laikam

by Ieva Viese

“Ieva Viese pēc pases datiem pieder pie 20. gs. 80. gadu beigās dzimušās paaudzes, kurā pietrūcis spēcīgu dzejnieču sieviešu, savukārt viņas laikmeta izjūta labāk iederas starp nākamās paaudzes debijām, kurām līdzās iznāk Vieses pirmais krājums. Vienlaikus tā dzejas balss ir savdabīga un patstāvīga, daudzi dzejoļi šķiet kinematogrāfiski: sirreālu animāciju virknēs tajos dinamiskā mainībā pārvietojas ar ūdens pasauli saistīti tēli, laika plūduma un psihes dzīļu motīvi; universāli arhetipi parādās konkrētā kultūrvēsturiskā un ģeogrāfiskā kontekstā, turklāt autore nesamierinās ar vizualitāti un rūpīgi strādā ar valodu un formas meklējumiem. Nosaukums “laikam” ietver gan vispārējo, gan laikmetīgo, gan arī nevienozīmīgo,” vēsta krājuma redaktore Anna Auziņa.

Genres: Poetry

63 pages, Unknown Binding

Published January 1, 2024

Reviews

[Dainis Deigelis · Rating 4 out of 5]

Ilgi gaidīts krājums, kas neliek vilties un kam tāpat, kā daudziem pagājušā gada dzejas debitantiem, es vēlu visu to labāko.

[Agris Fakingsons · Rating 2 out of 5]

..bija ok, bet ne vairāk. vien trīs dzejoļus atzīmēju kā ļoti tīkamus.

[jermacaane · Rating 5 out of 5]

es jūtos sadzirdēta un atdzimusi. nu ļoti personīgi un vēstoši. debešķīgi un ne vārda vairāk

[Linda Vituma · Rating 4 out of 5]

Kad jūtu trauslumu, maigumu, vēju, – bet zobi un nagi katrā vārdā atsitas pret kaut ko cietu, pret salauztu kaulu, kas, sāpju receptoru apvīts, tik jutīgs, un katrs pieskāriens pārtop sakostu zobu apslāpētā kliedzienā.

Kad dzeja kā taurenis skatās manī – aiz stikla – ja vien spētu, noindētu. Kad nesaprotu, kurš no mums ir aiz stikla – taurenis, es vai I?

Aesta longa, vitrum breve - noticu Ieva Viese-Vigula.
Un ticu, ka reiz nonāksim vietā, kur –

"straume mūs visus pazīs un glāstīs un nevajadzēs vārdus"

[Linda · Rating 4 out of 5]

Manis pašas gaidas man rok bedri. Un es no tā nemācos.

Gribējās vairāk tajā Karostā pasēdēt, bet iesēdos sāpju peļķē. Visticamākais, sāļā. Tā jau tāda dūšīga uzdrīkstēšanās, publiskās peļķes, kurās atspīd lietas otrpus vākiem. Bet varbūt droši vien pavisam noteikti es to esmu iedomājusies.

Acis ielipa vizuāļos (par to + zvaigzne). Krūtīs ielipa daži dzejoļi ("Runā" (pēc Linarda Tauna motīviem) gan pielipa smadzenei, paldies par to). Pārējo aizpūta.

Visvairāk iesēdos novērojumu spēlēs vidē un valodā. Piemēram,
Žogs

- Ko sargā dzeloņdrāšu žogs ap tukšu laukumu?
- Tevi, tavu iespēju palikt pie pašas izvēlētā maršruta.

Bet šīs spēles pabeidzu ļoti ātri.

Gaidu nākamo līmeni.

[Kriss Odze · Rating 3 out of 5]

Nezinu. Kāpēc jāizdod jau tā veiksmīgus māksliniekus? Negribu būt ļauns. Pāris teksti patika, bet aizskārtās tēmas, īpaši visas pagātnes, nākotnes un Rīga radīja tādu līdz galam nesagremotu sajūtu - liekas, ka varēja būt vairāk, dziļāk un to varēja izpētīt jau kā atsevišķu krājumu. Un beigu beigās, nepašpārliecinātība, trauslums - uz kuru vedina gan tituldzejolis, gan krājuma noformējums aploksnē - taču tik daudzas reizes redzēts un lasīts. (neņemiet vērā, varbūt es vienkārši sadusmojos uz autori par Rīdzenes upes izžāvēšanu un šī vienkārši man bija pārāk rūgta tējas tase)

[Reinis Karlsons · Rating 3 out of 5]

Ļoti foršs dizains, bet pati dzeja priekš manis vilka uz plāno. švakro pusi.