Herbārijs ar leduspuķēm

by Džena Andersone

Daudzslāņains darbs par cilvēka kodolu, spēju atzīt vainu un palikt uzticīgam savai sirdsapziņai un principiem. Psiholoģiskas spriedzes drāma ar krimināliem elementiem.

Genres: Book Club

304 pages, Hardcover

Published December 2, 2024

Reviews

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 5 out of 5]

Wow, wow, wow!

Tik tumša purva grāmata nordic noir noskaņās! Nespēju atrauties no grāmatas līdz pat beigām. Tik laba un tieši manā gaumē. Daudz drūmuma, skarbuma, tāda, kas ir prātam neaptverams, baiss un biedējošs, tomēr reizē liek noticēt, ka dzīvē bieži vien notiek pat trakākas lietas.

Nezinu, kā lai pastāsta, cik ļoti man patika grāmata, nepastāstot neko lieku no sižeta, jo gribas, lai lasītājs pats ierokas šajā sniega kalnā un saldē savas rokas.
Lai arī nekuriene, kur norisinās sižets, nav pat atrodama kartē, sajūtu līmenī, vietu nosaukumos un personāžu vārdos, likās, ka tā varētu būt kāda skandināvijas, teiksim Dānijas mazpilsēta, kur viss norisinās pa draugam, vai pieverot acis, kā jau visās mazajās komūnās.
Ļoti labi izstrādāti personāži- spilgti, reālistiski un ne gluži tie paši glaimojošākie. Katrs no tiem iekrāso sižetu, parādot cilvēciskās vājības visā tajā krāšņajā buķetē. Man patīk, ka savos tekstos rakstniece ieliek arī savas zināšanas vai kaut ko tādu, ko cilvēks parastais, kā es uzzina pirmo reizi.
Džena Andersone raksta ļoti prasmīgi, iesākumā drūmajā romānā piešķirot par humoristisku noti, kas liek man smieties- sadzīviskie dialogi veido absurdas situācijas, kas labi iederas mazā ciemata jau tā sarežģītajā hierarhijā. Tomēr humoru tālāk aizstāj nordic noir notis, kurās sociālās tēmas, skarbi dzīves apstākļi, cilvēku rīcībnespējība un traģiski notikumi veļas kā sniega bumba, ievelkot sevī visus malā stāvētājus.
Bija vietas, ko gribētos mainīt vai vismaz ieviest skaidrību, teiksim- laika nogrieznis, jo straujās gadalaiku maiņas kaut kā netika līdzi sižetam, vai arī es kaut ko esmu palaidusi garām.
Tumši, ļaunestīgi un skaudri.

4.5 zvaigznes

Tiem, kam patīk purva grāmatas un kriminālromāni, šis ir "must read".

[Ralfs · Rating 5 out of 5]

Apskatot atsauksmes, secinu, ka vīrieši (vismaz līdz šim) šai grāmatai met līkumu. Velti. Domāju, ka grāmata noteikti patiks “Fargo” un “Bates Motel” faniem, tāpat sajūtamas Jū Nesbē “Karaļvalsts” un “Kalendārs mani sauc” vēsmas.

Džena Andersone ir lieliski iejutusies komplicēta vīrieša (tādi ir abi galvenie personāži) ādā, spējusi radīt nordic noir drūmumu, pratusi uzturēt intrigu tur, kur tās būtībā nav un noslēgumā atstāt skaudru pēcgaršu.

Viens no galvenajiem grāmatas trumpjiem slēpjas tajā, ka jau sākumā top skaidrs, kurš ir vainīgais – tieši tas, manuprāt, lasītājam gribot negribot liek izjust daudz plašāku emociju spektru (pārdomāt savas izvēles un rīcību ne tikai grāmatas ietvaros, bet arī reālajā pieredzē).

Lasot vairākkārt apstājos: vai tiešām pietiek ar amerikāniskiem īpašvārdiem (un kādu collu), lai pilnībā kliedētu sajūtu, ka grāmatas izcelsme ir Latvija (vienīgi tā mannā putra lika apšaubīt amerikāņu brokastu tradīcijas, bet viss var būt) – man šķiet, ka te tomēr ir kaut kas vairāk…

[Kristīne · Rating 4 out of 5]

Ļoti labs pavadonis Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

Arī labs pavadonis drūmajiem novembra vakariem, kad domājam par trauslo robežu starp dzīvību un nāvi.

Kas no tālu izskatās kā izsmalcināts melnbalts izšuvums, tas tuvumā ir mudžošs prusaku perēklis. Morāli sabrukusi pilsētele un tās pūžņojošie augoņi, kas vienā dienā plīst.

Man patika noskaņa, tēli, tēmas apsvērumi un izpildījums, reālistiskā fatalitāte. Šis nav klasisks krimiķis, kurā uzzinām, kurš ir ļaundaris. Šis ir iztirzājums, kāpēc kāds(kādi?) dara ļaunu.

[Mairita (Marii grāmatplaukts) · Rating 5 out of 5]

4,5 zvaigznes. Pilsētele, no kuras bēgt cik ātri var, citādi paliec iestidzis tajā zampā, kur savējie piesedz viens otra netīros darbus. Man ļoti patika šī īsti ģeogrāfiski nenosakāmā, bet, ļoti iespējams, Skandināviskā vide un reālistiskie tēli, pret kuriem grūti just simpātijas. Spriedzes pilnie notikumi man lika šķirt lapu pēc lapas, lai uzzinātu kā viss atrisināsies.

Mana vienīgā iebilde ir par salīdzinājumiem. Vietām to šķita pārāk daudz, savādi un traucēja. Piemēram, kā nemiers var būt vēderā kā tārpi, vai salīdzinājums par kaut ko kā kamparu zem ādas (citēju brīvi pēc atmiņas).

[Kristīne Līcis · Rating 5 out of 5]

Gada beigu literārie gardumi, bet ne saldumi, jo "Herbārijs ar leduspuķēm" nav mīlīga un omulīga lasāmviela, bet dziļš, inteliģenti provokatīvs, nesaudzīgs, bet arī empātisks romāns par vienu gadu Douzvilas pilsētiņas dzīvē.

Noskaņa ievelk jau no pirmajām rindiņām. "Aizputinātā ceļa malā pamestā džuta maisa aprises nevēstīja neko labu. To Vincents saprata uzreiz." Tonis viegli ironisks, situācijas absurdi komiskas, teksts eleganti apspēlē klišejas par mazpilsētu, par stagnējošu laulību, par mazvērtības kompleksu attiecībās ar tēvu. Ir līķis, ir izmeklēšana un intriga, ir ģimenes drāmas. Bet lasītājs nemaz nemana, kā ironiskais tonis pazūd, viss komiskais izgaist, un paliek kaila sadzīviska nežēlība, asinsstindzinošas sakritības un liktenīgi pārpratumi, gļēvs aklums. Un paliek abi iemesli, kādēļ es vispār lasu grāmatas.

Pirmkārt, valoda. Apraksti, dialogi, iekšējie monologi - piepildīti, trāpīgi, katram personāžam un situācijai savā niansētā toņkārtā, no derdzīgas līdz dziedējošai vai, gluži pretēji, traumējošai. "Ārpus mātes gultas esošā pasaule bija draudīga, jo tajā bija pārāk daudz vietas, pārāk daudz cilvēku un trokšņu. Tas viss kopā slāņojās, sabiezēja, bet nežuva, radot tādu kā lipīgu eļļas krāsas kārtu Jensa galvā, kurā viņš ik pa brīdim iestiga. Jenss juta augam sevī kaut ko līdzīgu rauga sēnei, kas, plezdamās ķermenī uz visām pusēm, bija sasniegusi smadzenes un tagad draudēja pārplēst pušu Jensa galvaskausu." Pat vispierastākajām ainām piemeklēti brīnišķīgi, tēlaini salīdzinājumi. Nu kaut vai te par eglēm palu ūdeņos: "Vienīgi egles kā grimstoša kuģa orķestranti raudzījās uz visu notiekošo pavisam mierīgi un turpināja darīt to, ko prata vislabāk - stingi, smagi un nekustīgi ieskaut pilsētu līdzīgi dzīvai tumšzaļa mūra sienai, lai pasargātu to no panikas pirms neizbēgamās bojāejas." Valoda piesauc krāsas, smaržas un smakas, rezultāts ieliek lasītāju pašā notikumu vidū.

Otrkārt, fantastiski dzīvie personāži, kuri nav statiski un plakani, kuros ir pretrunas, šaubas, kuri aug un mainās, pat radikāli. Pateicoties tieši šādiem personāžiem literatūra spēj būt terapeitiska, liekot lasītājam dzīvot un domāt līdzi romāna varoņiem, mēģināt piemērīt sev katra personāža viedokli, mēģinot iztēloties savu rīcību un gatavību sekot vērtībām, pie reizes padomājot, vai vērtības vispār ir noformulētas un kādas tās ir. Turklāt "Herbārijā" divi centrālie personāži piedzīvo milzīgu transformāciju, un es varu tikai apbrīnot autori, cik spēcīgi un pārliecinoši pamatotas divas diametrāli pretēja pozīcijas, un pateikties, ka man bija iespēja padomāt, kas ir mana pozīcija un kas man liktu to mainīt.

Ja es būtu sīkumaina, es teiktu, ka sākumā sapinos laikā, jo janvāris pārvērtās martā, tad pirmās dienas notikumi izrādījās notikuši pirms divām nedēļām, bet norakstu to uz savu neuzmanību. Lasiet, lūdzu, "Herbāriju".

"- Jūs esat ļoti atklāta ar mani.
- Es nekad nemeloju. Varat paprasīt jebkuram Douzvilā, kas mani pazīst.
- Droši vien jums nav daudz draugu?
- Pamēģiniet arī jūs nemelot kaut vai dažas dienas, tad redzēsiet, cik draugu jums paliks."

[Arnita · Rating 4 out of 5]

Ja nebūtu jau iepriekš izlasījusi, ka autore ir pašmāju, tas mani patiesi pārsteigtu. Sižets ir netipisks, bez straujiem pavērsieniem, taču spēj noturēt interesi līdz pat beigām. Ļoti viegli lasāms darbs, kurā atklāti un vietām skarbi attēlotas cilvēcīgas vājības.

[Guna Federe · Rating 5 out of 5]

Aizraujošs, spriedzi un ziņkāri uzturošs sižets. Tēlu psiholoģiskais raksturojums pārliecinoši ļauj izprast varoņu rīcības cēloņus. Krāšņi epiteti un salīdzinājumi, metaforas, vienkārši burvīga valoda, plūdena un izkopta. Teikumi kā valdziņi viens aiz otra saķeras lieliskā teksta musturī.

[Inga Grieze · Rating 5 out of 5]

5⭐️
Vispār dotu 4.5 ⭐️, bet grāmata mani tā ievilka un izvilka no nelasīšanas purva, ka nolēmu būt pavisam dāsna.
Noraksturot sajūtas grūti. Drūma, ievelkoša, īpatnēja. Brīžiem stāsts tik raiti un viegli uzrakstīts, ka tikai pēc mirkļa saproti cik patiesi tumšs un briesmīgs notikums aprakstīts. Sajūta kā smarža paliek vēl galvā pat pēc vairākām lapaspusēm. Iespējams tas neizklausīsies labi, bet pat neticami, ka grāmata ir latviešu autores darbs (šis gan domāts ir kā krietni liels kompliments).

[Laila Silina · Rating 5 out of 5]

Akdies, cik šis bija labi!!!
Tiiiik tumši un duļķaini, stulbā-stulbā pilsētele ar stulbajiem-stulbajiem cilvēkiem, kuriem visiem ir sava taisnība un tajā pašā laikā visi alojas. Man gribējās, lai grāmata nebeidzas, lai varu katru no viņiem redzēt vēl dziļāk un slāņaināk, saprotot, ka tie “stulbie-stulbie” ir ne tikai visapkārt, bet arī mūsos katrā pašā. Neko nesabojāja arī tas, ka “slepkava” tika atklāts jau pašā sākumā, jo man šis nebija detektīvromāns un “slepkavība” nebija nedz galvenais notikums, nedz sākums, ne arī beigas, vien stulbu-stulbu sīkumu tauriņefektīgas sekas, un sniega bumba turpinās velties…

[Agy Zvirbule · Rating 4 out of 5]

Tāds it kā detektīvs, bet tai pat laikā, vairāk man patika šai grāmatā stāsts par cilvēku, kurš dzīvo mums līdzās, bet ir citādāks... par to, kā cilvēki mēdz izsmiet citādos.... un nekad nenojauš, kāda ir šo cilvēku mentālā kapacitāte un domāšana. Cik iespējams dzīvībai bīstami varētu būt šādi gājieni.
..un arī linča tiesa, kas mūsdienās it kā nav, bet tomēr ir.

[Oskars Kaulēns · Rating 5 out of 5]

skaudrs stāsts par vietu un laiku, kurā cilvēki ir sapinušies cits citā un nodara pāri. vienaldzības dzemdināta ļaunuma apstākļos vairs nav svarīgi, kuram ļaunums ir apzinātas rīcības sekas un kuram - nejauši veikta izvēle.

[Zanda Melne · Rating 4 out of 5]

4.5 zvaigznes⭐️
Šī grāmata mani patiesi pārsteidza! Autores valoda ir izcili bagātīga un tēlaina, sižets – aizraujošs un pārdomāts, bet intriga saglabājas līdz pat pēdējai lappusei. Jau pašā sākumā atklājot, kas pie kā ir vainīgs, autore uzstāda šķietamu izaicinājumu – kā saglabāt lasītāja interesi? Tomēr viņa to paveic meistariski, liekot līdzi domāt, just un šaubīties.👀

Šī grāmata liek uzdot jautājumu – vai tas ir stāsts par izmeklēšanu vai par cilvēcību? Par robežām, kuras esam gatavi pārkāpt, par kompromisiem, ko pieļaujam, par patiesībām, ko noklusējam, un par pienākumu, kas reizēm var kļūt par slazdu.

Varoņi ir izstrādāti līdz sīkākajai niansei – katrs ar saviem motīviem, vājībām un dzīves pieredzi, kas viņus padara patiesi dzīvus. Un ļaunums… Kur tas sākas? Kas to sēj? Vai tas ir neizbēgams, vai tomēr apturams? Šie jautājumi pēc grāmatas izlasīšanas paliek prātā vēl ilgi.

Ne tikai aizraujošs stāsts, bet arī dziļš un pārdomas rosinošs darbs, kas atstājj spēcīgu pēcgaršu.

[Dainis Deigelis · Rating 5 out of 5]

Grāmata atvērās lēnām, pamazām un bez steigas, saglabājot velmi lēni nesteidzīgi brist cauri lavīnām apziņas gaišā un tumšā starojuma. Es domāju, ka šī grāmata pie pareiza menedžmenta, tikss tulkota daudz.

[Lauma Gurgone · Rating 4 out of 5]

Grāmata, kurā mani “paķēra” ne tik ļoti sižets, bet tas, cik cilvēcīgi, īsti bija varoņi. Tie nebija izskaistināti, katrs ar savām vājībām. Daļu no tiem es varētu nosaukt par liekuļiem. Kad nelaime notiek ar svešu, vai tas ir citādāk nekā tad, ja ar savējo?

[Kristine Kornijanova · Rating 4 out of 5]

"Ļaunums taču nenogāžas uz zemes no tukša gaisa. Tas izaug tepat kaut kur starp mums".
Ievelkoši uzrakstīts stāsts par traģēdiju, kas nav slepkavība.

[Aija Puriņa · Rating 4 out of 5]

Šī grāmata mani bija noskatījusi jau sen. To, ka par autori iepriekš neko nezināju, liecināja mana pirmatnējā izbrīna, ka Džena Andersone ir latviete 🫣😅 (Kā? Patiesi? Tik internacionāls vārds, bet savējā?😅) Jāteic, ka, lasot šo darbu, droši varētu rasties arī pārliecība, ka šis darbs ir tulkots un ne latvietes radīts. Tas noteikti ir kompliments (it kā neloģisks un neizprotams, bet tā nu to jūtu.)

Grāmata tiek dēvēta par psiholoģiskās spriedzes drāmu ar krimināliem elementiem. Īstenībā, man grāmatas noskaņa lielā mērā asociējas ar tās vāku (tikai nesaprotu, kāpēc proporcijas starp cilvēku un autobusu ir tik nesamērīgas?☺️). Viss notiek ziemīgā, vēsā, atturīgā, ļaunus cilvēkus un tumšus noslēpumus glabājošā mazpilsētā.

Stāstā ir gan nāves, gan izmeklēšanas, gan psiholoģiski dialogi, gan dilemmas, gan morāles jautājumi. Autore stāstu pasniedz neierastā manierē. Tas parādās ne tikai notikumu atklāšanas secīgumā un izklāstā, bet arī ļaundara iekšējo izjūtu un domu attēlojumā.

Grāmatu izlasīju vienā rāvienā un ļoti ātri, lai arī bija brīži, kad nedaudz paguru, vai līdz galam visus zemtekstus neizpratu (piemēram, Īdenas gadījumā). Ļoti patika galvenais tēls Vincents, jo 99% gadījumā viņu sapratu.

Stāsts ir par cilvēku egoismu, par to, ka "ārējais gods" var arī apslēpt "iekšējo negodu", par to, ka viena rīcība vai lēmums var ļoti nopietni izpostīt vai izmainīt citu dzīves, ka katrai rīcībai ir sekas.

Jensa tēls, manuprāt, ir sociopāts, kuru tādu padarīja tuvākie cilvēki. Viņš principā bija aprūpēts "mauglis", kuram patika miers, klusums un nepiemita izpratne par robežām un emocijām. Traģiski. Patika morāles jautājums - kurš ir tiesīgs spriest kādam tiesu? Un ko darīt ar ļaunumu pasaulē?

Ļoti labs latviešu autores darbs. Labprāt, izlasītu arī citas viņas grāmatas. Ja patīk drūmie gabali un ir arī vēlme iedziļināties cilvēku būtībā, šis stāsts noteikti patiks.💫

[Inga Kalna · Rating 5 out of 5]

Ak dieniņ, tas bija kaut kas - tik ļoti mans! Taisnība vien bija Lindai T., kas pēc šīs grāmatas iznākšanas teica - izlasi, Tev varētu patikt. Man ļoti patika, jo īpaši liels prieks par to, ka Džena ir latviešu autore - bravo! Gribu vēl! Lasīju un domāju, cik ļoti gribētu uzrakstīt ko līdzīgu. Gan jau reiz :))) PALDIES DŽENAI!

[Ance Jirgena · Rating 3 out of 5]

Iekšēji dodu 3,5 ⭐️
Gaidīju tumšu un noslēpumainu detektīvu, saņēmu kaut ko vairāk uz “Midsommeras slepkavību” pusi. Lasās viegli un raiti, tur uzmanību, bet beigās tomēr nepārsteidz.

[Zane B. · Rating 5 out of 5]

Pirmais 5 sogad 👏🏻
Manā gaumē – perfekti noslīpēts, psiholoģiski nospriegots un stindzinoši tumšs romāns. Džena Andersone tajā meistarīgi portretē sabiedrības emocionālo aukstumu, kas izrādās daudz skarbāks un griezīgāks par ledusspuķēm uz loga rūts.

[Ramona Indriksone · Rating 5 out of 5]

Pirmā nopietnās literatūras grāmata, kuru izlasīju tik ātri. Sarežģīti aprakstīt fenomenu, kas mani dzina uz priekšu un lika neatrauties no lasāmā. Parasti tik ātri izlasu labas vieglās literatūras grāmatas. Tā nebija vēlme uzzināt beigas, jo vainīgais tika atklāts jau sākumā, un ziņkārība šeit lomu nespēlēja. Rakstniecei piemīt suģestējošs spēks ievilkt savā pasaulē, Dženas balss mani nelaiž vaļā un es it kā saaugu ar to.
Izlasot Herbāriju ar leduspuķēm paliku ar mūžam nemainīgiem retoriskiem jautājumiem - nu kāpēc tā notiek? Ko varētu līdzēt? Kā palīdzēt? Kā vairot gaišumu pasaulē?

Mūsdienu sabiedrība iet uz iekļaušanos, 2018. gadā iesāktais deinstitucionalizācijas (DI) projekts veikt garīgo aprūpes centru iemītnieku testēšanu, un palaist brīvībā simtiem "nekaitīgu" personu uzņem apgriezienus, viņi dzīvo starp mums pašvaldības ierādītajos dzīvokļos un kontrole ir tik, cik konkrētam novadam resursi (Dienas centru nodarbības utt). Manā pilsētā viss ir šķietami klusi, sastopu šos ļaudis ielās. Izskatās pārsvarā mierīgi, visnotaļ nekaitīgi citiem. Reizēm bažas rada kādas meitenes diezgan agresīvā uzvedība, vasaras sezonā, kad apmeklētājiem atvērta sv. Jāņa baznīca, ienāk ļoti satraukta, neiespējami nomierināt, sāk nekontrolējami brēkt, liek uz palodzēm dīvainas zīmītes un sajūta ir diezgan neomulīga.
Atceros 2005. gada svētceļojumu uz Taize kopienu Francijā, kad otrdienas vakara svētbrīdī, milzīgajā zālē, kur bija sapulcējušies vairāki tūkstoši, ienāca rumāniete Luminita Solncava, un ar todien tuvējā pilsētiņā nopirkto medību nazi nodūra kopienas dibinātāju 90 gadus veco brāli Rožē. Iemesls, svētdienas vakarā sievietei bijusi nepieciešamība uzklausīšanai, viņa cieta no agresīvas depersijas, pārdevusi mātes dārglietas, lai atbrauktu un kopienu un tika atraidīta. Un iemesls gaužām vienkāršs - Rožē ļoti vecs, 90 gadi, jutās noguris un tajā vakarā apmeklētājus nepieņēma.

Mans filozofijas pasniedzējs teica, ka ļaunums nepieciešams kā tukšais laukums galda spēlītē ar 15 kauliņiem prātam un pacietības treniņam, citādi spēle nebūtu iespējama.

Ieguvums lasītājiem ir viens, ļoti labi uzrakstīts psiholoģisks romāns, kas aizrauj, kaut nebūt nav detektīvs vai trilleris, darbojošies tēli bez glances vai morāles uzspiestām dogmām, ir tādi, kādi viņi ir. Un labai literatūrai itin nemaz nevajag morāles risinājumu, kāda tēla iniciāciju.

[Elina Dlohi · Rating 5 out of 5]

Šī grāmata bija negaidīts pārsteigums man un to izlasīju vienas dienas laikā

Psiholoģisks pašmāju autores romāns ar detektīva elementiem, kas ievelk lasītāju noslēpumainā izmeklēšanā mierīgajā ciematā Douzvila, kur ceļa malā tiek atrasts līķis. Vietējais izmeklētājs Vincents cenšas atrisināt šo lietu, taču tās pavērsieni atklāj arvien vairāk apslēptus pagātnes notikumus.

Grāmata izceļas ar spēcīgi uzburtu noskaņu – aukstumu, vientulību un spriedzi, kas caurvij stāstu. Tomēr grāmata ir arī kas vairāk par izmeklēšanu – tā uzdod būtiskus jautājumus: kur rodas ļaunums, kurā brīdī cilvēks no upura kļūst par varmāku, kā nepalikt vienaldzīgam, redzot netaisnību? Un vai spējam atpazīt mentālās veselības problēmas sev apkārt? Grāmatas noslēgumā paliek neatbildēti jautājumi – atbildes jāmeklē katram pašam.

Grāmata, par kuru joprojām piedomāju

[Sintija Meijere · Rating 5 out of 5]

Wow, šis ir kaut kas jauns un nebijis latviešu krimiķu lauciņā. Bravo autorei par lielisku debiju romāna žanrā!
Vispār nelikās, ka lasu latviešu autores darbu. Un tas domāts kā kompliments.
Dženas Andersones stāstu krājums "Dadži" mani ne visai uzrunāja, "Krīta apļi" ļoti patika un šis romāns arī.
Nebijis nordic noir gabals latviešu literatūrā. Drūms, tumšs, psiholoģiski skarbs. Nebija neviena pilnībā simpātiska varoņa. Daudz pārdomu par to, kur ir smalkā robeža starp upuri un varmāku, starp līdzjūtību un žēlumu, starp indivīda un kolektīvo atbildību sakropļotos likteņos. Ļoti skumjš gabals patiesībā..
Komplimenti arī autores valodai - bauda lasīt.
Pašas beigas pārliecināja, ka tomēr gribas novērtēt ar 5*.

[Inga Ievina · Rating 4 out of 5]

Es, vai ziniet, neesmu nekāda trauslā maijpuķīte, mani nevar nobiedēt ar pāris kriminālām ainām pirms miega, bet šīs grāmatas varoņi mani nepameta arī sapnī. Kaut kas tāds ar mani nebija gadījies. Blandījos pa tās pamuļķās Douzvilas pakšiem ne vienu nakti vien, te vilku līķi no džutas maisa, te strīdējos ar Vincenta sievu par demogrāfiju, allaž pamodos ar atrisinājumu. Lasīju tālāk un sapratu, ka viss ir pavisam citādāk.

Izvēlējos “Herbāriju”, jo man ir tāda apņemšanās daudz vairāk lasīt tieši latviešu autoru darbus, turklāt Džena Andersone ir dzimusi ventspilniece, kas pats par sevi, protams, neko nenozīmē, tikai palielina manu interesi. Sākumā man nemaz nepatika – šķita, ka šis būs kārtējais “izdarīšu tā, lai izskatās kā ārzemēs” gadījums.

Pēc tam man šķita, ka šis būs tāds ironisks kičs. Ironisko noskaņu nostiprināja arī fakts, ka noziegums, pretēji visiem klasiskajiem scenārijiem, notiek jau pašā sākumā un arī vainīgais ir skaidri zināms.

Ha. No ironiskā kiča kaut kādā brīdī vairs nebija ne smakas. Un arī tas sākumā notikušais noziegums aizvirzījās otrajā plānā, jo nekas taču nav tik vienkārši. Autore prasmīgi mētā lasītāju no varoņa pie varoņa, grozot tos kā tādus šašlikus uz iesma – no vienas puses ir tā, no otras kaut kā citādi. Kurš ir tas domino kauliņš, kas iekustināja lavīnu, kas noveda pie traģēdijas? Kur mēs katrs esam šajā spēlē? Maziskas mazpilsētas gļēvie ļautiņi, kurus gribas gan rāt, gan aizstāvēt. Kurus vienā brīdī gribas sodīt, citā – sargāt. Un iedziļināties cilvēkā un saprast viņu ir viegli līdz brīdim, kamēr pāridarījums neskar personīgi. Drausmīgi melna grāmata, kaut tādu burtisku asiņu tur ir ļoti maz.

Manuprāt, ļoti meistarīgs darbs. Kaut kas no nordic noir, un tomēr kaut kā pilnīgi citādi.

[Monta · Rating 3 out of 5]

Debijas romāns, kas ir sarakstīts psiholoģiskās spriedzes trillera stilā, kas man patika. Valoda raita, personāži ticami. Bija patīkami lasīt. Diemžēl nesapratu kādēļ viena no galvenajām varonēm bija jānostāda situācijā, ka viņa par visu maina domas. Jā, dzīvē notiek arī tā, bet parasti galvenās vērtības nemainās vienā mirklī, tās ir daudz noturīgākas. Tas, ka tiesiskā sistēma nespēj cīnīties un aizsargāt nevainīgus cilvēkus ir tikai un vienīgi fakts un tā tas būs vienmēr, tas pat nav tās uzdevums, bet es nespēju piekrist linča tiesas domai.

[Ilze · Rating 5 out of 5]

Wooooow, ko es tik tikko izlasīju? Šis bija kaut kas tik piesātināts, tik pārsteidzošs, tik ievelkošs, ka pat grūti ietērpt vārdos. Autorei ir tik bagāta iztēle un vārdu krājums, ka lasīšanas laikā sajutos kā viena no Douzvilas iedzīvotājām, kas šo visu vēro no malas. Ļoti spēcīgs romāns, kuram pat nespēju noteikt žanru, jo tajā bija no visa kā pa bišķītim — gan psiholoģiskie portreti un temati, filozofija un ētikas dilemmas, gan attiecību līkloči, noziegumi un līķi. Tik daudz visāsu detaļu, kas mani kā lasītāju nevis samulsināja, bet ieveda dziļāk Douzvilas ikdienā. Paldies autorei par meistardarbu!

Par šo grāmatu nejauši izdzirdēju Arno Jundzes vadītajā raidījumā, kur viņš sarunājās ar autori. Sapratu, ka ļoti vēlos izlasīt, tad nu beidzot tas brīdis pienāca. Un labi, ka tā.

[Reader Jūlija Millere · Rating 4 out of 5]

“Es joprojām ticu likumam un taisnībai. [..] Tas ir vecmodīgi, bet tas laikam ir vienīgais, pie kā es spēju turēties. [..] Cietums nelabo ļaunumu. [..] Es ticu labajam. Gribu, lai labais uzvar. Un esmu gatavs gaidīt.”

Teikšu kā ir - labākais kriminālromāns, ko esmu lasījusi latviešu rakstnieku izpildījumā.

Tik īsts, ka spēju iztēloties notikumus risināmies te pat kaimiņu mājā, blakus pilsētā, vai pat blakus durvīs.

Tik ļoti nopietni pieskārās tēmām, kas mums LV vēl joprojām “zīdaiņu autiņos”, atstāta novārtā - īpašie bērni, kas izaug par īpašiem pieaugušajiem un to, ka kļūstot pieaugušiem par viņiem aizmirst un atstāj nepieskatītus, kas burtiski var radīt nāvīgas sekas.

Jaunietis, kurš dzīvo savā pasaulē var nodarīt daudz laba un daudz ļauna, bet abus tikai un vienīgi “labu gribot”, jo viņam pasaules realitāte ir pavisam savādāka. Un vai viņu par to var sodīt? Domāju, ka nē. Bet mūs gan.. gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Stāsts par nolemtības un vienaldzības sajūtām. Par jēgu vai tās neesamību, par jēdzienu “mīļa miera labad”.

Autore pirmajās 100 lapās atklāj, gan to, kurš ir slepkava, gan to kā tā paveikta, kas pirmajā brīdī liek jautāt - kāpēc, a kur visa izmeklēšana, kur intriga un zīlēšana par vainīgo. Ja nebūtu lasītāju kluba lasāmais, iespējams, aizvērtu ciet un ņemtu nākamo… bet viss notiek kā jānotiek, lasītāju kluba grāmatas lasam no vāka līdz vākam un labi ka tā! Tālākais spilgti iezīmē mūsu sabiedrības dažādību, arī sašķelšanos.. iezīmē nejaušības, kas noved nelaimē.. Stāsts parāda, ko nodara dzīvē pieļautas kļūdas un to slēpšana.
Nekāpiet uz ledus! :)

[Rudiipe · Rating 3 out of 5]

Kā psiholoģiskās spriedzes romāns grāmata savu uzdevumu veic izcili - notikumi ar katru lapu savērpjas arvien trakāk, atklājas noslēpumi un cilvēku patiesās dabas. Sākusi lasīt nespēju atrauties - izlasīju vienas dienas laikā - tā man nebija gadījies ļoti sen.

Bet žēl, ka autore izvēlējusies iet vieglāko ceļu un tā vietā, lai mēģinātu notikumus ielikt reālā vidē, darbība risinās nenosakāmā "mūsu valstī". Sākumā domāju, ka tās ir ambīcijas iekarot ārvalstu grāmatu tirgu. Bet ņemot vērā, cik lielu lomu sižetā spēlē neoficiāla mazpilsētas vecajo jeb savējo padome, šķiet, ka tas bija vieglākais ceļš, lai nevajdzētu taisnoties, ka īstajā dzīvē taču mēri nevada pilsētas vieni paši, noteikti ne Latvijā un vairumā citu civilizētu valstu. Protams, roka roku mazgā, faktiski pelēkie kardināli, savējo princips utt eksistē un jo īpaši mazpilsētās, tomēr reālajā dzīvē tas izpaužas sarežģītākā formā, ne tik bērnišķīgi un viduslaicīgi (atsauce, ko autore izmanto biežāk kā vajadzētu). Ar novietojumu laikā arī varēja būt labāk (eksistē internets un mobilie, bet ziņa, ka cilvēks nav ieradies, tiek sūtīta vēstulē?), bet to kaut cik varēja paciest. Iespējams nebūtu tik piekasīga, ja nezinātu, ka autore ir latviete un grāmata izdota 2024.g. Bet iespējams tāpat meklētu grāmatas izdošanas info, kura ir tā mistiskā mūsu valsts, kur tā notiek un kad (jā es mēdzu tā darīt).

Tieši dēļ šīs nenosakāmās laiktelpas romāns neizkāpj no sava žanra un, manuprāt, nesasniedz dziļā vēstījuma statusu, kas tiek solīts aprakstā. Bet visu cieņu par valodas plūdenumu, iejušanos tēlos un spēju radīt tos pietiekami sarežģītus un ticamus, brīžiem pat kaitinoši ticamus (vienā no dialogiem atpazinu sevi un savu vīru :D). Žanra ietvaros romāns noteikti ir lasīšanas vērts.

[Dana S · Rating 2 out of 5]

2,5 ⭐️
Lai saprastu rīcības un notikumus, svarīgi saprast kontekstu. Laiks? Ja mūsdienas, tad daudzas epizodes liekas vienkārši aplami absurdas. Vieta? Depresīva daudzu kultūru neglaimojošāko īpašību mikstūra.
Puszvaigzne klāt par to, ka sen neviena grāmata nebija likusi tik daudz domāt, prātot, nesaprast un uzvilkties. Un šoreiz viss, kas lika uzvilkties, aprija stāstu.

[Paula · Rating 4 out of 5]

Grāmata mani kopumā ieintriģēja, bet bija arī dažas lietas, kas traucēja. Patika, kā tika atspoguļoti tēli, man viņus bija pavisam viegli iztēloties, galvā radās skaidra bilde par to, kā viņi skan un izskatās. Man patika arī tas, ka katram bija sava nostāja, kas lika aizdomāties, un ka viņi stāsta gaitā pamatīgi mainīja savus uzskatus.

Mazāk patika visi tie mākslinieciskie salīdzinājumi. Sākumā tie šausmīgi traucēja, pēc tam jau iemācījos ignorēt. Interesanti bija tas, ka grāmatu klubiņā viedokļi šajā ziņā ļoti dalījās, jo daļa tos pat nepamanīja, daļai tieši ļoti patika, bet daļai sāka traucēt jau no pirmās nodaļas.

Visvairāk man tomēr nepatika beigas. Kad pabeidzu, biju pilnīgi apjukusi, jo likās, ka pazuda visa loģika un arī priekšstats par to, kā tēli bija attīstījušies. Ziniet, tā sajūta, ka visu grāmatu domā, kur stāsts iet, un beigās pārsteigums… bet tas nebija no tiem labajiem.

Kopumā es iesaku, jo grāmata man patika, noturēja uzmanību un ļoti ātri lasījās. Tikai varbūt labāk lasiet to ziemā.

[Kristīne Baltgalve · Rating 4 out of 5]

“Kāpēc dažreiz tas skrien tik ātri, bet, kad nevajag, velkas lenām kā noslienājies gliemezis pa glumas sēnes cepurīti.”

“Tajā brīdī Jenss bija kaut kur projām, bet te - pavisam svešs, nepazīstams zēns, varbūt pat ne īsts zēns, bet tāds koka lellis ar aukliņām, kādus pārdod gadatirdziņos. Un kas gan galu galā liels ar tādu koka lelli var notikt? Ja tā padomā - nekas.”