Stāstu krājums “Flora un fauna” vēsta par cilvēkiem, kuru dzīves ceļš izvēršas citādi, nekā viņi bija iztēlojušies. To var saukt par likteni vai dievišķu (vai varbūt velnišķu) iejaukšanos, un tā nostāda šīs dzīves uz realitātes un pasakas robežas. Taču arī dzīvē, kas norit pasakā, iespējams sajust īstas sāpes, īstu izmisumu un īstu mīlestību. Viss atkarīgs no tā, vai tu šai dzīvei notici. Vienlaikus stāstu personāžu dzīve ir cieši savijusies ar floras un faunas pasauli, vai tas būtu putnu vērošanas hobijs, gaiļbiksīšu pļavas vai pilsētvidē pamesti kaķi. Augi un dzīvnieki iekustina notikumus un līdzdarbojas, aicinot neaizmirst, ka cilvēks ir daļa no dabas un sugu iznīkšana un klimata pārmaiņas ir viena no lielākajām mūsu šodienas un rītdienas problēmām.
Neesmu es stāstu cilvēks, bet ļoti novērtēju, ja mani pārsteidz, ieinteresē, aizkustina. Man patika, kā autore mānīja arvien dziļāk un dziļāk mežā, nē, ne mežā, bet tekstā. Kā malduguns starp reāliju un pasaku, un mītisko pasaules uztveri.
Elīnai Kokarevičai tiešām izdevās mani pārsteigt nesagatavotu. Stāstus viņa man iebaroja ar pasakām, pareizāk sakot, stāsti izrādījās pasakas vai gandrīz pasakas.
"Flora un fauna" ir ļoti skaista grāmata. Tās epicentrā ir vēstījumi par sievietēm -- neatkarīgi no vecuma un nodarbošanās -- viņas visas veic lielus un mazus varoņdarbus, iniciācijas un pārejas rituālus, tiekdamās kļūt par labākiem cilvēkiem pilnīgākā pasaulē.
Stāstu krājumā savijas sociālo problēmu atainojums un dažādi fantastiski notikumi, tekstu tuvinot maģiskajam reālismam, vienlaikus skarot mūžīgos eksistenciālos jautājumus par mīlestību, ticību, sāpju pārvarēšanu un piedošanu.
Nezinu, kādas burvestības tika pielietotas, rakstot šo grāmatu, bet es jutos ievilkta tajā visā pasaulē burtiski no pirmajiem vārdiem. Lieliski varoņi, izcila valoda, brīnišķīgi stāsti, katrs atšķirīgs, bet tik ļoti iederīgs. No sākuma šķiet, ka viss ir tik reāli, bet tad attopies pavisam citā pasaulē, kur var sastapties ar dažādiem brīnumiem. Šī ir fantastiska stāstu grāmata, mans šī gada pārsteigums.
Lieliskas pasakas / maģiskā reālisma stāsti, katra ar savu balsi, un dažā labā notikumu pavērsieni ir tik negaidīti, ka iedomājos Elīnu viltīgi smejam. Grāmata ir arī vizuāli ļoti baudāma.
Katra no šī krājuma piecām pasakām sākas ar reālo dzīvi — pazīstamu, iespējams pat nedaudz pelēku — un tad nemanāmi, tik smalki, ka lasītājs pat nepamana robežšķirtni, ievelk citā pasaulē. Tajā, kur notiek kaut kas netverams, drusku pārdabisks, bet vienlaikus tik ļoti īsts. Tieši šī nemanāmā pāreja no reālā uz pasaku padara šo grāmatu tik unikālu.
Tēli — dzīvi, oriģināli, neaizmirstami. Katram no viņiem dzīve izvēršas citādāk, nekā viņi paši bija iedomājušies, un lasītājs tiek aicināts līdzi viņu ceļā. Bet šis ceļš nav vienkārši sižets — tas ir sajūtu un pieredzes slāņojums. Autore spēj ne vien veidot katram stāstam savu pasauli, bet arī pielāgot valodu šai pasaulei. Valodas vijīgums iemieso un izdzīvo katra varona stāstu.
Augi, dzīvnieki, putni, ziedi, pat pamesti pilsētas kaķi — šoreiz nav tikai fons. Tie ir līdzdalībnieki, kas kustina notikumus, tie ir kā klusie varoņi, kas atgādina mums par to, no kurienes mēs nākam un ar ko esam cieši saistīti. Lasot, uzmācas doma — cilvēks nevar pastāvēt bez dabas, un tieši šajā savijumā starp iekšējo un ārējo, starp fantāziju un realitāti, perfekti ieguļas šī grāmata.
Mani uzrunā ar vizuālais noformējums – gan ilustrācijas grāmatā, gan arī vāks un pat mazā grāmatzīmīte – viss ir savā vietā, papldinošs un pārdomāts.
Šis stāstu krājums ir kolosāls darbs! Tik oriģināls un pašpietiekams. Elīna Kokareviča ir atradusi savu balsi, un tā skan spēcīgi — mūsdienīgi, bet sakņoti senatnes stāstniecībā. Es sajutu šos stāstus, saslēdzos ar tiem – un tam, manuprāt, ir vislielākā vērtība. Paldies!
Daba un planēta Zeme ir vienīgais, kas mums visiem patiesi ir kopīgais. Kad sadirsīsim to - mūsu vairs nebūs. Nekā vairs nebūs. Pat Lielās Zivs, kura varētu mūsu nedzīvos ķermeņus pamest gaisā pirms norīšanas, vairs nebūs. Pat kauliņu, kuriem nokrakšķēt nebūs.
Bezgala mierinoši un apokaliptiski vienlaikus.
[..] dzimšana ir tad, kad tev ļoti, ļoti kut vēders un nāk smiekli [..]
Sāp vēders, nav smieklu. Mirstu?
Mīta forma un valoda kā vadātājs, nesaprotamība kā māksla, iznīcība kā dzīve – un Zeme kļuva apaļa. Un tas viss ir pierakstīts Elīna Kokareviča grāmatā.
Man ļoti patika autores pirmā grāmata, un ar patiesu interesi vēru vaļā arī otro. Man bija patiess prieks, ka autore palikusi uzticīga sev, savām domām un radošumam un radījusi vēl vienu ļoti skaistu mītiskuma un misticisma (es pat lietotu abus blakus) stāstu krājumu. Ar pirmo krājuma stāstu gan šādi “bliezt” pa lasītāja emocijām ir skarbi, bet toties gudri-katrs stāsts pēc tam aizkustināja, bet netatstāja tik lielu smaguma sajūtu kā pirmais.
Mums nu ir savs mītiskais stāstu krājums, kas ir “aizvēris durvis” un 80tajos gados iesprūdušo latviešu reālisma sižetiskumu. Arī tie stāsti ir labi! Bet E.Kokareviča mums dod ko svaigu, jaudīgu, iespaidīgu. Lai autorei daudz radošu domu, un ar interesi arvien sekošu nākamajiem darbiem.
Piebildīšu, ka arī šī grāmata (līdzīgi kā Rēgi) ir arī vizuāli ļoti skaista, un paldies B.Tropai par ilustrācijām.
- Izrādās, tad, kad tu, cilvēk, atskaties uz pagājušo, tu saproti, ka lielākoties ir bijis gaužām labi, tu tikai neesi to pietiekami izbaudījis, jo domāji, ka jābūt citādi - ka ir vēl kaut kas labāks.
Ārkārtīgi labi! Iespējams tas ir “neko negaidīju” efekts, bet saņēmu svaigus, mistikas, pārsteiguma un mīlestības pilnus stāstus. Raudāju un smējos. Paldies!
Neparasta skatījuma un negaidītu pavērsienu pilna. Pavisam citādāka, kā pirmā autores grāmata. Izlasīju un sajūtu, ka vajadzīgs laiks pārstrādāt sevī šīs jaunās, dažādās pasaules. Jāļauj nosēsties, lai arī, tās ir tik gaisīgas, ka varbūt vienmēr paliks netverami lidinoties.
Pirms dažiem gadiem (nu ok, kādiem 10) es stāstus nelasīju vispār, jo man tie riebās. Tad mani salauza Kārvers. Un tagad es esmu cits cilvēks! Un šis cilvēks izlasīja “Floru un faunu” un bija lielā sajūsmā. Tai -10 gadus es arī bija lielāka nepatika pret maģisko reālismu, kuru savukārt salauza, šķiet, Eiva Lavendera. Bet ko nu par tiem citiem. Šajā krājumā ir pieci lieliski, ļoti dažādi stāsti, kuri ir gan pavisam pasakaini, gan ļoti reāli, līdz vairs tādi nav. Nevaru izcelt vienu mīļāko, jo tie ir ļoti atšķirīgi un katrs ir elegants un dziļš savā unikālajā veidā. Ļoti izbaudīju! Īpaši priecājos tāpēc, ka ar Elīnas pirmo stāstu krājumu nemaz nesaslēdzos un pārtraucu lasīt (arī pirms daudziem gadiem), tāpēc šis, iespējams, būtu man paslīdējis garām. Kas būtu ļoti gauži. Iesaku un iesaku!
Pirmie divi stāsti ļoti patika, tālāk jau sāku micīties, sevišķi ar pasaku Gaiļbiksīšu skaitītāja. Nezinu, varbūt autore tikai mēģina uztaustit savu oriģinālo manieri un beigu beigās tas būs kaut kas sevišķs, bet ne šoreiz, varbūt vienkārši nav manā gaumē?