Bet kas būs ar mums?

by Guntars Svilis

Autobiogrāfisks stāsts par vienīgo bērnu kādā vienkāršā Latvijas mazpilsētas ģimenē astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā. Līdztekus prieka brīžiem mājās iezogas arī spriedze un strīdi, jo tētis mēdz iedzert. Tam visam pa vidu ir zēns ar savām domām, spriedelējumiem un vecāsmātes priekšā lasīto pasaku raisītām fantāzijām. Caur notikumiem, kas gandrīz vai pedantiski tiek iegravēti mazā cilvēka atmiņā, atspoguļojas sadzīviskās attiecības, gaiši un ne tik gaiši mirkļi un tas, kas seko beigās...

446 pages, Paperback

Published January 1, 2024

Reviews

[Sandra Koka (pielasit_sirdi)]

Guntara Sviļa debijas romāns "Bet kas būs ar mums" ir biogrāfisks bērnības atmiņu stāsts 80to gadu beigās un 90to gadu sākumā, kurā autors gandrīz filigrāni apraksta savu piedzīvoto kādā mazpilsētā. Detaļas šeit ir tik niansētas, burtiski satveramas un aptaustāmas, kā arī sasmaržojamas un sagaršojamas, ka liekas esi atsviests atpakaļ trīsdesmit gadus.

Lai arī es esmu piedzīvojusi daļu šo laika posmu tajā pašā mazpilsētā, bet šis bija it kā ielūkoties pilnīgi man nezināmā un svešā paralēlajā pasaulē, kuru es it kā ar prātu apzinos, ka tāda ir pastāvējusi, bet tomēr man tas bija kā ielūkoties pilnīgi svešā ģimenes guļamistabā, dažkārt neērti, dažkārt līdzpārdzīvojot, dažkārt ar pārsteigumiem, jo stāsts dinamiski pāriet no vieniem notikumiem uz citiem.

Ģimenes dzīvi daudz ko nosaka vecvecmammas balss, tomēr lielākais nemiera cēlonis ir ar alkoholismu sirgstošais tēvs, kas bieži vien nosaka, cik mierīga vai nemierīga būs nakts. Tajā pa vidu mammas rūpes un visas ģimenes turēšana kopā. Šis nav stāsts ar morāli vai pārmetumiem, Svilis raksta tā, it kā to visu nudien stāstītu mazais Guntars. Domas, kas ienāktu prātā bērnam, līdz galam nepateiktais un ģimenes noslēpumi, ko mēs uzzinām vai nojaušam līdz ar mazo varoni, liek lasītājam būt klātesošam, nezinot, kurp vedīs stāsts.

Neskatoties uz drūmo atmosfēru, kas no mūsdienu dzīvesveida un apstākļiem, var šķist dramatiski un neiedomājami, stāstā ir daudz bērnišķīga prieka un sajūsmināšanās par niekiem un sīkumiem, ko var izjust tikai bērni, atceroties savu bērnību, lai kāda tā arī nebūtu. Guntaram ir izdevies izveidot šo klātesamības sajūtu, kas burtiski aizved atpakaļ padomju laikā.

"Taksometriem ir savi likumi, vistālakajam maršrutam drīkst uzrunāt tikai rindā pirmos taksometrus. Ja pasažieris pienāk pie trešā taksometra un lūdz aizvest viņu uz Gulbeni, tas ir jāpārsūta uz pirmo taksometru. Savukārt, ja pirmajam taksistam klients lūdz aizvest viņu tepat pāri pilsētai pēc izlejamā alus, tas tiek sūtīts pie pēdējā taksometra. Šī hierarhija ir nelokāma tāpat kā armatūras stienis, kas katram šoferim ir paslēpts zem krēsla. Joki šeit neiet cauri."

[Inga Kalna · Rating 5 out of 5]

Ar ko lai sāk? Grāmata ir rakstīta mums un par mums - 35-45 gadniekiem, tiem, kas auguši vienā laikā ar galveno varoni - Guntaru.
Neatceros, kura pēdējā lasītā grāmata manī atstāja tik spēcīgu nospiedumu, tik dziļi personiski uzrakstīta. Bet vēl jo dziļāk - man ļoti personiski atpazīstama vide, notikumi, situācijas un cilvēki. Tētis dzer, mamma ar to cenšas sadzīvot, 90.to juku sadzīve un ikdiena - līdz kaulam pazīstami. Neizskaistināti, pa īstam.
Bet beigas… es raudāju straumēm. Domāju, ka vēl pāris dienas nespēšu “iziet” no šī stāsta.
Un jā - citās atsauksmēs lasīju, ka par daudz nāvju un pārāk sasteigtas beigas, bet NĒ! Dzīvē tā notiek.
Tā notiek, un es atkal raudu, šo rakstot.
Mirušie vienmēr sev paņem kādu līdzi, un tikpat bieži kādu dod vietā.
Paldies, Guntar!

[Eva Pormeistere IG lapaspusempapedam · Rating 4 out of 5]

❓ Kāda asociācija Tev pirmā iešaujas prātā iedomājoties 90. gadus Latvijā?

✨ Mani vienmēr ir uzrunājuši cilvēku dzīvesstāsti - it īpaši latviešu. Tie jau no pirmajiem vārdiem liekas tik tuvi, saprotami un izjusti.

📚 Tādēļ es biju sajūsmas pilna, kad manās rokās nonāca Guntara Sviļa debijas romāns "Bet kas notiks ar mums?", kas sevī paslēpis autora autobiogrāfisku stāstu no zēna skatu punkta par savu bērnību 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā kādā Latvijas mazpilsētā vienkāršu darbaļaužu ģimenē. Sadzīves notikumi, attiecību karuseļi un tēva paslīdošā kāja uz kāda stiprāka dzēriena iemalkošanu ieskauj mazo zēnu, un ik dienas viņš ir ierauts šo notikumu virpulī, pārdomā notiekošo un ir kails un neaizsargāts pats savu iekšējo sajūtu priekšā par visu redzēto.

Kāda bija autora bērnība? Kādiem dzīves līkločiem viņam nācies iziet cauri? To visu un vēl vairāk - lasi grāmatā!

❤️ Mani grāmata ļoti uzrunāja. Noteikti ir jāuzteic autora spēja atgriezties savās bērnības atmiņās un tās pasniegt lasītājam tik dzīvā, skrupulozā un "garšīgā" stāstījumā, ka lasītājs var sajusties kā viens no grāmatas varoņiem, kurš šo visu vēro tik reālistiski caur atslēgas caurumu turpat blakus istabā.
90. gadi Latvijā ir temats, kas mani ļoti uzrunā, jo pati esmu izbaudījusi šo laiku uz savas ādas. Tādēļ daudzi momenti stāstā manī raisīja tādu kā kaleidoskopa sajūtu, kurā caur autora dzīves stāstu, es burtiski pieskāros savai bērnībai, nepiepildītajiem sapņiem, un lika man nepatikā noskurināties mirkļos, kad stāstā parādījās teksts "tēvs pārnācis mājās nedaudz iedzēris", kas ir tik pazīstamas atmiņas daudziem 90.gadu bērniem un tikai mēs katrs glabājam sevī to, kas notika pēc tam...

Vēlos pateikt lielu paldies autoram par drosmi atkal atgriezties bērnības atmiņās, kas gan silda, gan uzplēš tās brūces, kas sen noglabātas sevī.

Šī grāmata patiks ne tikai tiem, kuri piedzīvojuši 90. gadus Latvijā, bet tā noteikti pārsteigs jauno paaudzi
,raisot domas par to, cik lielas pārmaiņas ir notikušas pasaulē vien nieka 35 gadu laikā.

[Inga Grencberga]

Bet kas būs ar mums?!
Ar katru no mums… jautājums toreiz un tagad!

Grāmata tik brīnišķīgi un smedzīgi aizved atpakaļ pagātnē, kopā ar autoru izstaigājot viņa bērnības takas, bet vēl vairāk - lasot atgriesties savā bērnībā. Grāmata kā tilts - caur autora rakstīto pie sevis. Tā ir liela vērtība grāmatā. Paldies, Guntars Svilis!

Vai toreiz’ (es arī esmu 81’ gada bērns) - mēs varējām nojauts kas būs ar mums? Vai mēs tagad varam nojaust - kas tālāk būs ar mums?! Nezinu, laikam jau atkliek vienīgi dzīvot un tad jau redzēs.
Un jā, ja sanāk - pierakstīt to grāmatās. Un lasīt pierakstīto - sevis un citu.
Jo ir ļoti vērts.

[Krista Leskevica · Rating 5 out of 5]

Grāmata - atklājums 💯 Šis bija tas gadījums, kad es īsti nezināju, ko gaidīt, bet saņēmu 😲🔥 Autobiogrāfisks stāsts no man pilnīgi nezināma vīrieša. Latvija 80./90. gadi. Bērnības atmiņas. Sākotnēji domāju - nu kas tur TĀDS? 😏 Bet… vajadzēja sākt tik lasīt 🫣 Pirmkārt, grāmata ievelk jau no pirmajām lapām ar savu raito valodu, lieliskajiem un sulīgajiem personāžu raksturojumiem, riktīgu “atmetienu” atpakaļ. Arī manā bērnībā (esmu 87. gada ražojums) ✅ Lasot bija taaada nostaļģija un vienlaikus ārprāts 😅 Tā tiešām cilvēki dzīvoja, jā, arī mēs 🤭

Guntars stāsta par visu - mammu un tēti, nebeidzamo iedzeršanu un strīdiem, mazā cilvēka pārdzīvojumiem un cerībām (kaut tik vecāki salabtu, kaut viss būtu kārtībā). Par nopietnu operāciju nieka 6 gadu vecumā, mēnesi slimnīcā (kur mamma atbrauc tik reizēm). Pa vidu visam ir ikdiena, skola, draugi un sadzīve, juku laiki, pārtikas trūkums, taloni un blati. Kandžas brūvēšana un gurķu audzēšana. Izdzīvošana. Un… mīlestība ❤️

Sākotnēji stāsts ir lēns, bet tas ievelk. Tu neviļus sāc just līdzi. Dzīvo, pārdzīvo. Dusmojies uz tēti un aizstāvi mammu. Bet arī tā reizēm nokaitina. Žēl bērna tam visam pa vidu. Un, jā, varbūt tas viss paķēra mani arī ar diezgan līdzīgo tētu pieredzi 🫣 Domas un sajūtas šķita tik ļoti tuvas 😬

Bet TAS, kas sagaida grāmatas otrajā pusē. Tas bija BELZIENS pa aknām vistiešākajā nozīmē. Asaras teju garantētas. Un tad grāmata uzņem apgriezienus. Notikumi šausminoši seko viens otram. Un tu visu laiku domā - tas tiešām tā ir bijis? Ir bijis 💔

[Ieva · Rating 3 out of 5]

Samērā īsā laika periodā jau trešā samērā līdzīgu noskaņu un stila grāmata (pārējās divas -"Bērnu dienas komunālijā" un "krievos") ar atmiņām par padomju laikiem. Pārliecinājos, ka nav īsti mans formāts (un novērtēju tieši tāpat kā pārējās divas). Kaut kā nesanāk man saslēgties ar tām atmiņām, kaut te teorijā bija vislielākās izredzes, jo vismaz dažas lietas sakrīt ar manu pieredzi (piem., atceros laikus, kad "Snickers" un citi kioskā nopērkami saldumi bija kaut kas) un stāstījums ir sakarīgi lineārs. Un arī uzrakstīts tā, ka lasās labi.

[Laine Birkerte Mihailova · Rating 4 out of 5]

Mazliet traucēja, ka tik izstiepta. Brīžiem grūti lasīt, jo kaklā kamols un rij asaras. Sāpīgi, smeldzīgi.

[Aija Puriņa · Rating 4 out of 5]

Guntars Svilis ir 3 gadus vecāks par mani. Šis bija iemesls, kādēļ uzreiz sajutu, ka šo grāmatu lasīšu. Bibliotēkā termiņi dega, tāpēc pat iegādājos savu izdevumu. Man interesē lasīt par sava vecuma cilvēkiem, vēlos saprast, vai viņi bērnību izjuta līdzīgi. Un sirdī iekņudas, kad pamanu kaut ko senaizmirstu, bet piedzīvotu no savas pagātnes.

Šī grāmata ir autobiogrāfisks darbs par Guntara Sviļa bērnību deviņdesmitajos, par viņa vecākiem, abām omēm un daudz arī par mammas puses radiem.

Guntars atceras savu piekto dzimšanas dienu un stāstījumu turpina līdz pat trīspadsmit gadu vecumam. Bet izskaņā atminas vēl mūsdienām pietuvinātākus notikumus.

Viens no lielākajiem klupšanas akmeņi man bija ik pa laikam mēģināt saprast, cik vecs Guntars ir konkrētajā grāmatas daļā. Reiz pat "guglēju", kad tad dziesma "Vakara vējā" (šo es arī dziedāju pilnā kaklā pie opja laukos!) guva atzinību, lai sazīmētu gadu.🙂 Vēl jāpiebilst, ka grāmata sākumā šķiet vienmuļa, ik pa laikam pieķēru sevi pie domas, ka nekas īsti te nenotiek. Bet šis darbs ievelk sevī pamazām, un tas iepatīkas arvien vairāk un vairāk.

Trešā noteikti ir mana mīļākā daļa, jo tur notiek tik daudz traku - tikai dzīvei piemītošu - pavērsienu! Acīs saradās arī asaras... Doma par mammas balsi kasetē joprojām uzdzen zosādu... Arī dzīve pret Guntara mammas mammu ir bijusi tik skarba.

Grāmata ir par Guntara Sviļa pieaugšanu, par to, kā viņš redzēja, izjuta savu ģimeni un pasauli apkārt sev. Manuprāt, tas, kurš dzīvojis tajā laikā sajūt tā laika pelēko noskaņu (vai tāpēc arī pelēkbaltais vāks?), ko izkrāso pirmais banāns, Snicker, "Bagātie arī raud" un "Twin Peaks" tituldziesma (joprojām atsauc atmiņā tos laikus!). Ļoti patīk visi šie laikmetam raksturīgie sīkumi, kas atsauc tik daudz emociju un atmiņu.

Lielu daļu grāmatas aizņem Guntara tēta atkarība no alkohola, bet es patiesi biju tik priecīga, ka viņš to uzveica, aizstāja ar makšķerēšanu un varēja būt atbalstošs tētis vēlāk. Nez kā viņam bija lasīt šo dēla grāmatu.. 😊 Es arī negribot esmu bijusi saistīta ar šo ģimeni bendējošo likstu, tāpēc jo vairāk izjutu šos Guntara aprakstus.

Toties grāmatas beigās liela nozīme ir nāves tēmai. Bērna pieredze un izjūtas. Manā bērnībā arī bēres bija diezgan normāla parādība, tā sagadījās, ka nācās tās apmeklēt itin bieži. Un grāmatas lasīšanas laikā mani nepameta dziļa izjūta, ka šis bērns visu laiku eksistē līdzās pieaugušajiem, bet neviens īsti nepacenšas viņam kaut ko izskaidrot (piemēram, nāvi vai bēres), paziņot, iesaistīt dzīves norisēs. Līdz ar to mazais Guntars ir spiests pats kaut ko izsecināt, pārprast, lieki vainot sevi, izdzīvot savus murgus daļēji vienatnē. Bet tādi bija tie laiki, bieži vien ģimenē cilvēki vienkārši eksistēja blakām, centās izdzīvot krīzes, nebija tik emocionāli atvērti kā šodien.

Grāmata aizved pagātnē, liek padomāt, kā bija un kas ir mainījies. Noteikti apbrīnoju autora atklātību. 🌟

[Evelīna Paurniete · Rating 4 out of 5]

Guntara grāmata "Bet kas būs ar mums?" ir īsts atpakaļmetiens laikā.

Grāmata paķēra ar savu vienkāršumu un patiesumu, un Guntara skaisto valodu jau no pirmajām nodaļām.

Es, kā cilvēks, kas uzaudzis kā zoodārzā, ar astoņiem brāļiem, daudzpadsmit māsīcām, brālēniem apkārt, sajutu Guntara vietulību grāmatā. Jo īpaši pašās grāmatas beigās.

Ļoti, ļoti patika valoda. Minēju, ka Guntars skaisti raksta. Jā, bet ne tikai šis skaistums mani piesaistīja, bet arī attiecīgā laika leksika. Lasot, Guntara tēva runā bieži saklausīju sava tēva vārdus, vārds vārdā. Tādi laiki. :)

Vēl ļoti pazīstamas emocijas pārņēma lasot grāmatas sākuma daļu, kad Guntara tētis pārmērīgi lietoja alkoholu. Uzaugu ģimenē, kur tēvs ļoti, ļoti daudz lietoja alkoholu un, diemžēl, arī no mammas puses nebija baigi lielā atturība, tomēr tik lielā grāvī kā tēvs, neiebrauca. Manas ģimenes gadījumā atrisinājums šim bija bēdīgs, lai neteiktu vairāk. Šeit bija prieks lasīt pozitīvāku iznākumu un tas sildīja manu sirsniņu.

Grāmatas beigas mani sagrāva. Tik ļoti.🤧
Būtu tik daudz ko teikt par grāmatas pēdējo trešdaļu, tomēr nevēlos sabojāt lāsīšanas pieredzi tiem, kas tikai grasās šo grāmatu turēt savās rokās un izdzīvot Guntara bērnības dienas. Jo īpaši sāpīgi man bija lasot brīdi, kad Guntars atrada sev tik svarīgo kaseti un klausījās ierakstu. "𝗧𝗲 𝗻𝘂 𝘃𝗶ņ𝗮 𝗯𝗶𝗷𝗮, 𝘁𝗲 𝗻𝘂 𝘃𝗶ņ𝗮 𝗮𝘁𝗸𝗮𝗹 𝘁𝗲𝗶𝗰𝗮 𝗺𝗮𝗻 𝘁𝗼 𝗽𝗮𝘀̌𝘂, 𝗸𝗼 𝘃𝗶𝗲𝗻𝗺𝗲̄𝗿." Sāpīgi, tik ļoti sāpīgi.🥺

Visbeidzot, kādēļ ne piecas zvaigznes?🙂 Nūūū... man grāmata bija nedaudz par garu, par izstieptu. Jā, apzinos, ir tik aplami teikt otram kaut ko "nogriezt, izgriezt no savas dzīves", jo grāmata redz kādam ir pārāk izstiepta.😬 Bet tās ir manas sajūtas. Ja grāmata būtu ~ 100 lappuses īsāka, no manis būtu treknas 5☆, jo šis bija skaiti un tai pašā laikā prātam neaptverami (vismaz pēdējā grāmatas trešdaļa).🥹

Milzum liels paldies par grāmatas eksemplāru, @guntarssvilis! ☺️ Līdz šim, man nav bijis daudz sirdij mīļu latviešu autoru darbu, bet šis ierindojas labāko listē.🤍

[Liva · Rating 5 out of 5]

Stāsts par bērnību deviņdesmito gadu sākumā — laikā, ko pati vairs neatceros tik spilgti, bet tomēr atpazīstu daudz ko no noskaņām un detaļām.
Šī grāmata nav par lieliem valstiskiem notikumiem, bet par īstu "mazā cilvēka" dzīvi. Par bērnu, kurš vēro pieaugušo pasauli, mēģina saprast to, un vienlaikus vienkārši aug.
Ļoti godīgs debijas darbs.

Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2025/07/...

[Jana Pitčenko · Rating 5 out of 5]

Kopš pirmajām lappusēm grāmata aizrāva ar detaļām…lasot, es sajutu bērnību un jaunību, kas bija vaisai līdzīga, kad biju laukos…nostaļģija uz viesiem 💯
Man ļoti patīk, kad rakstnieki tā var uzrakstīt- ka Tu lasi un apkārt viss pazūd, jo Tu esi visa tur… no matu galiņiem līdz pat pirkstu galiem un vēl darbojas kā “zāles” atslēdzot smadzenes no ikdienas.
Aizraujoši lasīju no puikas skatu punkta un jutu līdzi, jo kā jau tas ir visiem bērniem- bailes no vecāku šķiršanās.
Un beigas… tās vēl “gremoju”, bet zinu noteikti, ka vēlētos turpinājumu 👍🤗

[Anete · Rating 4 out of 5]

Man patīk sadzīves stāsti – par dažādiem laika posmiem, par dzīvi Latvijā, par to, kā cilvēki dzīvoja kādreiz, kā dzīvoja mūsu senči. Patīk šo stāstu noskaņa.

Tieši to es gaidīju no šīs grāmatas, bet saņēmu vēl vairāk. Šeit maza puisēna ikdienas dzīve 80. un 90. gados mijas ar patiesi smagiem notikumiem, kurus būtu grūti pārdzīvot pat pieaugušajiem. Pieļauju, ka autoram bija svarīgi parādīt, ka aiz ārējās, savā ziņā vienaldzīgās maskas slēpas mazs cilvēkbērns, kurš visu juta, saprata, dzirdēja un redzēja. Un jā, man ļoti patika, kā šeit bija attēlots, cik daudz bērni patiesībā saprot. Tajā pašā laikā viņi joprojām ir bērni – ar savu pasauli un problēmām, kas vienu brīdi šķiet milzīgas, bet nākamajā aizlido kā pieneņpūkas vējā. Un, protams, kur nu bez nedarbiem, niķiem un stiķiem!

Šis atmiņu stāsts bija izstāstīts ļoti dzīvi, jo, aizverot grāmatu, sapratu, ka esmu pieķērusies šiem cilvēkiem tā, it kā pazītu viņus pa īstam. Patika, ka, par spīti ne tik vieglajām tēmām, grāmata šķita gaiša. Dažās vietās pat skaļi ķiķināju.

Interesanti, ka grāmata bieži lika gremdēties savās bērnības atmiņās un atcerēties dažādus notikumus, kas šķita niecīgi, bet patiesībā atstājuši dziļus nospiedumus.

Varu ieteikt tiem, kam patīk sadzīves stāsti, patiesi dzīvesstāsti, biogrāfijas un autobiogrāfijas.

P.S. Bija vietas, kuras lasot, kustināju kāju pirkstus. Ja zini, tad zini. 🤭

[Indra · Rating 3 out of 5]

Grāmata "Kas būs ar mums?" piedāvā interesantu skatījumu uz attiecībām un dzīves izvēlēm, taču ne visās vietās spēja noturēt manu uzmanību. Tēli bija gana labi izstrādāti, bet dažbrīd šķita vienpusīgi vai paredzami. Sižets bija saistošs, taču vietām izstiepts, un emocionālais dziļums varēja būt lielāks.
Kopumā – laba, bet ne izcila lasāmviela, kas atstāj dažas pārdomas, bet ne spēcīgu pēcgaršu.

[Sintija Meijere · Rating 3 out of 5]

Kaut kā pēc anotācijas un atsauksmēm man likās, ka šī grāmata mani uzrunās/aizkustinās vairāk.. Autors ir pāris gadus vecāks par mani un šis ir vēl viens stāsts par bērnību 80-90tajos. Varbūt mana kļūda, ka gribot negribot salīdzināju šo stāstu ar nesen lasīto "Dēlēnu" un jāatzīst, ka "Dēlēns" man noteikti izraisīja daudz vairāk emociju - gan pozitīvu, gan negatīvu, bet emociju.
"Bet kas būs ar mums?" pirmās daļas man subjektīvi likās nedaudz par vienmuļu, trešajā daļā atkal bija samočīts pārāk daudz.
Laikam kaut kā līdz galam nesaslēdzos ne ar varoņiem, ne ar stāstu, jo pat skumjās beigas līdz sirds dziļumiem mani tomēr neaizskāra..

Par pozitīvo - man patika autora valoda un spēja uzrakstīt tekstu, kas rada ļoti spēcīgu klātbūtnes efektu. Atcerējos arī situācijas, smaržas un garšas no savas bērnības tajā pat laikaposmā.

3,5⭐

[Anda Ogriņa · Rating 5 out of 5]

Tādi kā smalki, mirdzoši sudraba puteklīši klāj šīs bērnības atmiņas par kādas ģimenes dzīvi deviņdesmito gadu Madonā.
Spilgti biogrāfiski tēli, emocionāla atklātība, bērna skatiena vaļsirdīgs tiešums un ievainojamība. Un pieaugušo ievainojamība, dzīvības trauslums un vienlaikus - saviļņojošs skaistums.
Es saprotu, kāpēc Guntaram Svilim bija jāuzraksta šī grāmata.

[Ilvita Kļaviņa · Rating 5 out of 5]

Patika!
Ļoti daudz laika liecību, piemirstu lietu(videomagnetafoni, kasetes, skārda vannas, kandžas kannas :)....)un darbību(blata sistēma, kodēšanās, makšķerēšanas rituāli, braucieni uz pilsētu u.t.t) kas raksturīgas deviņdesmitajiem.
Daudz arī emocionālu notikumu.

[Anita Gāga · Rating 5 out of 5]

Visu cieņu autoram, ka spēja tik atklāti, reizēm pat līdz sīkumiem detalizēti aprakstīt savas bērnības gaitas un savas dzimtas, jāsaka, traģisko likteni. Līdz šim nebija gadījies lasīt autobiogrāfisku darbu, kurā atainota arī mana bērnība. Autors ļāva pakavēties pašai savās bērna gaitās. Kinkongs, Švarcenegers, plakāti, magnetafons, deficīta preces, apkures krīze mājokļos, pirmo banānu parādīšanās, Miķelis Gruzīts, leģendārā Mikrofona aptauja, Modern Talking, siena talkas pie lauku vecmāmiņas... tas viss bija arī citās Latvijas mazpilsētās un ciematos. Teksts tik vijīgs, apraksti tik dzīvi, ka dažbrīd šķiet, ka var gan saklausīt Frediju Mērkūriju un sagaršot mazi ar kečupu. Cauri visam gan vijas skumjas par vecāku savstarpējām attiecībām, par mātes zaudējumu...
P.S. cik labi, ka mūsdienās medicīna ir krietni attīstījusies, jo tie apraksti par autora pieredzi slimnīcā (diezgan neskaidra diagnoze, bet ķirurģiskā iejaukšanās diezgan iespaidīga) bija biedējoši.
***
Tas, kāpēc ir šāds grāmatas nosaukums, top skaidrs tikai tās noslēguma daļā, un, manuprāt, tas ir kā bērna dvēseles sauciens uz tik daudziem neatbildētiem jautājumiem.

[Gunta Lapiņa · Rating 4 out of 5]

Lasot bija patiesa stāstījuma sajūta. Sajūta, ka rakstīts godīgi un no sirds. Domāju, vairums no mums, ja rakstītu, izlaistu detaļas, jo par dažām lietām ģimenē nemēdz skaļi runāt.
Stāstīts caur maza, vēlāk jau lielāka puiša tīru, neskartu bērna skatījumu. Lasām par viņam svarīgajām lietām ikdienišķajās gaitās, kurās jutu arī savas bērnības garu, meklējot piedzīvojumus, taisot štābiņus, neraizējoties, ka pārāk tālu aizklīsts no mājām. Protams, atpazinu arī pagājušā laika “zīmolus”, tas vienmēr uzrunā.
Tomēr visvairāk novērtēju vietas, kur Guntariņš apzinās savas ģimenes nozīmi – vairākkārt mazais cilvēks saka, ka tik jauki izskatās, kad tētis ar mammu nestrīdas. Nekas nevarēja būt labāks par svētdienas rītu, kad var segā ieritināties pie televizora, vecāki turpat tuvumā. Tētis nav piedzēries un mamma netaisa greizsirdības scēnas. Nezinu, cik viegli Guntaram Svilim bija atklāti stāstīt par savā ģimenē notiekošo… Jā, vienlaicīgi atspoguļojas posts, kas tiek nodarīts bērnam, dzīvojot blakus atkarībām un konfliktiem. Tomēr lasītājs vienmēr novērtēs šo atklātību.
Kopumā – stāsts par “normālu” latviešu ģimeni 80., 90. gados. Jā, nu nav jau nemaz ideālu ģimeņu un ideālu cilvēku. Tā ir grāmata, kurā nav lielu notikumu. Kaut kādā ziņā man tā šķita pat meditatīva, aprakstot parastas, sadzīviskas ainiņas.
Sunīti pie ķēdes žēl.

[Santa Ko. · Rating 5 out of 5]

Noraudājos 😭 80-to gadu bērna autobiogrāfisks romāns. Viss aprakstīts tik niansēti, ka uz brīdi ļauj aizceļot atpakaļ pagātnē. Lasot, nepameta sajūta, ka kādā brīdī kaut kas slikts ar tēti atgadīsies, bet...🥲

[Vineta · Rating 5 out of 5]

Šī bija vairāk kā vienkārši grāmata 🤍.

Autora debijas romāns ir autobiogrāfisks stāsts, kas vēsta par bērnību 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Latvijas mazpilsētā Madonā. Mazā zēna skatījumā atklājas ģimenes ikdienas ainiņas, nesaskaņas, pārdzīvojumi un problēmas, par ko pieņemts “skaļi nerunāt”. Pāri visam ir mazais Guntars savā neaizsargātībā, palaidnībās, prātojumos un cerībās. Mazais zēns savā bērnībā…

Šis ir arī manis piedzīvotais laika posms. Mūs ar autoru šķir dažu gadu starpība un arī šī mazpilsēta ir man “līdz kaulam” pazīstama. Grāmata burtiski “atmeta” mani atpakaļ laikā un vietā. Nostaļģiski un sentimentāli vienlaikus.
Stāsts ļāva ielūkoties pavisam parastā “kaimiņu” pagalmā un, kā slepenam vērotājam sekot līdzi, kas notiek aiz viņu “slēgtajām durvīm”. Itkā ne mans pagalms, bet reizē tik pazīstams... Pazīstams ir ne tikai sarkanais trīsritenis, “unītis” un laime par importa šokolādi, bet arī šīs mazā bērna cerības par mierīgu vakaru. Šķiet, autoram izdevies ietērpt vārdos ne tikai savas bērnības emocijas, bet arī daudzu citu lasītāju. Jāuzteic autora spēja tik vienkārši, plūstoši un tieši ietērpt vārdos šo stāstu, kas kā bulta precīzā trāpījumā iedzeļas tev sirdī un kņudina – bet man taču arī tā bija. Un stāsts nav tikai par Guntaru un Madonu. Tādi mazie zēni (un meitenes) ir bijuši (un būs) arī citās vietās un laikos. Ar saviem klusajiem vērojumiem, cerībām, ka reiz taču viss būs klusi un mierīgi.

Grāmatu caurvij ne tikai skumjas un līdzāspārdzīvojums, bet arī mazā zēna draiskulības, aizrautība un sapņošana, kas vietām lika pasmaidīt un novērtēt spēju priecāties par mazām lietām, saskatīt laimi ikdienas sīkumos un nonākt pie gudriem prātojumiem.

“Ja nu mēs neviens vairs nespējam fantazēt? Ja nu vienmēr jāsamierinās tikai ar īsto, pelēko dzīvi? Ja nu patiešām Fantāzijas princese nomirst un līdz ar viņu iet bojā cilvēku spēja iztēloties un sapņot? Ja nu mēs tā iegrimstam ikdienā, ka nespējam tikt nekur tālāk?/230.lpp./

Meistarīgi un aizkustinoši.

Paldies Guntars Svilis par iespēju izlasīt, aizceļot laikā un iegrimt savās pārdomās.

[Nita · Rating 5 out of 5]

Fantastiska debija!

[Sandra Rubene · Rating 4 out of 5]

Grāmatas sākums likās nedaudz par garu, vienubrīd īsti negribējās turpināt lasīt, bet grāmatas trešā daļa norāva jumtu.

[Kaspars · Rating 5 out of 5]

Šī grāmata ir kā daļa no cilvēka, atrauts gabals no vēl augoša organisma. Aizkustinoša, patiesa, neviltota. Īstas domas un īsta dzīve. Pat pārāk patiesa un pārāk personiska. Ja šī būtu daiļliteratūra, noņemtu cepuri autora priekšā par reālismu; ja šī ir dokumentālā proza, krītu ceļos par atklātumu un drosmi. Par spīti tam, ka izdevējs īpaši necenšas izcelt šo darbu, šai grāmatai ir jābūt latviešu literatūras augstākajos plauktos! Domāju, katrs, kurš izlasījis šo grāmatu, piekritīs.
Visu cieņu, paldies autoram par ieguldījumu!

[Iveta Celmiņa · Rating 5 out of 5]

Brīnišķīga! Lasiet!

[piezimesungramatas_Raiva · Rating 5 out of 5]

📖G. Sviļa autobiogrāfiskais romāns "Bet kas būs ar mums?" lēnām, bet pamatīgi iekustina pašas zemapziņā kaut kur paslēptās bērnības emocijas. Visvairāk jau tāpēc, ka, gribot negribot, atmiņā uzpeld tā laika pasaules uztveres izjūta. Kad esi mazs, daudz ko pieņem, ka tā vienkārši jābūt, nevari iedomāties, ka var būt arī citādāk. Tu pamazām apgūsti lielo pasauli, izdari secinājumus, izdomā pats savas likumsakarības. Grāmatas galvenais varonis ir mazs puika, kura apzinātā bērnība tiek pieredzēta 20.gs. 80.gadu beigās un 90.gados Madonā. Esot maziņam, redzesloks vēl nav diez ko plašs,tāpēc jebkurš notikums, mazliet ārpus ikdienas, šķiet varens un liels. Pat ja neesi piedzīvojis tieši šādu bērnību, kādu detalizēti apraksta G. Svilis, ticu, ka daudz kas šķitīs pazīstams vismaz sajūtu līmenī.
📖Šeit atspoguļotas vecāku un bērna attiecības. Bērns ir tas sūklis,kas uzsūc emocijas un noskaņojumu mājās. Protams, tie bija citi laiki, bet, lasot grāmatu, šķiet smeldzīgi lasīt par šo vienkāršo realitāti, kas rada tik daudz pārdzīvojumu. Tās ir spilgtas bērnības atmiņas,kas atstāj iespaidu uz visu atlikušo dzīvi un veido tevi par tādu cilvēku,kāds esi.
📖Tā kā galvenie grāmatas atslēgas vārdi vēstī, ka tās ir piezīmes no bērnības deviņdesmitajos, - darbā ir arī tā laika reālijas un laikposmam raksturīgais, bet pats laikmeta atainojums neaizņem romāna centrālo daļu, jā, deviņdesmitie ir fonā, bet par tiem svarīgāks ir galvenā varoņa emocionālās pasaules tēlojums.
📖Iepriecinoši, ka debijas grāmata var būt tik labā izpildījumā!

Grāmata saņemta apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

[Elina Dlohi · Rating 4 out of 5]

Jāsāk ar to, ka esmu autora vienaudze, gan ne no Madonas, bet citas Latvijas puses, bet arī no laukiem.Tāpēc grāmata "Bet kas būs ar mums?" man ļoti norezonēja, brīžiem tā līdz kaulam, ka šķita, ka tomēr nespēju vai negribu atgriezties tajos laikos. Kaut kas prātā negribēja vairs cilāt tādas lietas kā tēva alkoholisms, emocionālā vienaldzība, bet tādi tie laiki bija - 80/90tie. Juku laiki.

Grāmata ir biogrāfisks autora stāsts..ar apbrīnojamu precizitāti... lasot, šķita, ka redzu visu kā filmā. Mani neliek mierā jautājums: vai tas viss balstīts dienasgrāmatās? Kā iespējams tik precīzi atcerēties?

Grāmatas beigas man šķita mazliet sasteigtas – viena nāve seko otrai –, taču brīdis, kad galvenais varonis klausās mammas magnetofona ierakstu un kārtējo reizi dzird mātes pārmetumus...Ak, tajā brīdī man salūza sirds. Maza zēna alkas pēc mīlestības laikā, kad tā nebija iespējama.
"Ilgotā balss, kuru tik ļoti gribēju dzirdēt, gluži kā katru dienu klausījos Merkūriju un dusmojos, ka nevaru tāpat klausīties mammu. Te nu viņa bija, te nu viņa atkal teica man to pašu, ko vienmēr. Kāpēc viņa ieraksta laikā nevarēja pateikt ko citu? Šajā vienīgajā reizē? Viņa noteikti varēja, tikai aizmirsa, tikai tā neveikli sanāca...."

No manis 4,2 zvaigznes un gaidīšu nākamo autora romānu!

"Pēc garā brauciena sāp galva. Zem segas trūkst gaisa, taču es spītējos un pazūdu savā pasaulē, sava čaulā, tumsā. Šī dienas notikumi vairs nelīmējas kopā, vien bailes....."

[Thebibliotekare · Rating 5 out of 5]

📌 WOW! Nebiju gaidījusi kaut ko tik lielisku! Ja grāmatas vāks manu uzmanību nepiesaista, tad tās saturs… Kā saka “nespried par grāmatu tikai pēc tās vāka”, tas uz visiem 100% ir par šo grāmatu. Paspēju, protams, arī paraudāt. 🥹
📌 Autors ne tikai ataino sadzīvi un attiecības ģimenē, bet arī lieliski atspoguļo bērna uztveres un iztēles spēku. Lasot šķita, ka esmu ielēkusi atpakaļ bērnībā un lasu kaut ko, kas ir līdzīgs tam, ko piedzīvoju es. Tik ļoti sapratu mazo puiku un šur tur, man viņa palika žēl, šur tur sadusmojos, bet tās bija tik reālas emocijas, nespēju pat izskaidrot, cik reāls man šķita izlasītais. Spriedze ģimenē tēva alkoholisma dēļ rada kontrastu starp gaišajiem un tumšajiem mirkļiem, padarot grāmatu savā ziņā emocionāli smagu, bet lasītāju uzrunājošu.
📌 Es tik ļoooti gribētu lasīt turpinājumu šai grāmatai, uzzināt vairāk par vecākiem, par pārējiem puikas radiem un draugiem, varbūt pat redzēt, kā viņš pieaug un kā šī bērnības pieredze ietekmē viņa turpmāko dzīvi. Tik daudz jautājumu paliek prātā, un tieši tas ir labas grāmatas rādītājs – kad tā nebeidzas līdz ar pēdējo lappusi, bet dzīvo lasītāja domās vēl ilgi pēc tam.❤️

[Ilze S. · Rating 5 out of 5]

Sākumā ielasīties traucēja fakts, ka pašu autoru agrāk pazinu (jau kā pieaugušu cilvēku), bet pēc pārdesmit lpp esošais priekšstats pilnībā aizmirsās un apziņā pārcēlos uz mazā Guntara pasauli toreiz un tad. Ļoti iejutos stāstījumā, rakstnieka talants ir nepārprotams un materiāla bērnībā arī nav trūcis. Vienreizējas novērotāja spējas, patika neskaitāmie veidi, kā var aprakstīt mājīguma un drošības sajūtu bērnībā. Un jā, šī autobiogrāfija ir īsti amerikāņu kalniņi, vienā brīdī viss ir tik feini un jauki, un nākamajā es naktī murgoju par izlasīto...
Ceru, ka būs nākamās grāmatas!

[Ingrida Ceple · Rating 4 out of 5]

Noteikti aizkustināja nesalīdzināmi vairāk kā pirms tam nomocītais ''Bērnu dienas komunālajā''. Tā ļoti prātīgi stāstīts dziļi personisks stāsts, gan par tēti un viņa dzeršanas problēmām, gan mammu. Mammas stāstu šodien lasīju un pamatīgi noraudājos, kaut kā ļoti saslēdzās manī, laikam tādēļ, ka tā, kā par to magnetafona ierakstu un neuzdotajiem jautājumiem var norezonēt tikai tiem, kuru dzīvē mammas vairs nav.
Turpiniet rakstīt, Guntar! Paldies!

[Vineta Trimalniece · Rating 3 out of 5]

Apbrīnojama autora spēja atcerēties, tik detalizēti aprakstīt savas bērnības gaitas, piedzīvojumus, mazos nedarbus, likstas un priekus. Aprakstītais ļauj pabūt pašam savās atmiņās un noteikti aizved atpakaļ savas bērnības atmiņās.
Man pietrūka dziļuma un virzības stāstam, kā arī tādu patiesu pārdzīvojumu, kas iet cauri stāstam, nevis sakoncentrējas pāris grāmatas lappusēs. Grāmatu uztvēru kā dienasgrāmatu no 80.-90.gadiem, un novērtēju autora atklātību un patiesumu pret savām emocijām.