„Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums” ir dokumentāls stāsts par pirmo „Latviešu–franču” vārdnīcu. Tā iznākusi 1941. gadā – kā uzsver autors, visbriesmīgākajā gadā Latvijas jau tā neizturamajā vēsturē. „Vai nav jābūt jukušam, lai šajā laikā publicētu latviešu-franču vārdnīcu? [..] Vai neatradās nekā steidzamāka, ko darīt? Nogalināt, tikt nogalinātam, strādāt ar elkoņiem, glābt ādu. Audzēt kartupeļus vai kāpostus. Nenosprāgt badā. Ņemt kājas pār pleciem. [..] Publicēt vārdnīcu 1941. gadā ir reizē absurdi, grezni un bezcerīgi.” Grāmatas varonis grib saprast, kā un kāpēc tapa šī vārdnīca, kas bija tās autori, un kas ar viņiem notika. Valodai veltīts mīlas stāsts izvēršas dramatiskā detektīvstāstā. Visa izmeklēšana notiek lasītāja acu priekšā, un sižeta pavērsieni ir tik pārsteidzoši, kā tas iespējams tikai patiesos stāstos. Jāpiebilst, ka atrisinājuma meklējumos piedalījās vairāki Latvijā labi pazīstami valodniecības eksperti, arī šīs grāmatas tulkotājs Jānis Joņevs, redaktore Sanda Rapa un dizainers Aleksejs Muraško.
Vēstures pētniecībā lieto terminu "mikrovēsture", proti, mazo tēmu pētniecība bieži vien atklāj daudz pašāku kontekstu. Tā ir arī ar šo nelielo, bet tematiski ļoti plašo grāmatu. Slānis pēc slāņa, viens atklājums ved pie nākamajiem. Liels prieks bija lasīt, papildus jāpaslavē arī grāmatas vizuālais noformējums.
[..] bija labi pazīstami, kā cits citu pazīst tie, kas ir ilgi domājuši cieši blakus [..]
Es esmu sajūsmā par šo grāmatu, kur [..] grāmata tapusi par grāmatas varoni [..] Tas, ar kādu cieņu un pietāti, ar kādu neatlaidību un mīlestību grāmatas autors šķetina noslēpumu - ir apbrīnas vērts.
Jānis Joņevs (tulkojis šo grāmatu no franču valodas) par grāmatas autoru Nikolā Ozano pēcvārdā saka: [..] tulkotājs šī vārda dziļākajā nozīmē. Pasaules un notikumu atšifrētājs, tas, kurš redz aiz vārdiem [..]
Tulkotājs Nokolā Ozano tulko grāmatas no latviešu uz franču valodu, un šī grāmata “BIBLIHIGIANSE” ir par vārdnīcu LATVISKI - FRANCISKA, 1941. Jā! Šī oda grāmatai, mīlestības vēstule grāmatai. Bet tajā pat laikā - man šī bija viena no visu laiku lieliskākajiem detektīviem un vēstures liecībām.
Lasiet šo grāmatu, tā daudz stāsta par grāmatām un valodu, un par tiem, kuri tās mīl.
Liels stāsts mazā grāmatiņā, ko lasīju ar aizrautību kā literāri dokumentālu detektīvu. Turklāt Ozano lieliski padodas īsi pieskaroties pateikt daudz par mūsu vēstures traģiskākajiem brīžiem un to viņš dara ar izpratni. Nezinu, vai tas Ozano pats, vai Joņeva tulkojums, bet teksts bija tik "gards", ka gribas vēl.
Nu kā var rasties tik aizraujošs un interesi raisošs teksts, vienkārši izmeklējot pirmās "Latviešu-franču" vārdnīcas tapšanu, to autorus un iznākšanas iespējas 1941. gadā. Šajās 100 lapaspusēs ir viss - intriga, detektīvs, vēsture, noslēpumi un atklājumi.
Šī grāmata ir īsts pārsteigums un ļoti gards kumosiņš. 🧁
@inita.lv man par šo grāmatu ar sajūsmu stāstīja jau vasarā, tādēļ šī bija grāmata, ko gaidīju, īsti gan nezinot, ko gaidu.
“Publicēt vārdnīcu 1941.gadā ir reizē absurdi, grezni un bezcerīgi.”
Apbrīnojami aizraujošs, “svaigs” un neparasts stāsts par kādu latviešu – franču valodas vārdnīcu. 📚Autoram vārdnīca bija darbarīks, kurā jau pēc ilgāka laika, kopš tā viņam piederēja, viņš pievērsa uzmanību tās izdošanas gadam. Rīga, 1941.gads. Baigais gads. Kurš šajā laikā, kad galvenā prioritāte ir izdzīvot, ir tik traks, lai strādātu pie vārdnīcas izveides? Un šī nejaušā atskārsme autoru un tagad arī lasītājus aizved īpašā piedzīvojumā, kurā daudz uzzinām, daudz arī neuzzinām un kaut ko atliek vienīgi minēt.
Tā kā man patīk senas lietas, man bija ļoti interesanti šo lasīt. Mēdzu iztēloties, kādus laikus, vietas, cilvēkus, notikumus un pieskārienus tās piedzīvojušas. Šis man nereti liek mesties zosādai. Tieši tādēļ man šis stāsts šķita īpašs, jo caur grāmatas “dzīvi” mums atklājās laikmets un 20.gadsimta nežēlība. Šis ir no sērijas “ja vien lietas mācētu runāt”.
Ļoti, ļoti iesaku šo piedzīvot. Viena no pēdējā laika pārsteidzošākajām grāmatām. Paldies autoram @nicolas.auzanneau un Jānim Joņevam, kurš šo stāstu atveda mājās. Tik aizkustinoši šķita, ka atvedot grāmatu mājās, stāsts joprojām turpināja atklāties un es nebrīnītos, ja tas turpinās atklāties arī tad, kad tas nonāks pie arvien jauniem lasītājiem.
Paldies arī izdevniecībai @aminoritelpa , ka noticiet tik īpašām idejām. Un, protams, paldies Aleksejam Muraško par pārdomāto un skaisto vizuālo noformējumu. 🤍
..godīgi sakot, neticēju, ka tik ļoti aizraus. protams, gribējās vairāk paša autora stāstus, ne tikai to, kas tiešā veidā saistīts ar vārdnīcas izdošanu. bet es izbaudīju.
Ņemot vērā visu manu lasīšanas stāžu, ir pārsteidzoši, ka, vēl arvien mani izdodas pārsteigt par to, kas man var patikt. Īsās piezīmes par vienu konkrētu grāmatu, meklējot tās izcelsmi un ieliekot visu lielās vēstures kontekstā uzrādījās ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela.
Īsts detektīvstāsts! Nekad nebiju domājusi, ka tik interesanti var uzrakstīt par vārdnīcu un tās sastādītājiem. Cepuri nost! Ne par velti man vienmēr ir interesanti lasīt franču autorus, viņi māk paskatīties uz lietām pilnīgi neiedomājamā veidā. Man atkal tāda mazumpoegarša. Gribas vēl!
Šo burvīgo franču autora un tulkotāja darbu izlasīju jau pirms laiciņa, bet teksts atgriežas domās vēl joprojām. Par šo grāmatu jāuzzina iespējami plašākam lasītāju lokam! Mākslinieks Aleksejs Muraško radījis īstu taktilo baudījumu, Jānis Joņevs parūpējies par valodniecisko baudu. Šogad Ozano saņēma LaLiGaBa speciālbalvu par latviešu literatūras popularizēšanu – viņš tulkojis gan Blaumani, gan mūsdienu autorus, tostarp arī paša Joņeva darbus. Un Joņeva tulkojums – tas nav tikai teksts latviešu valodā. Viņš pārnesis arī Ozano toni, stilu un humoru. Apbrīnojams darbs! Darbs ir kā izmeklētāja cienīgs pētījums – tik daudz slēpts vienā plānā sējumiņā! No vienas puses – „savējiem” saprotamas nianses, no otras – iespēja ikvienam ielūkoties pat vārdnīcu tapšanas aizkulisēs. Ozano ir ne tikai literāts, bet arī vēsturnieks – to jūt katrā lappusē.
Pie šīs grāmatas mani aizveda smarža. LNB grāmatu svētkos, ejot gar galdiem, skatoties kādu grāmatu nopirkt, sajutu skaistas smaržas un nodomāju, ka kāda sieviete man blakus iesmaržinājusies. Izrādījās, ka Aminori stendā prezentē šo grāmatu kā jaunumu un tai radīta smarža. Es biju apburta un iegādājos gan grāmatu, gan latviešu parfimēra Nortean smaržas Liblium (viena no notīm ir tinte :)).
Nebūtu iedomājusies, ka var būt tik interesanti lasīt grāmatu par grāmatu. Mīlas oda grāmatai. Un plānos man aizstaigāt uz Aminori telpu, kur par godu šai grāmatai zīmola Nortean parfimērs Artūrs Petersons radījis īpašas smaržas “Liblium”.
“Detektīvs un mīlas stāsts. Mīlas oda grāmatai.” Skaisti! Ir labi un silti apzināties, ka šis stāsts ir “pa īstam”. Ka tik daudziem var nebūt vienalga. Ka valodu var mīlēt vairāk par visu. Ka cilvēki viens otru atrod, saprot, dara un izdara no sirds.
Grāmata par grāmatu. Tulkotāja mīlestības stāsts. Gan atzīšanās mīlestībā, gan detektīvs. Stāsts par vēsturi, par to, kā viena 1941.gadā Latvijā izdota vārdnīca var aizraut ārzemju tulkotāju, kam tas ir bijis mīļš darba instruments, tulkojot latviešu darbus uz franču valodu. Kā zem viena izdota darba slēpjas salauzti likteņi, dzīves, kā tiek meklētas atbildes uz nezināmo pagātnē. Grāmatiņa ir maza, bet īpaša ar to, ka to sarakstījis francūzis, ne latvietis. Tas, protams, ir glaimojoši mums. Jānis Joņevs neiztur un iztulko darbu, atdodot tai godu arī no latviešu puses. Šis darbs liek aizdomāties, cik cilvēku piedalās grāmatas izveidē un cik daudz liecību par laikmetu tā mēdz sniegt. Lasot nedaudz dusmojos pati uz sevi, ka vienmēr samudžinos savas tautas vēstures lappusēs, gribētu dziļāk to visu izprast, lai vēl labāk izprastu šādas grāmatas. Skaisti.
tāda vienā pēcpusdienā izlasāma umberto eko lingvistiskā detektīva vibes apvienojumā ar latvijas drausmonīgākās un drūmākās vēstures (kura visu laiku elpo pakausī un var jebkurā brīdī atkārtoties) vibes saturoša pocket book. labs, plūdens tulkojums, joņevam +, ļoti patīkams noformējums, mura��ko +, forša, ļoti moderna mārketinga kampaņa ar klāt izdotu parfīmu, aminori mākslas telpai arī +. interesantā kārtā visai pacilājoša, iedvesa manī optimisma elpu. tumšākajās, aukstākajās naktīs mēs velkam piktogrammas uz alu sienām, cerībā, ka kāds mūs atradīs un sapratīs, un dažreiz, gandrīz gadsimtu vēlāk, kāds mūs tiešām atšifrē un sameklē. kāds top par liecinieku mūsu dzīvei, mūsu stāstam. un šī klusā, spītīgā, atjautīgā atteikšanās pakļauties, piemēroties, izļodzīties, izkropļoties. pierādījums tam, ka džordža orvela 1984 beigas nav reālistiskas. you can't completely kill the human spirit. it lives, even if just on the margins of a page in an old dictionary. still, it survives. tāds, ē... cilvēka gara spēks, dumpis un triumfs. super.
Šī grāmata ir mazs, jauks prieks. Tā ir ļoti simboliska vairākos veidos. No vienas puses te nu ir mūsu laikmets, kad top neskaitāmi daudz grāmatu, garas sērijas, milzu folianti un kad ir tie autori, kas katru gadu izdod pa pusotrai grāmatai kā no konveijera. Tāpat šis ir laikmets, kad teju ikviens ir tīmeklī, kad gandrīz ikvienam var sadzīt digitālas pēdas, uzzināt, kur viņš gājis, kur strādājis, kur vakarā alu dzēris. Un tad top kaut kas šāds. Mazs un specifisks. Kur 80 gadus senā pagātnē tiek meklētas atbildes tam, kas un kāpēc radīja šo latviski-francisko vārdnīcu. Un kāpēc tieši tad. Un kāpēc šis izdevums nekad nav pārizdots. Un tad ir tās sasodītās sievietes ar savu muļķīgo paradumu precoties mainīt uzvārdu. Es patiesi negaidīju, ka tik ļoti aizraušos un iejutīšos un ka tā aizdomāšos, kur likteņi aizved. Neziņa gan bieži ir patīkamāka. Jo man bija arī negaidīti skumji.
Jāpiemin arī piedūrīgais grāmatas vizuālais noformējums. Un ne jau tikai tāpēc, ka man tāds darbs. Esmu tiešām sajūsmā, ka beidzot kādā grāmatā informatīvās bildes nav garlaicīgi iebakstītas lappuses centrā ar parakstiņu apakšā. Un es ar lielu kāri izlasīju visus sludinājumus (simtu pāru sieviešu un vīriešu apavu, labs dīls) un interviju fragmentus. Par īsu gan.
Daudzi jau zina, ka paralēli šīs grāmatas projektam sadarbībā ar Nōrtean tapa arī īpašas grāmatmīļu smaržas - “Liblium”. Arī es tiku pie paraudziņa un nodomāju, ka tad jau, lasot šo grāmatu, jāsasmaržojas. Būs ļoti tematiski un tā. Uz papīra strēmeles šīs smaržas ir ļoti jaukas. Bet uz manis - ak vai. Es ožu kā veca baznīca. Nemēģinu apvainot baznīcas, vienkārši man no tām ir atmiņas. Tās nav altārzēna atmiņas, par to neraizējamies 😄 Drīzāk uzreiz atceros drausmīgu garlaicību, šausmīgu salšanu (jo neies jau ziemā kurināt) un miljons stundas (vismaz sajūta tolaik bija, ka tās IR miljons stundas) uz cietiem soliem. Nu, šīs smaržas noteikti ir paveikušas to uzdevuma daļu, ka uzvilnīja atmiņas. Bet reāli cemmē, ka nevarēšu tās lietot. Ja vien man nebūs kāre nodoties mazohismam.
📖 "Latviski-Franciska vārdnīca", autori J.Baltgalve un E.Blese, laista klajā Rīgā 1941.gadā 3100 eksemplāros un nekad nav vēlreiz izdota.
📖Šī ir grāmata ar vairākiem pārsteidzošiem elementiem - tās autors ir Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau), kurš ir dzimis un audzis Francijā. Viņš apraksta savu izpētes ceļu vārdnīcas rašanās stāstam. Nikolā šo vārdnīcu izmanto gadiem, bet vārdnīca lēnām sāk novecot.
❓️ Kā tā radusies? Kā 1941.gadā kāds ir izdevis vārdnīcu? "1940.gada jūnijs-1941.gada jūlijs ir briesmīgākais gads Latvijas jau tā neizturamajā vēsturē. Gads, kad asiņu jūra pārrauj visus aizsprostus. Tas ir terora un šausmu un drausmu gads. Baigs gads".
"Vai nav jābūt jukušam, lai šajā laikā publicētu latviešu-franču vārdnīcu?
🇱🇻Autora pētniecība ir neatlaidības, mīlestības un dziļas cieņas paraugs. Jā, ir jautājumi, un jā, ir pārsteigumi. Bet, kad lasīju pēdējās lappuses, es tiešām jutu, kā mans sirdsritms paātrinās. Tieši tā – šī grāmata mani ļoti saviļņoja. Es sajutos tik lepna, ka esmu latviete🇱🇻
Tulkotājs Jānis Joņevs raksta "...kā mēs pieļāvām, ka svešzemnieks pirmais ievēroja unikālo stāstu virpuli ap šo grāmatu? Vai mēs paši neredzam, cik interesanti esam? Ak nešaustīsim sevi! Nikolā ir mūsējais?"
Ieķiķinājos pie "tā šovinistiskā lauķa Ulmaņa" - šķiet, ka nebiju lasījusi citu (saprātīgu) grāmatu par vēstures notikumiem, kurā tik atklāti ir pausta autora attieksme pret personāžiem. Parasti arī nelabvēlīgi noskaņotie pret Ulmaņa kungu tomēr raksta tā politkorekti. Bet ne šis, nē. Un valoda - nezinu, vai autors vai tulkotājs, bet tik garšīga, maiga, LATVISKA valoda. Un kā viens franču vīrietis var tik iejūtīgi un saprātīgi runāt par mums, latviešiem, tik svarīgiem un jūtīgiem notikumiem? Tā vien šķiet, ka viņš tos ir piedzīvojis. Nu labi, varbūt vismīļākā vecmāmiņa tos stāstījusi. Un tā iejūtība, meklējot abas līdzautores. Tiešām lieliska grāmata no vāka līdz vākam. Paldies.
Maza grāmata par divām lielām kaislībām. Gan autora kaislību uz šo vārdnīcu un viņa milzu vēlmi izdibināt tās noslēpumu, gan vārdnīcas autoru kaislību šādu vārdnīcu radīt laikā, kad tas nebūt nebija pašsaprotami - baigajā 1941. gadā. Kā saka Ozano - viņiem tak varēja būt daudz kas cits darāms, piemēram, jāizdzīvo vai jāņem kājas pār pleciem, jāaudzē kartupeļi vai vismaz kāposti, bet NĒ. "Latviešu - franču" vārdnīcas noslēpums nu ir atklāts, un to atklāt bija aizraujoši gan grāmatas radītājiem (ieskaitot tulku Jāni Joņevu un visus, kas izmeklēja visus iespējamos arhīvus), gan lasītājiem.
Bibliuguiansie est l'art de réparer les livres. C'est ce que Nicolas Auzanneau entreprend à travers ce récit, au propre comme au figuré. De fait, l'auteur nous livre un récit dense, intime, fouillé, qui explore l'histoire du premier dictionnaire franco-letton, publié à Riga en 1941 - et retrouve la trace de ses lexicographes disparus. Nicolas Auzanneau répare l'histoire en 60 pages. Ce n'est qu'une fois son investigation menée à une sorte de conclusion qu'il en vient à restaurer physiquement l'ouvrage. Mais les deux processus ne sont jamais totalement achevés...
Visādā ziņā patīkama grāmata. Ja par secinājumiem pēc izlasīšanas, tad pārsteidz , ka tikai nieka 80-90 gadu laikā visas liecības par cilvēkiem un viņu darbu izgaist. Konkrēti šeit gan palicis kaut kas vērtīgs-vārdnīca, bet par pašiem sastādītājiem ir visai maz liecību un daudzi ir tikai minējumi. Tas pārsteidz.
ļoti brīnišķīgs darbs! man jau sen vajadzēja grāmatu, kas palīdzētu atšķetināt kādas grāmatas tapšanu, iesaistīto tikumus un netikumus, nonākšanu lasītāja rokās .. ļoti brīnišķīgs darbs! kā medus manai grāmatmīļa sirdij.
turklāt iedvesmo veikt tādu pašu detektīva cienīgu izpēti arī darbavietā esošajām grāmatām, kas glabā ne vienu vien noslēpumu, ierakstu, zīmogu ..
Izcila maza grāmatiņa par pirmās latviešu- franču valodas vārdnīcu. Ļoti patika to lasīt, īpaši jau tādēļ, ka arī mūsu ģimenes grāmatplauktā ir viens no 3100 tolaik izdotās latviešu-franču vārdnīcas krājumiem. Nekad nevarēju iedomāties, ka var būt tik interesanti ne vien lasīt grāmatu, bet arī sekot līdzi kādas grāmatas stāstam.
Īss grāmatu tārpa detektīvs, liktenīgu sakritību un kopīga pētnieku intuīcijas darba hronika. Esmu gar zemi. Labs Joņeva tulkojums. Grāmata ir lasāms piemineklis divām gudrām ebreju sievietēm, kuru vārdus vēsture un režīmi centīgi gribēja pilnībā anonimizēt un nodzēst. Nikolā ir mans šīs dienas varonis! 💔
Katrs stāsts ir īpašs, arī šķietami pavisam mazs. 1941.gadā izdota latviešu-franču vārdnīca. Maza grāmatiņa lielu notikumu kontekstā. Vienkārši, skaudri un ļoti cilvēcīgi. Brīnišķīgs darbs!