“Valta Ernštreita otrā dzejoļu grāmata piesaista ar daudzpusīgu tematiku — laikmetam raksturīgais kustības un komunikācijas ātrums, tehnoloģiju klātbūtne un dažādu ideoloģiju cīņu ainas šeit sadzīvo ar emocionāla patvēruma meklēšanu, smalku attiecību liriku un tumšu, futūristisku mistiku. Izvērstās verlibra vārsmas ikdienas haotisko pieredzi nemanāmi savērpj precīzos, emocionālos vērojumos, radot klātbūtnes efektu – tik tuvu un vienlaikus tālu viens no otra atrodas cilvēki, kas dzīvo gan sarežģītu sistēmu un aparātu, gan arī savu šaubu un vientulības ielenkumā,” atzīst grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš. Autors par savu otro dzejas krājumu stāsta šādi: “Šo dzejas krājumu caurvij divas tēmas, kuras abas savienojas tā virsrakstā. No vienas puses, mūsdienu dzīves svarīgākais pamats – enerģija tās dažādās izpausmēs (elektroenerģija, siltumenerģija, degviela), ar kuru mūsdienu cilvēks ir nedalāmi saistīts un bez kuras vairs nav iedomājama nevienas dzīves jomas pastāvēšana, kuras sākotnējais uzdevums nest gaismu, veicināt progresu un atvieglot cilvēces dzīvi ir pārtapis tumsā, adatā, no kuras nevienam vairs nav iespējams nokāpt. No otras puses – tā ir ikvienā atsevišķā cilvēkā mītošā tumšā enerģija – tumsa, kas jāizlaiž ārā, kas ir tikpat nozīmīga ikviena cilvēkā dzīvē kā gaisma.”
grāmatai ir ūbersmuks noformējums. iekšas (dzejoļi) arī ir diezgan skaisti, tiesa, ļoti neviendabīgi. it kā jau grāmatiņa sadalīta nodaļās un it kā jau paskaidrots, ka vienojošais elements ir enerģija, bet, manuprāt, dzejoļu noskaņas un tematika(?)(galīgi nemāku dzejas vērtēšanu, analizēšanu un dažkārt arī uztveršanu) tomēr mainās par strauju vienam krājumam. ja sākumā drūmi fatālais industriālisms perfekti saskanēja ar grāmatas nosaukumu un noformējumu, tad beigās tas ļoti atslābst, un ir sagrupēti jau daudz ikdienišķāki pantiņi, kur krājuma tēma šķita pievilkta aiz matu galiem, gandrīz mākslīgi ik pēc pāris dzejoļiem sametot atslēgas vārdus (pāris dzejoļi mani ļoti samulsināja uz vispārējā fona. šķita, ka tie ir miljons prastāki un, ja ne patiesībā liekie epiteti, tad skanētu viņi nu ļoti banāli.) nesapratu arī to, kādēļ krājuma nosaukumam jābūt angliski (nu labi, saprotu dizainiski - vieglāk noformēt). kopumā gribās teikt, ka baigi pretenciozi, lai gan, ne bez iemesla, jo patiesībā jau ir ļoti forši. arī ar visu to deguna raukšanu, ar ko nu es te tagad nodarbojos. man jau patiesībā reti kad ar dzejoļiem ir tā ļoti pa ceļam, bet ar vairākiem no šiem bija. un vēl tas noformējums. stulbais mansards un stulbie talantīgie cilvēki.