“Ieva Viese pēc pases datiem pieder pie 20. gs. 80. gadu beigās dzimušās paaudzes, kurā pietrūcis spēcīgu dzejnieču sieviešu, savukārt viņas laikmeta izjūta labāk iederas starp nākamās paaudzes debijām, kurām līdzās iznāk Vieses pirmais krājums. Vienlaikus tā dzejas balss ir savdabīga un patstāvīga, daudzi dzejoļi šķiet kinematogrāfiski: sirreālu animāciju virknēs tajos dinamiskā mainībā pārvietojas ar ūdens pasauli saistīti tēli, laika plūduma un psihes dzīļu motīvi; universāli arhetipi parādās konkrētā kultūrvēsturiskā un ģeogrāfiskā kontekstā, turklāt autore nesamierinās ar vizualitāti un rūpīgi strādā ar valodu un formas meklējumiem. Nosaukums “laikam” ietver gan vispārējo, gan laikmetīgo, gan arī nevienozīmīgo,” vēsta krājuma redaktore Anna Auziņa.
Kad jūtu trauslumu, maigumu, vēju, – bet zobi un nagi katrā vārdā atsitas pret kaut ko cietu, pret salauztu kaulu, kas, sāpju receptoru apvīts, tik jutīgs, un katrs pieskāriens pārtop sakostu zobu apslāpētā kliedzienā.
Kad dzeja kā taurenis skatās manī – aiz stikla – ja vien spētu, noindētu. Kad nesaprotu, kurš no mums ir aiz stikla – taurenis, es vai I?
Aesta longa, vitrum breve - noticu Ieva Viese-Vigula. Un ticu, ka reiz nonāksim vietā, kur –
"straume mūs visus pazīs un glāstīs un nevajadzēs vārdus"