See lugu räägib julgusest. Gümnasistist peategelane Maarja ilmutab seda enese tundma ja tunnustama õppimise teekonnal. Kui kauane sõprus ootamatult vankuma lööb ja kodu pole enam pelgupaik, kui vanad vundamendid murenevad, aga uusi, millele toetuda, pole veel jalge all, otsustab Maarja astuda meeleheitliku sammu. Osvalds Zebrise romaan „Maarja“ kõneleb värskete gümnaasiumiõpilaste elust ja identiteedi leidmisest. Koolis kohtuvad noored, kellel on erinev elukogemus ja arusaam oma kohast maailmas. Me kõik otsime vastuseid sarnastele küsimustele, kuid iga põlvkonna väljakutsed ja katsumused on uued.
Lielākā problēma - lasot šo grāmatu nekādi nevarēju atrauties no sajūtas, ka lasu nevis to, ko izjūt un domā Māra, bet gan pats grāmatas autors. Tas īpaši sit pa nerviem, ja salīdzinām pārstilizētos jauniešu dialogus ar Māras iekšējo domu plūdumu, kas brīžiem aizvirzās tik poētiskās takās, ka nu nekādi nav noticams. Laikam jau bija maķenīt labāk par "Gaiļu kalna ēnā", bet kopumā joprojām ir iespaids, ka Zebrim patīk savu grāmatu darbību izvērst kaut kādā paralēlajā realitātē, kas it kā ir "tepat un tagad", bet nez kāpēc visbiežāk šķiet totāli sadomāta un vienkārši neticama. Tāpat kā fundamentālas problēmas pasniegt vēstījumu tā, lai lasītājs varētu saprast, kas un kāpēc īsti notiek. Toties vizuāli ļoti pievilcīga grāmata, skaistas ilustrācijas, un lasījās raiti, tikai pēc izlasīšanās uzvirmoja neērtais jautājums - kāda tam visam īsti jēga?
Grāmata, kura apliecina, cik sarežģīti ir rakstīt jauniešu auditorijai un cik ļoti grūti sekot sadomātam stāstam. Liekas, ka grāmata ir par un ap pieaugšanas tēmu, bet es nevienu brīdi nenoticu, ka pieaugšana notiek. Līdzpārdzīvojumu uz mazu mirkli drīzāk izjūtu pret perifēro Lauru, ne galveno varoni Māru. Turklāt biju palaidusi garām, ka grāmatā iekļautais saturs 2018.gadā jau risināts youtube seriālā 16+, kuru režisējis Uldis Cipsts. Zinot gan seriālrakstīšanas, gan adaptēšanas, gan režiora ietekmes procesu specifiku, esmu droša, ka šajā gadījumā tas daudz ko izskaidro. Žēl. 🙅🏻♀️
Stāsts aktuāls gan jauniešu auditorijai, gan noderētu padsmitnieku vecākiem (gluži rokasgrāmata par pusaudžu savaldīšanu nebūs, bet šis tas acis uz bērna pasauli pavērs). Neesmu gan vairs padsmitniece, bet sižets nešķiet klaji no pieaugušā perspektīvas risināts, kā tas nereti gadās ar jauniešiem domātām grāmatām, manuprāt, "ticamības moments" tur ir atrodams.
Biezs papīrs, liela druka, daudz Elīnas Brasliņas ilustrāciju - ar to spēs tik galā pat tāds pusaudzis, kurš sakās grāmatas nelasām.
Kuni poole raamatuni oli mul väga raske aru saada, millest see raamat üldse räägib. Teema ülesehitus ja tegelaste omavaheline suhtlus oli väga segane ja hakitud. Teises pooles aga taipasin, et see on kirjutatud just niimoodi närviliselt seetõttu, et anda edasi teismeliste mõttemaailma ja keskendusvõimet ja seepeale loksus raamat paika. Hästi on välja toodud ka peategelase minapilt ja maailma nabaks olemise vajadus. Lisaks tahan kiita suurepärast illustraatoritööd. Raamat on kujundatud võrratult ja illustratsioonid lahendatud omapäraselt ja veidi koomiksilikult, mis lähevad selle raamatu temaatikaga kuidagi eriti hästi kokku. Lõppkokkuvõttes tubli neli.
Šī grāmata bija nedaudz mulsinoša.. Sarunas bija nedzīvas un, manuprāt, autoram galīgi neizdevās attēlot jauniešu sarunas. Man vairāk radās sajūta, ka autors caur Māru pauda bērnībā radušos aizvainojumu.
Ilustrācijas, kas attēlo konkrētus notikumus, papildināja grāmatu, bet uzskatu, ka tām bija jābūt pēc notikumiem, ko tās attēlo, nevis pirms. Varbūt ar to bija iecerēts panākt ieinteresētību, bet manā gadījumā tika panākta paredzamība un vēl mazāka interese.
Vispēcigākās emocijas izjutu brīdī, kad Māra saka: " Piemēram, tā Brīvības pieminekļa Milda - viņas rokas un trīss zvaigznes ". Ļoti sasmējos, jo atcerējos klases ekskursiju pa brīvības pieminekļa iekšpusi un kā mūsu gide varen aizsvilās, kad klasesbiedrs nosauca to par Mildu. Pēc tam klausījos ļoti garu stāstu ka attēlotā sieviete nav Milda un viņa nesaprotot kāpēc sabiedrībā ir izveidojusies tik stulba doma un interpretācija. Principā sasmējos par savām atmiņām un sāku domāt vai autors tā uzrakstīja speciāli, kā jauniešu domas un priekšats, vai arī viņš patiešām tā domā. :D
Ma nii väga tahtsin, et see raamat mulle meeldiks. Kujundus ja illustratsioonid olid ju üliägedad. Aga raamatut ennast lugeda oli jube keeruline. Ei saanud aru, et kas lihtsalt on asi minu olematus keskendumisvõimes, et kas mul jäi mingi oluline detail kuskilt kahe silma vahele või oligi segane. Täitsa võiks ju raamatu alternatiivne pealkiri olla "Möödarääkimise kunst". Tegelased räägivad teineteisest mööda ja lugejana on ka selline tunne, et autor räägib minust mööda. 3 tärni, peamiselt illustratsioonide eest.
Man ļoti patika Māras pārdomas, dialogi nemaz nešķita samāksloti vai neērti, drīzāk jau dzīvīgi un atbilstoši vecumam. Neteiktu, ka spēju identificēties ar galveno varoni, bet spēju viņu izprast tieši šo iekšējo pārdomu un garastāvokļu svārstību dēļ. Māra šķita ļoti interesants tēls, kurš negrib palaist vaļā to, pie kā visu šo laiku ir stingri turējusies, un tad uznāk tā mazā panika - kas gan notiks pēc tam? Un, jā, dzīvē jau arī ir tā, ka ir grūti pieņemt pārmaiņas, to briedumu, kas īstenībā paslepus saka, atgādinot, ka vairs jau nemaz nevajag tos apstākļus, to rutīnu, kas ir bijusi līdz šim, tomēr par katru cenu tu centies to saglabāt, līdz tiešām vienā brīdī atjēdzies - kam man ko tādu vairs?! Pēcāk jau varēja manīt Māras acīs to pusaudžu degsmi izzināt pasauli un iesaistīties tajā dzīvē, kas tev šķiet sveša.
Pusaudžu stāsts, kurš atsauca atminā pašai savus tīnju gadus, nepastāvību, meklējumus, draudzības līkločus un arī tendenci visu pārspīlēt vai vismaz dramatizēt. Nu ja, jo tajā vecumā lielākoties zemeslode un visi notikumi rinkjo tikai pašam ap sevi un sava “es” meklējumiem. Par to arī Māras stāsts.
pelēkās ilustrācijas, pelēks sižets, pelēki varoņi. māra man atmiņā paliks tikai ar to, cik ļoti centās visu glābt un salabot, cik ļoti skrēja un darīja citiem, bet kurš palīdzēs mārai? atsauksmēs lasīju, ka esot seriāls radīts ar tādu pašu sižetu un varoņiem, varbūt šoreiz “book was not better”🙈
IBNLD - šo burtu kombināciju padsimt gados varēju pateikt bez jebkādām problēmām jebkurā diennakts laikā. Tajā vecumā vispāt patika visādi kodi, slepenie apzīmējumi utt. IBNLD bijām četras - ideālas, bet ne labākās draudzenes. Kaut kāds ciema līmeņa maģiskais četrinieks, kurā liku daudz cerību - spēcīgs kontakts visas dzīves garumā, draudzenes, kas palīdzēs tikt pāri vientulībai vidusskolā, kas atradās citā pilsētā, un uz kuru devos viena. Savējās. Līdz 9. klasei, kad notika kaut kas, joprojām nezinu - kas, kad kļuvu par atstumto, par bez-pamata cilvēku. Kļuvu par vienkārši BNL. Un tas mani pamatīgi izsita no sliedēm. Ne tik daudz fakts, ka mani atstumj, bet, ka mūsu četrinieks vairs nav četrinieks. Ka mūsu kopībā radītais spēks, kas varētu balstīt mūs visā tālākajā dzīvē, ir tikai ilūzija. Kas, protams, lika apšaubīt, cik tad spēcīga bija mūsu kopība līdz šim.
Iespējams, tieši tādēļ varēju sajust Māras bailes par notiekošo, par viņas četrinieka lēno izjukšanu, par jaunu jūtu rašanos, kam ierastajā sistēmā nav īsti vietas. Droši vien tieši tas, kas visvairāk kaitināja (savas gribas nostādīšana pāri draugu realitātēm, pat "neiečekošanās", kādā situācijā pašlaik šie draugi ir, pieķeršanās ieraduma pēc u.tml.), arī bija tas, ar ko visvairāk varēju identificēties. Jaunā Linda, cik tu gan biji kaitinoša! Un īsta. Tāpat kā Māra.
Redzu gan, ka vairākus lasītājus "nenopirka" Māras balss, kurā atviz pieaugušā autora skatījumi un pārdomas. Es gan par šo neesmu tik droša. Varbūt neraksturīgi savam vecumam, bet tas nenozīmē, ka nereāli. Manā darbā ar jauniešiem, mani regulāri pārsteidz viņu nopietnās pārdomas, negaidītās metaforas, skaidrojumi. Jā, tur ir arī tonnām anglicismu, nespēja salikt kopā vienkāršu, nepaplašinātu teikumu, nespēja nosaukt emocijas (starp citu, tas viss ir arī grāmatā). Bet starp viņiem visiem (foršajiem) ir citādie (arī forši). Māras, Amandas (ak, jel, cik man ļoti patika Amandas tēls!), Pauli. Un, protams, mammas, kuras neko nesaprot, tēti, kas nemāk iesaistīties. Pieaugušie, kas paši auguši tādā vidē, kas neveicina dziļāka kontakta veidošanu, saprotošu vidi. Pieaugušie, kuriem pašiem vajag savus pieaugušos, siltus apskāvienus un atgādinājumu - tu neesi pie visa vainīga/s.
"Mārai" ir arī skaistas Elīnas Brasliņas ilustrācijas, kas dažu nodaļu sākumos ieskicē intrigu par to, kas lasītāju tālāk sagaida. Ilustrāciju noteikti varēja būt vairāk, es tās "lasīju" lēnām un pēc nodaļas izlasīšanas pie tām atgriezos. Priecājos, ka šāda grāmata ir, mūsu jauniešu literatūras nišai vēl ir kur augt, vajag vēl.
Negaidīju, ka pēc šīs grāmatas ir izveidots Youtube seriāls ''16+'', kuru biju jau noskatījusies pirms grāmatas lasīšanas. tā kā biju seriālu noskatījusies, man nebija tik interesanti grāmatu lasīt.Bet ja kāds lasa pirms seriāla skatīšanās domāju, ka grāmata aizrautu. pēc izlasīšanas iesaku seriālu noskatīties.
Stāsts par vidusskolnieku dzīvi, kā atrast sevi un sadzīvot ar savām emocijām trakajā pasaulē. Kvalitatīvi uzrakstīts, saistošā valodā, jauniešu runas veids attēlots vienkārši perfekti. Prieks, ka arvien vairāk latviešu rakstnieki spēj tik lieliski attainot jauniešu dzīvi.
Noteikti ne tikai jauniešiem. Nav banāli. Ticami un teicami dialogi.
("Māra man patika, jo viņā saredzu daļu sevis" laikam nav oriģinālākais, ko varu pateikt, tāpēc teikšu, ka "Māras" grāmatas atvēršanas svētki bija tieši manā dzimšanas dienā, un tas bija ļoti jauki)
Trīs ar pusīti. Liktu 5, ja būtu mērķauditorijā. Lai gan, es tiešām nezinu kā uztvertu grāmatu pirms 10+ gadiem.
Ļoti patika par draudzību. Pašai ir gadījies izdomāt, tad spītīgi turēties klāt un tikai tagad saprast, ka uzreiz vajadzēja ļaut iet katram uz savu pusi. Vidusskolā īsta draudzība nepastāv. Tie daži gadījumi ir jauks brīnums un par tiem jāpriecājas, bet tāpēc nevajag domāt, ka tieši tava draudzība ir šis gadījums.
"Augusti jau nav vainīgi, pie vainas ir Edgari. Iesmejos, un man patīk šie smiekli."
Sākumā likās tā ne visai, šķita, ka autors mēģina iztapt pusaudžiem, un iztēlē redzēju, kā mani skolēni par to iesmīn. Bet aizgāja, aizgāja stāsts. Īsts, labs, aizkustinošs. Nedaudz pat sagribējās atkal būt Māras vecumā.
Noderīga lasāmviela ne tikai jauniešiem vai viņu vecākiem, bet arī tiem, kas savu "es" ir atraduši tikai nesen vai ir vēl tā meklējumos, lai arī cik dzīves pieredzējuši viņi būtu. Izcilie "Māras" zīmējumi ļāva iegūt stāsta nokrāsu un vēstījumu izteiktāk.
Totally neatbilda mūsdienu jauniešu ideoloģijai - dzīves jēgai, valodai, stilam, dzīvesveidam utt. - vismaz pēc manas pieredzes skatoties. Bija grūti sevi saistīt ar kādu no varoņiem. Tomēr šajā grāmatā bija atspoguļotas daudzas problēmas, ar kurām citi cilvēki ikdienā saskaras pārliekus bieži, tāpēc tā var daudziem palīdzēt.
Natuke masendavam, kui vist ootasin. Ka selgub, et mul oli ootus, et nö vahelehtedel toimub mingi graafiline seiklus, aga päris nii ei olnud. Millegipärast läks mu jaoks alles lõpus päriselt huvitavaks.
Par pieaugšanu..... it kā jau ne slikti..... it kā jau aktuāli.... bet kaut kas pietrūka. Varbūt pats Māras tēls pārāk pareizs, varbūt bremzējās notikumi... grūti pateikt.
Aizmirstot savlaicīgi pasūtīt ko liekamu uz kārā zoba no bibliotēkas skapju smaidīgajām mutēm, neatstāju sev citu iespēju, kā, cenšoties neizkrist no lasītāju aprites, ķerties klāt romānam par meiteni, kura nes senlatviešu dievības vārdu. Es izbaudu ik brīdi, kad satiekos ar bērnu literatūru, tomēr jauniešu literatūra ir tā, kurai es citkārt metu līkumu. Iespējams, ka literatūra, kurā apspēlēti notikumi ap pusaudža gadu izdzīvojušiem un brieduma gadu nesasniegušajiem cilvēku bērniem, man nav saistoša, jo šo homo sapiens attīstības posmu, es nobastoju. Arī rakstniekam Osvaldam Zebrim neizdevās mani pārliecināt, ka izvairoties no romāniem par vidusskolēnu dzīvi, būtu nolaidusi podā kaut ko būtisku. Šajā romānā tās autors ļauj ielūkoties kādas meitenes ceļojumā - iekšēju pārvērtību rēbusā, kuru satricina, kā sevis zaudēšanas, tā atkal atgūšanas patvērums. To, kāda ir romāna izstarotā gaisotne, autors iekodējis astoņdesmit otrās lapaspuses rindiņās - “upei ir mānīga daba, tā vienubrīd ir klusa un rāma, straume teju velk dzīvību cauri akmeņiem un niedru sienām. Bet tad nāk līkums, tā izplešas platumā, metas lejup pa nogāzi, gultne pazūd zem kājām, nāk krāčaina vieta, tad spējš kritums.” Jauniešos un jauniešu literatūras baudītājos šis daiļdarbs noteikti izraisīs patiku. Tomēr, kā es jutos pārkāpusi romāna “Māra” grāmatas slieksni? Nekā īpaši.
Manuprāt, autoram izdevies izcili atklāt to, kā domā un jūt pusaudži, kad visa viņu pasaule ir tikai viņi paši, viņu domas, viņu pārdzīvojumi. Turklāt tas viss ir vispārākajā pakāpē. Šķiet, tik egoistiski drīkstam būt tikai vidusskolā. Domāju, ka stāsts par Māru iegūtu vairāk, ja būtu mazāk intelektuāls. Nez, vai savos 16-17 gados izlasītu šo grāmatu līdz galam. No otras puses, zinu, ka daudzi latviešu valodas skolotāji izmanto Zebra tekstu skolās, jo valoda tiešām laba, autors izvēlējies interesantus vārdus un teikumu konstrukcijas.
Drosme tika uzspiesta kā šīs grāmatas galvenā tēma. To var just bieži pieminētajās piezīmēs par to, ka Māra sevi uzskata par vārgu un nespēcīgu, un ik pa brīdim gudrā citātā par drosmes būtību. Bet es šajā grāmatā redzēju meiteni, kura pieaug, atsvešinās no draugiem, un pazaudē to mazo pasaules nostūri, kuru viņa sev izgreba pa 9 gadiem pamatskolā, ieejot vidusskolā. Lai gan gļēvulība un pārgalvība ir Māras rakstura iezīmes, būtu muļķīgi kā atziņu no šīs grāmatas iegūt to, ka būt drosmīgam un brašam visu salabo, jo situācijās, kurās Māra attapās, viņas raksturs neko nemainitu.
Iespējams, neesmu īsti sapratusi, jo darbs rakstīts gudriem jauniešiem. Savā laikā lasīju ko vienkāršāk veidotu - pa nakti izrāvu, piemēram, Gundegas Repšes "Alvas kliedzienu". Tur bija melodramatiskāks sižets, kas trāpīja. Bet Zebris, kā zināms, vienmēr sastāv no diezgan augsta plaukta idejām, līdz kurām slinkums stiepties.
Kas interesanti- skolas laiks bez skolas (tikai kā fons), laikam jau tiešām jauniešu dzīvē var būt svarīgākas lietas par ko uztraukties. Viennozīmīgi kvalitatīva jauniešu literatūra un ilustrācijas ir lielisks papildinājums.