Amerikāņu rakstnieks Peitons ar draudzeni pārceļas uz Eiropu – pie kāda ļoti skaista un noslēpumaina ezera. Viņam piedāvā uzrakstīt detektīvu. Izdevējs sarunā autoram tikšanos dīvainā sieviešu cietumā, lai rastos iedvesma. Rakstnieks sāk pīt sižetu, sagaidot atbalstu no saviem tīmekļa anonīmajiem rēgiem… Vienlaikus viņš sapinas izdevēja patiesajos mērķos, kas izved lasītāju cauri pārsteidzošas vēstures un racionālas konspirācijas labirintam… Mīlestība, avantūra, asinis, nodevība, krāpšana, slepkavība, laime, stulbums, naivums, aprēķins…
Vai grāmata ir par “sugar daddy” meklējumiem? Jā. Mūsdienās arvien biežāk sastopama jaunu sieviešu “izglītība” un sāncensība, cenšoties atrast vīrieti ar biezāku maku, lai gozētos presē un lepoties ar dārgām lietām. Meklējot “īsto mīlestību” vīriešu makos, nevis viņos pašos. Vai vīrieši uz to uzķeras? Šeit komentāri lieki.
Vai grāmata ir par vīrieša pusmūža krīzi? Jā. Par brīdi, kad vīrietis ir gatavs izmest savas ģimeniskās vērtības mēslainē, meklējot jaunas sajūtas. Protams, vīrieša pusmūža krīze bieži tiek uzskatīta par leģitīmu attaisnojumu. Bet kā gan šādu rīcību nosauktu, ja to pēkšņi izlemtu sieviete?
Vai grāmata ir par piekāpšanos? Jā. Vieni spēj piekāpties klusi un cieņpilni, kamēr citi bez sirdsapziņas pārmetumiem iet “pāri līķiem,” ignorējot jebkādus morāles principus. Vieni novērtē to, ko kāds viņiem ir devis, bet citi to var aizmirst vienā acumirklī. Tāds ir mūsdienu cilvēka paraugs. Īsti klauni, kā raksta autors.
Vai grāmata ir par naudas varu? Jā. Ja vienreiz mūžā, pateicoties apstākļu sakritībai, esi kļuvis par vietējo leģendu vai paraugu, tas šķietami nodrošina, ka visas durvis tev vienmēr būs vaļā. Un, pat ja tās būtu aizvērtas, tu vari bez pārmetumiem tās atspert un doties iekšā.
“Te pielīp vai atklājas intereses, te tiek nodibināti sakari, kas vēlāk tiek izmantoti piecos veidos atkarībā no vajadzības vai problēmas, kas jārisina. Daži varbūt te ir kā ogles, citi - kā garšvielas vai kečups, vēl kāds - kā mitrā salvete, kurā pēc mielasta noslaucīt netīrās rokas un muti.”
“[..] bailes ir tikai ceļmalas akmeņi: ja kāds trāpās pa kājai, vajag spert to grāvī un iet tālāk...”
“[..] es tikai tagad saprotu, cik dzīve ir trausla - kā es to pirms tam izniekoju, nepadomājot, ka beigas var pienākt kā skolas autobuss.”
“Ģimene sievieti izspiež vairāk, tāpēc viņa vienmēr šajā komplektā paliek par nolauzto zīmuli.”
“Jaunā sieviete iedala vecim vienu no pretrunīgākajiem trumpjiem - sajūtu, ka skaista jaunība ir spēlējama vairākkārt.”
Romāna sižetu var sadalīt trijos līmeņos. Pirmais. Tiek iepazīstināts galvenais tēls, Peitons. Sporta žurnālists, rakstnieks. Dodas uz sieviešu cietumu, lai smeltos iedvesma. Sižetam attīstoties, stāsts nav tikai par iedvesmas smelšanos, bet izspiegošanu, informācijas iegūšanu izdevēja labā. Otrais. Pats stāsts, romāns, ko Peitons raksta. Būtībā, jauna modele cenšas iegūt labu dzīvi, iegūstot sev bagātus, slavenus vīrus. Protams, neiet tik gludi. Viduvējs, taču uzmanību noturēja. Patika pārejas starp šiem diviem līmeņiem, stāstu attīstīšanās. Bet trešais. Sarakste ar trīs interneta draugiem. Tiek pamestas idejas sižetam, viedokļi. Šis romāna līmenis bija ļoti neizdevies. Likās, ka tas rakstnieka mēģinājums būt inovatīvam. Šīs sarakstes vilkās, tām īsti nebija nozīmes sižetā, jo parasti, Peitons tomēr pieturējās pie saviem uzskatiem. Ātri lasāma, gandrīz interesanta.. :D
Nu piedošanu, bet dikti, dikti garlaicīgi. Īpaši tās sadaļas, kurās topošais rakstnieks cenšas apspriest grāmatas iespējamos sižetus ar kaut kādu anonīmu ļaužu trijotni netā. Un beigu gaidīšana ar cerību uz ko interesantāku ar neattaisnojās.