..] Bet mamma turpināja runāt. Ar visiem pēc kārtas. Kaimiņienēm, pastnieku, telefonu, šujmašīnu…pati sevi… Runāja to, ko nepaspēja izteikt piedzērušajam vīram. Gatis to nekādi nevarēja saprast - kāpēc runāt, ja tevi nedzird? [..] (38.lpp.)
[..] Viņš varētu beidzot kļūt normāls un sapakot savas pasaules priekus un bēdas emocijzīmēs. [..] (40.lpp.)
[..] Bailes nedrīkst palikt šaurībā. Tur tās neatbalsojas melos. Tur viņš paliek viens pats ar tām kā pret spiedošu sienu. Un sienās dzimst vājprāts. Tas stiepjas pēc viņa ar noplēsto tapešu slejām. [..] (43.lpp.)
[..] Tā bija pilnīga ļaušanās dzīvei. Brīvība, ko ne par kādu naudu nenopirkt. Būt trakam, jo cits trakais aicina tādam būt, nedomājot, kas tavā pasaulē ir normāls. Būt normālam ir tevis paša izveidota ilūzija, ka esi drošā krātiņā. Ka jāpasargā sevi no trakajiem, neaizdomājoties, ka tajā pašā laikā trakajiem pieder visa plašā pasaule, kamēr normālajiem ir tikai pašu uzceltais krātiņš. [..] (65.lpp.)
[..] Kad bailes pieķēdē cilvēku, tad dzīve iet pa ali vien. Gadu no gada pa vienu taku. [..] (80.lpp.)
[..] Viņa sirdi pāršķeļ mātes gaudas. Dvēseles sāpes nav šņuksti. Dvēseles sāpes nav raudas. Tie ir kaucieni. Ievainota zvēra kaucieni, kad tas iekļuvis lamatās. Tāpat kauc dvēsele, kad tā izjūt ķermini kā lamatas, kad pasaule tai izrādās kā sāpju nesošs mednieks. [..] (116.lpp.)
[..] Zoles ir viņa soļu portrets. Cik lēnā nolemtībā viņš bija šļūcis pa šo dzīvi. Cik problēmu akmeņus izspārdījis tālu sev priekšā, savā muļķībā nesaprotot, ka agri vai vēlu viņš atkal nonāks līdz tām, jo dzīve ved tikai uz priekšu. Tur, kur ripo akmeņi un mūžs riet. [..] (133.lpp.)
January 28, 2025
Gata ceļš pie sevis bija savdabīgs. Labi, ka tiek runāts par mentālo veselību arī no vīrieša ceļapuses, tomēr sižets līdz galam man personiski nesalīmējās. Tikt galā ar psiholoģiskiem izaicinājumiem realitātē ir grūtāk nekā grāmatiņā aprakstīts. Nepietiek vien ar pāris panikas lēkmēm un uzreiz izrakstītiem antidepresantiem un jaunas meitenes atrašanu vecās vietā.
October 28, 2024
📚 Izmisums
Patiesa izmisuma, baiļu, neziņas un atbrīvošanās pilns stāsts.
Dzīvot, nevis eksistēt!
🔸 Stāsts, kas atklāj cilvēka dziļākās sāpes, un tieši tās, ar kurām visbiežāk rodās citas dzīves sāpes, bailes un nepārliecības.
Stāsts, kas atklāj bērnības traumas ar vecākiem, pieaugošo traumu neizprotamību bērna acīs un to noklusēšanu, jo vēl taču ir laiks, mēs pateiksim visu vēlāk.
🔸 Stāsta galvenais varonis Gatis piedzīvo šķiršanos ar Maiju. Maija bija spējusi nest Gata dzīvē cerību un gaismu, sakot, ka viņš ir interesants.
"Viņš atceras to reizi, kad Maija vienīgā palika. Kad viņa teica, ka viņš esot interesants. O, cik daudz vienā vārdā spēj slēpties sajūsmas un cerības, kamēr citiem tas ir parasts vārds."
🔸 Šī šķiršanās atstājusi Gati bez pajumtes un tikai vienu iespēju – atgriezties vecāku lauku mājā.
Vai šī lauku māja ir vieta, kur gūt mieru un sākt jaunu dzīvi?
Nē un Jā. Neprātīga rīcība, izmisums, bailes, sāpes, dusmas, riebums, naids ir tas, ko izdziedējot var nonāk pie Jā.
🔸 Atklāti slēptie bērnības stāsti un sievietes maigā klātesamība spēj Gati atgriezt atpakaļ dzīvē, kurā ir kaut mazliet prieka, ticības un sapņu.
"Tu zini, kas ir izmisums?
Kad Tu gribētu būt tajā sūda degošajā laivā, bet stāvi krastā, jo ceri un baidies, un pats nezini, uz ko un no kā. Un tas ir faking sāpīgāk nekā vienkārši sadegt.
Man gribas dzīvot, nevis eksistēt, bet es vairs nezinu, kā."
Patiesa izmisuma, baiļu, neziņas un atbrīvošanās pilns stāsts.
Dzīvot, nevis eksistēt!
🔸 Stāsts, kas atklāj cilvēka dziļākās sāpes, un tieši tās, ar kurām visbiežāk rodās citas dzīves sāpes, bailes un nepārliecības.
Stāsts, kas atklāj bērnības traumas ar vecākiem, pieaugošo traumu neizprotamību bērna acīs un to noklusēšanu, jo vēl taču ir laiks, mēs pateiksim visu vēlāk.
🔸 Stāsta galvenais varonis Gatis piedzīvo šķiršanos ar Maiju. Maija bija spējusi nest Gata dzīvē cerību un gaismu, sakot, ka viņš ir interesants.
"Viņš atceras to reizi, kad Maija vienīgā palika. Kad viņa teica, ka viņš esot interesants. O, cik daudz vienā vārdā spēj slēpties sajūsmas un cerības, kamēr citiem tas ir parasts vārds."
🔸 Šī šķiršanās atstājusi Gati bez pajumtes un tikai vienu iespēju – atgriezties vecāku lauku mājā.
Vai šī lauku māja ir vieta, kur gūt mieru un sākt jaunu dzīvi?
Nē un Jā. Neprātīga rīcība, izmisums, bailes, sāpes, dusmas, riebums, naids ir tas, ko izdziedējot var nonāk pie Jā.
🔸 Atklāti slēptie bērnības stāsti un sievietes maigā klātesamība spēj Gati atgriezt atpakaļ dzīvē, kurā ir kaut mazliet prieka, ticības un sapņu.
"Tu zini, kas ir izmisums?
Kad Tu gribētu būt tajā sūda degošajā laivā, bet stāvi krastā, jo ceri un baidies, un pats nezini, uz ko un no kā. Un tas ir faking sāpīgāk nekā vienkārši sadegt.
Man gribas dzīvot, nevis eksistēt, bet es vairs nezinu, kā."
April 10, 2025
Sākšu ar to, ka grāmata man katrā ziņā patika daudz labāk kā filma, bet tas ir tikai mans personīgais viedoklis..
Grāmata, kas ļauj labāk izprast cilvēka prātu, iekšējos pārdzīvojumus.. tā liek just līdzi galvenajam varonim un censties izprast viņa pagātni. Tā pauž to, cik lielus bojājumus var atstāt pagātnes un vispār dzīves traumas.. šķietami nenozīmīgi sīkumi spēj atstāt nozīmīgu pieredzi.. un šīs nozīmīgās un nenozīmīgās lietas spēj izveidot vienu lielu kopumu, kas neļauj atvērties, liek noslēgties.
Es aizdomājos par to, cik bieži mēs paši sev nodaram pāri, turot visu sevī, tā vietā, lai vienkārši izrunātos.
Viennozīmīgi iesaku šo grāmatu izlasīt, jo lai arī plāna, tā ir pilna atziņām un pārdomas raisoša.
Grāmata, kas ļauj labāk izprast cilvēka prātu, iekšējos pārdzīvojumus.. tā liek just līdzi galvenajam varonim un censties izprast viņa pagātni. Tā pauž to, cik lielus bojājumus var atstāt pagātnes un vispār dzīves traumas.. šķietami nenozīmīgi sīkumi spēj atstāt nozīmīgu pieredzi.. un šīs nozīmīgās un nenozīmīgās lietas spēj izveidot vienu lielu kopumu, kas neļauj atvērties, liek noslēgties.
Es aizdomājos par to, cik bieži mēs paši sev nodaram pāri, turot visu sevī, tā vietā, lai vienkārši izrunātos.
Viennozīmīgi iesaku šo grāmatu izlasīt, jo lai arī plāna, tā ir pilna atziņām un pārdomas raisoša.
November 19, 2024
Bija interesants sākums, ļoti vilinošs. Tomēr beigu risinājums nekāds…
December 22, 2024
Būs jānoskatās spelfilma, bet grāmata bija laba, depresija galvenam varonim..
Displaying 1 - 11 of 11 reviews